Читать книгу Nodevība Beltērā - Kristīna Doda - Страница 15

Divatnei ar Noa nevajadzētu būt nekam īpašam – tā arī nebija nekas īpašs – un līdz brīdim, kad Penelope pieņems galējo lēmumu par darbu, viņai nebija iemesla palikt mājā. Viņa varēja atgriezties viesnīcā un… palasīt grāmatu vai darīt ko tamlīdzīgu. Viņai nebija pienākumu…

Tomēr iet projām šķita savādi un bērnišķīgi, un tas varētu radīt bēgšanas iespaidu. Penelope negribēja, lai Noa domātu, ka viņa nespēj ar vīrieti runāt. Tāpēc viņa palika, kur bijusi – vienatnē iespaidīgajā vestibilā –, ieklausīdamās soļu atbalsī un cerēdama, ka Džozefs Bjankini izrādīsies visu šo pūļu vērts.

Kad viņa izdzirdēja, kā atveras un aizveras pagalma puses durvis, pār muguru pārskrēja aukstas tirpas. Noa, Rafe un Brūka nēsāja lietošanai gatavus ieročus. Brūka lietoja vārdus “nepatikšanas” un “slepkavība”. Viņu piesardzīgās izturēšanās iespaidā Penelope piepeši sāka uztraukties par to, kurš ienācis mājā.

Tad aiz stūra parādījās Noa un devās pie Penelopes, pēcpusdienas saules staru apspīdēts. Pār viņas muguru pārskrēja citādas aukstas tirpas, jo viņš bija ārkārtīgi pievilcīgs.

Penelope bija pārliecināta, ka pasaulē nav tādas sievietes, kuru Noa izskats atstātu vienaldzīgu. Viņa skaistums bija rezultāts daudzu gadsimtu gaitā slēgtām laulībām starp turīgu itāļu ģimeņu atvasēm, kuru nolūks bija iegūt labākos zemes gabalus un naudas summas. Viņa rokas bija uzkrītoši garas, plaukstas – pārāk lielas, viņam bija neparasti plati pleci un ārkārtīgi šauri gurni. Tomēr tieši Noa gaita bija tā, no kuras nevarēja atraut skatienu: viņa soļi bija gari un līgani un pauda alkas pēc uzmanības. Noa pārvietojās kā tumsnējs pirātu vadonis, kurš ir noteicējs pār savu kuģi, komandu un pat dabu, kas viņam apkārt.

– Rafe un Brūka iegādājās šo māju, un brālis gribēja, lai es to aplūkoju. – Viņš tuvojās.

Penelope kļuva tramīga.

– Zinu! Brūkai tavs viedoklis ir ļoti svarīgs. Mēs runājām par to, vai šī ir balsta siena. – Viņa iegāja atpūtas istabā un pieskārās novecojušajam ģipsim.

– Tā ir, – Noa piekrita.

– Tu uz to pat nepaskatījies, nepiesiti un… tā.

– Vecos namos visas sienas ir balsta sienas. Tā ir vieglāk dabūt atļauju. – Noa neparasto, zaļo acu skatiens aplūkoja pasauli ar uzjautrinātu interesi, un Beltēra visādā ziņā bija viņa pasaule.

Tomēr Penelope atcerējās, kā šīs acis dusmās kļuva pelēkas… un kaislē ieņēma zelta nokrāsu.

– Esmu uzzinājis daudz jauna par ēku atjaunošanu. Es esmu Beltēras kūrorta pārvaldnieks. Šo darbu es dabūju, jo viltīgi pamanījos piedzimt di Luku ģimenē. – Viņš aicinoši uzsmaidīja Penelopei.

Viņa neatbildēja ar smaidu, bet skatījās uz Noa kā čūskas izbiedēts grauzējs.

Viņš turpināja:

– Kopš uzcelšanas divdesmitā gadsimta trīsdesmitajos gados kūrorts ir attīstījies, un manā pārziņā ir visi elektrības atjauninājumi un santehnikas kļūmes.

Noa bija šarmantāks nekā jebkad agrāk.

– Darbs kūrortā aizņem lielāko daļu mana laika, un tas nozīmē, ka esmu pieejams divdesmit četras stundas diennaktī. Kad man ir atvaļinājums, es izbraucu no pilsētas, dodos slēpot vai braucu uz Havaju salām, lai piedalītos “Dzelzs cilvēka” konkursā vai eju pārgājienā… Iepriekšējā gada vasarā es devos uz Nepālu un iekaroju dažas iespaidīgas virsotnes. Vecmāmiņa apgalvo, kas tas bija muļķīgi darīts. – Viņš iesmējās. – Bet es allaž esmu gribējis to paveikt.

