Читать книгу Nodevība Beltērā - Kristīna Doda - Страница 3

Penelope Alonso Koldvela ceļā no Portlendas Oregonā līdz Beltērai Kalifornijā pavadīja piecsimt jūdzes un deviņus gadus.

Viņa negaidīja, ka atcerēsies ceļu. Kad Penelope kopā ar māti aizbrauca no Beltēras, meitene rūgti raudāja… Viņas acis bija pietūkušas, elpas vilcieni sagādāja sāpes. Astoņpadsmit gadus vecā meitene baidījās, ka nomirs no mokām.

Tomēr viņa visu atcerējās: priežu smaržu, saules starus un ēnas uz asfalta, spējo nogāzi ielejā, kur nebeidzamās rindās bija iestādīti vīnogulāji, koku birzīs iekārtotās vīna darītavas, vecmodīgās lauksaimniecības mājas, kas vietumis bija pussagruvušas un pamestas, bet citur… Citur tās rūpīgi kopa to pašu cilvēku pēcteči, kuri māju bija uzcēluši.

Lielceļš veda no kalniem uz līdzenumiem, ko bija izgrauzusi līkumainā Belrivera, un pagriezās uz dienvidiem.

Tad Penelope zināja, ka tuvojas galamērķim. Viņa to noprata, pateicoties siltajiem saules stariem uz pirkstu kauliņiem, kas bija atbalstīti uz automašīnas stūres, pateicoties vēja pūsmai, kas glāstīja pa logu izkārto roku, pateicoties reibinošajai saules, uzartas zemes, briestošu persiku un ar vīnu piesūkušos ozolkoka mucu smaržai. Beltērā pavasaris tuvojās izskaņai, un gaiss smaržoja pēc lielām, zaļām lapām – gluži kā nopļauta zāle, elpu aizraujoša pirmā mīlestība un sagrautas cerības.

Viņa bija muļķe.

Kāpēc ieleja smaržoja tik mājīgi?

Tā nedrīkstēja būt. Penelope apņēmās to nepieļaut.

Penelope uzauga Losandželosā un Portlendā un pavadīja lielāko daļu dzīves Sinsinati. Par mājām atgādināja sakarsuša ceļa smarža, tāpēc viņa pievērsa visu uzmanību Kalifornijas saulē sakarsušā asfalta aromātam un ar skatienu meklēja brauciena galamērķi.

Viņa baidījās, ka neatpazīs viesnīcu Sweet Dreams Hotel, tomēr ieraudzīja to ceļa labajā pusē. Tas bija noplucis viesu nams ar divdesmit piecām istabām, kura kliedzoši tirkīzzilās sienas bija tikpat uzkrītošas kā pirms deviņiem gadiem.

Penelope iegriezās stāvlaukumā un pamanīja izmaiņas. Viesu nama durvis bija nomainītas, jauna izkārtne norādīja ceļu uz biroju, rotājumu krāsa no koši sārtas bija pārtapusi nosvērti baltā, tomēr tas nepadarīja viesu nama izskatu gaumīgāku.

Blakus viesu namam atradās skarbu ļaužu iecienītais bārs Beaver Inn, kur savulaik uzturējās ielejas laukstrādnieki. Šajā vietā ik vakaru notika kautiņi, un visi apmeklētāji nēsāja nažus. Nekas neliecināja par to, ka iestādījums būtu mainījies: logos laistījās ar dienasgaismas spuldzēm aprīkotas alus reklāmas izkārtnes, augstu netīrajās durvīs bija rombveida logs, un ēnā bija novietota kravas automašīna. Tās motora pārsegs bija atvērts, un divi vīri ar uzgriežņu atslēgām rokās ar riebuma pilnu skatienu vērās motora nodalījumā.

Penelopes nepastāvīgie ienākumi šobrīd ļāva viņai apmesties tikai šai līdzīgās vietās.

