Читать книгу Flirts - Ketlīna Tesaro - Страница 11

Roza neveikli stāvēja pie galda, kas bija nokrauts ar sudrablietām. Viņas intervija nenoritēja veiksmīgi. Tā bija sākusies pirms vairāk nekā stundas, kad namzinis Gonta kungs bija Rozu pratinājis par viņas biogrāfiju. Tad viņš pārgāja pie tā saucamajiem “praktiskajiem vingrinājumiem”. Viņi nupat bija noskaidrojuši, ka Roza neko nezina par sudraba kopšanu, un tagad nodarbojās ar minēšanas spēli, izmantojot dažādus ēdamrīkus. Kostīms, kuru viņa bija aizņēmusies no savas draudzenes Šerijas, bija par lielu gandrīz visās vietās un par šauru pārējās. Un tas kniesa. Tomēr Roza neuzdrošinājās pakasīties Gonta kunga priekšā.

Savukārt Gonts tā arī nebija atguvies no pamatīgā iespaida, ko uz viņu bija atstājis televīzijas seriāls “Augšā lejā” septiņdesmitajos gados. Tas bija laiks, kad viņš bija centies atrast savu patību, un rezultāts bija savdabīga aizraušanās ar arhaiskām šķiru atšķirībām līdz ar spēcīgu apsēstību ar Džīnu Māršu. Varas spēlītes, kas citādi būtu varējušas atrisināties gluži nekaitīgi kādā tradicionālākā sadomazohistu klubā, tagad iejaucās viņa darba dzīvē ar satraucošu regularitāti.

Nabaga Roza ar šausmām noskatījās, kā viņa cimdotā roka tuvojas kārtējam eksotiskajam ēdamrīkam.

– Un šis, Moriartijas jaunkundz? – Viņš pacēla augšup šauru, izliektu rīku ar trim gariem zariem.

Tās bija mocības.

Viņa pavilcinājās. – Vēl viena dakšiņa?

Viņš nopūtās, izdarīdams atzīmi savā piezīmju grāmatiņā līdzās citām atzīmēm un tad novietoja ēdamrīku līdzās pārējiem. – Tas ir omāru trīsžuburis, Moriartijas jaunkundz. Ārkārtīgi rets. Ar zināmu piespiešanos to varētu izmantot arī krabju ēšanai. Taču tikai ar zināmu piespiešanos.

– Ak tā.

Sākumā viņa bija centusies uztvert savas kļūdas ar humoru, taču tas bija noticis pirms ilga laika, un nebija nemaz tik daudz asprātīgu piezīmju, ko varētu izteikt par ēdamrīkiem.

– Tas būs pēdējais, – Gonts viņai pavēstīja, izdarīdams beidzamo izvēli.

Viņa gandrīz iesmējās no atvieglojuma. – Deserta karotīte! – viņa triumfējoši iesaucās.

Gonta klusēšana bija neizturama.

– Tā ir karote ēdiena sadalīšanai porcijās, – viņš beidzot noteica. – Un īpaši liela karote.

Roza noskatījās, kā viņš izdara pēdējo iznīcinošo atzīmi un tad aizver piezīmju grāmatiņu.

– Baidos, Moriartijas jaunkundz, ka jūsu zināšanas par vakariņu apkalpošanu ir visai nepilnīgas.

Rozas zelta izdevība mainīt dzīvi sāka slīdēt ārā viņai no pirkstiem.

– Jā, taču es tās varētu apgūt. Zināt, paņemt kādu grāmatu no bibliotēkas vai tamlīdzīgi.

– Saimniecības pārziņa aizvietotāja jaunākā palīga amats prasa ārkārtīgu delikātumu un diskrētumu. Aprindās, kurās apgrozās Burgalti di Kudrē, ir daudz aristokrātu, politiķu, slavenu aktieru un aktrišu, pazīstamu mākslas pasaules pārstāvju, mūziķu…

– Jā, – Roza enerģiski iejaucās, – es zinu visu par viņiem! Uzdodiet man kādu jautājumu! – Tā kā viņa bija aktīva žurnāla Hello! lasītāja, tad šis bija pārbaudījums, ko Roza spētu izturēt spoži.

