Читать книгу Flirts - Ketlīna Tesaro - Страница 2

Sludinājums parādījās avīzē “Skatuve” septembra otrajā nedēļā, kad Edinburgas festivāls bija oficiāli beidzies un reālā dzīve atkal nepatīkami ielauzās daudzo Londonas tuvumā dzīvojošo un bez darba palikušo aktieru kolektīvajā apziņā.

Tajā bija teikts:

Unikāla izdevība pieejama pievilcīgam, morāli elastīgam jaunam vīrietim ar labām manierēm. Neregulāras darba stundas. Dāsns atalgojums. Diskrētums obligāts.

Lūdzam sūtīt fotogrāfiju un īsu romantisko biogrāfiju uz adresi:

Valentīnam Čārlzam

Halfmūnstīta 111

Meifēra, Londona

Hjūijs Ārmstrongs Venablss-Smaits sēdēja pie sava parastā galdiņa pie loga Džeka kafejnīcā, bruņojies ar pildspalvu, kuru bija nočiepis viesmīlei, ar stipras lētas tējas tasi un mobilo telefonu, kam tūdaļ beigsies kredīts. Ārā saule bija spoža, gaiss spirgts, pateicoties svaigai rudens vēsmai. Vecāka gadagājuma pircēji ar rūtainām iepirkumu somām uz ritentiņiem piestāja, lai pārbaudītu uz pusi nocenotā balināmā līdzekļa labās īpašības; tie bija izkārtoti sārtajos plastmasas grozos pie Kilbērnhairoudas veikala “Viss par vienu mārciņu”. Citi bija metušies kaulēties ar sarkansejaino īru miesnieku, kurš pārdeva bekonu par aizdomīgi saprātīgu cenu.

Te Hjūijs bija starp savējiem un dzīvoja no rokas mutē kā brīvmākslinieks Londonas Kilbērnā, kas, viņa mātes vārdiem runājot, tik un tā bija visai nejauks rajons, pat neskatoties uz neseno nekustamo īpašumu cenu celšanos.

Ieraudzījis sludinājumu, viņš to apvilka un apmierināts atzvēlās dziļāk krēslā. Viņa profesijā avīzes “Skatuve” iegāde un sludinājumu apvilkšana tika uzskatīta par veselas dienas darbu. Viņš aizkūpināja jaunu cigareti, lai to nosvinētu.

Hjūijs bija pasācis smēķēt tikai Marlboro Light. Tas bija riebīgs paradums. Viņš bija to pārņēmis no savas draudzenes Letīcijas, kurai piemita vesela buķete visriebīgāko paradumu, kādi vien pazīstami cilvēcei, un smēķēšana starp tiem bija sabiedrībā vispieņemamākais. Divdesmit trīs gadu vecumā tas viņam ļāva justies daudz pieredzējušam. Taču Hjūijam bija vajadzīga visa iespējamā palīdzība, it īpaši tāpēc, ka Letīcija bija krietni vecāka par viņu un vairāk pieredzējusi, nekā viņš jebkad varētu kļūt. Lai arī viņi tikai… (Hjūijs domāja, ka to varētu nosaukt par “iziešanu sabiedrībā”. Bet vai tā patiešām bija iziešana, ja viņi nekad nekur negāja un neko nedarīja, atskaitot satikšanās dažas reizes nedēļā dīvaini tumšās vietās, lai nodotos mežonīgam un pornogrāfiskam bezvārdu seksam? Varbūt arī ne. Pareizais apzīmējums, iespējams, bija “tikšanās”, un viņi to darīja tikai divas nedēļas) Hjūijs jau bija spēcīgi iemīlējies.

Ak, Letīcija!

Kā viņu varēja nemīlēt?

Viss viņā bija ideāls – sākot ar spīdīgo, melno matu cekulu, brūnajām dūjas acīm un maigajām, sārtajām lūpām ar juteklisko izliekumu, beidzot ar manieri, kādā viņa sauca: “Vālē stiprāk, tu miesaskārīgais nelieti!” sānieliņā aiz ekskluzīvā apakšveļas veikala, kuru viņa vadīja Belgreivijā.

