Читать книгу Flirts - Ketlīna Tesaro - Страница 12

Hjūijs sēdēja saules apspīdētā laukumiņā uz soliņa Grīnparkā, kamēr līdz noteiktajam ierašanās laikam bija atlikušas desmit minūtes. Viņš jutās stīvi un neērti tumšajā vilnas uzvalkā, kuru bija aizņēmies no Malkolma. Taču tas vismaz neoda pēc vijolītēm.

Varbūt tā bija kļūda – ļaut Klārai viņu saģērbt. Taču, kad viņa padzirdēja, ka brālis beidzot ticis pie darba pārrunām, tad vairs nelika Hjūiju mierā. Viņas tradicionālās dzeltenās līmlapiņas brīdinājumu vietā sāka piedāvāt padomus: “Skaties acīs un smaidi! Taču ne IDIOTISKI!” – “Neēd neko smirdīgu iepriekšējā dienā.” – “Atceries, ka tev jānoskujas!” Nedēļas gaitā tie sāka kļūt aizvien līdzīgāki amerikāņu dzīves gudrību saukļiem: “Tu to vari!” – “Šis darbs jau ir tev kabatā! Tev atliek tikai pastiept roku un to SAGRĀBT!” – “Neveiksmes domātas NEVEIKSMINIEKIEM!” Hjūijs jau bija sācis ilgoties pēc lapiņām, kas atgādināja tikai neaizmirst viņa sasodītās atslēgas.

Viņš nolūkojās uz ļaudīm, kas gāja garām, un uz tiem, kuri bija nometušies zālē, lasīdami avīzes vai snauzdami. Un prātoja, vai kāds no viņiem varētu būt cilvēks, kuru viņš gaidīja.

Likās neparasti rīkot darba pārrunas uz parka soliņa. Tas bija viens no apstākļiem, ko viņš bija noslēpis no Klāras un viņas nebeidzamās izprašņāšanas. Taču, no otras puses, viņš galu galā bija aktieris un pieradis pie savādām improvizētām situācijām. Turklāt jebkuram darbam, kas prasīja diskrētumu apvienojumā ar romantismu, vajadzēja būt mazliet neparastam.

Hjūijs vēlreiz ieskatījās savā mobilajā telefonā, lai noskaidrotu, cik ir pulkstenis. Kuru katru brīdi vīrietim, ar kuru viņš bija runājis, vajadzēja ierasties.

Tad viņam līdzās apsēdās rudmataina sieviete, atlocīja avīzi un sāka lasīt. Hjūijs sajutās mazliet nemierīgs. Tie arī bija sarežģījumi, kas radās, izmantojot sabiedriskas vietas, proti, sabiedrība. Vai viņam vajadzētu sievietei lūgt pārsēsties kaut kur citur? Vai varbūt vajadzētu vienkārši gaidīt, līdz ieradīsies vīrietis, un sākt rīkoties tad?

Piepeši iedūcās viņa telefons. Ekrānā parādījās īsziņa.

Īsziņā bija teikts: “Paflirtējiet ar sievieti jums līdzās. Jūsu pārrunas ir sākušās.”

Hjūijs samirkšķināja acis.

Paflirtēt?

Viņš pārlasīja īsziņu vēlreiz.

Tad viņš paraudzījās uz sievieti, kura lasīja avīzi. Viņai varēja būt ap piecdesmit pieciem gadiem, viņa bija atturīgi ģērbusies un atgādināja kādu no mātes draudzenēm. Katrā ziņā ne sievieti, ar kādu Hjūijs mēģinātu flirtēt. Viņš gan vispār nebija nekāds lielais flirtētājs. Viņa ierastie ievadvārdi drīzāk aprobežojās ar “Sveika”. Un dažreiz viņš piebilda: “Foršas kurpes.”

Katram gadījumam viņš paraudzījās lejup. Sievietei kājās bija melni zempapēžu mokasīni, kādus viņa māte dēvēja par “braucamajām kurpēm”. Hjūijs to zināja, jo tie bija viņas iemīļotākie apavi. Oriģinālie nāca no Todd, taču viņa māte iepirka tos vairumā no Marks & Spencer dažādās spilgtās krāsās. Viņš neviļus nodrebinājās. Kā lai flirtē ar sievieti, kura ģērbās tāpat kā viņa māte?

Viņa telefons iedūcās atkal.

Parādījās otra īsziņa.

“Ir laika ierobežojums.”

Hjūijs iebāza telefonu kabatā. Vai viņu kāds filmēja? Vai tas bija kāds televīzijas šovs? Lai kas tas bija, viņam acīmredzot bija divas izvēles iespējas: piedalīties spēlē vai piecelties un doties projām.

