Читать книгу Flirts - Ketlīna Tesaro - Страница 3

Letīcija Veina šķindināja rokā atslēgu saišķi un devās uz priekšu pa Elizabetes ielu. Viņa piederēja pie tām meitenēm (un, pat tuvodamās trīsdesmit piecu gadu slieksnim, viņa vēl aizvien uzskatīja sevi par meiteni), kuras apzinās, kā izskatās viņu ķermenis un kā tas kustas. Lai arī pirms pusdienām šajā pasaules malā tikpat kā neviena nebija, Letīcijai palika iztēloties, ka tiek novērota un ka cilvēki ievēro viņā zināmu bīstamu baudu.

Un patiešām, Letīcija Veina daudzējādā ziņā bija radījusi sevi pati. Viņa bija ņēmusi dabas piešķirto raupjo materiālu un veidojusi to, mīcījusi, atšķeļot nevajadzīgo, tāpat kā skulptors atšķeļ marmora gabalu.

Nekas nebija atlicis no viņas agrākās dzīves kā Emīlijai Enai Finkai no Hempstedgārdenas piepilsētas. Kopā sagājušās uzacis, kuras Dievs bija uzskatījis par vajadzīgu viņai piešķirt, bija pazudušas, izplūkātas un pārtapušas divās šaurās, izteiksmīgās lauztās līnijās, nepareizais sakodiens sen izlabots, garlaicīgi pelēkie mati nokrāsoti spoži melni, izceļot viņas acu krāsu. Viņas seja bija patīkama, taču, saprazdama, ka nav nekāda skaistule, Letīcija bija krietni vien nopūlējusies ap savu augumu. Viņa ēda vienreiz dienā un pārējā laikā smēķēja. Nomirt jaunai bija labāk nekā nomirt resnai. Vajadzēja krietni daudz laika, lai izveidotu Letīciju Veinu, mākslas darbu, kuru cilvēki novērtēja.

Un, bez šaubām, bija arī stāsts par pagātni. Viens no diviem zvērināta revidenta un nomāktas skolotājas bērniem nekam nederēja. Letīcija vēlējās ko aizraujošāku. Tā nu viņa padarīja savus vecākus par diplomātiem, kuri strādā tālās aizjūras valstīs. Viņa bija augusi dažādās eksotiskās vietās, apguvusi valodas (viņa bija pārāk pieklājīga, lai izrādītu savas zināšanas publiski), iesaistījusies attiecībās pārdabiski agrā vecumā, neprātīgi mīlēta, taču vēl aizvien cieta no savas pārmēru noslēpumainās pagātnes, kuru bija pārlieku sāpīgi kādam atklāt.

Viņa allaž bija ilgojusies būt īpaša. Reta. Un nu viņa lēsa, ka viņas rīcībā varētu būt vēl kādi desmit gadi, lai izbaudītu savu pūliņu augļus. Tomēr viņas sasniegumu pārejošā daba padarīja tos vēl vērtīgākus.

Tā nu viņa slīdēja uz priekšu gadījumam, ja kāds palūkotos ārā pa logu, prātodams, ko tik aizraujoša jauna sieviete dara te tādā agrumā. Un Letīcija ar lepnumu pagrieza atslēgas nelielā veikaliņa ārdurvju slēdzenē.

“Bordello” bija apakšveļas veikals, taču tur nebija plauktu, nebija stieņu ar sakarinātiem zīda nieciņiem, nebija, mežģīņu biksītēs tērptu izkāmējušu manekenu ar stingriem krūšu galiem. Patiesībā tas drīzāk atgādināja nelielu gadsimta mijas Parīzes viesistabu nekā veikalu. Sienas bija izlīmētas ar smalkām melnbalti svītrotām tapetēm, Ludviķa Četrpadsmitā stila klubkrēsli bija apvilkti ar ziloņkaula krāsas zīdu, retā, kobaltzilā lustra piepildīja telpu ar šaudīgas zilas gaismas stariem. Letīcija piedāvāja pakalpojumus pēc pasūtījuma. Nebija nekādu paraugu. Toties bija neskaitāmi jardi vissmalkākā un izturētākā zīda un atlasa visgaišākajos toņos: šampanieša, dūjas pelēkajā, pērļu baltajā un īkšķa naga rožainajā. Caurspīdīga muslīna baķi bija novietoti stūros, un tur bija grozi ar mežģīņu krāvumiem – izturētas, ar rokām gatavotas mežģīnes, kas bija īsts mākslas darbs un nākušas no visām pasaules malām. Uz apaļā mahagonija galda telpas centrā bija sakrautas skiču burtnīcas, pilnas ar jaunākajiem modeļiem. Tur nebija ģērbtuves, tikai telpas dziļumā līdzās mazītiņai darbistabai ieslēpta grezni iekārtota vannas istaba, kurā netrūka senatnīgas izliektas vannas.

