Читать книгу Nodevība Beltērā - Kristīna Doda - Страница 4

Di Luku ģimenes namā no ieejas durvīm un gaitenī līdz pat virtuvei skanēja āmuru klaudzēšana un troksnis, ko radīja naglu vilkšana no veciem koka dēļiem. Virtuvē Sāra di Luka ielika sacepuma trauku cepeškrāsnī, kas bija sakarsēta līdz trīssimt piecdesmit grādiem pēc Fārenheita skalas. Sacepumā bija daudz tauku un sāls, siera, skābā krējuma un zupu konservu, bet puišiem – viņas mazdēliem Eli, Rafem un Noa – sacepums garšoja, un darbs karstumā palīdzēs viņiem sadedzināt liekās kalorijas.

Sāras miesassardze Bao Le parasti atradās viņas tuvumā, bet patlaban viņa bija aizgājusi parunāt ar vīriem, kuri apsargāja di Luku ģimenes īpašumu.

Viņas mazdēlu sievas Brūka un Hloja aizgāja salasīt zemenes kūkai.

Tāpēc Sāra virtuvē bija viena. Pēdējā laikā tā negadījās bieži.

Viņa noslaucīja rokas priekšautā un ieklausījās, kā zēni – domās Sāra viņus nekad nesauca par mazdēliem – plēsa kāpnes pie mājas ieejas durvīm. Tomēr viņa nedzirdēja balsis un čalas. Puiši strādāja lielā steigā, it kā kāpnes, kas stāvēja pie mājas jau simt divdesmit gadu, būtu nepieciešams noplēst nekavējoties.

Puiši apgalvoja, ka vecmāmiņai kāpnes ir par stāvu. Tā nebija taisnība. Viņa mājā dzīvoja jau sešdesmit gadu, kopš te ieradās Entonija di Lukas līgavas godā, un ne reizi nebija nokritusi pa kāpnēm.

Tomēr kopš mājā piedzīvotā uzbrukuma zēni bija nobažījušies, rūpīgi un uzstājīgi. Tas Sāru neizbrīnīja; dzīves laikā viņa uzzināja daudz jauna par vīriešiem. Piemēram, kad viņi bažījās par kādu, kuru mīlēja, tas nekad netika izteikts vārdos. Vīrieši nepauda rūpes. Viņi nedāvināja kartītes ar gādības pilniem vārdiem vai šokolādes konfekšu kārbas.

Žēl!

Tā vietā vīrieši ķērās pie remontdarbiem. Piemēram, laboja kāpnes. Drošības sistēmu. Puiši pat nolīga darbā medmāsu un miesassardzi vecmāmiņas vajadzībām. Vīrieši jutās labāk tad, ja bija iespējama praktiska rīcība. Viņiem radās iespaids, ka ir atguvuši kontroli.

Viņiem pašiem tas nāca par labu, bet Sārai mazdēlu centieni bija tik ļoti apnikuši, ka viņa vēlējās sadot zēniem pa galvu. Viņi neatrisināja problēmas. Tā vietā… tagad puiši dusmojās cits uz citu. Ļoti dusmojās.

Sārai tas nepatika.

Arī iepriekš puišu starpā izcēlās nesaskaņas. Viņi lielāko daļu bērnības pavadīja kopā Sāras mājā, un, pateicoties tam, viņas dzīve vienmēr bija piedzīvojumu pilna. Bet, kad puiši bija mazi, viņu kautiņi beidzās ar skrāpējumiem, zilumiem un reizēm ar uzsistu aci. Šoreiz… šoreiz viņi sirdīs nēsāja postošas dusmas, kas draudēja sagraut ģimenes garu un brāļu jūtas.

Sāra izņēma no ledusskapja trīs ūdens pudeles, cauri gaitenim devās gar otro guļamistabu, vannas istabu un ēdamistabu, garām savai guļamistabai, un iegāja priekšnamā. Sāra ar gurnu pagrūda iestiklotās durvis. Tās atvērās, un viņa izgāja augstajā verandā.