– Es piekrītu tavai vecmāmiņai.

– Esmu to paveicis. Varu doties kapā, zinādams, ka esmu iekarojis K2.

Noa varēja iet bojā. Daudzi cilvēki mira kritienā no K2 kalna, un viņus tā arī neatrada. Penelopei būtu jābūt vienaldzīgai, bet tā nebija. Pārāk daudz nāves…

Viņa uzlika plaukstas uz vidukļa un, lai noslēptu savu sejas izteiksmi, nodūra uz tām skatienu.

– Manuprāt, svarīgāk ir censties nonākt kapā pēc iespējas vēlāk. Bet tas ir tikai mans viedoklis.

– Kā klājas tavai mātei? – Noa jautāja. – Vai viņa ieradās Beltērā kopā ar tevi? – Viņš ievēroja izmaiņas Penelopes stājā vai balss tonī… vai arī gluži vienkārši nolēma mainīt sarunas tēmu.

– Nē. – Penelope atguva kontroli un pacēla skatienu. – Es viņu pirms dažiem mēnešiem zaudēju.

Noa apstulba.

– Zaudēji? Vai viņa nomira? Tava māte? Bet viņa bija tik dzīvīga!

– Jā. Vienmēr. – Līdz pašām beigām.

– Kas notika? Ja vien tev nav sāpīgi par to runāt, – Noa steidzīgi piemetināja.

– Es ierados Beltērā pēc pirmā studiju gada.

Viņš palocīja galvu.

– Tu strādāji praksē pie interjera dekoratora, kurš atjaunināja kūrorta kompleksu.

– Vasarā pirms mana pirmā studiju gada mamma krūtī sataustīja bumbuli. Tomēr mums bija daudz darāmā, lai sagatavotu mani augstskolai. Turklāt viņa strādāja pie Voltersa kundzes.

– Tava māte bija viņas… medmāsa?

– Medmāsa un aprūpētāja. Mēs dzīvojām pie Voltersa kundzes, un mamma vienmēr bija viņas rīcībā. – Penelope atkal nodūra skatienu, atminēdamās, kā Losandželosā veiktās zādzības dēļ viņas ar māti bija spiestas pārcelties uz Portlendu, kā viņu iespundēja katoļu skolā meitenēm, lai atturētu no citām blēņām… Tolaik viņa saprata, ka nekad vairs nedrīkst sagādāt mātei tādu vilšanos.

Viņas bija vienas pašas.

– Voltersa kundze mums daudz palīdzēja. Ja nebūtu viņas, es nevarētu atļauties mācīties Sinsinati universitātē. Bet viņa bija prasīga. Studijas bija ilgas, tāpēc mamma ne man, ne Voltersa kundzei neteica par sataustīto bumbuli. Viņa par to nelikās ne zinis. – Penelope atspieda muguru pret sienu, noslīdēja zemē un apsēdās uz grīdas. Viņa atbalstīja rokas pret ceļgaliem un stingi raudzījās uz priekšu. – Kad māte iekārtoja mani augstskolā un atgriezās Portlendā, viņa aizgāja pie ārsta. Audzēju izņēma. Tas bija ļaundabīgs. Mātei veica ķīmijterapiju, un, kad es Ziemassvētkos atgriezos mājās, viņa bija… Viņa izskatījās kalsna, bet viņas mati sāka ataugt. Kad es uzdevu jautājumus, māte neteica, ka viņai ir krūts audzējs. Viņa apgalvoja, ka viņai nekas nekaiš. – Penelope nožēloja, ka neuzdeva jautājumus. Viņa nožēloja, ka domāja tikai par sevi un nevis par māti. Viņa nožēloja…

Viņa nožēloja.

Noa apsēdās viņai blakus, skatīdamies uz priekšu, nevis uz Penelopi, bet viņš klausījās. Vīrietis bija viņas ienaidnieks, tomēr viņš pazina gan Penelopi, gan viņas māti, un viņš atcerējās…

– Tā nebija tava vaina, – Noa teica. – Ja tava māte man melotu, es nebūtu apšaubījis viņas teikto. Viņa bija spēcīga personība.

– Un es biju savtīga, priecājos būt mājās un satikt savus draugus. Ja es iztaujātu Voltersa kundzi, viņa man pateiktu patiesību, bet es to nedarīju. Man neienāca prātā painteresēties, kāpēc un kā manai mātei izdevās sarunāt man prakses vietu Beltērā tā gada vasarā un kāpēc viņa bija ar mieru pamest Voltersa kundzi un dzīvot kopā ar mani.