– Es gribu teikt, – Gonts turpināja, pablenzdams uz viņu, – ka tie ir cilvēki, kuri ir raduši pie zināma apkalpošanas līmeņa un ar kuriem kļūdas nav pieļaujamas. Nekādos apstākļos. Piedevām vēl Burgalta di Kudrē kungs ir džentlmenis, kuram ir visai maz pacietības. Ja viņam ir vajadzīgs omāra trīsžuburis, manu meitenīt, bet jūs viņam iedosiet deserta karoti, jūs būsiet pamatīgā ķezā!

– Ak, – Roza atkal atkārtoja.

Tas izrādījās daudz grūtāk, nekā viņa bija iedomājusies.

Gonts devās uz vestibilu, un Roza viņam sekoja, aši pakasīdama kreiso stilbu, tiklīdz radās tāda izdevība.

– Valoda pieder pie vissvarīgākajiem noteikumiem.

– Es tikpat kā nekad nelamājos!

– Es nerunāju par lamāšanos, Moriartijas jaunkundz. – Viņš atvēra dubultās durvis, aiz kurām atradās viena no lielākajām, greznākajām un skaistākajām telpām, kādu Roza jebkad bija redzējusi savā dzīvē. – Kā jūs dēvētu šo telpu?

Tā atradās vistuvāk durvīm, Roza sprieda. – Par priekšistabu?

– Par viesistabu, – viņš izlaboja Rozas teikto. – Tieši par to jau es runāju. Jums ir jālieto pareizie vārdi ne tikai tāpēc, ka norādījumi kļūst neskaidri, bet arī tāpēc, ka valoda nosaka toni tiklab viesiem, cik darba devējiem. Neviens nevēlas strādāt mājā, kur tonis ir nevērīgs. “Kundze, tāds un tāds kungs gaida viesistabā.” Tas viņiem atgādina, kas viņi ir un kāds ir viņu uzdevums. Kad jūs esat aizgājuši, viņi var vārtīties pa grīdu un rukšķēt kā sivēni, jūs tas neskar. Taču tas ir mājas tonis un darbinieku kvalitāte, kas padara apstākļus civilizētus. Pazemināt toni nozīmētu degradēt sevi, Moriartijas jaunkundz.

Viņš tai pasniedza nelielu kaudzīti ar piezīmju lapiņām un zīmuli. – Jūsu pēdējais uzdevums būs uzrakstīt pareizos apzīmējumus visam, ko jūs redzat šajā istabā. Es atgriezīšos pēc piecpadsmit minūtēm, lai palūkotos, kā jums gājis. Un atcerieties, laba rakstītprasme arī ir vērā ņemama.

Viņš aizvēra durvis.

Roza palūkojās apkārt.

Tur bija milzīgi daudz lietu.

Viņa sāka ar galvenajām.

“Dibāns”, viņa uzrakstīja un uzmanīgi novietoja lapiņu samta Knowle sofas vidū. “Pūks”, viņa iezīmēja pieskaņoto turku dīvānu. Abās pusēs atradās divi lieli salona krēsli ar rūpīgi veidotiem paroceņiem, uz kuriem bija uzgleznotas zeltainas lapas. Tie viņai atgādināja tos, kurus Viktorija un Deivids Bekhemi bija izmantojuši savās kāzās. “Viņa un Viņas tronis”, Roza glīti uzrakstīja.

Tā, te kaut kur vajadzēja atrasties televizoram. Nevienam nebija dīvāna bez televizora. Viņa pārlaida skatienu istabai. Paga… tam vajadzēja būt paslēptam aiz viena no sienas paneļiem! Roza pasmaidīja. Ļoti viltīgi! Tas droši vien spētu piemuļķot daudzus. “Televizors”, viņa uzrakstīja, pacenzdamās izmantot pilno un pareizo apzīmējumu, neaprobežojoties ar ierasto TV. Nolaizījusi lapiņu, viņa to pielīmēja pie sienas.