Letīcija tirgoja seksuālus sapņus, tajos katra no viņas klientēm bija zvaigzne. Tāpēc viņa veidoja dekorācijas ar neuzkrītošu erotisku šiku: pietiekoši spožas un jutekliskas, lai iedarbotos uz to sieviešu iztēli, kuras viņa apkalpoja.

Un Letīcija Veina neapkalpoja kuru katru. Klientiem bija vajadzīgas atsauksmes. Ekskluzivitāte mūsdienās vairs nebija nopērkama par naudu, jo nauda bija visiem. Lai kaut kas kļūtu iekārojams, tam vajadzēja būt nepieejamam. Slavenības bija rotaļāšanās ar nāvi ikvienā rūpalā: tiklīdz viņi izgāja no modes, jūs tiem sekojāt. Un Letīcija neturēja augstā vērtē sievietes, kuras bija ielikušas krūšu implantus. Viņas iebildumi bija gluži estētiskas dabas. Implanti vienkārši izjauca Letīcijas darba līdzsvaru. Viņa lepojās ar to, ka spēj palīdzēt tur, kur daba bija izrādījusies nevērīga vai pavirša. Viņas naktskrekliem bija iestrādāti krūšturi, kurus viņa šuva, izmantojot klienšu krūšu atlējumus. Lieluma un formas atšķirības tika ievērotas un uzmanīgi izlabotas. Slīpinot katras bļodiņas iekšpusi, viņa padarīja krūtis kuplākas, liekot tām neprātīgi izspīlēties, taču nekad pilnībā nepārkrist pāri auduma malai, kur tās savaldīja caurspīdīga papīra plānuma tīkliņa slāņi.

Viņa nešuva neko tik vulgāru kā biksītes bez kājstarpes vīles, vai krūšturus, kas atklāja krūtis, toties zināja, kā uzlabot ādas krāsu, ar rokām ietonējot ikviena izstrādājuma audumu tā, lai krūšu galiņi izskatītos sārti un mazliet piebrieduši. Un viņas slavenās franču biksītes bija tik zīdainas un vaļīgas, ka tās viegli varēja atbīdīt sānis, nenovelkot pavisam.

Letīcijas lielākais pluss bija tas, ka viņa saprata vīriešus un simpatizēja sievietēm. Lielākoties veļas problēma slēpās tajā, ka tā radīja nepatiku tieši pret to ķermeņa daļu, kuru centās uzsvērt. Ne katrs vīrietis bija sajūsmināts, ierodoties mājās pēc garas darba dienas un atrodot savu sievu iespīlējušos trīssimt mārciņas vērtā kliedzošā un smieklīgā korsetē un cenšoties izturēties seksīgi apģērbā, kura uzstiepšanai mugurā viņa patērējusi veselu pusstundu. Viņi abi justos samulsuši par pūliņiem, ko prasīja tik pārspīlēta uvertīra, nezinot, kā atraisīt visas tās aukliņas un āķīšus. Tam pievienojās vēl arī nosacījums par nebijušu seksuālu pieredzi, lai attaisnotu izdevumus. Letīcija saprata, ka tad, kad sieviete pielika tādus pūliņus, viņas seksuālā dzīve parasti bija nonākusi krīzē. Taču šāda ietērpa neērtums lika viņai sajusties smieklīgai un, vēl ļaunāk, izmisušai. Tīša izrādīšanās allaž paaugstināja seksuāla atraidījuma iespēju.

