Читать книгу Nodevība Beltērā - Kristīna Doda - Страница 9

Penelope devās uz pilsētu kā sieviete, kura nebaidās.

Viņa nebaidījās. Satikšanās ar Noa būtu neveikla, tomēr ne sliktākais, kas ar Penelopi noticis. Cik liela bija iespēja, ka viņi satiksies?

Patiesībā šāda iespēja bija reāla, jo Noa vadīja di Luku ģimenes kūrorta kompleksu, kas atradās uz Beltēras galvenās ielas pie skvēra. Penelope plānoja aplūkot pilsētu un pēdējo deviņu gadu laikā notikušās izmaiņas. Protams, viņa negrasījās gremdēties atmiņās. Jā, Penelopes mūža visneaizmirstamākā vasara tika pavadīta Beltērā, bet viņa šeit ieradās ne jau tāpēc, lai par to domātu.

Viņai bija pavisam citas darīšanas.

Penelope apmeta loku aiz viesnīcas Sweet Dreams Hotel (pilsētas ziemeļu un rietumu pusē), devās uz Džozefa Bjankini īpašumu (dienvidaustrumos) gar pilsētas nomales savrupmājām un zemes gabaliem, kur cilvēki, kas pielūdza Kalifornijas vīnogulāju zemi, bija apmetušies uz dzīvi. Tagad viņa meklēja Beltēras galveno ielu un devās uz kompakto, dzīvīgo pilsētas centru.

Penelope apturēja automašīnu pie sarkanās gaismas divu automašīnu attālumā no gājēju pārejas un aplūkoja tūristu un vietējo iedzīvotāju pūli. Viņa gribēja apmeklēt pilsētas centru, apzaļumoto parku un atpūtas namiņu, kura soliņi atradās augstu koku pavēnī.

Pilsētas centrs nemaz nebija mainījies. Tas joprojām bija neparasts – rūpīgi saglabāts divdesmitā gadsimta sākuma pilsētas centrs, Beltēras pukstošā sirds. Tā malējās ielās bija ierīkoti restorāni un mākslas galerijas, kas mainījušas nosaukumus un, iespējams, arī īpašniekus, bet pašas ēkas bija tādas pašas kā iepriekš. Tas pats attiecās uz Penijas grāmatnīcu, kur Noa un Penelope pavadīja daudzas jaukas pēcpusdienas, aplūkojot grāmatas plauktos.

Penelopes dzimšanas dienā augustā pirms daudziem gadiem Noa viņai uzdāvināja fotogrāfiju albumu, kurā bija attēlota Belaveli vēsture.

Albums viņai piederēja joprojām. Tas bija iesaiņots kastē noliktavā, kur glabājās lielākā daļa Penelopei piederošo mēbeļu un Sinsinati iegādāto sīkumu. Kad viņa atgriezās Portlendā, mantas nācās pārlūkot, un…

Tagad viņa nedrīkstēja par to domāt. Pilsētā bija daudz interesantu vietu un atmiņu.

Beltēras kūrorta viesnīcas ēkas ārējā, ar ģipsi apmestā siena bija vērsta pret galveno ielu. Tā bija nokrāsota gaiša zelta krāsā, un pa durvīm nāca smaidošie kūrorta viesi ar ledusauksta ūdens pudelēm rokās.

Jā, atpūtas vieta spēja atstāt uz viesiem šādu iespaidu. Penelope to zināja, jo pirms deviņiem gadiem viņu nolīga darbā par interjera dekoratora palīdzi. Viņu pienākums bija atsvaidzināt galvenās ēkas interjeru, un di Luku ģimene skaidri formulēja savas prasības. Pirmais rīkojums bija padarīt vestibilu, brokastu istabu un atpūtas telpu pēc iespējas nomierinošāku. Penelope piedalījās projektā tikai divus ar pusi mēnešus un aizgāja pirms projekta beigām, bet tagad viņa redzēja, ka dizains bijis veiksmīgs.

Iespējams, ka pa šo laiku telpās veiktas vēl kādas izmaiņas. Penelope gribēja ieiet kūrortā un noskaidrot, vai telpās īstenotas arī Noa vēlmes, apsēsties un iedzert glāzi vīna Luna Grande atpūtas telpā.

Tā būtu pirmā reize, jo pirms deviņiem gadiem Penelope bija pārāk jauna, lai dzertu alkoholu.

