Читать книгу Flirts - Ketlīna Tesaro - Страница 14

Pēc divām dienām Hjūijs sēdēja uz tā paša soliņa Grīnparkā un gaidīja vīru vārdā Valentīns. Tas nu nebija nekāds piemērotais vārds vīrietim. Hjūijs bija ģērbies tajā pašā aizlienētajā uzvalkā. (Malkolms jau tagad prasīja, lai viņš to aiznestu uz ķīmisko tīrītavu.) Saulainā diena bija gandrīz tāda pati kā iepriekšējā, un visu šo piedzīvojumu iekrāsoja izteikta déjà vu sajūta. Hjūijs pieķēra sevi pētām tālumā redzamos stāvus, meklējot nevis vīrieti ar neveiksmīgo vārdu, bet gan rudmataino sievieti. Viņš jutās savādi vīlies, kad Valentīns beidzot uzradās.

– Jūs esat Hjūijs, – Valentīns paziņoja, nostādamies viņam priekšā un pastiepdams roku.

– Jā, – Hjūijs piecēlās un to paspieda. Viņam likās, ka tas ir dīvains sarunas sākšanas veids.

– Priecājos iepazīties. Mani sauc Valentīns Čārlzs. Ko jūs teiktu par kādu mēriņu Šepardsmārketā?

– Protams, – Hjūijs pasmaidīja.

Darbam, kura devējs tev izmaksā dzeramo jau pirmajā dienā, vajadzēja būt labam.

Viņi šķērsoja ielu, un Valentīns rādīja ceļu šaurā sānieliņā. Šepardsmārketa beidzās ar nelielu skvēru, un vienā tā stūrī atradās krodziņš, kura nosaukums bija “Ādams un Ieva”. Izkārtnē bija attēlots vīrietis un sieviete, kurus nodala ābols. Viņi iegāja iekšā, un, kad Hjūija acis aprada ar pustukšā bāra dūmakaino tumsu, viņš ieraudzīja pazīstamu seju. Viņa sēdēja pie stūra galdiņa un malkoja baltvīnu.

– Tā esat jūs! – Hjūijs pats jutās pārsteigts par to, cik ļoti priecājas, viņu redzot.

Viņa pasmaidīja.

– Ļaujiet jūs iepazīstināt ar manu palīdzi, Flikeringas kundzi. Saīsinājumā Flika.

Viņa norādīja uz krēslu. – Sēdies, Hjūij. – Ko jūs dzersiet? – Valentīns apjautājās.

– Ak, es nezinu… – Jādomā, ka tā bija pārbaude; droši vien pareizā atbilde nozīmētu pasūtīt kādu bezalkoholisku dzērienu.

– Es dzeršu viskiju, bet tas droši vien būtu pārāk vecišķi jums. Alus pinti?

Hjūijs atslābinājās. – Jā, lūdzu.

Valentīns devās pie bāra. Viņi palika divatā.

– Nebiju domājis, ka satikšu jūs vēlreiz, – viņš klusi noteica.

Flika pārvilka ar pirkstu pāri glāzes malai. – Un tomēr te nu mēs esam. Dzīve ir savāda, vai ne?

– Kā nu ne. – Viņš sagrozījās, īsti nezinādams, kā turpināt. – Viņdien parkā… tas, kas notika…

Viņa to apturēja. – Neraizējies. Es to neuztvēru personiski. Tas viss piederējās pie darba pārrunu procesa, Hjūij. Esmu to piedzīvojusi simts reižu.

– Skaidrs. – Viņš izskatījās satriekts.

– Kāpēc tik nopietni? – viņa iesmējās. – Jādomā, ka tu jūties atvieglots!

Viņš izdvesa nopūtu. – Bet cik daudzas reizes jūs esat satikusi svešinieku, ar kuru var sarunāties? – Tiešums viņa skatienā bija satraucošs. – Ar kuru jūs tiešām gribētu sarunāties?

– Nujā, bet vispār jau ir tā… – Viņš prata vienā mirklī radīt intimitāti, dezorientējot Fliku ar savu dabiskumu. Viņa vēl nekad neko tādu nebija pieredzējusi.

Valentīns atgriezās ar dzērieniem un apsēdās.

– Uz veselību, Venablsa-Smaita kungs! – Viņi pacēla glāzes. – Apsveicu ar pieņemšanu darbā!