Nu, viņš bija šurp atnācis, saposies un sagatavojies. Un jebkurā gadījumā Klāra viņam piebrēktu pilnas ausis, ja viņš tagad aizietu. Hjūijs pameta vēl vienu skatienu uz sievieti. Viņa nemaz nebija tik peļama večiņa. Viņas acis bija gluži draudzīgas, un uz viņas sejas vismaz nebija manāmas nekādas atbaidošas kārpas, ūsas vai kas tamlīdzīgs.

Un tomēr viņš vēl aizvien nesaprata, ar ko lai sāk. Agrākos iekarojumus vienmēr bija pavadījusi iekāre vai alkohols. Hjūijs mēģināja uzsmaidīt sievietei, taču viņa nepievērsa tam uzmanību. Vajadzēja izdomāt kādu ieganstu sarunas uzsākšanai. Kaut ko seksīgu.

Sieviete ieskatījās pulkstenī, salocīja avīzi, ielika to atpakaļ somiņā…

Tad kaut kas piesaistīja Hjūija skatienu.

– Ak kungs! Atvainojiet… vai tie ir kriketa spēļu rezultāti?

Sieviete paraudzījās uz viņu. – Kā, lūdzu?

– Atvainojiet! – Viņš pasmaidīja. – Es zinu, ka izturos nepieklājīgi. Vienkārši, – viņš norādīja uz avīzi, – tie taču nevar būt kriketa spēļu rezultāti! Te taču vēl aizvien ir Anglija, vai ne? Es esmu nomodā, vai ne? Kad jūs pēdējo reizi esat redzējusi tādu rezultātu?

Sieviete atkal atlocīja no somiņas izņemto avīzi un iesmējās. – Nezinu. Es nesekoju līdzi šim sporta veidam.

– Vai drīkstu? Starp citu, glītas kurpes.

– Ak! Pateicos. Bez šaubām, jūs drīkstat. – Viņa pasniedza Hjūijam avīzi, un viņš to paņēma, viegli pieskardamies sievietes pirkstiem.

– Šeins Varns! Ak kungs, tie skaitļi ir nereāli! Man tā vien šķiet, ka viņš būs noslēdzis līgumu ar pašu nelabo. Jūs neinteresējaties par kriketu? Un par ko jūs interesējaties? Pagaidiet, – viņš pacēla roku augšup. – Ļaujiet, es uzminēšu! Par futbolu! Par Bekhema jaunāko matu griezumu, tetovējumiem, modes tendencēm!

– Ak kungs, nē taču! – viņa atkal iesmējās. – Tas nepavisam nav mans lauciņš.

– Nu tad par regbiju. Par dūšīgiem vīriem apspīlētos šortos.

– Viņi nav pietiekoši vīrišķīgi.

– Par tenisu.

Viņa sarauca degunu.

– Par golfu!

Viņa izlikās žāvājamies.

– Par sacensībām tibetiešu kazu mētāšanā!

– Tikai tibetieši zina, kā pareizi mest kazu, – viņa ilgpilni nopūtās.

– Jūs acīmredzot neesat redzējusi, kā to dara spāņi.

Viņa iesmējās.

Hjūijs juta, ka viņa nervi sāk nomierināties.

Patiesībā ar šo sievieti bija viegli sarunāties; daudz vieglāk nekā ar daudzām meitenēm, kuras viņam patiešām patika. Un viņai bija skaistas acis: kaut kas vidējs starp zaļu un pelēku. Ja viņš skatījās tajās, sievietes vecums vairs nekrita svarā. Tad viņam ienāca prātā, ka tas, ko viņš dara, ir tikai lomas tēlošana.

Un Hjūijs sāka iejusties.

– Labi, labi. – Viņš sarauca pieri tēlotā nopietnībā. – Zirgu skriešanās?

Sievietes acis iezibējās.

– Ak jūs vellata! Jūs derat uz zirgiem! Es zinu, ka man ir taisnība!

Piepeši viņa sāka ķiķināt. Tā bija patīkama skaņa; nepiespiesta un meitenīga. – Tikai reizi pa reizei, – viņa atzinās.

– Es esmu īriete, – viņa piebilda. – Esmu ar to uzaugusi!

– Kā tad, uzaugusi ar to! – Hjūijs uzplikšķināja viņai pa ceļgalu ar sarullēto avīzi. – Jums patīk adrenalīns! Neliedzieties! Paskat tik, kā jūsu acis iezibējās!

Un tā arī bija. Izskatījās, ka gadi ir pazuduši; sievietes seja staroja, un viņa atkal iesmējās. – Ikvienam ir kāds grēciņš, – viņa noteica, šķelmīgi novērsdama skatienu.

