Читать книгу Nodevība Beltērā - Kristīna Doda - Страница 10

Aiz pieciem kvartāliem Brūka nogriezās vecā rajonā, kurā pamīšus bija uzceltas grandiozas Viktorijas laikmeta stila ēkas un nelieli divdesmitā gadsimta piecdesmito gadu namiņi. Viņa apturēja automašīnu pie viena no lielākajiem namiem.

Penelope novietoja automašīnu aiz Brūkas automašīnas, izslēdza motoru, izkāpa uz ietves un aplūkoja ēku ar pieaugošu sajūsmu.

No augstā, šaurā kupola līdz vietai, kur nama izturīgie betona pamati iegrima tumšajā zemē, māja demonstrēja klasisko stilu sajaukumu ar nevienādiem, slīpiem jumtiem, apaļu tornīti mājas priekšpuses kreisajā malā, pusapļa formas lieveni ar nopulētiem mietiņiem un frontonu virs kāpnēm, kā arī milzīgām dubultdurvīm ar slīpēta stikla paneļiem durvju sānos un virs tām.

Šī Viktorijas laikmeta stila māja bija cēls piemineklis aizgājušam laikmetam, tomēr otrā stāva koka dakstiņos bija manāmas puves pazīmes, dekoratīvā lieveņa margas bija nosēdušās, un augšstāva logs bija aizsists ar dēļiem.

– Vai nav skaistule? – Penelope apbrīnā nomurmināja.

– Jā! – Brūka pagriezās un viņu apskāva. – Es zināju, ka tev patiks! Pamats ir gatavs. Mums atliek tikai uzlabot fasādi, varbūt injicēt mazliet botoksa, lai novērstu pelējumu, izlīdzināt grumbas…

Penelope iesmējās.

– Tu esi par to daudz domājusi.

– Mana vīramāte ir slavena aktrise, un šobrīd viņa gatavojas pirmajai lomai Brodvejas izrādē. Viņa noveco skaisti… ar plastikas ķirurga palīdzību. – Brūka norādīja uz verandu. – Mana māte sirgst ar reimatisko artrītu, un viena no mana vīratēva tantēm pārvietojas ratiņkrēslā, tāpēc verandas malā jāierīko uzbrauktuve cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.

– Tā vienmēr ir laba ideja. Ja uzbrauktuvi skaisti noformēsim, tā labi iederēsies interjerā.

Sievietes devās augšup pa kāpnēm, un Penelopei ļoti gribējās veikt piezīmes bloknotā.

– Nāc iekšā! Nebaidies, tu neizkritīsi cauri verandas grīdai. Tā ir atjaunota. Pirms aptuveni piecdesmit gadiem kāds nomainīja dēļus, un tie joprojām ir diezgan labā stāvoklī. – Brūka norādīja uz atlupušo krāsu. – Vismaz pēc struktūras. – Viņa no rokassomas izvilka pulti un nospieda pogu. Tad viņa ievadīja kodu pie durvīm uzstādītā tastatūrā un tikai pēc tam pagrieza durvju rokturi. Ieraudzījusi Penelopes izbrīnā saraukto pieri, viņa paskaidroja:

– Mans vīrs strādā apsardzes industrijā. Līdzko mēs iegādājāmies māju, viņš vispirms nomainīja visus rokturus pret elektroniskajiem sensoriem un tikai tad ļāva man apmeklēt māju. Tā ir neparasta, tomēr uzticama drošības sistēma, un, kā jau teicu, pēdējā laikā Beltērā ir problēmas.

– Izklausās, ka tās ir nopietnas.

– Jā gan. – Brūkas balsī atskanēja riebums.

Penelope gribēja iztaujāt viņu sīkāk, bet, kad sievietes iegāja milzīgajā vestibilā, viņai no domas par darbu šajā namā aizrāvās elpa.

Istabās bija palikušas dažas salauztas mēbeles, bet kopumā ēka bija iztīrīta līdz pašiem pamatiem.

Tomēr šie pamati bija fantastiski.

Biezā koka grīda veda uz viesistabu pa kreisi un atpūtas istabu pa labi, kā arī uz līkumotajām kāpnēm un citām, aizēnotām telpām. Ģipša sienas krustojās ar griestu paneļiem, un katrā telpas stūrī no koka izgrebtā lentē bija “iesieti” ģipša ziedi. Pie sienas virs salauzta galdiņa bija piestiprināts vecuma izraibināts spogulis. Virs durvīm pie loga bija piekārta kristāla lustra.

