Читать книгу Nodevība Beltērā - Kristīna Doda - Страница 6

– Mēs visi bijām muļķi. – Eli atgūlās lieveņa šūpolēs. Ar veselo roku viņš iecēla šūpolēs lauzto kāju un saviebās, jo kāja sāpēja no karstuma un darba slodzes. – Kāpēc mēs nemeklējām atbildi uz jautājumu, kādēļ šo vīna pudeli kāds izmisīgi meklē?

Eli bija taisnība. Viņi gluži vienkārši pieņēma, ka Džozefs Bjankini, di Luku ģimenes ilggadējais ienaidnieks, vēlas iegūt slavenā vīndara Masimo Bruno pēdējo pudeli savā īpašumā.

Rafe atbalstīja muguru pret lieveņa margām un svinīgā, nievājošā balsī teica:

– Man ir brālis, kuram ir plašas zināšanas vīna gatavošanā… Un viņš man teica, ka jebkura vīna pudele, ko alkohola tirdzniecības aizlieguma laikā izgatavojis Masimo Bruno, var būt vairākus tūkstošus dolāru vērta.

Tikko pieminētais brālis pagriezās sāņus, atbalstīja ieģipsēto roku uz šūpoļu atzveltnes un teica:

– Nu, tā arī ir! Kad vecmāmiņa pastāstīja, ka pudeli iekāro Džozefs Bjankini, es nospriedu, ka “noslēpums” ir atklāts. Viņš bija atbildīgs par uzbrukumu vecmāmiņai, vecais sakārnis!

Visi verandā sanākušie piekrītoši palocīja galvas.

Vecmāmiņa ierunājās:

– Viņš mēģināja nogalināt tavu vectēvu viņa kāzu dienā. Džozefs ir kas vairāk par vecu sakārni. Viņš ir…

Noa izstiepa roku un apskāva vecmāmiņu.

– Vecmāmiņa, es kā viens no taviem mazdēliem tev saku, ka tu nedrīksti tā runāt. Tad mēs gribam mesties skriešus un gaidīt zibens spērienu.

Sāra sausi iesmējās, piespiedusi seju mazdēla kreklam, un apskāva viņu ap vidukli.

– Labi, dārgais, bet es esmu dzirdējusi visādus vārdus. Es tos pat esmu izmantojusi, spēlējot Scrabble ar Eniju un Džūnu.

Enija un Džūna bija vecmāmiņas svaines un labākās draudzenes, kuras dzīvoja di Luku ģimenes kūrortos romantiskajā Fārailendā Kalifornijā un mežonīgajā Vašingtonas krastā.

– Bet tu neesi viņas satikusi veselu gadu, – Noa norādīja.

Vecmāmiņa izvairīgi pavicināja roku.

– Blēņas, mēs spēlējam tiešsaistē.

– Esmu muļķis! Protams, ka jūs spēlējat tiešsaistē. – Vecmāmiņa izmantoja visus pieejamos līdzekļus, lai sazinātos ar saviem mīļajiem.

– Es joprojām uzskatu, ka Bjankini ir iesaistīts notiekošajā, – vecmāmiņa piebilda.

– Viņš pavisam noteikti aizsāka notikumu virkni. Vismaz kaut ko Noa ir izdarījis pareizi. – Rafe palūkojās uz Noa.

– Viņš izdzina Džozefu Bjankini no pilsētas.

Noa pielieca galvu.

– Es vēlos, lai viņš atgrieztos. Mēs esam noskaidrojuši, kas paslēpts pudelē. Tagad mums jānoskaidro, kas par to zināms Bjankini.

– Mēs esam to noskaidrojuši? – Eli pavīpsnāja.

– Labi, tu. – Rafe bija apsardzes darbinieks un līdz ar to pieradis būt noslēpumu atklājēja lomā.

– To paveicām mēs ar Hloju, – Eli norādīja.

– Tieši viņa atklāja sārto briljantu noslēpumu, vai ne? – Rafe jautāja.

Eli izstiepās un plati pasmaidīja.

– Un kā tev šķiet? Hloja ir rakstniece. Viņa pelna naudu, izgudrojot noslēpumus.

Noa vēroja brāļus un uzjautrinājās par Rafes vilšanos un Eli omulīgo izturēšanos, kas raksturīga medusmēneša laikā.

Rafe to pamanīja, pagriezās un uzšņāca:

– Noa! Vai tu zināji kaut ko par Oliviju?