Būtu jauki uzzināt, vai aiz letes joprojām stāv Toms Čens. Arī viņš deva norādes par atpūtas telpas vēlamo dizainu. Toms bija uzticams di Luku ģimenes draugs, tāpēc visdrīzāk bija saglabājis savu darbavietu.

Penelope vēlējās, kaut varētu šeit uzkavēties un rūpīgi izpētīt atpūtas kompleksu. Bet luksoforā parādījās zaļā gaisma, un viņa apņēmīgi atteicās apmest līkumu, lai aplūkotu kūrortu vēlreiz.

Sieviete sev atgādināja patieso iemeslu, kāpēc atgriezās Beltērā. Viņai bija jāizlieto Marino brokastu kuponi un jāmēģina iegūt informāciju par Bjankini, viņa atrašanās vietu, nodarbošanos un atgriešanās datumu.

Bet vispirms Penelopei bija jāpaēd, jo organismam, par spīti notiekošajam, bija nepieciešama enerģija. Šķita nožēlojami piedzīvot traģēdiju, slimību un nāvi un tik un tā gribēt ēst, tomēr tas bija fakts – vēders rūca, pieprasīdams barību, un Penelope tam paklausīja.

Kafejnīca Rhodes Café atradās triju ielu attālumā no pilsētas laukuma. Kafejnīcas ēka bija šaura, neuzkrītoša un atradās ārpus tūristu takām, tomēr jau pulksten pusdesmitos no rīta telpu pildīja apmeklētāju pūlis. Penelope apsēdās uz krēsla blakus puisim, kurš jau tā bija tukls, tomēr ēda olu kulteni ar desiņām tik drudžaini, it kā tā būtu viņa pēdējā maltīte. Otrā pusē sēdēja jauna sieviete ar vidēji gariem, tumšiem matiem un aplūkoja savu smalkmaizīti ar tādu riebumu, it kā tajā būtu ieperinājies kaut kas dzīvs.

Penelope aplūkoja smalkmaizīti un neredzēja neko sliktu.

Viņa vēlreiz paskatījās uz jauno sievieti, ievēroja viņas bālo ādas krāsu un klusībā cerēja, ka sievietes slimība nav lipīga. Doma par vēdera vīrusu apvienojumā ar apmešanos viesnīcā Sweet Dreams Hotel bija nepatīkama.

Penelope paņēma starp salvešu turētāju un sālstrauku novietoto ēdienkarti, aplūkoja to un pasūtīja Denveras omleti, apceptu bekonu un baltmaizes grauzdiņu. Viņa centās nelūkoties apkārt, bet blakus sēdošā sieviete atgādināja Penelopes māti ķīmijterapijas grūtākajā laikā, un viņa nespēja to izturēt. Vēlēdamās novērst uzmanību no skumjām, Penelope ierunājās:

– Es šeit esmu pirmo reizi. Vai ēdiens ir tik slikts?

Sieviete lēni pagrieza galvu, it kā baidītos veikt straujas kustības, un palūkojās uz Penelopi.

– Nē, ēdienam nav nekādas vainas. Es šorīt gluži vienkārši nejūtos īsti labi… – Viņas zilo acu skatienā pavīdēja kaut kas savāds. Sieviete izslēja muguru, aplūkoja Penelopi un jautāja: – Vai tu esi Penelope Alonso?

Bingo! Pirmo reizi viņu kāds atpazina.

Penelope aplaizīja lūpas un nopētīja sievieti.

Viņa bija glīta, labā fiziskā formā un vairs ne tik bāla kā pirms mirkļa. Sievietes džinsi un melnais T krekls izskatījās dārgs, un viņa valkāja pārējam apģērbam nepieskaņotu, līdz pusei atvērtu vesti aizsargkrāsā.

Penelopei nebija ne jausmas, kas ir viņas sarunu biedre.

– Es esmu Penelope Alonso, precīzāk sakot, agrāk biju. Tagad es esmu Penelope Alonso Koldvela.

– Tu esi precējusies! – sieviete atplauka.

– Es esmu atraitne.

Sieviete sadrūma.

– Ak, nē! Man ir ļoti žēl.

– Paldies. Kopš vīra nāves ir pagājis jau vairāk nekā gads. Esmu atguvusies. – Penelope noskaitīja ierastās nomierinošās frāzes un mainīja sarunas tēmu. – Atvaino, bet es tevi nepazīstu.

