Читать книгу Nodevība Beltērā - Kristīna Doda - Страница 17

– Tavs vectēvs varēja noslēpt pudeli jebkur, – Penelope čukstēja.

– Nē. – Noa nelokāmi papurināja galvu. – Iespējamo paslēptuvju skaits nav bezgalīgs. Runa ir par vīna pudeli. Vīns ir jāuzglabā noteiktos apstākļos, citādi tas sabojāsies, un tik veca pudele… Nu, pastāv vērā ņemama iespēja, ka vīns par spīti uzglabāšanas apstākļiem ir saskābis. Tomēr pudele vectēvam bija ļoti dārga, tā bija viņa mantojums un iemesls, kādēļ viņu ievainoja un gandrīz nogalināja. Viņš to noteikti noslēpa labos apstākļos, kādā tumšā un vēsā vietā.

Penelope protestēja:

– Viņš sirga ar Alcheimera slimību. Varbūt…

– Vectēvam nebija jāpiepūlē prāts, lai rūpētos par vīnu. Tas bija tikai dabīgi. Kā matu krāsa vai balss skaņa. Pareiza apiešanās ar vīnu viņā tika ieaudzināta caur di Luku ģimenes paaudžu paaudzēm, un viņš nemūžam nebūtu aprūpējis pudeli kļūdaini.

Penelope šaubījās par to, vai ticēt Noa, bet tam nebija nozīmes. Viņš tam ticēja. Viņa ģimene tam ticēja. Tomēr Penelopei šī loģika šķita kļūdaina.

– Tātad cilvēks, kurš ielauzās tavas vecmāmiņas mājā, bija Džozefa Bjankini algotnis, kura pienākums bija savākt vīna pudeli?

– Tieši tā.

– Vai tu esi par to drošs?

– Jā.

– Kāpēc? – Viņa paliecās uz priekšu, lai uzsvērtu teikto. – Patiesību sakot, ja Džozefs Bjankini alktu iegūt pudeli tik ļoti, ka būtu gatavs izmantot vardarbību, viņš to būtu darījis ātrāk.

Noa palocīja galvu.

– Tāpat domājām arī mēs. Tomēr mēs zinājām, ka Džozefs ir vainīgs, jo uzgājām internetā ievietotu sludinājumu.

– Viņš ar interneta starpniecību atrada noziedzniekus, kuriem uzticēja vecas sievietes piekaušanu, un pats parakstījās zem šī nodarījuma? – Penelope nepūlējās slēpt izbrīnu balsī.

– Nē, sludinājumā bija piedāvāta samaksa par dārga priekšmeta iegūšanu, un vecais, viltīgais sakārnis prasmīgi noslēpa pēdas. Viņš ir pietiekami gudrs, lai neveiktu nelikumīgas darbības. – Noa sejas izteiksme atkal kļuva auksta. – Kad vecmāmiņa gulēja slimnīcā, Bjankini viņu apciemoja. Viņš vecmāmiņai draudēja.

Penelope nodūra skatienu, vērodama, kā Noa sporta kurpes pārvietojās pa izbalojušo, nodilušo paklāju. Viņa negribēja to dzirdēt. Viņa nespēja izturēt iespaidu, ko šie jaunumi atstāja uz viņas ierašanos Beltērā. Penelopes nolūki kļuva… neiespējami. Šausminoši.

Bet Noa nerimās.

– Bjankini teica manai vecmāmiņai, ka grib dabūt pudeli nekavējoties.

Penelope lēnām pacēla skatienu un negribīgi vēlreiz paraudzījās uz Noa. Viņa ģimene dzīvoja Amerikas Savienotajās Valstīs jau gadsimtu, tomēr viņš bija itālis gan izskatā, gan uzvedībā, viņš izteiksmīgi žestikulēja, lai uzsvērtu teikto un paustu prieku vai bēdas. Arī viņa seja bija dzīvīga un mīmika – tik izteiksmīga, ka Penelope tajā redzēja neskaitāmas paaudzes, ļaunprātību un briesmas.

– Vēlāk, kad mēs sapratām, kas notiek, es pavēlēju Bjankini nozust no pilsētas. Viņš mēģināja mani pārliecināt atdot pudeli. Kāpēc lai es izpalīdzētu tam vecajam riebeklim?

Noa nezināja – nevarēja zināt – ka ar katru vārdu starp viņiem izplešas arvien lielāka plaisa.

– Tātad Bjankini aizbrauca no pilsētas?

– Vecmāmiņa šejieniešiem patīk. Mēs – trīs brāļi – viņu ļoti mīlam. – Noa zemā balss kļuva maiga kā zīds un bīstama. – Es Bjankini vietā raizētos par savu drošību.

– Tu neuzdrīkstētos darīt pāri vecam vīram! – Vai ne?

– Viņš nodarīja pāri manai vecmāmiņai. Ja viņa nomirtu, Bjankini būtu vienalga. Jā, es būtu darījis visu nepieciešamo, lai izraidītu viņu no pilsētas. – Tagad Noa sejā vairs nemanīja ne druskas no jaunības naivuma. Viņš bija vīrietis, kura draudīgais smaids un atieztie zobi Penelopei šķita sveši.

Viņam bija tiesības aizstāvēt vecmāmiņu ar visiem iespējamiem līdzekļiem. Penelope zināja, ka vecmāmiņa Noa uzaudzināja. Bet…

– Tas nav saprotami. Kāpēc Džozefs Bjankini ķērās pie vardarbības pēc tik ilga laika?