– Paldies dievam! – Viņš pieliecās tuvāk. – Man ir jāatzīstas.

– Par ko? – Viņa piešķieba galvu.

– Patiesībā es arī nemaz daudz neinteresējos par kriketu.

Viņa iepleta acis.

– Jūs taču nebūsiet viens no tiem baisajiem kriketa krāpniekiem, par kuriem es esmu lasījusi, ko? No tiem, kas izliekas, ka zina, kā to spēli spēlē, pļāpā par vārtiem un setiem un staigā apkārt ar piknika groziem, kas piepildīti ar saburzītām vecām avīzēm?

– Pieķerts un nokaunināts! – Hjūijs nokāra galvu. – Neienīstiet mani! Kā citādi es būtu ticis pie izdevības?

– Pie kādas izdevības?

Viņš bija gribējis veltīt sievietei dedzīgu, seksīgu skatienu, taču tad notika kaut kas, kas Hjūiju pārsteidza; kas tāds, kas bija noticis tikai nedaudzas reizes viņa aktiera karjerā, kad viņš bija pilnībā iedzīvojies lomā. Viņu pārpludināja savāds izjūtu vilnis. Viņa vaigi iekvēlojās.

– Pie izdevības parunāt ar jums.

Kādu brīdi viņa neko neteica. Smalks intimitātes pavediens apvijās viņiem apkārt.

– Kāpēc lai jūs to gribētu? – viņa klusi apjautājās.

Hjūija zilās acis pievērsās viņējām, un viņš nosarka vēl vairāk. – Es tikai, nu… – viņš stostījās, – tas nenotiek pārāk bieži. Tas ir… Ne jau katru dienu tāda būtne kā jūs… parādās… nez no kurienes…

– Tāda kā es?

– Jā, tik… jauka. Jums piemīt īpašs starojums. Man patiešām patīk ar jums sarunāties. – Runājot viņš apzinājās, ka tā ir taisnība.

Kādu brīdi izskatījās, ka viņa varētu kaut ko teikt. Taču tad viņas seju aptumšoja savāda sejas izteiksme.

Tas nebija gluži tas iespaids, uz kādu Hjūijs bija cerējis.

– Es negribēju jūs apvainot, – viņš atvainojās.

Sieviete papurināja galvu. – Nē. – Tad viņa apklusa.

Sasodīts, viņš domāja. Esmu visu salaidis dēlī.

Iztaisnojis plecus, viņš izlaida plaukstu cauri savam gaišajam matu cekulam un veltīja sievietei vēl pēdējo smaidu.

– Nevar pārmest puisim to, ka viņš vismaz pamēģinājis, vai ne?

Taču sieviete tikai mirkšķināja acis.

Viņš piecēlās un pasniedza viņai avīzi.

Nu labi, viņš domāja, dodamies atpakaļ uz metro staciju.

Tas nu ir sačakarēts.

Varbūt kāds darbs atradīsies aktieru aģentūrā vai tamlīdzīgi.

Flika ilgāku laiku nosēdēja nekustīgi uz soliņa Grīnparkā. Bija skaista agra rudens diena, kas nupat sāka gaist, pārvēršoties tajā vakara laikā, kad no debesīm aizplūst visas krāsas. Cilvēki viņai visapkārt staigāja lēnām, izbaudīdami pēdējo siltumu.

Taču Flika sēdēja kā sastingusi.

Viņa jutās neparasti, dezorientēta, pat satraukta. Un viņa nepiederēja pie tām sievietēm, kuras bija radušas justies satrauktas. Galu galā, pēdējo divpadsmit gadu laikā viņa bija piedzīvojusi šo procesu simtiem reižu. Parasti šīs noklausīšanās bija vai nu mokošas, vai uzjautrinošas. Taču šodien viss bija citādi. Šis jaunais cilvēks bija atmodinājis kaut ko viņā;

ko tādu, par kā eksistenci viņa bija teju vai aizmirsusi. Puisim bija izdevies izjaukt viņas līdzsvaru, tagad Flika jutās atmaskota, viegli ievainojama, taču tajā pašā laikā sajūsmināta.

Valentīns parādījās no Pikadillijas puses un apsēdās viņai līdzās. Viņš pasniedza tai kafiju kartona krūzītē. – Nu..?

Parasti šajā brīdī viņi izpreparēja visu piedzīvojumu un gandrīz vienmēr kārtīgi izsmējās. Šoreiz viņa sarauca pieri.

Hjūijs bija viņai atgādinājis par kādu.