Aizvēris acis, viņš klusējot pateicās Tam Kungam, kā bija to pasācis darīt vairākas reizes dienā, par īpaši veiksmīgo likteni, kas bija licis Hjūijam apsēsties Letīcijai līdzās piepildītajā divpadsmitā numura autobusā. Kopš pirmā brīža, kad viņš sajuta Letīcijas smalko plaukstu virzāmies augšup pa viņa gūžas iekšpusi, braucot garām Marmora arkai, līdz steidzīgajai izkāpšanai Pikadillijā, Hjūijs bija zinājis, ka viņa dzīves ritējums ir mainījies uz visiem laikiem. Līdz tai dienai Dievs bija tikai neskaidrs priekšstats, bet pēc tam Hjūijs nosprieda, ka nekāds cits spēks izplatījumā nebūtu spējis tik ideāli atbildēt uz visām viņa lūgšanām.

Tad, ievilcis vēl vienu dūmu, viņš sarauca pieri.

Letīcija bija īsta sieviete, nevis kāda stostīga studente. Būdama izsmalcināti izlaidīga, viņa bija arī populāra, nežēlīga un viegli sāka garlaikoties. Kā lai viņš to patur? Ar mīlestību vien nepietika. Bija vajadzīga nebeidzamu izpriecu un izklaižu diēta, lai nogāztu Letīciju no kājām.

Naudas trūkums nebija nedz iepriecinošs, nedz uzjautrinošs.

Tās bija mocības, par kurām Hjūijs tika brīdināts aktieru skolā: pati La Vie Bohème būtība. Te nu viņš bija, godkārīgs jauns aktieris, kurš atradās mākslinieciskā godīguma un komerciālo prasību cīņas virpulī. Hjūijs iztēlojās publiku vērojam viņa klusējošo varoņdarbu un ar galantu žestu atmeta pelnu pelēko matu cekulu no glītās sejas.

Patiesībā visi paziņas domāja, ka viņam ir darbs. Cik nedaudzi cilvēki izprata trauslo attiecību starp aktiera darbu un samaksu par to!

Hjūijs ievilka vēl vienu dūmu.

Kas notika ar mākslu mākslas dēļ?

Hjūija māte un māsa Klāra bezgalīgi runāja par to, no kā viņš iztiks, ko viņš ēdīs, kā kļūs par noderīgu sabiedrības locekli, un tā tālāk, un tā joprojām. Taču viņas neredzēja galveno. Un jau nez kuru reizi Hjūijs sajuta pazīstamo un kaitinošo nešļavu, ko viņam uzkrāva Venablsa-Smaita uzvārds.

Bija laiki, kad Venablsa-Smaita uzvārds bija nozīmējis likteni, pasi Anglijas augstākās šķiras pasaulē. Tomēr brīdī, kad Hjūijs bija piedzimis šajā reiz tik spožajā klanā, vienīgais palikušais mantojums bija vārds, augstākās šķiras akcents un nedaudz traumējoša privātskolas izglītība. Viņa vectēvs bija pārdevis ģimenes bagātības, tai skaitā nenovērtējamas senlietas un ģimenes portretus, kādai amerikāņu viesnīcu ķēdei tūkstoš deviņi simti septiņdesmit septītajā gadā par šķietami milzīgu naudas summu, kas atskatoties atgādināja nieka grašus. Par to viņš bija iegādājies neveiksmīgi pārbūvētu dzīvokli Čelsijā, veicis pamatīgus ieguldījumus Betamax un nodrošinājis Hjūija tēvam, Robertam Ārmstrongam VenablsamSmaitam, pleiboja dzīvesveidu. Viņa tēvs, kurš savulaik bija tikpat pievilcīgs, cik Hjūijs tagad, bija iecienījis Ralph Lauren kreklus, Gucci kurpes, itāliešu automašīnas un enerģiskas kuplkrūšu blondīnes. Viņš bija iepazinies ar Hjūija māti, Rovenu Komptoni Džeiksu, deviņpadsmit gadus vecu bruneti ar plakanām krūtīm, kura bija tik kautrīga, ka laikā, kad viņa strādāja Tiffany veikala kāzu dāvanu nodaļā, tikpat kā nerādījās sabiedrībā. Viņi apprecējās pēc diviem gadiem, un Roberts kļuva par Fulemas nekustamā īpašuma aģentu. Viņš nezināja neko par nekustamā īpašuma tirgu. Tomēr viņam piemita krietni daudz šarma, kuru viņš laida darbā ieilgušās pusdienās San Lorenzo kopā ar neskaitāmām jaunām sekretārēm, kuras viņu uzrunāja par Bobiju.

