Читать книгу Nodevība Beltērā - Kristīna Doda - Страница 7

Penelope ieradās Džozefa Bjankini īpašumā tieši pulksten deviņos. Bija ceturtdienas rīts – pietiekami vēls, lai ierašanās nebūtu nepieklājīga, bet arī pietiekami agrs, lai pagūtu satikt Bjankini, pirms viņš dodas ikdienas darīšanās, darbā vai spēlēt golfu. Penelope īsti nezināja, ar ko nodarbojas ārkārtīgi bagāti, astoņdesmit vienu gadu veci vīrieši. Viņa neskaitāmas reizes spieda elektronisko sakaru pogu pie aizslēgtajiem vārtiem, tomēr neviens neatbildēja.

No kaļķakmens pīlāriem uz Penelopi lejup raudzījās akmens lauvas ar draudīgi paceltām ķepām. Viņa kā ubadze stāvēja, ieķērusies uz platā piebraucamā ceļa uzstādītajās auksta metāla restēs. Sievietes skatiens aizslīdēja pāri platajam zālienam un pievērsās Džozefa Bjankini mājai tik stipri, ka acis sāpēja.

Māja?

Nē, tā nebija vienkārša māja. Tā bija formālas itāļu villas stilā būvēta savrupmāja. Tai bija divi ar dzeltenu ģipsi apmesti stāvi un plakans jumts. Gar to kā akmens zobi slējās balustrāde, un priekšējā kreisajā stūrī bija uzcelts šaurs sargtornis, no kurienes vēsā pārākumā tika aplūkota apkārtne.

Penelope bija interjera dekoratore, un grāda saņemšanai bija nepieciešams apgūt arī arhitektūru. Viņai šis mācību priekšmets tā iepatikās, ka viņa to apguva arī papildus. Tāpēc Penelope arhitektūrā orientējās teicami. Viņa zināja, ka savrupmājas projekts ir nevainojami izstrādāts, proporcionāls un liecina par labu gaumi. Tomēr ēkas pilnība atbaidīja, nevis pievilka… Penelope pie vārtiem stāvēja jau desmit minūtes un spieda elektronisko sakaru pogu, nesaņemdama nekādu atbildi – iespējams, tieši tāpēc viņai savrupmāja riebās.

Tagad Penelope saprata, ka nebija iemesla cerēt uz Džozefa Bjankini ātru atbildi. Viņa rūpīgi izpētīja vecā vīra pagātni, lasīdama visus tiešsaistē atrastos biogrāfiskos aprakstus un tenkas.

Verdikts bija vienprātīgs: Džozefs Bjankini bija tāds pats kā nams, kas slējās Penelopes priekšā. Viņš bija augstprātīgs, vēss, nedraudzīgs un vienaldzīgs. Mantojumā no ģimenes Bjankini saņēma bagātību, ko, nerēķinoties ar citu interesēm, palielināja ar godīgiem un negodīgiem līdzekļiem.

Pagalmā augošo ozolu biezā ēna piešķīra īpašumam vēl drūmāku iespaidu. No attāluma Penelope saskatīja vienu garu, kalsnu, gados vecu aziātiskas izcelsmes dārznieku, kurš apgrieza nokaltušos rododendru ziedus, bet kopumā savrupmāja izskatījās pamesta.

Džozefa Bjankini nebija mājās. Izskatījās, ka viņš ir projām jau krietnu laiku.

Savas dzīves laikā Penelope bija atraidīta tik daudzas reizes… Viņa nokļuva tik tālu, stāvēja pie Bjankini vārtiem un tagad bija spiesta doties projām, nepateikusi savu sakāmo…

Prātā ienāca šaušalīga doma.

Ak, Dievs! Ja nu viņš ir miris? Penelope sakravāja automašīnā mantas un devās ceļā no Oregonas, neļaudama sev domāt par to, ko grasās darīt: viņa baidījās, ka nobīsies un atkāpsies no plāna.

Tomēr šis tas viņai bija skaidri zināms. Džozefs Bjankini bija astoņdesmit vienu gadu vecs. Iespējams, viņš nomiris vakar vai aizvakar, vai laikā, kad Penelope apmeklēja mātes kapu un centās paust savas dusmas un skumjas vienlaikus cieņpilni un nelokāmi. Viņa zināja, ka māte klausās.

Penelope paņēma mobilo telefonu un aplūkoja vietējos nekrologus.

Nē. Ziņas par Džozefa Bjankini nāvi nebija. Iespējams, ka viņa nav šeit. Tomēr Bjankini bija dzīvs.

Penelope atviegloti nopūtās un noslaucīja mitrās acis. Par nepatīkamo domu gājienu nebija jābrīnās. Viņas dzīvē jau ilgu laiku bija daudz nāves.

Bija grūti būt vienai.

Viņa izslēja muguru un izdomāja jaunu plānu.

Pirms daudziem gadiem, kad Penelope devās projām no Beltēras, viņa vēl īsti nesaprata, kāpēc tur atradās. Tagad viss bija skaidrs.

Tagad Penelope šaubījās, vai spēs mātei piedot jebko no nodarītā.

Beltēra bija neliela pilsēta. Tajā dzīvoja aptuveni četrdesmit tūkstoši cilvēku, un vīnogu audzēšanas laikā to apmeklēja neskaitāmi tūristi. Penelopei bija nopietnas izredzes atrast kādu, kurš atklās Džozefa Bjankini slēptuvi.

Penelope pagriezās un uzmeta pēdējo ilgpilno un nožēlas pilno skatienu savrupmājai, un pamanīja kustību otrā stāva logā.

Viņa pagriezās atpakaļ un skatījās uz logu.

Vai sievieti kāds vēroja?

Tomēr īpašumā nemanīja kustību. Nekustējās pat ozolu lapas.

Iespējams, Penelope redzēja putna baltā spārna atspulgu logā.

Iespējams, tas bija viņas iztēles auglis.

Iespējams, Džozefs Bjankini slēpās mājā un atteicās ar viņu runāt.

Tas šķita neloģiski. Bjankini nezināja, kas Penelope ir. Kāpēc viņš neatbild uz namruņa zvanu, kaut vai tikai tāpēc, lai liktu viņai doties projām?

Penelope negribīgi pagriezās, iekāpa automašīnā un devās uz Beltēru.