Brūka nospieda slēdzi. Izgaismojās milzīgā lustra, bet puse spuldžu sveču formā bija izdegušas. Gaismu aizsedza zirnekļu tīkli un putekļi, tāpēc vestibils joprojām bija tumšs.

Tomēr Penelope ieraudzīja to, kas viesa Brūkā cerību.

– Ēka ir vērsta uz rietumiem, vai ne?

– Jā.

– Saulrietā saules stari spīd stikla prizmā, un kāpnes izrotā varavīksne.

– Tieši tā! – Brūka staroja.

– Pēc notīrīšanas lustra būs brīnišķīga. – Penelope iemeta savu mīkstas ādas rokassomiņu vestibila stūrī, pietupās un noglāstīja grīdu, kas bija apskrāpēta un nodilusi, tomēr saglabājusi dzintara nokrāsu un savdabīgu rakstu, ko Penelope atpazina. Viņa nenoturējās un jautāja:

– Vai grīda ir taisīta no priedes kodola? – Grīdas no šāda materiāla bija reti sastopamas, un Penelope to bija redzējusi tikai vienreiz, vēsturiskā savrupmājā Virdžīnijas pavalstī.

Brūka atbalstījās pret durvju stenderi, prieka pārņemta.

– Tā mums teica mājas iepriekšējie īpašnieki, bet es nezinu, ko tas nozīmē.

– Tas nozīmē, ka dēļi ir izgatavoti no seno priežu kodoliem, tie koki šeit auga pirms kolonistu ierašanās. Priedes bija tik vecas un milzīgas, ka no to kodoliem varēja izgatavot grīdas ieklāšanai piemērotus dēļus. Pat ja priedes joprojām augtu, tām tiktu piešķirts aizsargājama objekta statuss un pamatots aizliegums nocirst kokus grīdas izgatavošanai. – Teorētiski Penelopei bija žēl koku, kas zaudēja dzīvību skaistuma dēļ, bet tas notika ilgi pirms viņas dzimšanas. Un tagad viņai bija iespēja strādāt ar tik skaistiem materiāliem…

– Tagad es saprotu, ko tas nozīmē: mēs trāpījām desmitniekā, – Brūka atbildēja.

– Tieši tā! Šādi dēļi ir ļoti izturīgi, un pēc apstrādes ar smiltīm un atjaunošanas pa grīdu staigāsiet jūs, jūsu bērni un mazbērni. – Penelope ievēroja Brūkas nodevīgo plaukstas pieskārienu vēderam. – Es vēl neesmu apskatījusi visu māju, bet ja arī citās telpās ir šāds interjers… Pēc atjaunošanas šī ēka atkal izskatīsies satriecoši.

– Piekrītu! – Brūka sajūsmināti atkāpās no durvīm un tās aizcirta.

Penelope piecēlās kājās un jautāja:

– Ar ko sāksim?

Pēc diviem gājieniem uz aptieku un ēdiena piegādes abas sievietes sēdēja uz vestibila kāpņu apakšējā pakāpiena un knibināja to, kas atlicis no siera un pesto picas.

Dienas gaitā Brūkas apetīte atjaunojās.

Penelope uz ceļgaliem atbalstītajā rūtiņu bloknotā ieskicēja savas idejas pirmā stāva atjaunošanai.

– Mājas aizmugurē atrodas virtuve… Tā būs jāapgriež ar kājām gaisā. Tur ir liels pieliekamais un lievenis, ko varam pārveidot par brokastošanas zonu. Starp virtuvi un viesistabu atrodas ēdamistaba. Esmu pārliecināta, ka šī ir balsta siena, – Penelope norādīja uz sienu, kas atdalīja viesistabu no ēdamistabas, – tātad siena atbalsta otrā stāva grīdu. Pirms sienas nojaukšanas jākonsultējas ar inženieri, kurš izstrādās balsta aizvietotāju.

– Vai tas vispār ir iespējams? – Brūka jautāja.

– Ar pietiekamu naudas daudzumu viss ir iespējams.

– Mans vīrs ir bagāts.

Tas Penelopei jau bija skaidrs.

– Tas jau labi.

– Jā, tā ir viena no viņa labajām īpašībām. – Brūka pasmaidīja. – Turklāt viņš vēlas kopīgu māju mums abiem. Šoreiz viņš ir apņēmies nodrošināt mums veiksmīgu kopdzīvi. Viņš šo māju iegādājās par ļoti labu cenu un piešķīra man neticami lielu budžetu tās savešanai kārtībā pēc iespējas drīzāk.