Viņa novietoja mātes novecojušo Volvo C70 dzeltenā krāsā iepretī viesnīcas reģistrācijas telpai un iegāja iekšā.

Tur sēdēja milzu auguma vīrs ar platiem pleciem un resnu kaklu. Viņš kaut ko lasīja elektroniskajā lasītājā.

Vīrietis izskatījās pēc futbolista. Viņš izskatījās pēc pazīstama futbolista.

Penelope pūlējās atcerēties viņa vārdu. Primo Marino.

Kad viņa šeit dzīvoja, Primo bija pilsētas lepnums, Kalifornijas Universitātes futbola komandas aizsargs un viens no Nacionālās Futbola līgas žilbinošākajiem kandidātiem. Izskatījās, ka Primo karjera beigusies šeit – aiz ģimenes noplukušās viesnīcas letes.

Penelope prātoja, kas izpostījis vīrieša spožo nākotni… Viņa cerēja, ka Primo viņu neatcerēsies.

Viņš aplūkoja sievieti ar tik garlaikotu skatienu, ka šķita – bažām nav pamata.

– Es vēlos istabu uz nedēļu, – Penelope teica.

– Uz nedēļu? – Primo viņu aplūkoja, pārlaida skatienu noplukušajai reģistrācijas telpai un sarauca pieri. – Tiešām? Nedēļu?

– Jā. Man ir darīšanas Beltērā, un man vajadzīga istaba uz nedēļu.

Primo ar interesi aplūkoja sievieti, gluži kā šai vietai pilnīgi neraksturīgu anomāliju. Viņai kājās bija pludmales kurpes un džinsi, kā arī T krekls ar uzrakstu “Sīpolu gredzenu pavēlnieks” – Penelopes apģērbs nebija diez ko izsmalcināts. Iespējams, ka viņa bija uzkrītoši tīra.

Primo skatiens bija tik ciešs, ka viņai kļuva neomulīgi. Tāpēc Penelope pasniedza savu kredītkarti.

Nauda vienmēr piesaistīja uzmanību.

Vīrietis paņēma karti starp diviem milzīgiem pirkstiem un to aplūkoja, saraucis pieri.

– Vai tu negribi vispirms aplūkot istabu?

– Vai viesu nams joprojām pieder Ērienai Marino?

– Jā, tantei Ērienai. Vai tu viņu pazīsti? – Viņš pasniedza Penelopei mapi ar aizpildāmu veidlapu.

Viņa to pateicīgi pieņēma un pierakstīja savu vārdu, adresi un automašīnas numuru.

– Yelp par viesnīcu ir labas atsauksmes, un kā galvenais iemesls ir norādīta Ēriena. – Tā bija taisnība. Turklāt Penelope Ērienu pazina un gribēja no viņas izvairīties. – Man pietiks ar to, ja istaba būs tīra. – Arī tā bija taisnība. Penelope dzīvoja viesu namā kopā ar māti visu garo, jauko vasaras laiku, un viņa zināja, ka Ērienas Marino vadībā noplukusī viesnīca būs nevainojami tīra. Un klusa. Turklāt nākamā istaba būs pieejama izīrēšanai tikai pēc stundas.

Ēriena Marino bija ietekmīgs cilvēks.

Atmiņas par laiku, ko Penelope pavadīja kopā ar māti, sniedza mierinājumu. Un šobrīd viņai mierinājums bija ļoti vajadzīgs.

– Labi, – Primo atbildēja. – Pirms izmantošu kredītkarti, tev jāuzrāda personu apliecinošs dokuments.

Penelope pāri letei pasniedza savu Oregonas pavalstī izdoto autovadītāja apliecību.

– Penelope Koldvela, – Primo skaļi nolasīja, salīdzināja apliecības datus ar kredītkartes datiem un pacēla apliecību, lai salīdzinātu tajā redzamo fotogrāfiju ar Penelopes seju. – Izskatās, ka viss ir kārtībā.