– Brūka… Brūka Petersone. Kopš mūsu pēdējās tikšanās ir aizritējuši daudzi gadi, un tolaik mēs runājām maz. – Brūka samiedza acis. – Tu šeit pavadīji vasaru pēc pirmā kursa augstskolā un biji praktikante Beltēras kūrortā… Pagaidi, tūlīt atcerēšos… Tava specialitāte bija interjera dizains.

– Tieši tā! – Penelope bija patīkami pārsteigta. – Tev ir izcila atmiņa.

– Citādi nemaz nevarētu būt. Esmu Beltēras kūrorta galvenā pārvaldniece, un man ir jāatceras viss par visiem. Tiesa gan, es nesen apprecējos un aizgāju no darba.

Penelope izbrīnā sarauca pieri. Viņas ar Brūku nebija labi pazīstamas, tomēr viņa nelīdzinājās tādai sievietei, kura pamestu darbu vīrieša dēļ.

Brūka metās paskaidrot savu rīcību:

– Es pametu darbu pirms kāzām. Es grasījos doties strādāt Zviedrijā. Vīrs mani pierunāja palikt te. – Viņa pasmaidīja. – Es tevi atceros, jo mēs abas iepināmies di Luku mīlas tīmekļos, un es jutos tev ļoti tuva!

Penelopes prātā pazibēja atmiņu šautra.

– Pareizi! Tagad es tevi atceros. Ļaudis baumoja, ka tev vidusskolas laikā bija attiecības ar vienu no di Luku puišiem. Tās pārtrūka, jums abiem uzsākot mācības augstskolā. Viņš gribēja iestāties armijā, bet tev tas nepatika, vai ne?

– Arī tava atmiņa ir ļoti laba. – Brūka paņēma smalkmaizīti un paknibināja tās malu. – Kāpēc esi ieradusies Beltērā? Es negaidīju, ka tu atgriezīsies.

Tagad Penelopei radās iespēja izvilināt informāciju no Beltēras kūrorta bijušās pārvaldnieces.

– Man ir darīšanas ar Džozefu Bjankini. Vai tu viņu pazīsti? Vai viņš ir pilsētā?

Brūkas skatiens kļuva vēss.

– Nē, nav. Es nezinu, kad viņš atgriezīsies. Varbūt vispār neatgriezīsies.

Penelope sastinga, pacēlusi dakšu pie mutes, un vērās Brūkā.

Acīmredzot viņas sejā bija skaidri saskatāmas šausmas, jo Brūka teica:

– Kas? Kāpēc tu gribi viņu satikt? – Izskatījās, ka viņai prātā ienāk pēkšņa doma. – Vai tu gaidi Bjankini bērnu?

Penelope izbrīnā atvirzījās.

– Nē! Fui! Nē! Viņam ir vairāk nekā astoņdesmit gadu! – Bjankini ir nejauks vecis, – Brūka turpināja. – Es nebūtu pārsteigta, ja izrādītos, ka viņš kaut ko sasolījis jaunai sievietei un pēcāk viņu pametis. Es tevi apvainoju, pieļaujot, ka tu varētu gulēt ar šo veci. Piedod man.

– Tas nekas. – Penelopei nu bija skaidrs, kāds ir Džozefa Bjankini tēls sabiedrībā.

– Es neloloju siltas jūtas pret Bjankini, – Brūka paskaidroja. – Beltērā ir daudz problēmu, un tās visas aizsāka viņš.

Penelope nopūtās.

– Es zinu, ka ar viņu ir grūti sadzīvot.

– Var teikt arī tā.

– Es izpētīju Džozefa biogrāfiju. Viņš ir nelietis. Tomēr man ar viņu jāparunā, un man nepietiek naudas, lai sēdētu un gaidītu, līdz viņš…

– Atgriezīsies pilsētā? Es domāju, ka tuvākajā laikā tas nenotiks. – Brūka aplūkoja Penelopi, apskrubināja smalkmaizīti, pēc tam to aplūkoja un turpināja to ēst. – Vai tu kļuvi par interjera dekoratori? Vai tu pabeidzi augstskolu un tā tālāk?

– Es saņēmu pilnu mācību stipendiju Sinsinati universitātē un pabeidzu piecus gadus ilgo interjera dizaina studiju programmu. Tā ir labākā studiju programma valstī. – Iespējams, ka Penelope pārcentās, tomēr viņai bija tiesības palielīties.

