Читать книгу Nodevība Beltērā - Kristīna Doda - Страница 11

Laiks sāka ritēt lēnāk. Penelope redzēja notiekošo kā gleznu, kurā katrs tēls bija atveidots tik precīzi kā figūra prasmīgi apgaismotā vaska muzejā.

Rafe, tērpies tumšā uzvalkā, baltā kreklā un kaklasaitē, tuvojās savai sievai, izstiepis rokas, un jautāja:

– Dārgā, kas noticis?

Brūka skatījās uz Penelopi ar šausmās ieplestām acīm.

Noa, tērpies zilos džinsos, zilā T kreklā un lina žaketē, aplūkoja nama iekšpusi un visbeidzot paraudzījās uz Penelopi.

Kad abi saskatījās, viņa jutās kā izlidojusi ārpus zemes atmosfēras.

Penelopei trūka gaisa. Viņa neko nedzirdēja. Visa uzmanība tika veltīta tikai Noa sejai, viņa zodam, lūpām, lūpām, lūpām. Un viņa zaļo acu skatienam, kas bija dziļš kā okeāns un tikpat nejūtīgs un neuzticams…

Viņa jutās kā sasalusi un nespēja ne pakustēties, ne just…

Piepeši Noa sakustējās, un ledus salūza.

Penelope atgriezās realitātē, ar pēdām pie priežu kodola grīdas… un viņa atkal juta. Sievietes āda bija auksta kā ledus, pirksti drebēja, un no kamola krūtīs nāca ģībonis kā deviņpadsmitā gadsimta lēdijai.

Noa paspēra soli uz viņas pusi.

Viņa sastinga. Penelope nebija Viktorijas laikmeta jaunava. Viņa nebija gļēvule. Viņa bija piedzīvojusi arī ļaunākas situācijas, tāpēc tiks galā pieklājīgi un saglabājot pašlepnumu.

Noa izstiepa roku.

Labi. Tā būs kā lietišķa tikšanās.

Penelope pastiepa pretī savu roku.

– Noa, priecājos tevi atkal satikt! – tie bija meli, tomēr nepieciešami meli.

– Penelope! Es nezināju, ka esi ieradusies pilsētā. – Šī balss ietina viņu senās atmiņās par kaisli. Viņš satvēra sievietes plaukstu.

Penelope atkal aizlidoja Visumā. Šajā pieskārienā bija ielikts viss: pirmās mīlestības radītais prieks, atraidījuma sāpes, atsvešinātības gadi…

Šoreiz Penelope neļāvās emociju uzplūdam. Viņa pārņēma vadību un piespieda sevi koncentrēties.

Viņa ieelpoja. Viņa smaidīja.

Viņa pavēlēja sev izskatīties laipnai un normālai.

Penelope paskaidroja:

– Es ierados vakar, nevienu nebrīdinājusi, bet mēs ar Brūku satikāmies ēstuvē. Izrādās, ka mūs vieno siltas jūtas pret gadsimtu mijas arhitektūru.

– Tev vienmēr patikuši veci nami, – Noa piebilda.

Penelope pūlējās atcerēties, kā cilvēkiem jāizturas lietišķas tikšanās laikā. Viņai tas bija jāzina. Viņa to zināja.

Vispirms pārtrauc rokasspiedienu.

Viņa atvirzīja roku.

Noa to palaida vaļā.

Penelope paberzēja plaukstu pret džinsiem, pūlēdamās atbrīvoties no vīrieša pieskāriena radītās sajūtas.

Tas neizdevās. Noa stāvēja viņas acu priekšā, izstarodams Kalifornijas saules siltumu, viņa āda smaržoja pēc bergamota, viņa seja, kā vienmēr, bija skaista, bet tagad tajā bija manāms arī briedums… Pēc deviņiem gariem gadiem, vienas laulības un pārāk daudziem smagiem zaudējumiem Penelopei neizdevās atbrīvoties no atmiņām par Noa pieskārieniem. Kāpēc lai tas izdotos tagad?

Kad Brūka turpināja sarunu, Penelope piespieda sevi lūkoties uz viņu, nevis uz Noa.

Satrauktā, spalgā balsī Brūka teica:

– Rafe, dārgais, es nezinu, vai tu satiki Penelopi, kad viņa šeit agrāk dzīvoja…

– Satiku. Es viņu atceros. – Rafe piekala sievietei skatienu. – Penelope Alonso. Tu esi mainījusies.