– Mēs to sapratām gandrīz par vēlu. “Mēs” nozīmē Eli un viņa jauno sievu Hloju. Viņa ir spriedzes romānu rakstniece. Arī Eli spēlēja zināmu lomu. – Noa izbrīnā papurināja galvu. – Kas būtu domājis, ka viņš spēj aizstāvēties pret negodīgu FIB aģentu?

– Eli? – Penelopes atmiņās viņš bija liela auguma kluss vīrs, kurš veltīja visu uzmanību vīniem un kopumā pret cilvēkiem izturējās piesardzīgi.

– Tas bija no darba padzīts FIB aģents, bet Eli un Hloja viņu spēja pieveikt tikai divatā, un abi izskatās tā, it kā būtu izmantoti durvju izgāšanai. – Noa apsēdās Penelopes priekšā un ielūkojās viņai acīs. – Tas viss notiek briljantu dēļ.

– Briljantu?

– Masimo zaga briljantus un noslēpa tos vīna pudelēs, ko atdāvināja citiem. Kad gaiss bija tīrs, viņš slepus aizvietoja šo pudeli ar citu, kas izskatījās tieši tāpat, bet briljantu tajā nebija.

Penelope sajuta, ka sēž ar pavērtu muti. Viņa to aizvēra un ierunājās:

– Vai tas notika alkohola tirdzniecības aizlieguma laikā?

– Vecmāmiņas māte allaž apgalvoja, ka Masimo bija gangsteris. Izrādās, ka viņai bija taisnība.

– Kā Džozefs Bjankini to uzzināja?

– Masimo vīna pudeles joprojām ir šur tur atrodamas. Bjankini tās kolekcionē jau gadiem ilgi, nožēlojamā veidā cenzdamies līdzināties manam vectēvam. – Noa skatienā pazibēja aizkaitinājums. – Mēs pieļaujam, ka viņš atvēra pudeli, izlēja tās saturu un atrada dārgakmeņus.

– Dārgakmeņus, ko Masimo neatguva?

– Dārgakmeņus, ko Masimo neatguva, jo pazuda neilgi pēc tam, kad uzdāvināja pēdējo pudeli manam vectēvam.

– Kas ar viņu notika?

– To neviens nezina. Precīzāk sakot… Neviens to nezināja, līdz Eli un Hloja atrada Masimo līķi vecā ūdens tornī. Viņš tika spīdzināts. Blakus līķim Eli uzgāja nelielu briljantu, kas turklāt bija sārtais briljants. Hloja izpētīja dārgakmeņu zādzību vēsturi gadā pirms mana vectēva dzimšanas. – Noa nepatikā saviebās. – Amsterdamā tika nozagts nenovērtējami dārgs sārto briljantu komplekts. Tas tā arī netika atgūts.

Stāsts bija aizraujošs, šausminošs un neticams… Un bija skaidri redzams, ka visi di Luku ģimenes pārstāvji tam tic. Penelope īsi, smagi ieelpoja un izelpoja, pūlēdamās slēpt savu uztraukumu. – Arī Džozefs Bjankini to uzzināja un grib atgūt briljantus.

– Manuprāt, tas ir drošs pieņēmums. – Atbalstījis vienu ceļgalu blakus Penelopei un otru uz grīdas, Noa atkal satvēra viņas plaukstu. Katrā vīrieša melnajā matā kaislīgi rotaļājās saules stari. – Šeit, Beltērā, pēdējo divu ar pusi mēnešu laikā notikušas trīs slepkavības, ar vīna pudeli saistīta nāve un vairāk vardarbības nekā iepriekšējo piecdesmit gadu laikā. Kūrortā valda trauksme, un par mums sāk interesēties prese. Mums, di Lukām, pagaidām izdodas novērst viņu uzmanību, bet agri vai vēlu žurnālisti uzzinās par notiekošo. Pēc tam visi pasaules noziedznieki un laimes tīkotāji steigsies uz šejieni, lai uzmeklētu pazudušo vīna pudeli.

– Vai tu patiešām nezini, kur tā ir? – Penelopes dzīvi atvieglotu fakts, ka Noa zina pudeles atrašanās vietu un kādu zemisku iemeslu dēļ patiesību slēpj.

Šķita, ka vīrietis lasa viņas domas un atkārto tās skaļi:

– Mums visiem būtu vieglāk, ja mēs zinātu pudeles atrašanās vietu, izlietu vīnu un noskaidrotu, vai tajā atrodas briljanti vai tikai nogulsnes.

– Jā, es to saprotu. – Penelope patiešām saprata.

– Tāpēc Rafe izturējās nelaipni un iztaujāja tevi kā aizdomās turamo. Un tieši tāpēc tu izdarītu man lielu pakalpojumu, ja apciemotu vecmāmiņu.

Noa lika Penelopei justies kā stāvam purva malā, kas pilns ar senām jūtām un zaudētu mīlestību, un slīkstam plūstošajās smiltīs. Pieredze liecināja, ka nokļūšana Noa lamatās nesa sev līdzi ciešanas.

Viņš ieskatījās sievietes acīs. Viņš ielūkojās Penelopes dvēselē un apelēja pie viņas maigās dabas.

– Vecmāmiņai tika nodarīts pāri. Rafe un Brūka ir emocionāli traumēti. Eli un Hloja guva šaušalīgus ievainojumus. Šonedēļ izrādījās, ka vecmāmiņai tuvs cilvēks ir melis un krāpnieks. Satikšanās ar tevi varētu palīdzēt to visu aizmirst. Vai tu viņu apciemosi? – Penelope vilcinājās, tāpēc Noa piebilda: – Es apsolu… Es apsolu, ka manis tur nebūs.

Noa nez kāpēc domāja, ka tam ir nozīme.