Kad Hjūijam bija pieci gadi, viņa tēvs nozuda kādā noslēpumainā dziļjūras makšķerēšanas negadījumā Maltas piekrastē. Viņa māte vēl aizvien apgalvoja, ka tas esot iestudēts, taču tēvs tā arī neatgriezās, un viņa uzņēmums klusītēm bankrotēja. Šis satricinājums liecināja par Grūto laiku sākumu.

Tomēr Grūtie laiki dzemdināja īstus varonības uzplūdus.

Un šajā brīdī Hjūija māte parādīja savu patieso drosmi. Viņa nokrāsoja dzīvojamo istabu sarkanā krāsā, nopirka dažus spilvenus Peter Jones veikalā un pasludināja sevi par iekštelpu dizaineri no Džokastas Innesas sugas. Viens agrā rītā iedzerts mēriņš atbrīvoja viņu no visas kautrības. Viņa uzturēja priekšstatu par ārēju labklājību, iepirkdamās dizaineru lietoto preču veikalos un sūtīdama bērnus labākajās skolās, kam bija vajadzīga milzu uzupurēšanās. Viņa bija apsēsta ar to, ka bērniem ir jāiegūst ne tikai finansiālā stabilitāte, kas nebija devusies rokā viņu tēvam un vectēvam, bet arī jānokļūst atpakaļ savas šķiras klēpī.

Tā nu Hjūija vecākā māsa Klāra cītīgi ieguva stipendiju, lai studētu klasiskās valodas Kembridžā, kamēr Hjūijs, kurš bija noraidīts teju visās kaut cik cienīgajās mācību iestādēs, iestājās trešās šķiras aktieru skolā Kingskrosā, kur ķērās pie mākslas apgūšanas.

Laiku pa laikam Hjūijs mēģināja iztēloties tēva seju. (Māte bija sistemātiski iznīcinājusi visas viņa fotogrāfijas.) Kāds viņš būtu izskatījies tagad?

Iespraudis cigareti mutes kaktiņā, Hjūijs izņēma no kabatas portfeļa vienīgo palikušo attēlu. Izbalojušajā polaroīda uzņēmumā bija redzams Hjūijs trīs gadu vecumā, turoties tēvam pie rokas Spānijas pludmalē. Roberts bija noliecies uz viņa pusi, uzlicis plaukstu uz mazā Hjūija muguras. Viņš smējās un izskatījās iededzis un laimīgs.

Hjūijs bija pētījis fotogrāfiju tik daudzas stundas tik ilgu gadu garumā, ka tā bija radījusi iedomātas atmiņas. Dažkārt viņam likās, ka vēl aizvien sajūt tēva uzmundrinošo pieskārienu, drošu roku, kas viņu vada cauri nezināmajam, pretī tādai viņa paša versijai, ar kādu viņš varētu lepoties.

Hjūijs ielika fotogrāfiju atpakaļ tukšajā kabatas portfelī.

Viņš nupat bija atgriezies no trīs nedēļas ilguša darba Edinburgā, kur bija uzstājies improvizētā mūziklā par bezpajumtniekiem ar nosaukumu “Pabiras”. Hjūijs nevarēja padziedāt neko daudz vairāk par Anglijas himnu, taču bija klausījies Bendžaminu Britenu pietiekoši daudz savos studiju gados Harovā, lai izliktos, ka ir kā apsēsts ar atonālajām harmonijām. Katru reizi, uzņemot šķību noti, viņš kļuva ļoti nopietns un dziedāja skaļāk. Laika gaitā pārējie dalībnieki bija sākuši apbrīnot viņa muzikālo uzdrošināšanos. (Pēc vēlas nakts dzerstiņiem viņš bija demonstrējis vēl vairāk atonālas dziedāšanas paraugu, nekā pats bija iecerējis.)

Taču nu viņš bija atgriezies Londonā, nakšņoja uz dīvāna Klāras dzīvojamajā istabā un nauda bija oficiāli pasludināta par problēmu. Patiesībā problēma bija arī Klāra.

