Читать книгу Nodevība Beltērā - Kristīna Doda - Страница 16

Noa vilcinājās, vēlēdamies paildzināt tuvības mirkli.

Tomēr Penelope viņu atraidīja, piecēlās kājās, pagriezās un no ēnainās atpūtas istabas izgāja atpakaļ vestibilā, kura sienas apspīdēja rietošās saules stari.

Noa viņai sekoja.

– Tas ir garš stāsts. – Viņš palūkojās uz griestiem, izvērtēdams, cik drīz varētu atgriezties Rafe un Brūka, un ar rokas mājienu aicināja Penelopi doties uz kāpņu pusi. – Apsēdies. Es centīšos to izskaidrot īsi. Pirms astoņdesmit gadiem…

Viņa iesmējās, apsēdusies uz cietā pakāpiena.

– Tas patiešām ir garš stāsts.

– Es tev nemeloju. – Tomēr Noa nebija uzjautrināts. Uzmanīgi vērodams Penelopi, viņš turpināja: – Pirms mazāk nekā trim mēnešiem vecmāmiņai uzbruka viņas pašas mājā.

Smaids Penelopes sejā izdzisa.

– Vai viņai nekas nekaiš?

– Vecmāmiņa iegāja telpā, kur tika veikta zādzība. Zaglis sita viņu ar riteņu atslēgu, salauza viņas roku, un vecmāmiņa zaudēja samaņu. – Noa soļoja šurpu turpu Penelopes priekšā, un izkliedētā, no vestibila logiem plūstošā gaisma mīloši glāstīja viņa tumšos matus un platos plecus. – Vecmāmiņai bija smadzeņu satricinājums, un viņa vairāk nekā nedēļu gulēja slimnīcā. Mēs nosūtījām viņu mājās kopā ar miesassardzi un medmāsu, kuru pienākums bija vecmāmiņu sargāt un aprūpēt.

Penelopi pārņēma dusmas.

– Vai jūs notvērāt zagli?

– Jā, pēc kāda laika, bet izrādījās, ka viņš ir tikai algotnis. Viss sākās ar senu ģimeņu strīdu. Pirms vairāk nekā astoņdesmit gadiem…

Šoreiz Penelope nesmējās, bet uzmanīgi pieliecās uz priekšu un ieklausījās.

– … pasaulē nāca mans vectēvs, Entonijs di Luka, un tajā pašā dienā ielejas pretējā pusē arī Bjankini ģimenē piedzima dēls.

Viņa zināja šī cilvēka vārdu.

– Džozefs.

– Jā! – Noa izskatījās izbiedēts. Viņš uzmeta sievietei jautājošu skatienu.

– Esmu ieradusies pilsētā, jo man ar viņu ir darīšanas.

– Tu strādā Bjankini labā? – Noa asi vaicāja. – Bet viņa nav pilsētā.

– Es to zinu.

– Vai viņš drīz atgriezīsies?

– Nezinu. Es ceru, ka jā.

– Es ceru, ka nē. Tieši viņš uzrīdīja vecmāmiņai uzbrucējus.

Noa asais balss tonis un nicinošie vārdi Penelopi nobiedēja.

– Ko? Kāpēc? Kā tu to zini?

– Pirms vairāk nekā astoņdesmit gadiem, – Noa atkal iesāka, – dzīvoja vecpuisis, vārdā Masimo Bruno. Viņš dzīvoja Belaveli un izgatavoja labus vīnus. Pasaules klases vīnus.

– Es klausos. – Tomēr Penelope vēlējās, lai Noa runā par būtisko.

– Ja kādā ģimenē piedzima dēls, viņš tai uzdāvināja vīna pudeli ar noteikumu, ka tā jāatver jaunekļa divdesmit pirmajā dzimšanas dienā. Tā bija tradīcija, bet spēkā stājās alkohola tirdzniecības aizliegums. Togad nodokļu iekasētāji atrada Masimo vīna pagrabu. Viņi salauza visas mucas un izlēja vīnu uz ielas. Notekas iekrāsojās koši sarkanas, un Masimo izdevās izglābt pavisam nedaudz vīna, ar ko pietika vienai pudelei. Viena pudele. Divi dēli. Divas naidīgas ģimenes.