Letīcija cieši ticēja tam, ka kvalitāte ir kvantitātes rezultāts. Labs sekss bija tikai blakusprodukts dažāda veida seksam lielā daudzumā: raupjam, lēnam, ātram un lietišķam vai sapņainam un ieilgušam; nejauša grābstīšanās, ķircinoši pieskārieni, orālā bauda – tas viss viņas uztverē nozīmēja seksu. Un tāpēc, lai uzlabotu neapzināto uzņēmību pret seksu, viņa radīja uzsvērtas ikdienas apģērba gabalu versijas: mānīgi vienkāršus baltus naktskreklus, kas bija šūti no tik caurspīdīga materiāla un piegriezti tik gudri, ka ietina augumu provokatīvā, vieglā tīmeklī, uzsverot krūšu galus, ieskaujot gurnu apaļumus, pagarinot kājas, kārdinoši šūpojoties līdzi ikvienai kustībai. Tā kā tie izskatījās tik nevainīgi un neuzsvērti, tie bija nenoliedzami erotiski. Tā vietā, lai skaļi sauktu: “Izdrāz mani!”, tie čukstēja: “Paņem mani… redzi… es nemaz neskatos!” Gudrākais tajā visā bija fakts, ka, pateicoties šiem erotiskajiem apakštoņiem, vīrietis nespēja nejusties kā hipnotizēts un uzskatīja, ka doma par seksu piederējusi viņam. Apģērbs lika vīrietim rīkoties un ļāva sievietei sajusties gurdai. Viņa atgūlās un neuzkrītoši mudināja vīru rīkoties. Un vīrietis, kurš ierosina seksu, allaž jūtas vīrišķīgāks par to, kuram tas tiek uztiepts.

Letīcijai šo nenovērtējamo gudrību līdz ar visu pārējo, kas piederēja pie viņas amata prasmes, bija iemācījis viņas krusttēvs Leo. Viņš bija strādājis par kostīmu mākslinieku Vestendas teātrī. Un tāpat kā Letīcija, viņš bija izsities uz augšu saviem spēkiem. Viņš smēķēja tievas, melnas krievu cigaretes, iespējams, bija ķirurģiski uzlabojis degunu sešdesmitajos gados un nēsāja savus skaisti sudrabainos matus plecu garumā. Viņš bija iesaucis savu formas tērpu par “Odriju”, un to veidoja melna kašmira svīteris ar augstu apkakli, melnas, pēc pasūtījuma šūtas bikses un mīkstas ādas čības, kuras viņš bija speciāli pagatavojis. Viņš bieži smējās un atteicās atbalstīt jebkādu pašnožēlas vai pesimisma izpausmi. Viņš nāca no citas pasaules – ne tikai no teātra pasaules, bet arī no gluži cita laikmeta, kurā neviens neraizējās par viltībām, kuram nebija nekādas vēlēšanās izlikties dabiskam un kurš saprata, ka par nelielu roku veiklību nevajadzēja kaunēties. Viņš bija ģērbis Marlēnu Dītrihu, kad viņa mēdza slēpt savu galvu zem parūkas, bija iešuvis sviedru aizsargus Džūlijas Endrūsas kleitās “Manā skaistajā lēdijā” un pat pielabojis Vivjenas Lī kostīmu piedurknes, lai neviens neredzētu, ka viņas rokas dreb pēc nejauki pavadītas nakts. Letīcija novilka jaku, pakarināja to uz āķa aiz durvīm un ar gandarījumu palūkojās apkārt. Leo šobrīd bija aizgājis pensijā, taču viņš dievināja veikalu. Izliektā vanna bija viņa ideja. (Tā briesmīgi drebēja, kad tika atgriezti krāni, taču izskatījās brīnišķīgi grezna.) Leo bija vienīgais, kurš patiesi spēja novērtēt Letīcijas mežģīņu kolekciju vai skaisto audumu baķu reto kvalitāti.

Ja nebūtu viņa, varbūt Letīcija vēl aizvien nīkuļotu Hempstedgārdenas priekšpilsētā. Viņš bija tai uzdāvinājis Vogue abonementu, kad Letīcijai bija astoņi gadi. Kad viņai bija desmit gadi, viņš tai uzdāvināja nelielu darba galdu savā studijā. Tur viņa sēdēja, zīmēdama skices, uzmanīgi vērodama, kā lielākās skatuves dīvas no iebiedētām, ar sevi apsēstām neirotiķēm pārvērtās būtnēs, kas bija vispārējas apbrīnas vērtas. Kad Letīcija bija pusaudze, Leo viņu aizveda uz teātri, izmaksāja viņai pirmo kokteili pie Ketnera, parādīja viņai, kā izplūkāt uzacis un kustēties tā, lai piesaistītu uzmanību. Viņš tai mācīja atšķirību starp klātbūtni, kas ieskauj visus savā siltajā mirdzumā, un attieksmi, kas notur visu pasauli zināmā attālumā.

Nebija nekā tāda, ko Leo nespētu padarīt brīnumainu.

Nekā tāda, ko viņš nespētu salabot.