– Jauki! Mēs ar vīru nupat nopirkām māju. Tā ir mūsu pirmā māja. Tepat pilsētā. Tā ir tūkstoš deviņi simti trīspadsmitajā gadā būvēta Viktorijas laikmeta stila ēka. Trīs tūkstoši deviņi simti kvadrātmetru, trīs stāvi. Māja aizņem pusi pilsētas kvartāla, tā ir patiešām lieliska, bet telpām nepieciešams remonts. Es uz turieni eju katru dienu, kopš mēs noslēdzām līgumu par mājas iegādi. Izstrādāju skices un tamlīdzīgi…

Penelope klausījās Brūkas teiktajā ar arvien pieaugošu sajūsmu.

– Tomēr es konstatēju, ka ar arhitektūras žurnālu lasīšanu un HGTV kanāla skatīšanos vien nepietiek, lai es mācētu izstrādāt interjeru šai milzu ēkai. Vai tu gribētu pamēģināt?

Penelope ar pūlēm apslāpēja vēlēšanos palēkties un iespiegties no sajūsmas. Viņa ieradās pilsētā citu iemeslu dēļ, bet šī bija lieliska iespēja.

Tā vietā viņa centās atstāt pārliecinošu un profesionālu iespaidu.

– Datorā ir noglabāts mans CV un atsauksmes. Es tos varu tev nosūtīt. Es Sinsinati strādāju dizaina firmā, kur biju atbildīga par biroju interjeru veidošanu. Man labi maksāja, un mēs ar vīru centāmies izveidot ģimeni, tāpēc es turpināju darbu, bet klusībā allaž esmu vēlējusies strādāt vecā namā…

– Tas ir likteņa pirksts! – Brūka uzlika plaukstu uz Penelopes rokas.

Viņa ievēroja kontrastu starp Brūkas bālumu un pašas Penelopes tumšo ādas toni un nodomāja, ka ir patīkami sajust laipnu pieskārienu. Bija pagājis ilgs laiks kopš Kīta nāves, laimīgas dzīves un pēdējās reizes, kad Penelope spēja koncentrēties uz ikdienu un dzīvi, kādu gribēja dzīvot… Penelope bija nogurusi no skumjām. Vairāk par visu pasaulē viņa negribēja būt viena.

– Manuprāt, tev ir taisnība. – Penelope zināja, ka tas visu padarīs vēl ļaunāku, bet pēc tam kļūs labāk, vieglāk Brūkai, ar kuru viņa cerēja iedraudzēties. Patiesību varēja arī noklusēt. – Es saprotu, ka tas izklausās dramatiski, bet pēc Kīta nāves es kādu laiku turpināju strādāt firmā. Kad atklājās, ka mātes organismā ir izplatījies audzējs, es aizgāju no darba un atgriezos Portlendā, lai aprūpētu mammu līdz viņas mūža beigām. – Viņa noklusēja lielu daļu sēru, bet nejutās vainīga. – Tagad esmu bezdarbniece ar ierobežotiem naudas līdzekļiem. Es ar lielāko prieku piedāvāju tev pārbaudīt manu kvalifikāciju, un apsolu, ka tā ir nevainojama. Tu vari man parādīt savu māju, un es ceru, ka mēs vienosimies par sadarbību.

Brūka uz vienas noplēstas salvetes puses uzrakstīja adresi, ar otru pusi saslaucīja smalkmaizītes drupačas un iemeta to rokassomiņā.

– Vai tu esi paēdusi?

– Jā. – Penelope apēda pēdējo bekona gabalu. – Kāpēc tu ēd tik maz?

– Tās bija manas otrās brokastis. – Brūka uz letes uzlika piecu dolāru banknoti un pamāja oficiantei, kura pamāja pretī un turpināja liet tasēs kafiju.

Kafejnīcas ārpusē viņa pasniedza Penelopei salveti.

– Seko man. Ja tu apmaldīsies, dodies uz šo adresi. Tā ir trīsstāvu Viktorijas laikmeta stila ēka baltā krāsā. Mājas priekšpusē aug divi milzīgi ozoli un sānā – pāraugušu kazeņu krūmu biezoknis.

– Labi. Tiksimies tur. – Viss notiek! Penelope sekoja Brūkai, apņēmības pilna neapmaldīties.

Šis darba piedāvājums ir zīme. Esmu īstajā vietā īstajā laikā. Es rīkojos pareizi.

Beidzot.