Viņa atviegloti nopūtās. Penelope bija mainījusi uzvārdu, tomēr viņas vārds bija samērā neparasts. Ja Primo viņu atcerētos, tas notiktu brīdī, kad viņš ieraudzīja autovadītāja apliecību. Viņš pavisam noteikti nebija gudrs.

– Vai tu esi viena? – Primo uzmeta skatienu Penelopes automašīnai, cerēdams tur ieraudzīt vēl kādu.

– Jā. – Pavisam viena.

– Labi, es tev došu četrpadsmito istabu. Tā ir pietiekami tālu no bāra, lai būtu klusa, bet ne tik tālu, lai tu vajadzības gadījumā nevarētu sasaukt palīdzību.

Šī piebilde Penelopei nepatika.

– Kādas problēmas man varētu rasties?

– Reizēm vīri bārā pārprot vientuļas, viesnīcā apmetušās sievietes motīvus, sevišķi tad, ja visu nakti dzēruši. Neuztraucies. Tu būsi drošībā. – Primo paraustīja platos plecus. – Es esmu apsargs. Tante Ēriena apgalvo, ka tas man palīdz nevazāties pa ielām.

Penelope atslāba.

– Esmu pārliecināta, ka tu savu darbu veic labi. – Viņa nespēja iztēloties cilvēku, kurš gribētu pretoties tādam milzim, kāds bija Primo.

– Daži ir mēģinājuši mani pieveikt, – viņš piebilda.

– Kas notika?

– Viņi izdzīvoja.

Penelope iesmējās.

Primo klusēja.

Viņš pasniedza elektronisko atslēgu.

– Ledus aparāts ir šeit. Mēs bijām spiesti ienest to iekštelpās, jo dzērāji tajā čurāja. Bet tu vienmēr vari dabūt ledu, jo birojā allaž kāds ir. Istabā gatavot nedrīkst. – Primo izklāja uz letes karti, paņēma aploksni un ielika tajā papīra strēmeles. – Uzrādi kuponus jebkurā no šīm pilsētas ēstuvēm, – Primo iespaidīgais pirksts pārvietojās no zīmes uz zīmi, – un viņi tev pasniegs brokastis desmit dolāru vērtībā.

Tā kā uzturēšanās istabā maksāja sešdesmit divus dolārus un piecdesmit centus dienā, Penelope nosprieda, ka tas ir diezgan izdevīgs darījums.

– Paldies.

– Tu vari interesēties par labākajām vīna darītavām, restorāniem, izklaižu vietām pie mums. Marino ģimenes locekļi dzīvo ielejā jau vairāk nekā simt gadu. Mēs pazīstam ieleju kā savus piecus pirkstus. Mēs tev ieteiksim pašu labāko. – Viņš norādīja pa labi. – Četrpadsmitais numurs ir tajā virzienā. Novieto automašīnu pie ieejas. Esi laipni aicināta Beltērā! – Primo nesmalkjūtīgi paņēma elektronisko lasītāju, ieslēdza to un sāka pētīt ekrānu.

Viņš visdrīzāk “lasīja” žurnāla Sports Illustrated peldkostīmu numuru.

– Paldies, – Penelope atkārtoja un izgāja pa durvīm. Viņa bija neizmērojama prieka pārņemta, jo pirmais šķērslis Beltērā bija veiksmīgi pārvarēts.

Varbūt viņai tomēr izdosies.

Primo nogaidīja, līdz Penelope novietoja automašīnu stāvlaukumā savas istabas priekšā. Viņš nolika malā elektronisko lasītāju, kurā bija atvērta Dantes Aligjēri “Elle”, paņēma apdauzīto, sārto “princešu” telefonu – Ēriena nebija ar mieru mainīt funkcionējošu ekipējumu, pat ja tas bija iegādāts pirms piecdesmit gadiem –, un sastādīja numuru.

– Uzmini, kas nupat ieradās viesnīcā un samaksāja par istabu?