Penelopi pārņēma zaļa skaudība, tomēr viņa apzinājās, ka šī sieviete ir pelnījusi laimi. Tik dāsna un laipna pret gandrīz pilnīgu svešinieci.

– Tātad viņš ir ne tikai bagāts, bet arī izvirzījis pareizas prioritātes.

– Es mīlēšu viņu līdz mūža beigām. – Brūka izrunāja šo dramatisko frāzi ar neparastu vieglumu, tāpēc Penelopei iesāpējās sirds.

Viņa cieta no vientulības un bailēm no tā, ka būs jāpavada ilgs laiks vienatnē, bez cilvēka, ar kuru dalīties priekos un bēdās. Penelope plānoja strādāt un iegūt draugus, bet viņa nekad vairs nevarēs sarunāties ar māti, atgriezties mājās pie mīļotā vīrieša, turēt rokās savu bērnu…

Varbūt tā nebija skaudība, bet skumjas.

Acīs sariesās asaras. Penelope padzērās ūdeni, pūlēdamās samitrināt piepeši izkaltušo muti. Viņa drudžaini pietrausās kājās un iegāja viesistabā. Tā bija tukša telpa, vēl tumšāka par vestibilu. Te prasījās izklāt bārkstainu persiešu paklāju, nolikt senlaicīgu, mākslinieciski veidotu dīvānu un tam blakus – atpūtas krēslu. Galvenais objekts telpā bija ar rokām veidots marmora kamīns, un tas bija jāiekur. Penelope ierunājās draudzīgā un uzstājīgā balsī:

– Jā, šī būs laba telpa viesu izklaidēšanai. Mēs nojauksim sienu starp viesistabu un ēdamistabu, uzcelsim balsta arku un varbūt pat uzstādīsim slīdošās durvis, lai tu varētu paēdināt viesus un atstāt netīros traukus aiz aizvērtajām ēdamistabas durvīm…

Viņai neizdevās izklausīties pārliecinoši, jo Brūka piecēlās kājās un maigā balsī ierunājās:

– Penelope…

Viņu pārņēma emociju vilnis – tā joprojām mēdza gadīties vairākus mēnešus pēc mātes nāves un piecpadsmit mēnešus pēc telefona zvana, kurā viņai pavēstīja par Kītu. Penelope saprata, ka nav izdevies apmuļķot ne Brūku, ne pašai sevi. Viņa ievilka trīsošu elpu un pacēla roku, lai Brūku apturētu. Tas nozīmēja, ka viņa nevēlas līdzjūtību.

Brūka saprotoši palocīja galvu.

Penelope saprata, ka ir atradusi ko vairāk par darbu. Viņa bija atradusi draudzeni.

Paldies Dievam! Tā bija pirmā zīme, ka Penelope sāk atkopties no sāpēm un skumjām. Tagad viņa beidzot varēja sākt būvēt dzīvi no jauna.

Kamēr Penelope pūlējās apvaldīt emocijas, ieejas durvis ar klikšķi atvērās.

Abas sievietes pagriezās.

Aiz iestiklotajām durvīm vīdēja divu plecīgu vīriešu silueti.

Durvju rokturis pagriezās. Durvis atvērās.

Brūkas seja iemirdzējās, un viņa ar prieku iesaucās:

– Rafe!

Penelopes prātā uzausa senas atmiņas un nelāga priekšnojauta.

Rafe? Tas bija neparasts vārds. Tas bija savdabīgs vārds. Viņa to dzirdēja pirms daudziem gadiem…

Visas dienas gaitā Brūka ne reizi nenosauca savu vīru vārdā. Kāpēc? Ko viņa slēpa?

Abi glītie tumšmatainie vīrieši ienāca vestibilā. Bija skaidri redzams, ka viņi ir brāļi.

Brūka lūkojās pārmaiņus uz vīriešiem un Penelopi un saplaka kā balons. Telpā valdošais klusums padarīja viņas čukstu skaļu:

– Ak, nē!

Penelopes sirdi cauršāva patiesība un šausmas vienlaikus.

Bija ieradies Brūkas vīrs – Rafe di Luka. Un otrais vīrietis…

Otrais vīrietis bija Rafes brālis.

Tas bija Noa di Luka.

Viņas Noa di Luka.