Читать книгу Nodevība Beltērā - Kristīna Doda - Страница 8

– Kas bija tā meitene pie vārtiem?

Džozefs Bjankini sēdēja savā ādas klubkrēslā galvenajā guļamistabā un ar aizvainotu skatienu apveltīja savu nolaupītāju – cietsirdīgo, gaišmataino milzi.

Viņš neuzdrošinājās skaļi nosaukt sievieti par milzi, jo baidījās no viņas.

Sieviete apgalvoja, ka viņas vārds ir Lizbete Smita. Kad abi stāvēja kājās, viņa bija pietiekami gara, lai ielūkotos Bjankini acīs. Viņa augums kopš septiņdesmit piecu gadu vecuma sasniegšanas bija sarucis par divām collām, tomēr joprojām bija sešas pēdas garš. Lizbetes atlētiskais stāvs, garie, gaišie mati un skaistās, zaļās acis radīja ziemeļniecisku iespaidu.

Pēc tikšanās ar iznireli Noa di Luku Džozefs nolēma atgriezties iecienītajās Eiropas vietās. Amsterdamā viņš satika Lizbeti, bet bija pārliecināts, ka viņa nav ziemeļniece. Sievietes mati nebija dabiskā krāsā. Spriežot pēc viņas vecuma, tie visdrīzāk bija sirmi. Džozefs apšaubīja pat viņas patieso acu krāsu un to, vai Lizbete Smita ir sievietes īstais vārds. Itin viss viņā bija mākslīgs.

Džozefs ticēja tam, ka sieviete ir atlētiska. Kad parādījās aizdomas par Lizbetes patiesajiem nolūkiem – viņš uzskatīja sievieti par parastu padauzu, līdz saprata, ka viņa Džozefu izsekojusi –, un viņš atteicās sekot sievietei uz viesnīcu, Lizbete Džozefu pieveica kā vāju, vecu vīru.

Viņš bija spēcīgs un pie labas veselības.

– Kas viņa ir? – Lizbete draudīgi slējās pār Džozefu un viņu iztaujāja. Viņa nemitīgi uzdeva bezkaunīgi daudz jautājumu.

Džozefs sievieti ienīda. Viņu saniknoja Lizbetes fiziskais pārspēks.

– Nezinu.

– Viņa zvanīja pie vārtiem desmit minūtes.

– Es viņu nepazīstu.

– Viņa ļoti gribēja tevi satikt.

Lizbete bija jaunāka par Džozefu, tomēr viņas jaunība bija pagājusi. Viņš nezināja precīzu sievietes vecumu, bet pieļāva, ka viņai ir vismaz sešdesmit pieci. Tomēr Lizbete ar kaut kādiem sasodītiem karatē paņēmieniem nolika Džozefu pie vietas. Viņš bija pārliecināts, ka sieviete likusi lietā zināšanas par jutīgajiem punktiem ķermenī. Arī Džozefam tie bija nekavējoties jāapgūst.

– Viņa droši vien meklēja apkopējas darbu. – Džozefam meitene pie vārtiem bija pilnīgi vienaldzīga. Viņa nevarēja palīdzēt, tāpēc no viņas nebija nekāda labuma.

– Meitene bija pārāk labi ģērbusies, lai interesētos par apkopējas darbu.

Kad Džozefs satika Lizbeti, viņa runāja ar britu akcentu. Līdzko viņa privātā lidmašīna nosēdās Amerikas lidlaukā, sieviete sāka runāt kā amerikāniete.

Džozefs nezināja, kā viņa to panāca, bet bija neomulīgi redzēt sievieti tik vienkārši pielāgojamies jaunai videi, ka visi apkārtējie uzskatīja viņu par vietējo.

– Auduma bikses un pogājams krekls? – Viņš Lizbeti nopētīja. – Tev ir zemi standarti.

Nelikdamās ne zinis par Džozefa nosodošo attieksmi pret viņas džinsiem un piegulošo T kreklu, Lizbete jautāja:

– Vai viņa ir tava pašreizējā mīļākā?

– Nē. Es tev jau teicu, ka redzu viņu pirmo reizi dzīvē. – Kaut gan meitene šķita savādi pazīstama…

Džozefs pūlējās atcerēties. Kam meitene līdzinājās? Biznesa partnerim? Kādam no sasodītajiem di Lukām? Varbūt kādai aktrisei, kuras attēlu viņš redzējis internetā?

Lizbete rūpīgi pētīja viņa mīmiku.

– Tu meiteni pazīsti.

– Iedod man telefonu, un es piezvanīšu dažiem cilvēkiem un mēģināšu noskaidrot, kas viņa ir.