Uz Empire stila kumodes ar marmora virsu atradās alkohola pudeles un glāzes, tāpēc viņa uzrakstīja: “Mājas bāriņš”. Un grāmatplaukti bija pilni ar viltotām grāmatām: viņa mēģināja vienu izvilkt, taču tās visas bija salīmētas kopā. Kāpēc lai kāds nopūlētos to izdarīt? Viņiem acīmredzami bija kas slēpjams. Droši vien tas bija slepenais panelis, kuru piespiežot varēja nonākt citā istabā. “Slepenais panelis!”, Roza drosmīgi uzrakstīja, pievienodama izsaukuma zīmi, lai parādītu, ka arī viņa jutusies uzjautrināta.

Seši Holbeina pašportreti tika apzīmēti ar nosaukumu “Daži no apustuļiem” (Roza pabrīnījās, kāpēc viņi nav papūlējušies iegādāties arī pārējos), un nepabeigta Degā skice ieguva nosaukumu “Uzzīmēta meitene bez kājām”. Atpūtas zvilnis tika nokristīts par “Salauztu dīvānu”, Mingu dinastijas vāzes par “Saldumu traukiem” un galdiņš ar ziloņu kājām par “Pamatīgi apdegušu stumbru”. (Gaumes jau mēdza būt dažādas.)

Pēc tam Roza pievērsa uzmanību nenovērtējamajai Drēzdenes porcelāna figūriņu kolekcijai uz kamīna dzegas. Bija pāris vārdu, kurus vajadzēja izmantot, kad iznāca darīšana ar tādām lietām. Roza tos bija dzirdējusi no sava tēva, kuram piederēja lietotu preču veikals. Un viņai ļoti gribējās iespaidot Gonta kungu ar savu pieredzi.

Nevis “kabuļi”, bet kaut kas līdzīgs… ak jā!

“Knibuči”, viņa aši uzrakstīja.

Un nelielu septiņpadsmitā gadsimta šņaucamo kārbiņu kolekcijai viņa piešķīra citu eksperta apzīmējumu: “Sīknieciņi”.

Taču tad Roza sāka šaubīties.

Ja kāds centās izlikties gudrs, tad allaž atradās iespēja, kā viņu pieķert.

Jādomā, ka galvenā atšķirība starp “knibučiem” un “sīknieciņiem” bija lietu lielums?

Bet kuri no tiem bija lielāki?

Viņas pašapziņa sāka šķobīties. Bija atlikušas tikai dažas minūtes, bet bija vēl ļoti daudz apzīmējamu lietu.

Rozas koncentrēšanās sāka zust.

“Vecs, izbalējis grīdceliņš”, viņa uzrakstīja un nometa lapiņu uz Obisona paklāja. “Pusgalds” nonāca uz demi-lunc konsoles, bet “Atrakciju parka spieģelis” uz lielas karaļa Džordža laiku izliektās lupas virs kamīna dzegas.

Un tomēr jautājums nedeva viņai mieru: kuri bija lielāki?

Knibuči vai sīknieciņi?

Kad bija atlikušas divas minūtes, Roza sāka krist panikā. “Bilžu Bībele” nonāca uz liela Les Très Riches Heures de Jean Duc de Berry izdevuma. Viņa sarauca pieri. “Neķītras bildītes”, Roza nepatikā uzkricelēja, ieraugot Helmūta Ņūtona fotogrāfiju albumu ar autora autogrāfu. (Viņi jau nu varēja būt tik pieklājīgi, lai tās noslēptu!)

Vēl tikai viena minūte!

Vai viņai vajadzētu samainīt lapiņas?

Rozas rīkle sažņaudzās, sirds sāka pukstēt straujāk. Visas viņas pagātnes neveiksmes un garām palaistās izdevības saplūda šajā vienīgajā uzdevumā. Bet kāda tam bija jēga? Viņa bija izgāzusies ēdamrīku pārbaudē. Un arī sudrablietu pārbaudē. Visa viņas dzīve bija viena vienīga muļķīgu kļūdu virkne!