– Viņa baidījās, ka drīz mirs, un gribēja tev palīdzēt nostāties uz kājām un pavadīt kopā pēc iespējas vairāk laika.

Ne gluži. Bet tas ir tuvu patiesībai.

– Tieši tā. Vasaras beigās mēs aizbraucām projām. Es pabeidzu studijas augstskolā un sāku strādāt. Es apprecējos un drīz vien zaudēju vīru. – Penelope nodūra skatienu. Bija pateikts gana daudz. – Kad mamma atbrauca, lai man palīdzētu pārdzīvot zaudējumu, es nojautu, ka noticis kaut kas slikts. Ārsti mammai teica, ka audzējs ir pazudis. Patiesībā tas bija attīstījies līdz pat plaušām. Es aizgāju no darba un pārdevu mūsu māju. Es devos uz Portlendu, lai rūpētos par māti. – Viņa mierīgā balsī atstāstīja notikušo, bet piepeši sievieti pārņēma emociju vilnis.

– Cik sen? – Noa jautāja.

Viņš gribēja zināt, kad mamma nomira.

– Pirms pieciem mēnešiem.

– Ko darīja viņas ģimene Losandželosā? Vai esi viņus satikusi?

– Es viņus informēju par mammas nāvi. Viņas māte ir mirusi, bet tēvs tā arī nespēja piedot to, ka mamma palika stāvoklī un aizbrauca no Losandželosas.

– Tu teici, ka vectēvs no tevis atkratījās.

– Kad mani arestēja, vectēvs lika mammai ievietot mani labošanas iestādē. Pēc viņa domām, tā būtu laba mācība. Mamma atteicās, un mēs pārvācāmies uz dzīvi citur. Vectēvs vainoja mani. Viņam bija taisnība. Viņš teica, lai es negaidu palīdzību. Vectēvs uzskatīja, ka viņam nav mazmeitas. – Nevarētu sacīt, ka Penelope nebūtu gatava šādam pavērsienam, tomēr saruna ar vectēvu bija rūgtuma pilna.

Tagad Noa pagriezās pret viņu.

– Tu esi palikusi viena.

– Voltersa kundze joprojām ir dzīva. Viņai ir jau deviņdesmit septiņi gadi, un viņa ir vārga. Kad mammai kļuva pavisam slikti, Voltersa kundze beidzot atzina sakāvi un pārcēlās uz dzīvi pansionātā. Protams, viņai tur nepatīk, un viņas veselība pasliktinās, un viņa man pastāstīja… nu… Viņa man šo to pastāstīja. Iespējams, ka tā ir patiesība, tomēr Voltersa kundzes prāts sāk aptumšoties. – Kaut arī Penelope nemīlēja veco, tirānisko sievieti, Voltersa kundzes zaudējums bija liels trieciens. – Viņa jauc mani ar manu māti.

– Ak, Penelope! Tev ir gājis tik grūti. – Pirms viņa saprata, kas notiek, un paguva pretoties, Noa atkal satvēra sievietes plaukstu savās siltajās rokās un sildīja viņas nosalušos pirkstus.

Penelope noklepojās.

– Pēdējie gadi ir bijuši grūti. Tomēr tagad dzīve sāk iet uz augšu. – Viņa jutās ļoti neērti. Viņu pārņēma šaubas un neērtības sajūta, un… Kāpēc Noa to darīja? Kāpēc viņš izturējās laipni? Kad viņi pēdējoreiz tikās, Noa pavisam noteikti nebija laipns. Dabūjis to, ko vēlējās, viņš ar cietsirdīgu nelokāmību salauza Penelopes jaunavīgo, trauslo sirdi.

Viņa Noa mīlēja.

Viņš Penelopi nemīlēja.

Viņa domāja, ka Noa vēlas ar viņu precēties.

Viņš Penelopi pameta tik rupji, cik vien iespējams.

Pagāja vairāki gadi, līdz viņa atkal spēja uzticēties savām jūtām un atkopties tiktāl, lai noticētu, ka vīrietis spēj viņu patiesi mīlēt. Tikai pateicoties mīļajam un maigajam Kītam, Penelope bija ar mieru stāties laulībā.

Kas Noa bija padomā? Vai viņš domāja, ka Penelope gluži vienkārši aizmirsīs nodarīto?

Ja viņa būtu gana nobriedusi, viņa to neaizmirstu.

Tādu briedumu viņai nekad neizdosies sasniegt.

Penelope atrāva roku un pietrausās kājās.

– Nevajag, man nekas nekaiš. Es dzīvoju parastu, garlaicīgu dzīvi. Es nenēsāju nazi, pistoli vai jebkādu citu ieroci. Tāpēc pastāsti man, Noa: kas notiek Beltērā?