– Ko? Nē? Kāpēc lai es to zinātu? – Daudzu gadu garumā Noa bija iemācījies šādās situācijās saglabāt neitrālu sejas izteiksmi. Vai viņš izskatījās vainīgs? Vai Rafe un Eli tagad ar aizdomām uztvēra katru brāļa vaibstu kustību?

– Tev Olivija patika, – Rafe teica, – un piepeši vairs nepatika. Vai tu turēji viņu aizdomās?

Noa atslāba.

– Man Olivija patika, un šīs jūtas bija abpusējas. Mēs pāris reižu skūpstījāmies, bet viņa gribēja vairāk, nekā biju gatavs sniegt.

– Vai viņa gribēja precēties? – jautāja Eli.

– Jā.

– Un tu atteicies to darīt, – ierunājās vecmāmiņa.

Noa novērsās, jo vecmāmiņas skatiens lika justies neomulīgi.

– Nē. Es nekad neprecēšos.

Vecmāmiņa lēni apsēdās sarkanajā šūpuļkrēslā kā veca, sāpju mocīta sieviete.

Sāra nebija vārga, veca sieviete. Viņai bija astoņdesmit gadu, bet līdz šim Noa un viņa brāļi lepojās ar to, cik aktīva, gudra un lieliska bija viņu vecmāmiņa: viņa interesējās par Austrālijas futbolu, bija lepna liberālisma piekritēja ar asu mēli, strādāja brīvprātīgo darbu zupas virtuvē. Ikreiz, kad Sāra sniedza padomu uzņēmējdarbībā, finansēs vai personīgos jautājumos, viņas mazdēli uzmanīgi ieklausījās. Sāras automašīna bija tūkstoš deviņsimt sešdesmit septītā gada Ford Mustang modelis koši sārtā krāsā, kabriolets ar oriģinālo polsterējumu. Turklāt viņa ar to brauca ātri!

Tagad viņa izskatījās nogurusi, ar apsārtušām acīm un skumju nomākta.

Noa runāja steidzīgā balsī, cenzdamies novērst vecmāmiņas uzmanību ar stāstiem par Oliviju.

– Lai nu kā, Olivija izdarīja uz mani spiedienu un piepeši zaudēja interesi. Acīmredzot viņai bija vajadzīga nauda – mana nauda. Kad viņi izteica Olivijai piedāvājumu, es vairs nebiju vajadzīgs.

– Viņi? – Rafes zilo acu skatiens iespīdējās triumfā. – Kāpēc viņi? Kāpēc ne viņš? Šādos gadījumos aizdomās turamais vienmēr ir vīrietis.

– Labi. Viņš. – Noa neslēpa aizkaitinājumu. – Tu zini, kā tiek veikti šādi noziegumi. Manā ģimenes kūrorta vadītāja darbā problēmas lielākoties sagādā sievietes, sevišķi tad, ja viņas ir apvienojušās grupā. Goda vārds, es nekad vairs neļaušu mīlas romānu rakstniecei rīkot konferenci manā viesnīcā!

Rafe un Eli saskatījās.

– Kad nolēmi atzīties, tu teici: “Es zinu, jo esmu tam visam pa vidu. Šie noziedznieki… viņi ir aukstasinīgi un ir gatavi iet pāri līķiem, lai iegūtu Masimo sārtos briljantus.” – Eli ar ieģipsēto roku norādīja uz Noa. – Kam lai es ticu?

Tam, ko tu apgalvo tagad, vai tam, ko teici iepriekš?

– Man ir iedzimta prasme melot, – Noa paraustīja plecus.

– Sīkais riebekli, – Rafe ierunājās zemā balsī, – stāsti!

– Visa tā noņemšanās ap vīna pudeli man šķita aizdomīga, tāpēc es uzmeklēju informāciju par Masimo. Es šo to izdomāju un pārāk nopietni iesaistījos procesā. Kad teicu, ka esmu tam visam pa vidu, es runāju par lietas izmeklēšanu. Es nenojautu, ka manis teikto visi uztvers tik burtiski. – Noa rūpīgi aplūkoja brāļu sejas.

Viņi Noa nenoticēja.

Verandā dusmas un neapmierinātība sita augstu vilni. Ja klāt nebūtu vecmāmiņas, Eli un Rafe ķertos pie bērnības metodēm, uzsēstos uz jaunākā brāļa muguras un viņu sistu, līdz Noa atzītos vai zaudētu samaņu.

Noa drīzāk būtu gatavs zaudēt samaņu, nekā atklāt patiesību.