– Pateicos! – Hjūijs plati pasmaidīja.

Viņi pasmaidīja pretī.

– Nu tā, – Hjūijs uzdrošinājās pārtraukt klusumu, – ko īsti mēs darām?

Valentīns cieši viņu uzlūkoja. – Jums ir izrādīts liels gods. Jūs esat izraudzīts, atlasīts, lai pievienotos vienai no vecākajām un noslēpumainākajām profesijām pasaulē.

Hjūijs sajutās neomulīgi. – Bet ne jau… senākajai profesijai?

– Nebūt ne! – Valentīns aizvainoti nošņācās. – Mēs esam profesionāli sieviešu patmīlas lolotāji. Mēs ievērojam, glaimojam, piepildām romantiskas ilgas, kas par spīti zinātnei un tehnoloģijai, un visu veidu seksuālajām revolūcijām vēl aizvien slēpjas cilvēka dvēselē.

– Īsāk sakot, – Flika viņu pārtrauca, – mēs flirtējam.

– Un mēs esam sava aroda meistari, – Valentīns lepni piebilda.

– Jūs gribat teikt, ka mēs izvēlamies sievietes?

– Pirmais noteikums, – Flika norādīja, – tu pilnīgi noteikti, kategoriski neizvēlies sievietes.

– Nekādā gadījumā. Mēs flirtējam, Hjūij, liekam sievietēm sajusties labi tikai tāpēc vien, ka viņas ir dzīvas. Mēs viņas ievērojam. Uzrunājam. Pievēršam viņām zināmu uzmanību.

– Un tad pazūdam, – Flika piebilda. – Otrais noteikums: vienmēr vēro izeju.

Situācija sāka uzlaboties. Galu galā viņam nevajadzēja kļūt par zēnu pēc izsaukuma.

Un tomēr viņa jaunā profesija nebija īsti skaidra.

Valentīns sajuta Hjūija apjukumu. – Sāksim no paša sākuma. Iztēlojieties, – viņš izdarīja plašu teatrālu žestu ar rokām, – kādu dienu vientuļa, atraidīta sieviete gaida metro vilcienu vai stāv rindā veikalā un piepeši mana, ka labi ģērbies, izskatīgs jauns cilvēks uz viņu noskatās. Varbūt viņa aizgriežas, izliekas neko nemanām. Taču viņš nespēj vien beigt skatīties. Viņa pietvīkst, satraucas. Un visbeidzot, kad viņa jau grasās iet projām, viņš to aptur. Un kautrīgi stostīdamies, izsaka viņai kādu laipnu, sirsnīgu komplimentu.

“Man vajadzēja pateikt, cik jums ir skaistas zilas acis…” un tā tālāk. Mums tas nenozīmē neko. Bet viņai tas nozīmē daudz – ka pilnīgs svešinieks ir sajūsmā par viņas šarmu un skaistumu, ko viņa ir domājusi esam zudušu.

– Un kur mēs atradīsim tās sievietes? – Hjūijs apvaicājās, paņemdams vēl vienu dzērienu.

– Tas ir Valentīna lauciņš, – Flika paskaidroja. – Viņam ir sakari visā pasaulē. Viņš ir tas, kurš ievāc ziņas. Mums ir daudz klientu, kas vēršas pie mums atkārtoti. Vieni un tie paši vīri mēdz nākt pie mums gadu gadiem.

– Vīri! – Hjūijs aizrijās ar alu.

Flika uzsita viņam pa muguru. – Jā, tas var šķist pārsteidzoši.

– Pievērsīsimies faktiem, labi? – Valentīns piedāvāja. – Mūsdienās vienīgais, kas satur kopā laulību, ir svešinieku iejaukšanās. Parasti šie svešinieki ir vesela armija ar konsultantiem un ārstiem. Taču mēs spējam panākt fantastiskus rezultātus ar dažu precīzi pateiktu vārdu palīdzību. Ikvienai sievietei neatkarīgi no vecuma un no tā, cik ilgi viņa ir precējusies, ir vajadzīgs kāds, kurš saskata viņā iekāres objektu. Nelaime slēpjas tur, ka vīrs ne vienmēr spēj to nodrošināt.