Māja bija veca, to divdesmitā gadsimta sākumā savai līgavai uzbūvēja Ipolito di Luka. Tolaik viņu īpašums bija stila un ērtību paraugdemonstrējums: tajā bija divas guļamistabas, plaša virtuve un pat tualete iekštelpās. Pēc mūsdienu standartiem, ēka bija maza un noplukusi, tomēr ikreiz, kad Sāra izgāja verandā, viņa ieraudzīja skaistāko skatu pasaulē.

Sāras nams atradās garās, šaurās Belaveli dienvidu malā, un no turienes pavērās skats uz brīnumskaistu, nemitīgi mainīgu ainavu brūnos, zaļos un zelta toņos. Viņa redzēja leknās uplejas un Belriveras sudraboto straumi, kas daudzu tūkstošu gadu laikā bija izgrauzusi gultni ielejā.

Augļu dārzos ārpus Beltēras pilsētas koku lapas sargāja briestošos augļus no Kalifornijas saules. Ieleju rotāja garas vīnogulāju vagas, kas stiepās līdz pat blakus esošajiem pakalniem. Aiz tiem ieleju ieskāva kalni, aizsargājot to no skarbajām okeāna vētrām un plosošā vēja, kas pūta pāri Sjerru kalnu grēdai.

Sava astoņdesmit gadus ilgā mūža laikā Sāra redzēja, kā Beltēra no maza lauku ciematiņa izauga par plašu pilsētu. Tagad viņa teju vai dzirdēja pilsētā ieplūstam vasaras tūristus, kuri kā dūcošs bišu bars devās projām no stropa, lai aplūkotu vīnogulāju dārzus un nogaršotu vislabākos ielejā izgatavotos vīnus.

Liela daļa šajā vietā redzamās zemes piederēja di Luku ģimenei. Ielejā di Lukas tika uzskatīti par dižciltīgiem: viņi bija viena no pirmajām itāļu izcelsmes ģimenēm, kas apzinājās zemes potenciālu un ieguva to savā īpašumā. Sāra zināja, ka nav cēli tīksmināties par di Luku ģimenes īpašumiem, bet viņa to darīja tik un tā. Sāra dievināja visu: plašos vīnogulāju dārzus, izcilo vīna darītavu, izsmalcināto kūrortu… Tomēr vairāk par to visu viņa mīlēja savus mazdēlus.

Sāra aplūkoja Rafes un Eli galvas. Viņu mati bija salipuši sviedros no piepūles. Rafe uzbruka viņas mājas kāpnēm ar lauzni. Eli kustības traucēja ieģipsētā roka un kāja, tomēr viņš meta atskabargainos dēļus kaudzē.

Noa nebija redzams.

Viņa uzmeta abiem vecākajiem mazdēliem nopietnu skatienu.

– Kur ir Noa? Vai viņš aizgāja?

Rafe un Eli saviebās, pārtrauca darbu un pastiepa rokas pēc ūdens.

Sāra nedeva viņiem pudeles.

– Nu?

Eli noslaucīja pieri ar zilā džinsa auduma krekla piedurkni.

– Mēs viņu aprakām zem hortenzijas krūma.

Sārai nebija iebildumu pret sarkasmu… tomēr zem Eli izsmiekla slēpās dusmas.

– Kur viņš ir? – sieviete neatstājās.

Rafe pacēla balsi un iesaucās:

– Ei, Noa! Nāc ārā; vecmāmiņa baidās, ka esam tevi nogalinājuši.

Noa izlīda no verandas apakšas pa vietu, kur agrāk bija kāpnes. Viņš uzsmaidīja vecmāmiņai ieslīpu smaidu, kāds Noa piemita jau kopš bērnības. Viņš tā smaidīja reizēs, kad bija sastrādājis nedarbus un cerēja tikt cauri sveikā, izpatīkot vecmāmiņai.

Tomēr šoreiz viņam tam neizdosies.

– Man nekas nekaiš. Bet ir vajadzīga peļu inde, ko novietot zem verandas. Viena pele aizskrēja pār manu pēdu, un es tik stipri salēcos un sasitu galvu, ka gandrīz zaudēju samaņu. – Noa paberzēja pakausi.