Paldies Dievam, tālumā atskanēja jaudīga motora rēkoņa, kas pievērsa visu klātesošo uzmanību.

– Meitenes atgriezušās! – vecmāmiņa iesaucās un pasmaidīja.

Viņa priecājās satikt savu mazdēlu sievas.

Viņa priecājās par to, ka Eli un Rafe beidzot apprecējušies.

Noa cerēja, ka ar divām kāzām vecmāmiņai būs gana, bet viņa joprojām lika cerības arī uz jaunāko mazdēlu. Ja viss notiktu kā iecerēts, viņam jau būtu sieva un daudzi bērni.

Es neko nenožēloju. Man ir laba dzīve.

Eli piecēlās kājās un nostājās blakus Rafem pie margām. Abi vīrieši saspringti vēroja garo, līkumaino piebraucamo ceļu pie di Luku ģimenes mājas, un viņu uztraukums bija acīm redzams. Brāļi saprata, ka sievām ir jāaizbrauc uz pilsētu. Viņi nedrīkstēja ieslodzīt Brūku un Hloju viņu drošības dēļ. Tomēr vardarbīgie notikumi Beltērā lika baidīties katru mirkli, kuru Brūka un Hloja pavadīja ārpus viņu redzesloka.

Vecmāmiņa pievienojās mazdēliem pie margām un kāri aplūkoja Porsche Panamera 4S metāliskā krāsā.

– Man ir jāizlūdzas Hlojas atļauja pabraukāties ar šo skaistuli, – viņa teica.

Noa pasmaidīja.

Eli sejā bija mokpilna izteiksme, kas piederējās vīrietim, kura sieva pēc otrās grāmatas uzrakstīšanas apbalvojusi sevi ar neticami dārga sporta auto iegādi.

– Nespēju noticēt, ka tu vēl neesi ar to braukusi, vecmāmiņ, – Noa teica. – Ja nemaldos, tieši tu mudināji Hloju to nopirkt.

– Es viņu nemudināju, – Sāra atteica. – Kad Hloja ieraudzīja manu Mustang, tas viņu, pēc pašas vārdiem, iedvesmoja.

Eli nopūtās un aplika roku ap sievietes pleciem.

– Paldies, vecmāmiņ! Pateicoties tev, esmu nosirmojis.

– Tā ir atmaksa, – vecmāmiņa dzēlīgi atbildēja.

Brūka pamāja verandā stāvošajiem un izlocīja slaido augumu no pasažiera sēdekļa. No tēva – ziemeļnieka viņa bija mantojusi gaišo ādu, no īru un Ziemeļamerikas indiāņu izcelsmes mātes – gludos, tumšos matus. Iedama apkārt automašīnai, viņa nosūtīja Rafem gaisa skūpstu.

– Viss ir kārtībā, saldumiņ! – viņa iesaucās.

Brūka pieliecās pie vadītāja sēdekļa un palīdzēja Hlojai izkāpt.

Eli sieva bija Brūkas pretstats. Viņa bija maza auguma, ļoti kalsna, ar gaišiem matiem un koši sarkanām šķipsnām pāri deniņiem vienā galvas pusē. Nesenais cīniņš par di Luku ģimenei piederošo vīna pudeli bija atstājis uz Hlojas veselību sliktu iespaidu. Viņas ielauztajam krūšu kaulam bija nepieciešama turpmāka ārstēšana, un ķirurgs ieteica Hlojai valkāt vieglu, šauru krūškurvja ģipsi līdz kaulu pilnīgai sadzīšanai. Izmežģītais plecs un zilumu virtene ap kaklu piešķīra viņai sevišķi trauslu izskatu.

Redzēdams sievas lēnās, mokpilnās kustības, Eli sažņaudza margas tik spēcīgi, ka viņa pirkstu kauliņi kļuva balti. Tomēr viņš mierīgā un pašpārliecinātā balsī iesaucās:

– Sveika, Hloja! Kāds bija brauciens?

Hloja pacēla skatienu un plati pasmaidīja.

– Brauciens bija pasakains. Automašīna ir lieliska. Vai nevēlies nonākt lejā un palīdzēt man ar pirkumiem?

Eli nokļuva zemē tik strauji, it kā viņa roka un kāja nemaz nebūtu ieģipsēta.

Viņam sekoja Rafe, kurš izskatījās sadrūmis un vienlaikus pūlējās smaidīt.

Noa brāļi gribēja likt sievām justies pasargātām, tomēr ļoti baidījās par viņu drošību.