Letīcija atvēra savu apmeklētāju sarakstu un nopētīja vārdus. Romānu rakstniece, grāfiene un bagāta amerikāniete no Savannas. Letīcijai nepatika vairāk par trim apmeklējumiem dienā, un neviens no tiem nenotika pirms vienpadsmitiem rītā. Agrs rīts nebija seksīgs; pēc izkāpšanas no gultas un saģērbšanās dienas svars pārāk smagi gūlās uz katra sirdsapziņas.

Viņas telefons iedūcās. Letīcija to pacēla. Zvanītājs bija Leo.

– Kā mums šorīt iet, eņģelīt? – viņš nomurrāja balsī, kuras skanējumu bija ietekmējuši tūkstošiem cigarešu.

– Lieliski. Vai tu šodien ienāksi? Lūdzu, pasaki, ka ienāksi! Man ir pasūtīts zīda kimono, kuram es nekādi nevaru panākt pareizo kritumu. Tai sievietei ir tādas krūtis kā kalnu grēda. Apsolu tev izmaksāt garas un ar alkoholu slacītas pusdienas, ja tu varēsi to atrisināt.

– Labprāt, taču nevaru. Šorīt jūtos mazliet nejauki. Patiesībā es biju nomodā visu nakti, spēlējot pokeru uz izģērbšanos ar Huanu. Tu taču atceries Huanu, vai ne?

– To vīrieškārtas medmāsu no Brazīlijas? – Letīcija pārskatīja rīta pastu. Kārtējā pastkarte no vecākiem, kuri atradās Izraēlā. Vēl dažas brūnas aploksnes. Cik garlaicīgi. Viņa tās neatvērtas iemeta atkritumu grozā. – Vai tu nenospriedi, ka viņš tev ir par jaunu? Vai viņš vispār runā angliski?

– Neesi nu nenovīdīga, mīļā. Viņa angļu valoda ir gluži ciešama. Turklāt, – Letīcija dzirdēja, kā viņš aizkūpina jaunu cigareti, – mēs nešķiežam laiku sarunās.

– Lūdzu! Es negribu zināt visus tavus noslēpumus.

– Tu tik un tā tos visus zini.

Viņa pasmaidīja. – Man ir tikai viens.

– Tiešām? Kāds vai, pareizāk, kurš tas ir?

– Un kurš tagad kļūst nenovīdīgs? Viņu sauc Hjūijs, un viņš ir īsts saldumiņš!

– Cik vecs?

– Ak, es īsti nezinu… mazliet pāri divdesmit?

Viņa dzirdēja, kā Leo nopūšas. – Tev ir vajadzīgs īsts vīrietis, Letīcij. Nevis kaut kāds puika.

– Un to saki tu! – Viņa apņēmīgi aizvēra apmeklētāju sarakstu. – Īsti vīrieši neeksistē. Vai varbūt tu neesi pamanījis? Turklāt viņš ir tikai aizraušanās.

– Zini, viņiem arī ir jūtas.

– Es par to šaubos. Vīrieši negrib neko citu kā vien seksu. It īpaši jauni vīrieši.

– Un tu pati? Ko tu gribi?

Letīcijas pirksti pārslīdēja pāri īpaši izsmalcinātam un dārgam franču muslīna auduma baķim. – Kuru interesē tas, ko es gribu? Nozīme ir tikai tam, ko es varu dabūt.

– Emīlija Ena…

Viņa sarāvās. – Tu zini, ka es ienīstu šo vārdu; tas ir tik neiespējami neglīts!

– Emīlij, – viņš apņēmīgi atkārtoja, – es esmu nobažījies.

Šīs aizraušanās ir sākušas kļūt tev par paradumu.

– Un kāpēc ne? Mēs dzīvojam vienreizlietojamā pasaulē.

Nav jēgas kaut kam pārāk pieķerties.

– Tu esi par jaunu, lai būtu tik ciniska.

– Ak, es tevi lūdzu! – Viņa nopūtās. – Nebūsim šodien nopietni! Es to nevaru, neesmu īstajā noskaņojumā. Man vienkārši gribas papriecāties. Un ar Hjūiju ir jautri.

– Tajā pašā laikā viņš ir reāls.

– Kas tad es tagad esmu, kāda samaitājoša ietekme? Iztiksim bez sprediķiem – tikai ne šodien.

– Es vienkārši gribu teikt, ka tev jābūt piesardzīgai.

– Izbeidz, Leo, – viņa brīdināja.