Un šīs piepešās, žņaudzošās nomāktības ēnā Rozas standarti sāka šķobīties.

“Vēl viens sasodīts krēsls” uz karalienes Viktorijas laiku lasāmkrēsla, “Divi neglīti pediņi” uz Arno vecvecvectēva un tēvoča portretiem, “Pilnīgu svešinieku bars” uz ģimenes fotogrāfijām sudraba ietvaros, kas bija izvietotas uz klavierēm. Un uz Steinway flīģeļa nonāca zīmīte, kas bija rakstīta ar lielajiem sākumburtiem – “VARU DERĒT, KA NEVIENS NEKAD NESPĒLĒ!”.

Un tā tas turpinājās.

Līdz brīdim, kad Saimona Greja pavadībā telpā ienāca pati Burgaltas di Kudrē kundze.

Te, kā tas bieži gadās lielās saimniecībās, vienlaicīgi norisinājās daudzas dažādas lietas. Kamēr Gonts nodarbojās ar jaunu kandidātu pārbaudīšanu saimniecības pārziņa aizvietotāja asistenta jaunākā palīga amatam, vienu stāvu augstāk Saimons Grejs un Olīvija rīkoja drudžainas pārrunas ar potenciālajiem Rodija Praula aizstājējiem. Viņi bija izmaluši Londonas mākslas skolas, meklējot kādu drosmīgu, oriģinālu un, vēlams, uzbrūkošu mākslinieku, lai viņš varētu ieņemt Rodija vietu, un bija saņēmuši solījumu, ka vairāki kandidāti ieradīsies Česterskvēra četrdesmit piektajā numurā līdz dienas beigām. Patiešām, visā Londonā jauni mākslinieki savās pažobelēs vāca kopā darbu attēlus, drudžaini ģērbās un rija kafiju milzu apjomos, cenzdamies ātrāk atžirgt, lai atstātu iespaidu uz šo varenu duetu.

Taču viņi varēja arī nepūlēties.

Tāpēc ka liktenim bija padomā gluži kas cits.

Olīvija atrāva vaļā viesistabas durvis.

Viņas galva dunēja no raizēm un satraukuma. Viņa nekad nebija domājusi, ka piekrišana kļūt par galerijas vadītāju prasīs tik daudz praktiskas rīcības. Nu piepeši viņi atradās krīzes situācijā, un Saimons gaidīja palīdzību tieši no viņas, nevis no kāda cita. Viņi jau bija izpētījuši dučiem portfolio, no kuriem neviens neizrādījās piemērots. Cerības gaisa. Viņi nemūžam nespēs laikus atrast pienācīgu aizstājēju.

Bija pienācis brīdis skatīties patiesībai acīs.

– Redzi, Saimon, – viņa skaidroja, – mums ir vajadzīga oriģināla vēsma, nevis tikai cienījams kandidāts, bet kāds gluži izcils, tāds, kuram ir sakāms kas izaicinošs. Taču izredzes, ka mēs atradīsim tāda kalibra mākslinieku tik īsā laikā…

Viņa apstājās. Olīvijas skatienu bija piesaistījis kaut kas uz kamīna dzegas.

“Atrakciju parka spieģelis” – tā bija rakstīts uz nelielas lapiņas rūpīgā, bērnišķīgā rokrakstā. Zemāk, pie porcelāna figūriņām, bija cita lapiņa.

“Knibuči”.

Un virs šņaucamo kārbiņu kolekcijas “Sīknieciņi”.

Viņa pagriezās.

Mazas lapiņas bija visur!

“Dibāns”.

“Pūks”.

“Pusgalds”.

– Mans dievs! – Saimons noelsās. – Jūsu mājā ielauzies kāds vandalis! Vai izsaukt policiju?

Olīvija neatbildēja.

Viņa stāvēja pie fotogrāfijām sudraba ietvaros.