– Ja es to darīšu, un tu piezvanīsi nepareizajam cilvēkam, man nāksies tevi nogalināt. – Lizbete apveltīja Džozefu ar smaidu, kurā nebija ne kripatas līdzjūtības.

Viņš tam noticēja.

– Paklau, mūsu vecumā ir nācies redzēt daudzas un dažādas sejas. Visi cilvēki līdzinās citiem, iepriekš satiktiem.

Lizbete piekrītoši palocīja galvu.

– Es nesaprotu, ko tu no manis gribi. Kāpēc tu izvēlējies mani? – Džozefs jautāja jau nez kuru reizi pēc kārtas. – Es tev piedāvāju naudu. Tomēr tu atteicies un joprojām turi mani ieslodzījumā. Kāpēc tu mani nolaupīji?

– Tu izvietoji internetā sludinājumu un piespiedi mani rīkoties, pirms biju tam gatava. – Lizbetes zaļo acu skatiens bija auksts kā ledus. – Tāpēc tu mums nodrošināsi pajumti, līdz atrisināsim problēmu. Tevis turēšana šeit ir vienkāršākais veids, kā neļaut tev piesavināties mūsu balvu.

Tā nav tava balva. Tomēr Lizbete bija pārliecināta par pretējo.

Džozefam viņas viedoklis bija absolūti vienaldzīgs.

Lizbete pacēla skatienu, un pēc mirkļa telpā ieklīda viens no viņas gados jaunākajiem pavadoņiem.

– Ko tev vajag, Hendrik?

Hendriks atbildēja balsī ar skanīgu nīderlandieša akcentu:

– Šī ir ļoti jauka guļamistaba. Es gribētu to savākt sev.

Džozefs ierūcās kā vientuļš vilks, kas izaicināts cīņā.

– Un ko tu šeit darīsi? Apspļaudīsi grīdu?

Radās iespaids, ka Hendriks ir Lizbetes netīro darbu veicējs. Viņš bija liela auguma, neglīts un ļauns. Viņš bija rupjš un apveltīja Džozefa īpašumu ar iekāres pilnu skatienu. Viņam gribējās puisi iepļaukāt no visa spēka.

– Es šeit, protams, gulēšu. – Hendriks piegāja pie Džozefa septiņpadsmitā gadsimta antīkās itāļu baroka laikmeta gultas un noglāstīja koku ar alkatīgiem pirkstiem. – Tu droši vien iztēlojies sevi par karali, vāļājoties pa tik dārgām mēbelēm.

– Es nevāļājos, – Džozefs atcirta. Viņa interjera dekorators iekārtoja šo istabu kā bijīgu veltījumu Džozefa svarīgajai vietai pasaulē. Istabā bija kamīns, atpūtas zona un uz paaugstinājuma novietota gulta ar samta aizkariem. Džozefam bija grūti paciest savu stāvokli – būt apvainotam un nonievātam, atrautam no apkārtējās pasaules. Bandīti atņēma viņam privāto dzīvi, jo gribēja vietu, kur apmesties, un vīna pudeli, kas pienācās Džozefam.

– Hendrik, pietiek, – Lizbete noskaldīja. – Ko tev vajag?

– Gribu uzzināt, kādu picu tu vēlies. – Hendriks pasmaidīja kā muļķis un paberzēja vēderu, izlikdamies par izsalkušu.

Džozefs rūgti atcirta:

– Es negribu atkal ēst picu. Ak Dievs, cik reižu pēc kārtas jūs varat to draņķi ēst?

Hendrika smaids kļuva vēl platāks.

– Kāpēc lai es to nedarītu, večuk? Un kāpēc lai tu to nedarītu? Tu esi itālis. Vai tad itāļiem negaršo pica?

Džozefu pārņēma bezpalīdzīgas dusmas.

– Nebrīnos, ka tu esi viņas pakalpiņš. – Viņš ar drebošu pirkstu norādīja uz Lizbeti. – Tu esi tik stulbs!

Milzīgais Hendriks neticamā ātrumā metās Džozefam virsū.

Lizbete spēcīgi ietrieca elkoni viņa krūtīs. Atskanēja tāds troksnis, it kā tiktu pāršķelts nogatavojies arbūzs.

– Nē, Hendrik. Viņš ir mums vajadzīgs.

Hendriks atkal metās uzbrukumā, pūlēdamies tikt garām Lizbetei kā satrakojies sargsuns.

Viņa vīrieti pagrūda, un viņš atsitās pret sienu. Viens no labākajiem Džozefam piederošajiem mākslas darbiem – Klimta gleznas oriģināls – nodrebēja un pagriezās slīpi uz āķa.

Džozefs šausmās ieelsās un sauca:

– Piesardzīgāk, muļķi!

