Читать книгу Nodevība Beltērā - Kristīna Doda - Страница 18

Penelope uzlika plaukstu uz Noa krūtīm un, viņam par pārsteigumu – kaut gan Noa pats nesaprata, kāpēc viņu tas izbrīna – pagrūda vīrieti tik spēcīgi, ka viņš atmuguriski nokrita uz dēļu grīdas.

Viņa piecēlās kājās.

– Noa, tas izklausās vilinoši, tomēr ir neiespējami. Esmu sapratusi… ka nevaru palikt Beltērā. Te ir pārāk daudz noziedzības! Es esmu gļēva. Es rītdien atgriezīšos Portlendā.

Noa lēnām piecēlās kājās, berzēdams sāpošo pēcpusi.

Gļēva? Pēc visa, ko viņa pārcietusi?

– Tu neesi gļēva.

– Tu nezini, kas es esmu vai neesmu. Pēdējo dzīves gadu laikā man nācies piedzīvot pārāk daudz nāves. Es vairs nevaru to izturēt. – Penelope izskatījās kvēla un lepna un pieprasīja, lai Noa cienītu viņu un viņas izturības robežas.

– Labi… – viņš lēni novilka. Prātā strauji šaudījās domas. – Bet tu šeit saņēmi darba piedāvājumu, kas tevi ieinteresēja. Vismaz tā izskatījās no malas. Tu vari izveidot interjeru, strādāt kopā ar Brūku un neiesaistīties… ē…

– Slepkavībās? – Penelope turpināja runāt skaļākā balsī. – Lai strādātu, man ir jāpaliek dzīvai, un izskatās, ka Beltērā tas prasa piepūli.

Kāpņu augšgalā atskanēja īss, spalgs kliedziens. Noa pagriezās un ieraudzīja, kā lejup pa kāpnēm steidzās Brūka.

Rafe skrēja viņai pakaļ, sargājot izstiepis rokas.

– Nolāpīts, Noa! – viņa iesaucās. – Es cerēju, ka tu pārliecināsi Penelopi palikt šeit, nevis aizbaidīsi viņu projām!

– Sieviete, esi taču uzmanīgāka! – Rafe ieaurojās.

Viņa pastūma vīru malā un nostājās Noa priekšā, iespiedusi rokas gurnos.

– Kāpēc tu viņai atklāji visas nepatīkamās detaļas? Vai tad nevarēji šo to pasniegt labākā gaismā?

– Es šo to pasniedzu labākā gaismā, – viņš protestēja.

Brūka uzgrieza vīrietim muguru.

– Tu esi ļoti izpalīdzīgs, Noa. – Rafe uzlika plaukstas uz sievas pleciem.

Noa pievērsās Penelopei.

– Es aizmirsu pieminēt faktu, ka mani radinieki mēdz bez nožēlas un kauna noklausīties sarunas.

Viņa palocīja galvu.

– Aizmirsi gan, bet es redzu, ka tā ir patiesība.

Penelope izskatījās pavisam citādi nekā abu iepriekšējā tikšanās reizē. Viņa bija pašpārliecināta, izsmalcināta… un vēsa.

Šo brūno acu skatiens reiz pauda apbrīnu. Viņas rokas reiz glāstīja Noa augumu. Viņš atminējās sievietes smaržu un krūšu smagumu plaukstās. Kad viņa ierunājās, Noa atcerējās savā ausī skanam aizsmakušos, baudpilnos vaidus.

Penelope piederēja viņam. Nebija nozīmes tam, cik ilgs laiks pagājis un cik liels starp abiem bija attālums… Viņai bija lemts piederēt Noa.