Brāļi iesmējās, un Rafe iepliķēja sāpošo vietu Noa galvā.

Noa iebelza brālim pa vēderu un pie viena arī iesita pa Eli muskuļoto roku.

Kādu brīdi viss bija gandrīz kā iepriekš.

Tad smiekli pierima. Eli un Rafe atkāpās no brāļa, it kā viņš nēsātu kādu lipīgu slimību.

– Padzerieties ūdeni, – vecmāmiņa steigšus ierunājās. – Es negribu, lai jūs pārkarstu. – Viņa pasniedza puišiem pudeles. Mazdēlu uzvedība Sāru uztrauca, tomēr… viņu pārņēma lepnums.

Par spīti netīrajam apģērbam un sviedriem, puiši izskatījās slaidi un veselīgi. Viņu T kreklos un džinsos tērptie augumi bija kā radīti meiteņu apbrīnam.

Puišiem bija lemts būt pievilcīgiem: viņu tēvs bija kino zvaigzne, harizmātiska personība bez izpratnes par to, kādam jābūt tēvam. Sāras vienīgais dēls Gavino bija bezrūpīgs, neuzticams egoists un viņas lielākā kļūda. Tomēr viņš radīja dēlus, un šie puiši bija viss, ko vecmāmiņa varētu vēlēties.

Elizeo – Eli – bija Sāras vecākais mazdēls. Viņam bija trīsdesmit četri gadi, di Luku ģimenes pārstāvjiem raksturīgie tumšie mati un mātes – skaistules – lielās, brūnās acis. Eli bija garš un slaids, un darbs vīnogulāju dārzā padarīja viņu muskuļotu. Viņam piemita arī reti sastopams un izsmalcināts jutekliskums, kā jau cilvēkam, kura radītie vīni garšoja pēc zaļas zāles un pavasara, pēc sārtām, nobriedušām ogām un vasaras, siltām garšvielām un rudens. Eli prasme apieties ar vīnogām bija ģēnija cienīga, un par to viņš tika godāts, dievināts un sumināts.

Par laimi, Eli nesen sastapa savu mūža mīlestību. Hloja lika viņam attapties un atgrieza viņā cilvēcību.

Rafaelo – Rafe – bija trīsdesmit vienu gadu vecs vīrietis ar tumšiem matiem un tumši zilām acīm. Viņa māte – viena no vadošajām itāļu aktrisēm pasaulē – un tēvs radīja tik skaistu bērnu, kurš kļuva par zvaigzni, vēl nesasniedzis desmit gadu vecumu. Tomēr Rafem nepatika uzspēlētās jūtas, ko prasmīgi tēloja viņa vecāki, tāpēc pieaudzis viņš kļuva par īstu varoni. Rafe iestājās armijā un nodibināja savu apsardzes uzņēmumu. Viņš darīja visu iespējamo, lai pasargātu Sāru un sev tuvos cilvēkus no briesmām.

Viņš gandrīz pazaudēja sievieti, kuru mīlēja – Brūku. Šis notikums salauza Rafes lepnumu un atvēra viņa acis. Tagad viņš rūpējās par savu sievu, un Sāra ar mazdēlu lepojās.

Diemžēl… diemžēl viņa nespēja saprast, kas notiek ar Noa.

Dženoa – Noa – bija divdesmit astoņus gadus vecs un jaunākais no Gavino dēliem. Viņam bija tādi paši tumši mati kā tēvam. Viņa naivās, zaļās acis… Sāra nezināja, no kā Noa tās mantojis. Viņa nepazina puiša māti. Viņas ne reizi nebija tikušās. Pēc visa spriežot, Noa māti nepazina neviens, izņemot, protams, Gavino. Sāra nešaubījās par to, ka Noa ir Gavino dēls: viņam piemita di Luku ģimenes pārstāvjiem raksturīgais augums un pievilcība.