Lizbete sastinga.

Džozefs bija vienīgais bērns ģimenē, Beltēras turīgās Bjankini ģimenes pārstāvis, un viņš teica, ko gribēja un kad gribēja, un nekad neuztraucās par sekām.

Bet tagad Hendriks atstūmās no sienas un, savilcis rokas dūrēs un pacēlis zodu, skatījās uz Džozefu, līdzinādamies uzbrukumam gatavam bullim. Vecais vīrs saprata, ka muļķis ir viņš. Šoreiz būtu prātīgāk turēt mēli aiz zobiem.

Lizbete atkāpās.

– Viņš ir vecs vīrs, – viņa teica. – Nedari viņam pāri.

Hendriks samiedza acis. Viņš iztaisnoja muguru un plati uzsmaidīja Džozefam.

Viņš pirmo reizi ieraudzīja vīrietī viltības un gudrības atblāzmu.

Hendriks nesteidzīgi pagriezās pret sienu. Viņš pielieca galvu vienā līmenī ar gleznu.

Kā ledusauksta šautra Džozefa prātā parādījās atklāsme par to, kas tūlīt notiks. Viņš pūlējās uzlikt mezglainās rokas uz krēsla roku balstiem, piecelties un apturēt Hendriku, pirms viņš…

Hendriks pacēla savu lielo dūri.

– Nē! – Džozefs pacēla ar baiļu sviedriem klāto plaukstu no ādas roku balsta. – Nē!

Hendriks trieca pirkstu kauliņus pret audeklu, un glezna pārplīsa no augšas līdz apakšai. Mākslas darbs tika iznīcināts un atņemts Džozefam ar vienu rokas kustību. Pēc tam Hendriks noplēsa gleznu no sienas un trieca to pret zemi.

Džozefs cīnījās pēc elpas, piespiedis roku pie krūtīm, un Hendriks pagriezās pret viņu. No sasistajiem pirkstu kauliņiem pilēja asinis, bet vīrieša sejā vīdēja vardarbīgs smaids. Viņš ierunājās labsirdīgā balsī:

– Es pasūtīšu picu ar šķiņķi, ananasiem un biezo maliņu. Ceru, ka tev tā patiks, večuk. Tā ir mana iecienītākā pica. – Viņš lepni izgāja no istabas, dimdinādams melnos ādas zābakos apautās, milzīgās pēdas.

Lizbete noraudzījās viņam pakaļ, un viņas seja pauda uztraukumu un mīlestību.

Vērodams abus noziedzniekus, Džozefs kaut ko saprata. Vārdi izlauzās pāri lūpām:

– Viņš ir tavs dēls!

Lizbete ilgi un skaļi smējās, līdz Džozefs apkaunojumā sarāvās.

– Nē, viņš ir mans brāļadēls. – Viņa ar žestu norādīja uz mājas iekšpusi, kur trīs vīrieši un divas sievietes atpūtās, saslējuši kājas uz Džozefa mēbelēm, ēda un bārstīja drupačas, dzēra un lika dzērienu kārbas uz viņa nopulētā koka galdiem, kasījās un smējās par nama īpašnieku. – Viņi visi ir mani brālēni, māsīcas, brāļadēli vai brāļameitas.

– Tava banda ir vienas ģimenes locekļi?

– Protams. Es uzticos tikai viņiem.

– Viņi ir noziedznieki!

– Nerunā niekus, – Lizbete atvairīja Džozefa apvainojumu. – Mēs neesam noziedznieki. Mēs piekrītam paveikt darbus un visu paveicam kārtīgi. Katram no mums ir sava specialitāte. Mēs visi esam labi apguvuši savu arodu.

Informācija. Džozefam bija nepieciešama informācija.

– Kurš jūs nolīga?

Smaids Lizbetes sejā pagaisa.

– Tas ir personisks jautājums.

– Personisks? Ko tu ar to gribi teikt? Kāpēc tev rūp vīna pudele?

– Tu ļoti labi zini, kāpēc. Neizliecies, ka tā nav. – Lizbete atkal pasmaidīja. – Man pudele rūp tā paša iemesla dēļ, kādēļ tā rūp tev.

Džozefs negribēja apspriest to, ko zināja un kāpēc viņam bija svarīga vīna pudele. Viņi ar Lizbeti nebija partneri. Pudele piederēja tikai viņam.

– Tātad tev ir banda, un katram no jums ir sava specialitāte. Kādas prasmes piemīt tev?

– Es esmu vadītāja. Es pieņemu lēmumus. Es izstrādāju plānus.

– Tavi plāni nekam neder.