Viņš nepievērsa tam uzmanību. – Tu izliecies, ka esi izturīga, taču mēs abi zinām, ka tu tāda neesi.

– Man ir jāiet.

– Sirsniņ, es tevi mīlu un negribu, lai tev tiktu nodarīts pāri.

– Ko? Tu domā, ka Hjūijs var man nodarīt pāri? – viņa iesmējās. – Klausies, tur jau tā lieta! Viņš nevar man nodarīt pāri! Un es nevaru nodarīt pāri viņam. Mums ir savi noteikumi, Leo. Tas ir tikai sekss… nekā vairāk.

– Man tev ir daži jaunumi, saulstariņ. Noteikumi vai ne, bet tu nespēj kontrolēt savu sirdi. Neviens to nespēj.

– Paklau, es tev piezvanīšu vēlāk. Man ir daudz darāmā, un, ja tu neatbrauksi, man nāksies pašai mēģināt tikt galā ar to briesmīgo kimono. Parunāsim vēlāk? Un vairs nekādu karstasinīgu brazīliešu, saprati?

Viņa aizvēra telefonu un piespieda plaukstu pie acīm.

Viņš izturējās tik neizprotami.

Un piepeši tās atkal atgriezās: trulās, spiedīgās sāpes. Tagad tā bija drīzāk sūrstēšana, bet vismaz gadu tās bija dedzinošas, griezīgas sāpes krūtīs, itin kā kāds veiktu sirds operāciju bez anestēzijas. Letīcija nespēja ēst, nespēja gulēt… Sasodīts! Kāpēc viņam vajadzēja izturēties tik… tik nosodoši?

Viņa dziļi ievilka elpu.

Tam nebija nekādas nozīmes. Tagad tas bija beidzies. Viņa atkal bija uz kājām, vēl stingrāk nekā agrāk.

Savā darbnīcā Letīcija uzlika vārīties ūdeni un aizkūpināja cigareti. Starp hercogieni un romānu rakstnieci atlika laiks Hjūija uzņemšanai. Un, atbalstījusies pret leti, viņa dziļi ieelpoja un aizvēra acis.

Hjūijs bija tik gara auguma, tik jauns, tik klasiski skaists. Un tik viegli kontrolējams! Nebija nekādas cīņas par varu, nekādu kautrīgu satikšanās rituālu vai manipulēšanas. Viņa zvanīja, viņš ieradās, viņi kniebās. Un pēc tam kniebās vēl mazliet.

Tās bija vienkāršas attiecības un savā ziņā brīnišķīgas. Hjūijā jautās kas atšķirīgs: svaigums. Nekādas dziļas domas vai nejauks noskaņojums neietekmēja viņa sniegumu. Bez šaubām, viņam vēl bija daudz jāmācās; viņš bija nenoslīpēts dimants. Taču tas bija aizraujoši. Un labākais tajā visā bija fakts, ka viņš bija gluži kā bez prāta Letīcijas dēļ. Tā bija tikai aizraušanās, taču visās attiecībās bija viens, kurš dievina, un otrs, kurš tika dievināts. Viņa bija dievinājusi un deva priekšroku situācijai, kad lomas izrādījās mainītas.

Ūdens bija uzvārījies. Uzmanīgi iebērusi Tiffany kanniņā Earl Grey lapas, viņa uzlēja tām ūdeni. Bergamotes aromāts piepildīja telpu.

Viņa nolūkojās ārā pa logu uz nelielo dārziņu aiz mājas.

Leo kļūdījās. Neviens vairs nespēja nodarīt viņai pāri; viņa to nepieļautu.

Aši apmaisījusi tēju, viņa ielēja sev tasi. Šīs stundas Letīcijai patika vislabāk: diena atgādināja zeltainu solījumu, ko nebija skārusi vilšanās vai neapmierinātība. Un, apsēzdamās pie galda, viņa novietoja savu tējas tasi uz mazā soliņa tālāk no sava darāmā, atlocīja ietinamo papīru no kastītes, kurā atradās zīds, un prasmīgi ievēra adatā diegu.

Rīta saule sildīja viņas muguru, ārpusē dziedāja putni. Letīcija malkoja tēju.

Nebija daudz lietu, kas bija trauslākas par senatnīgām mežģīnēm vai cilvēka sirdi.

Tad viņa kaut ko izdzirdēja.

Skaņa bija uzstājīga un kaitinoša.

Tā nāca no vannas istabas.

Pilēšana.

Patiesībā tāda skaņa, kas liecināja par steidzamu vajadzību pēc santehniķa.