Kad Gavino atveda mājās Noa un ielika Sāras rokās sārtsejaino, raudošo zīdaini, viņš neizturējās vieglprātīgi un bezrūpīgi kā parasti. Viņš bija dusmīgs, nokaunējies, pat izaicinošs un atteicās atklāt, kā ticis pie bērna. Tas nebija raksturīgi Gavino, kurš savas laulības un aizraušanās ar skaistām sievietēm labprāt cēla slavas saulītē.

Par spīti vēlmei atklāt Noa izcelsmes noslēpumu, audzināt bērnu bez viņa vecāku iejaukšanās bija viegli. Noa auga vecmāmiņas mājās un bija mīlošs, laimīgs, dzīvespriecīgs bērns. Sāra kopā ar savu mīļoto Entoniju kļuva par zēna vecākiem. Noa bija viņas otrā iespēja, un viņa cerēja izaudzināt puisēnu par krietnu vīrieti.

Sāra ne reizi neatklāja savas cerības Noa. Viņa neatcerējās, ka jebkad būtu uzspiedusi zēnam savas vēlmes.

Tomēr pirms desmit gadiem pēc vidusskolas beigām Noa devās gadu ilgā ceļojumā apkārt pasaulei, un, kad viņš atgriezās… Sāra puisi vairs nepazina. Bija noticis kaut kas šaušalīgs, un, par spīti rūpīgai Noa iztaujāšanai, Sārai neizdevās uzzināt, kas tas bija. Viņš paraustīja plecus, smaidīja un apgalvoja, ka viņam nekas nekaiš, iestājās augstskolā un mācījās ar izcilību.

Protams, Rafe un Eli neko nenojauta.

Noa vecākie brāļi bija tipiski vīrieši. Kad Sāra pārdzīvoja par izmaiņām Noa uzvedībā, viņi mierinoši pliķēja pa vecmāmiņas plecu un apgalvoja, ka mazais brālis ir kļuvis par vīrieti. Puiši priecājās par izmaiņām Noa personībā: viņš piepeši kļuva pārgalvīgs, ar motociklu traucās augšup stāvos kalnos Kolorado, lauza kaulus starptautiskos karatē turnīros, bezbailīgi rīkojās ar visiem ieročiem… it kā no tā būtu atkarīga viņa dzīvība…

Kā jau visi vīrieši, arī Eli un Rafe nespēja uztvert emociju nianses un nesaprata, ka Noa piepeši nebiedē vairs nekas, arī nāve… Turklāt viņš nespēja ielūkoties citiem acīs. Veselu desmit gadu garumā Sāra bažījās par savu jaunāko mazdēlu.

Patiesība nāca gaismā, kad ģimeni piemeklēja smagi laiki. Precīzāk sakot, tika atklāta tikai daļa patiesības. Pēc Sāras medmāsas slepkavības emociju pārņemtais Noa neapdomīgi atklāja: “Es zinu, jo esmu tam visam pa vidu. Šie noziedznieki… viņi ir aukstasinīgi un ir gatavi iet pāri līķiem, lai iegūtu Masimo sārtos briljantus.”

Viņš aprāvās par vēlu.

Tagad Rafe un Eli, Brūka un Hloja – un arī Sāra – gribēja uzzināt visu patiesību. Viņiem tas bija nepieciešams. Viņi saprata, ka ģimenei piederošajā senajā, pazudušajā vīna pudelē varētu būt paslēpti vērtīgi, zagti briljanti, bet joprojām nezināja, par kādiem cilvēkiem Noa runāja.

Tomēr Noa neko nepaskaidroja. Viņš purināja galvu, teica, ka par visu parūpēsies, un viņa nelokāmo stāju nespēja mainīt nekas.

Eli un Rafe bija pārskaitušies, jo tika vazāti aiz deguna un viņu brālis atteicās atklāt kaut ko nozīmīgu. Tomēr, ja viņi gluži vienkārši atvērtu acis, viņi saprastu to, ko Sāra zināja jau sen: pirms desmit gadiem noticis kaut kas briesmīgs, kas Noa izmainīja, sāpināja, iedzina viņā bailes…

Uz baltajām, putekļainajām margām nobira Sāras negaidītās asaras.

Viņa tās steigšus noslaucīja.

Kā viss varēja tik strauji izmainīties uz slikto pusi?