– Flika…

Atmiņas uznira virspusē: atmiņas par citu jaunu vīrieti, kas bija izskatījies gluži citāds nekā Hjūijs, taču ar tādu pašu aizrautību un kvēli.

Viņa gadiem ilgi nebija domājusi par to, kā viņš uz to skatījies, kā centies uzsākt sarunu pirmajā satikšanās reizē. Vīrieša vēlēšanās būt kopā ar viņu bija sajūtama; tas bija pamatīgs, fizisks spēks, kuram viņa nespēja pretoties. Un viņa teju uzreiz bija padevusies. Viņas seja pietvīka, par to atceroties.

– Flika! – Pacietība nepiederēja pie Valentīna labākajām īpašībām. – Kas tev ir uznācis?

Viņa ar grūtībām pievērsa skatienu Valentīnam un piepeši aptvēra, kas bija noticis.

– Es tiku pavedināta! – viņa noteica. – Tas mazais sivēnaste nupat nošarmēja mani līdz dvēseles dziļumiem.

Valentīna lūpu kaktiņi lēnām uzliecās augšup, viņam lēnām maisot tēju. – Ko tu saki?

Nogrozījusi galvu, viņa iedzēra kafiju. Taču tā bija pārāk karsta, pārāk salda un stipra. Viņa atkal to nolika malā.

– Viņš patiešām ir ļoti glīts, – viņa piebilda, – daudz glītāks nekā fotogrāfijā. Negaidīju, ka viņš būs tik gara auguma. Un viņa smarža… nekāda šaušalīga odekolona, tikai tīrs ziepju svaigums.

Valentīns iesmējās. – Mērija Mārgarita Flikeringa, man šķiet, ka tu esi satriekta!

Viņa uzmeta tam skatienu. – Tu to nesapratīsi. Tajā nebija nekā uzbāzīga vai lišķīga. Mans dievs, viņš pat nosarka!

Tas bija tik jauki! Tik ļoti, ļoti jauki…

– Ak, – Valentīns sarauca uzaci, – bet vai mums vajag, lai būtu jauki?

Viņa kādu brīdi apdomājās.

– Jā, – Flika apņēmīgi nosprieda. – Mums ir vajadzīgs kas neiestudēts, tīrs, mazliet neveikls. Nevis iepriekš sagatavots vai īpaši izsmalcināts… – Piecēlusies viņa savilka ciešāk lietusmēteli. – Mums ir vajadzīgs kaut kas svaigs, Valentīn.

– Uz kurieni tu iesi? – Viņš arī piecēlās, juzdamies aizvainots. Viņš nebija radis, ka tiek uzskatīts par pašsaprotamu; parasti viņa klātbūtne vien bija pietiekošs iemesls izrādīt nedalītu uzmanību.

Taču tā vietā Flika pasniedza Valentīnam atpakaļ kafiju kartona glāzītē, it kā viņš būtu kāds izsūtāmais zēns.

– Es iešu pastaigāties. – Viņas balss bija sapņaina un domīga. – Ja tev nav iebildumu, es kādu laiku gribētu pabūt viena.

Valentīns vēl nekad nebija redzējis savu palīdzi tik izklaidīgu. Viņš noskatījās, kā Flika dodas lejup no kalna, cauri platānu alejai uz Sentdžeimsa pusi, līdz sajutās mazliet žultains un smieklīgs, un nosprieda, ka nu gan vienreiz būs gana: tā nebija nekāda veca filma, un viņam patiešām noderētu kas dzerams.

Flikai dodoties uz priekšu pa celiņu, sausās, bezkrāsainās lapas gurkstēja viņai zem kājām. Viņas domas atkal sāka kavēties pagātnē pie viņas neveiklā jaunā mīļākā – pie tā, kā viņš mēdza nolūkoties uz viņu. Viņš bija pirmais cilvēks, kurš Flikai bija licis justies kā apreibinātai, pilnīgi dzīvai un varenai. Tolaik viņa bija domājusi, ka šī sajūta nekad nezudīs.

Tas bija milzīgs trieciens, kad viņa bija sākusi kļūt neredzama vīriešiem un tie vairs nepievērsa viņai uzmanību. Bija tik pazemojoši atskārst, ka laiks ir nolaupījis viņas iemīļotāko versiju pašai par sevi un aizstājis to ar sašļukušas pusmūža sievietes tēlu.

Tad viņa iedomājās par Hjūija Venablsa-Smaita pārsteidzošajām, dzidri zilajām acīm. Pat tagad viņa spēja sajust, kā tās nolūkojas uz viņu, pievēršas viņai, saskata viņu.

Un viņa pasmaidīja.

Bija rudens. Lapas bija sākušas birt.

Un viņa galu galā vēl aizvien bija iekārojama.