“Pilnīgu svešinieku bars”, tur bija rakstīts.

Pilnīgu svešinieku bars!

Kurš būtu varējis izdarīt ko tādu?

Ko gan tas nozīmēja?

Un tomēr Olīvija nespēja atbrīvoties no savādās sajūtas, ka pirmo reizi viņa raugās uz saviem radiem ar skaidru skatu.

– “Vēl viens sasodīts krēsls”, – viņa nomurmināja, skaļi nolasīdama rakstīto. “Slepenais panelis”? – Viņai krūtīs aizrāvās elpa. – “Viņa un Viņas tronis”?

Cik briesmīgi! Cik uzmācīgi!

Cik precīzi!

Saimonam bija taisnība: tas bija vandalisms. Taču tas bija arī kas cits.

Telpa izskatījās tieši tāda, kādu viņa to bija atstājusi, ja neskaita noslēpumainās lapiņas. Nekas īsti nebija mainījies. Un tomēr piepeši viņas perspektīva tika neatsaucami mainīta. Tas bija uzbrukums, šokējošs un reizē izsmalcināts.

Saimons nesekmīgi centās apspiest smieklus. – Paskaties uz šo! – Viņš norādīja uz Helmūtu Ņūtonu. – Tas ir trakoti smieklīgi!

– Es vienmēr esmu ienīdusi šo grāmatu.

– Tiešām? – Viņš paslepšus to pārlapoja. – Man šķiet, ka tā ir visai seksīga.

Olīvija saķēra viņu aiz rokas. – Tas ir ārkārtīgi neparasti!

– Jā. Pareizrakstība ir briesmīga, un tas rokraksts!

– Tu teici, ka Mona grasījusies kādu atsūtīt?

– Jā…

– Kā tu domā…?

Viņa acis iepletās. – Nē!

– Kas cits tas varētu būt?

– Instalācija! Mans dievs! Cik neparasti! Tik absurdi – gluži kā dadaismā!

– Es nekad agrāk neesmu neko tādu redzējusi, – viņa piekrita.

Stūrī bija sakņupis kāds stāvs.

– Mans dievs, māksliniece, – Olīvija norādīja. – Viņa ir tik jauna!

Viņi tuvojās.

– Sveiki! – Olīvija žilbinoši pasmaidīja.

Meitene pamāja.

– Kā sauc šo darbu?

– Kā, lūdzu?

– Kāds ir šī darba nosaukums, – Saimons runāja lēni un skaidri. – Vai tam ir kāds nosaukums?

Liela asara noritēja pār meitenes vaigu. – Es vienkārši neredzu… tas ir, kāda jēga turpināt?

Viņas vārdi caururba Olīviju gluži kā naža asmens.

– “Kāda jēga turpināt”, – viņa atkārtoja.

Tikai nedaudzas reizes mūžā kaut kas viņu bija skāris tik spēcīgi. Olīviju pārņēma briesmīga caurredzamības sajūta.

Te tas viss bija: pasaule, kuru viņa bija pūlējusies izveidot, viņas publiskā seja visā savā izmisīgajā lielmanībā un ārišķībā. Kā šī svešiniece – gandrīz vai vēl pusaudze – bija varējusi tik precīzi atminēt tukšumu, kas slēpās zem virskārtas?

Patiešām, kāda bija jēga?

Olīva notupās līdzās meitenei. – Nespēju jums ne izteikt, cik lielu apbrīnu manī izraisa jūsu paveiktais.

Meitene samirkšķināja acis.

– Saimon, palūkojies uz detaļām! Pat kostīms, kas viņai ir mugurā!

– Jā, briesmīgi! Kā jūs sauc?

– Roza. – Viņa pietrausās kājās. – Roza Moriartija.

– Ak kungs. Vai jums ir kāds cits vārds? Redziet, vārds šajā jomā ir ļoti svarīgs.

– Dažreiz cilvēki sauc mani par Redu.

– Tas ir labi!

– Taču man tas nepatīk, – viņa piebilda.

