Читать книгу Flirts - Ketlīna Tesaro - Страница 7

Letīcija aizvēra durvis.

Šodien nekas nenotika pēc plāna. Hjūijs nokavējās, romānu rakstniece izrādījās metru un četrdesmit piecus centimetrus gara, valkāja divdesmitā izmēra drēbes un bija apsēsta ar rozā krāsu, un nu Letīcijai nācās viņu nomērīt darbistabā, tāpēc ka vannas istabā bija santehniķis, kurš centās noskaidrot noslēpumainās noplūdes vietu. Viņš pa kaut ko dauzīja, radīdams visbriesmīgāko troksni, kādu vien var iedomāties.

Viņa pārbaudīja iepriekš sagatavotos tējas piederumus, pārlaizdama pirkstus pāri smalkajām porcelāna tasītēm un apakštasītēm. Plāni, skābeni citronu cepumi, dūmakaina Assam tēja, smalks baltais cukurs, piens, viss glīti novietots uz lielas sudraba paplātes. Ieslēgusi kompaktdisku atskaņotājā Hendeļa ārijas, viņa centās izskatīties nopietna un savaldīga, ienesot paplāti lielajā istabā. – Lūdzu, atvainojiet!

Romānu rakstniece viņai uzsmaidīja. Viņa bija ģērbusies pārāk apspīlētos džinsos un spīdīgā Barbour žaketē un oda pēc mitra suņa un roku krēma. – Tas nekas!

– Tā, – Letīcija ielēja nedaudz tējas tasē, lai pārbaudītu krāsu, – jūs gribētu kaut ko ar kuplām piedurknēm, pareizi? Un ar trēnu? Jūs esat par to pārliecināta?

Rakstniece aizrautīgi pamāja. – Jūs domājat, ka spēsiet to paveikt?

– Nu… – Kā lai viņai to pasaka? – Tas nav gluži tas, ko es jums ieteiktu. Kāpēc mēs nevarētu izvēlēties kaut ko… modernāku… izsmalcinātāku?

Sievietes seja pārmainījās. Letīcija acīmredzami izpostīja viņas bērnības sapni.

– Pienu un cukuru? Es nesaku, ka tas nebūs fantastiski, – viņa kārdinoši piebilda.

– Atvainojiet.

Tas bija santehniķis, kurš stāvēja durvīs, slaucīdams rokas vecā lupatā. Šiem cilvēkiem nepiemita nekāda smalkjūtība.

– Vai varu ar jums aprunāties?

– Atvainojiet. – Letīcija iestūma romānu rakstnieci krēslā, iekraudama viņai klēpī kaudzi ar skiču burtnīcām un iespiezdama rokā cepumu. – Apskatiet dažus no šiem. Tie jums dos dažas svaigas idejas. Es tūlīt būšu atpakaļ.

Letīcija sekoja santehniķim uz vannas istabu. – Jā? Kas īsti ir noticis?

– Pirms cik ilga laika jūs to uzstādījāt?

– Pirms trim gadiem. Kāpēc jūs jautājat?

– Un kas to izdarīja?

– Pašnodarbināti puiši. Armēņi. Mana krusttēva draugi.

(“Draugi” šajā gadījumā bija eifēmisms.)

– Tātad tā nebija kārtīga firma, ja?

Letīcijai nepatika šie jautājumi. – Nu, laikam jau ne. Ne gluži. Kāpēc? – Viņa sakrustoja rokas uz krūtīm. – Kāds tam ir sakars ar to visu?

Sems nopūtās. – Es arī nedomāju, ka to būtu varējusi izdarīt legāla firma. Katrā ziņā, spriežot pēc darba kvalitātes. Tomēr es gribēju to noskaidrot jūsu pašas labā. Tad jums vismaz būtu juridisks pamats vērties pret viņiem.

Vārds “juridisks” izklausījās draudīgi.

– Paskatieties, – viņš turpināja, norādīdams uz caurulēm, kas bija pievienotas vannai. – Zem grīdas dēļiem ir vietas, kur tās ir sastiprinātas ar košļājamo gumiju un izolācijas lenti.

Šīs caurules pat nav vienādā platumā. Jums te apakšā ir aka ar ūdeni, kas bojā koku. Jūtos pārsteigts, ka jūs to nesaodāt. Armēņi to bija izdarījuši par apbrīnojami labu cenu. Un arī ļoti ātri.

Letīcija pārbrauca ar plaukstu pāri acīm. – Vai jūs varat to salabot?

Sems pašūpoja galvu. – Es varu to salabot, taču tas nozīmē uzplēst visus grīdas dēļus un varbūt pat sākt no paša sākuma.

– Un cik tas izmaksās?

– Grūti pateikt. Tūkstoš divsimt?

– Nē!

– Jūs varat palūgt arī otru viedokli. Tas ir, citu cenas piedāvājumu. Tikai neizmantojiet vannas istabu pāris dienas. Tai ir jāizžūst. – Viņš sāka vākt kopā savus instrumentus. – Ja gribēsiet, lai es to izdaru, es varēšu atrast jums laiku, taču jums jādod man ziņa labi ātri. Te būs, – viņš izņēma vizītkarti no bikšu aizmugurējās kabatas. – Paziņojiet man, ko būsiet izlēmusi.

– Paldies, – viņa drūmi noteica, izvadīdama viņu cauri darbnīcai un atvērdama pagalma puses durvis.

– Starp citu, – viņš apstājās uz sliekšņa, palūkodamies apkārt, – ar ko jūs te īsti nodarbojaties?

– Es darinu apakšveļu pēc individuāla pasūtījuma.

– Jūs jokojat! – viņš iesmējās.

Letīcija izslējās. – Kas tur tik smieklīgs?

– Nekas. Klau, vai ir kāda iespēja nonākt modes skatē?

– Paldies, ka iegriezāties, – viņa strauji noteica, aizvērdama durvis.

Tūkstoš divsimt par caurulēm! No visām iespējamajām lietām, par ko jāizdod nauda, tieši par caurulēm! Tad viņa iedomājās par savu aizvien pieaugošo kredīta pārsniegumu.

Tas viss bija tik nomācoši.

Letīcija nometa vizītkarti uz letes, pieregulēja mūziku un devās atpakaļ pie savas klientes.

Šī patiešām nebija viņas joma: galu galā viņa bija māksliniece.