– Manuprāt, pašreizējais plāns ir izvērties ļoti veiksmīgi. Bridžeta ir mūsu munīcijas speciāliste, viņas lauciņš ir ieroči. Grieta ir mūsu programmētāja, viņa spēj uzlauzt jebkuru apsardzes sistēmu piecu vai mazāk minūšu laikā. Klāsa specialitāte ir maskēšanās. – Lizbete iesmējās. – Viņš pārveido sevi un mūs, un pat seju atpazīšanas programmatūra mūs nespēj notvert. Ratdžers zina visu pasaules mākslas darbu un dārgakmeņu vērtību un spēj atpazīt viltojumu no simt jardu attāluma.

Lizbete dalījās ar informāciju nepiespiesti, jo neuzskatīja Džozefu par bīstamu. Tas viņu vēl vairāk nokaitināja. Tomēr viņa priekšteči bija Bordžiju ģimene, un Džozefs bija pārliecināts, ka ar viltu izdosies pārspēt šo nelgu.

– Ar ko nodarbojas Neticamais Halks? – viņš jautāja.

– Hendriks? Viņš ieņēma sava tēva vietu un ir mana labā roka.

– Viņš ir bandas spēkavīrs.

– Labi teikts. – Lizbete norādīja uz izpostīto gleznu. – Arī Hendrika tēvam bija briesmīgs raksturs, un es lepojos par viņa spēju savaldīties.

– Spēju savaldīties? – Džozefa vēderā kā skābe vārījās dusmas. – Viņš iznīcināja nenovērtējamu gleznu!

– Tā nav nenovērtējama. Visam ir sava cena. Šī glezna ir neliela, radīta Klimta agrīnajā periodā; tas ir vienkāršs tintes zīmējums bez zelta rotājumiem. Ja vien nesāktos vairāksolīšanas karš, izsolē par gleznu varētu saņemt ne vairāk kā simt tūkstošus dolāru, maksimums – simt divdesmit piecus tūkstošus.

Saņēmis vēsu un precīzu viņam piederošā mākslas darba novērtējumu, Džozefs šokā pavēra un aizvēra muti. Viņš gleznu pirms piecdesmit gadiem nopirka no kādas anglietes. Viņš samaksāja tikai piecus tūkstošus dolāru un izsmēja sievietes lētticību. Džozefs kopš gleznas iegādes to loloja un priecājās par augošo mākslas darba vērtību. Viņš zināja, cik vērtīga ir glezna un par kādu summu tā apdrošināta… bet kā to zināja šī rupjā sieviete? Kā viņa zināja, ka glezna nav viltojums, uzmetusi tai vienu skatienu? Vai šai amazonei bija zināšanas, kas ļāva precīzi novērtēt deviņpadsmitā un divdesmitā gadsimta mijas mākslas darbus?

Iespējams, ka Lizbete nemeloja. Varbūt viņa patiešām bija bandas līdere, jo… jo viņa bija pelnījusi šādu statusu.

– Vai zini, – Lizbete noliecās pār Džozefu un uzlika plaukstas uz viņa krēsla roku balstiem, – tu esi vecs, tavi kauli ir trausli. Ja tu gribi aizkaitināt kādu no maniem cilvēkiem, prātīgāk būtu izvēlēties kādu citu. Hendriks ir vienkāršāks nekā pārējie – viņš ir “krieviskāks” un pieprasa cieņu, kas pienākas cilvēkam ar viņa aristokrātisko izcelsmi.

Džozefs pievērsa uzmanību šai informācijas drumslai.

– Tu esi krieviete?

– Mēs esam aristokrāti, kuri vairāku gadsimtu gaitā apspieda zemniekus, līdz tie sadumpojās un mūs noslepkavoja. Ne visus… Daži aizbēga un kopš tā laika pelna naudu ar prātu.

– Revolūcija notika pirms simt gadiem, – Džozefs indīgi izmeta. – Necenties man iestāstīt, ka jūs esat kas vairāk par nožēlojamām no troņa gāztas aristokrātijas atliekām.

– Taisnība. – Lizbete glāstīja viņa roku. – Tomēr es valdu pār tevi kā tirāns. – Viņa izslējās taisni. – Hendriks apgalvo, ka tu mums neesi vajadzīgs. Viņš nemitējas atkārtot, ka mēs varam tevi nogalināt, palikt savrupmājā un izmantot tavu kredītkarti, un nepaciest tavu saskābušo seju, kamēr meklējam vīna pudeli. Man ir maiga un silta sirds. Es Hendrikam apgalvoju, ka nav jāslepkavo bez iemesla. Tomēr tu sāc mani pārliecināt, ka Hendrikam varētu būt taisnība. Atceries to nākamreiz, kad gribēsim pasūtīt picu.