– Tas nekas. Reda Moriartija! – Viņš pagriezās pret Olīviju. – Kā tas izklausās? “Apvērsumam ir jauns vārds: Reda Moriartija”!

– Izcili!

– Vai tas nozīmē, ka esmu pieņemta darbā? – meitene apjautājās.

Taču Olīvija to nedzirdēja. Šī neparastā jaunā sieviete bija paņēmusi jēgas trūkumu viņas dzīvē un pacēlusi to līdz mākslas līmenim.

Pirmo reizi pēc ilga laika viņa sajuta enerģijas pieplūdumu.

– Neviens nedrīkst nekam pieskarties šajā telpā! Saimon, sazvani Monu Frīstailu! Es gribu, lai tas viss nekavējoties tiktu pārvests uz galeriju. Tu esi ļoti gudra meitene.

– Tiešām?

– Neiedomājami talantīga!

– Kādā ziņā?

Olīvija un Saimons pārmija skatienus.

– Un arī asprātīga! – Saimons iesmējās. – Kur tu esi mācījusies?

– Mācījusies? Es pametu skolu piecpadsmit gadu vecumā.

Redziet, man ir mazs bērns.

– Bērns? Bet tev pašai taču nevar būt vairāk par divpadsmit gadiem!

– Man ir divdesmit divi. Nu, gandrīz. Nākammēnes būs. – Un tava biogrāfija? – Saimons noprasīja. – Kur tu esi dzimusi? Kur tu dzīvo? Kāda ir tava ģimene?

– Esmu no Kilbērnas. Manam tēvam pieder lietotu preču veikals. Mana māte aizbēga, kad man bija desmit gadu. Es dzīvoju pašvaldības mājā rajonā netālu no Kvīnsparka.

Saimons tik tikko spēja savaldīties. – Cik ārkārtīgi aizraujoši!

Olīvija ar žestu norādīja, lai viņa apsēstos. – Un tava aizraušanās ar konceptuālo mākslu… no kurienes tā nāk?

– Māksla? – Meitene paknibinājās gar neglīto kostīmu.

– Es pat neprotu zīmēt.

– Mūsdienās neviens vairs nezīmē! – Saimons apgalvoja. – Es nevarētu pārdot nevienu zīmējumu, pat ja no tā būtu atkarīga mana dzīvība!

– Absolūti nenoslīpēts talants, – Olīvija apbrīnā pašūpoja galvu.

– Tev taisnība, – Saimons pamāja. – Dievs ir atbildējis uz mūsu lūgšanām! Te ir mūsu meklētais enfant terrible! Pat vēl vairāk enfant nekā Rodijs – un nesalīdzināmi vairāk terrible!

Tikmēr pirmajā stāvā vienu no māksliniekiem, kuru bija ieteikusi Mona Frīstaila no Sleida mākslas koledžas, izstīdzējušu jaunu vīrieti ar lielu degunu un podziņām līdzīgām acīm, kura specializācija bija cilvēku mirstīgo atlieku saglabāšana aspikā, intervēja Gonts. Puisim bija gluži labi veicies ar sudrablietu spodrināšanu, un viņš pārsteidzoši labi tika galā ar ēdamrīku nosaukšanu. (Omāra trīsžuburis viņam nebija nekāds svešinieks.)

Diemžēl viņam neradās iespēja ķerties pie pēdējā pārbaudījuma, jo Saimons Grejs bija norobežojis viesistabu, un vēlāk pēcpusdienā viss tika pārvests uz galeriju. Tomēr Gonts nolēma tik un tā pieņemt viņu darbā. Viņa smīns bija pirmšķirīgs, un viņam piemita iedzimta pārākuma apziņa, kādu nav iespējams apgūt. Un, godīgi sakot, viņa kustībās jautās kaut kas no “Džīnas Māršas”.

Tāpēc var gadīties, ka Anglija bija pazaudējusi vēl vienu izcilu topošo mākslinieku par labu apkalpojošajai sfērai.

Bet varbūt arī ne.