Viņš papurināja galvu. Tajā bija grūti noraudzīties. Mīlestība atņēma Eli un Rafem – lielajiem brāļiem – pašapziņu.

Tomēr Noa ne reizi neiemīlējās sievietē tik spēcīgi, cik ļoti brāļi mīlēja savas sievas.

Protams, viņam patika sievietes: viņu smarža, smaidi, augumu aprises, vaidi, ko sievietes izdvesa, kustēdamās zem Noa auguma… vai uz tā. Pirmā reize, pēdējā reize – tā visa bija lieliska pieredze.

Tomēr brīdī, kad Noa aptvēra, ka visu atlikušo mūžu viņam uz papēžiem mīs nāve, viņš saprata, ka nedrīkst apprecēties, izveidot ģimeni un radīt bērnus. Noa nebija lemts novecot kopā ar savu mūža mīlestību, kuru viņš reiz cerēja atrast. Vīrietis, kurš mīlēja sievieti, zinādams, ka pēc viņa priekšlaicīgās nāves sieviete paliks viena, zinādams, ka viņa pazemojums vajās sievieti un viņu bērnus mūžīgi mūžos… Šāds vīrietis bija pelnījis degt ellē.

Tāpēc visas Noa attiecības bija jautras, priekpilnas, īslaicīgas un nenopietnas. Viņš mazliet iemīlējās katrā sievietē, ar kuru satikās, un domāja, ka viņas jūt to pašu. Tomēr Noa mīļotās sievietes zināja spēles noteikumus, un atvadu smaids un skūpsts viņas nepārsteidza nesagatavotas.

Noa paša izvirzīto noteikumu pārkāpa tikai vienreiz.

Tagad, vērodams savus brāļus, viņš tos spēcīgi apskauda. Viņiem piederēja kaut kas tāds, kas Noa nemūžam nebija lemts.

Vienmēr nopietnais un nobriedušais Eli smējās un centās apskaut Hloju ar sasvīdušajām, netīrajām rokām. Viņa atkāpās un spiedza:

– Nē, nē! Tu esi riebīgs!

Tomēr viņa pārvietojās lēni, un, kad Eli sievu notvēra, riebīgums šķirta piemirsies.

Rafe labprātīgi nostādīja sevi muļķa lomā, demonstrēdams Brūkai muskuļus. Viņa dūdodama glāstīja vīra krūtis.

Vecmāmiņa skaļi iesmējās.

Noa prātā negribot uzausa atmiņu tēls. Penelope Alonso, viņas smagie, garie, tumšie, bizē sapītie mati krīt pār muguru. Viņas eksotisko, brūno acu skatiens zem garām, biezām, tumšām skropstām. Viņas pilnīgajās lūpās parādījās smaids, redzot, kā Noa nostāda sevi muļķa lomā… viņas dēļ…

Viņš sev apgalvoja, ka ne jau velti pārkāpa savu noteikumu Penelopes dēļ. Tolaik Noa bija gandrīz divdesmit gadu, un viņš joprojām sēroja par savu izpostīto nākotni un neizbēgamo nāves tuvumu.

Turklāt Penelope sniedza visu, ko Noa meklēja: viņa bija spēcīga, lepna, priekpilna, ambicioza, strādīga, gudra un pārdroša. Meitene nebija klasiska skaistule: viņa bija samērā maza auguma un diezgan apaļīga. Viņā ritēja eiropiešu un spāņu asinis, un vēl citas – Penelope nezināja, kas ir viņas tēvs. Tomēr gan viņai, gan Noa bija vienalga. Viņš Penelopi ieraudzīja un iemīlēja, un viņa atbildēja ar to pašu.

Tās vasaras beigās Noa aptvēra, cik negodīgi izrīkojies, uzsākot ar Penelopi attiecības, un aizsūtīja viņu projām.

Viņš ar varu izgrūda atmiņu tēlus no apziņas.

Noa saprata, ka domāt par Penelopi nav jēgas. Vājuma mirklī pirms trim gadiem viņš internetā uzmeklēja ziņas par šo sievieti un ieraudzīja viņas kāzu fotogrāfijas.

Viņš priecājās par to, ka Penelopes dzīve turpinās. Neviena sieviete nebija pelnījusi vīrieti, kurš no viņas kaut ko slēpj un ir nolemts nāvei savu grēku dēļ.

Paldies Dievam, Penelope Alonso bija vienīgā sieviete, kurai izdevās vest Noa kārdināšanā. Paldies Dievam, viņa bija tālu projām…