– Ak vai! – Penelope sāka saprast notiekošo.

– Masimo atdeva pudeli tam bērnam, kurš piedzima pirmais: manam vectēvam, Entonijam di Lukam. Džozefam un Bjankini ģimenei viņš uzdāvināja antīku sudraba grabuli. – Noa ar gandarījumu palūkojās lejup uz Penelopi. – Pēc nopelniem.

Viņa negrasījās iebilst…

– Jā, protams.

– Bjankini ģimene solīja atriebties. – Noa vienā rokas žestā ielika daudz naida. – Divdesmit viena gada garumā viņi vārījās dusmās par piedzīvoto netaisnību. Mēs, itāļi, protam nogaidīt un ļaut naidam augt augumā.

Penelopes sirds sarāvās gaidās un bailēs.

Kāpēc viņa domāja, ka pazīst šo vīrieti?

Tā nebija. Penelopes priekšteči bija meksikāņi, maiji, spāņi un francūži, un viņas dzīslās ritēja tādas pašas karstas Vidusjūras iedzīvotāju asinis, kādas tika pārmantotas di Luku ģimenē. Tomēr viņa nešaubījās par to, ka vectēva maznozīmīgie kašķi ir sīkums salīdzinājumā ar šo.

– Mana vectēva divdesmit pirmajā dzimšanas dienā, kas bija arī viņa kāzu diena, Bjankini ģimene ar Džozefu priekšgalā devās uzbrukumā. Viņi ieradās, bruņojušies ar ieročiem un nažiem. Viņi iznīcināja dāvanas, ēdienu un vīnu un ievainoja manu vectēvu. – Līnijas ap Noa dzīvīgo muti kļuva dziļākas. – Viņš gandrīz nomira.

Nē. Nē. Tas nevarēja būt tiesa. Tomēr Penelope klusēja. Viņa negribēja, lai Noa saprastu, cik daudz viņai dzirdētais nozīmē… un kādēļ.

– Bjankini nepaveicās, jo viņi uzbruka pārāk agri. Masimo dāvātā vīna pudele vēl nebija atvērta, tā joprojām bija noslēpta. Mans vectēvs izdzīvoja, bet nepiedeva…

Lūdzu, saki, ka tā nav taisnība. Tā nevar būt taisnība. Jo…

– Kamēr vectēvs vēl bija dzīvs, viņš pudeli regulāri rādīja draugiem un ģimenes locekļiem un pēc tam atkal noslēpa. Viņš zināja, ka ziņas par to sasniegs Džozefu Bjankini, kurš kļūs zaļš no skaudības.

Kad Penelope ieradās Beltērā, lai satiktu Džozefu Bjankini, viņa nedomāja, ka uzzinās ko tādu. Sēdēt un skatīties, kā Noa dzīvīgi žestikulē un viņa draudzīgajā, civilizētajā sejā parādās barbariska, naidpilna izteiksme senas atriebības kāres dēļ… Tas bija negaidīts notikums, kas viņu vienlaikus biedēja un valdzināja.

– Kas notika pēc tam?

– Pirms aptuveni divpadsmit gadiem manam vectēvam konstatēja Alcheimera slimību. Viņa prāts pakāpeniski aptumšojās, un viņš nomira. – Noa uz mirkli apklusa, noliecis galvu. Tad viņš ievilka elpu un turpināja: – Kad vecmāmiņa nolēma sameklēt vīna pudeli, tā izrādījās pazudusi.

– Pazudusi? – Penelope izslēja muguru. – Kur tā ir?

– Mēs to labprāt uzzinātu. – Noa pasmaidīja. – Vectēvs to rūpīgi noslēpa. Mēs esam izmeklējušies visur, bet pudele ir pazudusi. Tomēr kaislības ap to nerimstas.