Ierunājās Noa:

– Manuprāt, viņa nemaz nav mainījusies.

Tāpat kā no vīrieša klātbūtnes un pieskāriena, arī no viņa siltās, skarbuma iekrāsotās balss Penelopei uzmetās zosāda uz visa auguma. Tomēr šoreiz viņa spēja atbildēt bez aizkavēšanās, ielūkoties Noa acīs un plati pasmaidīt.

– Es esmu mainījusies. Deviņi gadi ir ilgs laiks.

– Tavi mati ir īsāki nekā iepriekš, – viņš norādīja.

– Pēc studiju beigām es strādāju interjera dizaina uzņēmumā Sinsinati. Bizē sapīti mati radīja neprofesionālu iespaidu. – Viņa pievērsās Rafem un aizgriezās projām no Noa. – Es arī tevi atceros. Tu atgriezies mājās pēc dienesta. – Penelope piegāja pie vīrieša un izstiepa roku. – Mans vārds tagad ir Penelope Alonso Koldvela.

Viņš to īsi paspieda.

– Tu esi precējusies.

– Esmu atraitne, – viņa atbildēja.

– Kas notika ar tavu vīru? – Rafe jautāja.

– Viņš pirms gada gāja bojā autoavārijā. – Brūka norādīja, ka Rafe strādā apsardzes biznesā. Viņš Penelopes acu priekšā noglabāja šo informāciju atmiņā.

– Es domāju, ka tu esi šķīrusies, – Rafe atzinās.

Viņa atpazina vīrieša balss toni: viņš izklausījās kā Losandželosas policists, kurš arestē jaunu, muļķīgu, pārbiedētu zaglēnu. Tas šķita ironiski. Viņš gribēja pasargāt mazo brāli no viltīgās pavedinātājas, kaut gan patiesībā Penelope vēlējās atrasties jebkur citur, tikai ne šeit.

– Man ir ļoti žēl, – Noa ierunājās, un viņa vārdi izklausījās patiesi.

– Paldies. – Viņa zināja, ka to pateikt ir visvieglāk. Ko citu gan Penelope varēja teikt? Kīts bija krietns cilvēks, es mīlēju viņa labo sirdi, bet piedzīvoju tādas sāpes un ciešanas, ka viņu drīz vien aizmirsu.

Tas bija visļaunākais: aptvert, ka uz pārējo ciešanu fona vīra nāve uz Penelopes dzīvi atstāja nelielu iespaidu.

Viņa atcerējās Kītu un domāja: vai atmiņas par laulību bija blāvas tādēļ, ka tās aizēnoja pirmās, spožās un kaislīgās attiecības? Tās, kuras reiz vienoja viņu ar Noa? Varbūt vainīga bija traģēdija pēc Kīta nāves, kas izkliedēja atmiņas par vīru?

Vainot notikušajā Noa bija pārāk vienkārši un ērti. Domāt par to, kas notika pēc tam… Kāds no tā labums?

Penelope negribēja runāt par savu laulību vai vīru ar Noa. Tā nebija viņa darīšana. Viņa nolēma mainīt sarunas tematu un teica:

– Es Brūkai jau teicu, ka šī māja ir labs un vērtīgs ieguvums.

Noa nepacietīgi palūkojās apkārt.

– Jā.

– Ja izstrādāsim labu plānu un izmantosim di Luku ģimenes sakarus, māja tiks atjaunota neilgā laikā. Vai ne? – viņa turpināja.

Noa vēlreiz aplūkoja telpas, novērtēdams vestibilu, kāpnes un redzamās istabas. Viņš pievērsās Brūkai un teica:

– Cik drīz jūs plānojat ievākties?

– Pēc pusgada, – viņa atbildēja.

Noa iesmējās.

– Tu ceri pabeigt tik vērienīgus atjaunošanas darbus sešu mēnešu laikā? Tu biji kūrorta pārvaldniece un zini, kādi ir būvdarbu vadītāji. Viņi nemēdz ievērot darba grafiku.

Brūka viņu nopētīja un paziņoja:

– Mums ir jāievācas mājā pēc sešiem mēnešiem, jo pēc septiņiem mēnešiem pasaulē nāks mūsu bērns.