Klāra bija sekojusi mātes padomam: viņa strādāja lielā sabiedrisko attiecību firmā Sitijā. Viņa staigāja kā augstpapēžu kurpes uzāvis vīrietis, valkāja tumšzilus kostīmus un nēsāja pelēkos matus īsi apgrieztus – tas bija Mis Monipenijas stils, kas būtu izskatījies seksīgi jebkurai citai meitenei, atskaitot Klāru. Viņas darba laiks un ambīcijas bija tādas, ka Hjūijs tikpat kā neredzēja māsu mājās, taču viņa atstāja mazas, dzeltenas līmlapiņas, kurās bija rakstīts, kas viņam jāizdara (vai arī nav jādara – atkarībā no situācijas). Dažreiz Hjūijs jutās pārliecināts, ka viņa ir ieradusies mājās dienas vidū, lai pielīmētu jaunas zīmītes pie visa, kam viņš kaut reizi pieskāries. “Tas NAV pelnutrauks!” uz astoņpadsmitā gadsimta porcelāna puķu poda, kuru viņai bija uzdāvinājis līgavainis Malkolms (porcelāna speciālists Sotbija izsoļu namā; visi, izņemot Klāru, viņu uzskatīja par simtprocentīgu geju). “Nolaid vāku!” uz tualetes poda, “Nopērc pats SAVU PIENU!” uz ledusskapja un “Neaizmirsti atkal savas sasodītās ATSLĒGAS!” pie durvīm, kad viņš bija sataisījies iet ārā (bez savām sasodītajām atslēgām). Tiesa, Hjūijs bija gatavojies apmesties pie māsas tikai dažas dienas, taču viņa visā šajā lietā izturējās kā īsta govs. Abu starpā nekas nebija mainījies kopš brīža, kad Hjūijam bija seši un Klārai desmit gadi un māsa visu dienu bija viņu izrīkojusi gluži kā mazāka, dusmīgāka mamma ar to atšķirību, ka viņa bija ievērojami skaidrākā prātā par viņu māti un līdz ar to arī nežēlīgi vērīgāka.

Nospiedis cigareti pelnutraukā, viņš paaicināja viesmīli.

Sīka meitene ar kastaņbrūniem matiem pienāca un pasniedza viņam rēķinu.

– Vai jūs gadījumā nepieņemat American Express kartes? – Hjūijs pasmaidīja. (Venablsu-Smaitu smaids bija kas īpašs – divas spožas līdzenu, baltu zobu rindas vaigu bedrīšu un cieša zilu acu skatiena ietvarā.)

– Es. Ak…

– Paklau, – viņš palūkojās uz meitenes vārda plāksnīti, – redzi, Roza, man pašlaik nav daudz sīknaudas. Taču es esmu regulārs apmeklētājs, tu esi mani redzējusi. Esmu te teju katru dienu.

– Jā, jā… tiesa gan, – viņa atzina. – Taču šī ir jau trešā reize nedēļas laikā, kad jums trūkst sīknaudas.

– Klausies. – Viņš piecēlās. – Zini ko, dod man vēl vienu dienu, un es zvēru pie savas mātes kapa, ka rīt atnākšu un tev atlīdzināšu par visu. – Viņš pasmaidīja platāk. Meitene pietvīka gluži sarkana. – Vai esam sarunājuši?

– Labi.

Hjūijs aši uzspieda skūpstu viņai uz vaiga. – Tu esi zvaigzne, Roza! Pilnīga zvaigzne! – Viņš atrāva vaļā durvis.

– Pagaidiet mirklīti! Kā jūs sauc?

– Piedošanu! Hjūijs. – Viņš pastiepa roku. – Hjūijs Ārmstrongs Venablss-Smaits. Nenoraksti mani, Roza, labi? Būšu te rīt no paša rīta, es tev apsolu. – Un, pasitis padusē savu “Skatuves” eksemplāru, viņš aizgāja.

Ticis ārā, viņš paķēra ābolu, kas bija paripojis tālāk no augļu pārdevēja acīm uz ielas stūra, noslaucīja to gar saviem džinsiem, nokoda kumosu un, iedams uz mājām, domāja par sludinājumu.

Neregulāras darba stundas. Dāsns atalgojums. Abi izklausījās pēc laimīgās lozes. Taču visvairāk viņu iejūsmināja elastīgā morāle. Galvenokārt tāpēc, ka Hjūijs vispār nebija pārliecināts par kādas morāles esamību savā dabā. Kā to mūsdienās varēja noteikt? Kādi bija kritēriji? Ja neskaita acīmredzamas norādes (Vai jūs būtu spējīgs kādu nogalināt? Ko jūs domājat par vecu cilvēku aplaupīšanu?), viņš jutās ieintriģēts un gluži zaļš šajā jomā. Tomēr bija skaidrs, ka morāls elastīgums bija seksīgākā no abām iespējām.

Un Letīcija viņu mīlēs tieši par to.