– Galvenais ir tas, – Flika paskaidroja, – ka mēs pārraujam loku. Sieviete, kura flirtē, pilnībā atšķiras no tādas, kura jūtas atstumta un nenovērtēta. Vienā mirklī līdzsvars mainās, un ar nelielu piepūli no vīra puses akmeņainais ceļa gabals ir pievārēts.

– Redziet, minētajai sievai, – Valentīns turpināja, – būs radusies emocionāli uzlādēta slepenā pieredze. Pilnīgi nekaitīga, absolūti mākslīga pieredze, bet tik un tā satraucoša. Un visdabiskākā reakcija pasaulē būs izturēties pret vīru ar papildu rūpēm un sirsnību, lai noslēptu savu nelielo noslēpumu. – Viņa acis iedzirkstījās pustumsā. – Et voilà! Mājas harmonija atkal tiek atjaunota.

– Bet… bet tas ir negodīgi!

Valentīns piešķieba galvu uz vienu pusi. – Vai smaržas ir negodīgas?

– Kas?

– Parasti mēs nesmaržojam kā sasmalcinātas rožu ziedlapiņas un jasmīnu krūmi, vai ne? Un tomēr kurš gan mūs nosodīs par nelielu nekaitīgu viltību? Godīgums ir vērtīgs tikai ārstiem un advokātiem. Taču laulībā tas var kļūt nāvējošs.

– Bez šaubām, ne vienmēr mums ir darīšana ar precētām sievietēm, – Flika iedzēra malku vīna.

– Atraitnes, šķirtenes, nevainīgas jaunavas, vientuļnieces… – Valentīns uzskaitīja.

– Jā, es saprotu, – Hjūijs noteica, īsti neko nesaprazdams.

Šī darba mērogi likās neaptverami.

– Neraizējies, – Flika pasmaidīja. – Sākumā var nākties grūti pierast. Taču drīz vien tas kļūst par otro dabu.

Šajā brīdī Hjūijs pamanīja, ka trīs izskatīgākie vīrieši, kādus viņš jebkad bija redzējis, šķērsoja krodziņu, lai pienāktu pie viņu galdiņa.

– Te ir puiši. – Valentīns pagriezās, lai sasveicinātos ar viņiem. – Gribu, lai jūs iepazītos ar visu komandu.

Viņiem tuvojoties, Hjūijs atpazina vīrieti no autobusa.

– Augstais dievs!

– Hm, tas nu gan ir amizanti! – vīrietis smaidot atbildēja.

– Jūs esat pazīstami? – Valentīns izklausījās aizkaitināts.

– Nē, – vīrietis atbildēja, – ne gluži. Mani sauc Henrijs, – viņš pastiepa plaukstu. – Henrijs Montifjore.

Hjūijs paspieda viņa plaukstu. – Nespēju ne izteikt, kādā situācijā biju nonācis! Man patiešām ir jums jāizmaksā. Mēs satikāmies autobusā, – viņš paskaidroja pārējiem. – Man nebija biļetes. Pareizāk sakot, man tāda bija, taču es nevarēju to uzrādīt, un iekāpa kontrolieris…

Henrijs iesmējās. – Tas nekas. Tikai es tavā vietā turpmāk izvairītos no tā jaunekļa. Ak, ļaujiet jūs iepazīstināt ar Marko un Džesu, – viņš norādīja uz abiem pārējiem vīriešiem sev līdzās: slaidu, vīrišķīgi skaistu itāli ar gariem, melniem matiem, zaļām acīm un samaitāta ķeruba smaidu un ar kreisajā pusē stāvošu slaidu, muskuļainu melnādainu vīrieti, kurš izrādīja savu Olimpa dieva augumu vienkāršā baltā sporta kreklā un džinsos. Viņam piemita klasiski, gluži kā granītā cirsti grieķu statujas vaibsti, ko vainagoja īsi apgriezti balināti mati.

– Esi sveicināts uz borta! – Henrijs piebilda.

Viņi visi smaidīja, plikšķināja Hjūijam pa muguru, smējās. Viņam priekšā uzradās jauna alus pinte, un Hjūijs izbaudīja reto un patīkamo sajūtu, ka nonācis pareizajā vietā.

Viņš īsti nezināja, kas ir šī vieta un uz cik ilgu laiku viņš tajā ieradies. Tomēr viņš bija apņēmies to izbaudīt, kamēr vien bija tāda iespēja.