Читать книгу Patiesi. Neprātīgi. Vainīgi - Laiena Moriartija - Страница 10

Dārza viesību diena

Bija iestājies klusums. Uzreiz pēc tam, kad Vids bija izgājis no istabas, vienmēr kļuva īpaši kluss. Gluži kā mirklī, kad mūziķu grupa pārstāj spēlēt un iestājas klusums, kas šķiet apdullinošs. Varēja dzirdēt kā tikšķ pulkstenis. Ja Vids atradās istabā, pulksteņa tikšķēšanu nekad nevarēja sadzirdēt.

Tifānija sēdēja pie ēdamistabas galda, savā portatīvajā datorā lasīdama jaunākās elektroniskā pasta vēstules un ēzdama grauzdiņu ar rauga pastu. Vids bija izgājis ārā uz piebraucamā ceļa pēc avīzes, pukodamies par to, ka viņam katru dienu nākoties meklēt avīzi pa visu dārzu, un draudēdams atteikties no abonēšanas.

– Lasi to avīzi elektroniski, kā to dara visi pārējie, – Tifānija vienmēr aizrādīja; Vids lielākoties ļoti labprāt izmēģināja kaut ko jaunu, taču bija arī ārkārtīgi lojāls un nesatricināmi uzticīgs zināmiem paradumiem, personiskas dabas rituāliem, precēm un cilvēkiem.

– Kad tētis iziet no istabas, viss ir tik kluss, vai ne? – Tifānija uzrunāja Dakotu, kura uz sāniem gulēja uz platās erkera loga palodzes, saritinājusies trīsošās rīta gaismas četrstūrī gluži kā kaķis. Bārnijs, viņu mazais šnaucers, bija iekārtojies Dakotai blakus, uzlicis purnu un ķepas uz Dakotas rokas un aizvēris acis, tā, ka varēja redzēt vienīgi viņa platās, kuplās uzacis. Bārnijs bija suns, kurš snauda kā kaķis.

Dakota, protams, lasīja. Viņa vienmēr kaut ko lasīja, nozudusi citā pasaulē, kur Tifānija nevarēja viņu pavadīt. Pareizāk sakot, viņa būtu varējusi to darīt, ja vien pacenstos paņemt kādu grāmatu, taču lasīšana Tifānijai uzdzina nemieru. Jau pēc vienas lappuses viņai sāka nepacietīgi raustīties kājas. Arī televizors padarīja viņu nemierīgu, taču, to skatoties, viņa vismaz varēja locīt izmazgāto veļu vai apmaksāt rēķinus. Dakotas vecumā Tifānija nemūžam nebūtu ņēmusi rokās grāmatu tikai prieka pēc. Viņai vairāk patika kosmētika un tērpi. Vēl viņdien Tifānija bija piedāvājusi nolakot Dakotai nagus, bet Dakota bija pieklājīgi un izvairīgi attraukusi: "Nu, varbūt vēlāk, mammu." Šādi karma bija atriebusies Tifānijai par visām tām reizēm, kad viņas mīļā, mājsaimniecības darbiem nodevusies māte bija ieminējusies, ka varbūt Tifānija vēlētos viņai palīdzēt kaut ko izcept. Ģimenes folklora vēstīja, ka Tifānija bija atbildējusi: "Vai tu man par to samaksāsi?" – "Tu vienmēr tik dedzīgi vēlējies tikt atalgota," viņas māte stāstīja.

Ko lai dara, laiks ir nauda.

– Te ir tik kluss, vai ne? – Tifānija atkārtoja, nesagaidījusi Dakotas atbildi.

– Ko? – Dakota atvaicāja.

– Tu gribēji teikt "ko, lūdzu"? – Tifānija noprasīja.

Uz mirkli iestājās klusums.

– Ko? – Dakota vēlreiz pavaicāja un pāršķīra lapu.

Tifānija nicīgi nosprauslojās.

Viņa atvēra jaunu vēstuli. Tā bija no ārkārtīgi izsmalcinātās Svētās Anastasijas privātskolas, kurā Dakotai nākamgad bija jāuzsāk mācības. Tifānija zināja, ka nevarēs pavadīt savu meitu arī uz šo jauno pasauli. Vida trīs vecākās meitas no viņa pirmās laulības, Dakotas trīs vecākās pusmāsas, visas bija mācījušās Svētās Anastasijas skolā. Tifānijai gan šķita, ka tas par šo skolu neko labu neliecina, tomēr tai patiešām bija žilbinoša slava (būtu dīvaini, ja par tādu naudu tā nebūtu, nolādēts), un Vids bija gribējis sūtīt Dakotu turp jau bērnudārza vecumā. Tifānijai šķita, ka tā darīt būtu muļķīgi, ja tepat netālu atradās lieliska, neliela privātskola. Viņi bija vienojušies par kompromisu – mācību uzsākšanu jaunajā skolā no piektās klases.

Oktobrī bija paredzēts informācijas rīts. Pēc diviem mēnešiem. To vajadzēja obligāti apmeklēt visiem skolēniem un abiem vecākiem. Obligāti. Vēstules teksts bija tik uzmācīgs, ka Tifānija saniknota to aši aizvēra. Šāda informācijas dienas apmeklēšana viņā bija atmodinājusi neviltotu pretestību un pat zināmu nemieru. Aptverot, ka tās ir bailes, viņu pārņēma riebums pret sevi. Dusmas. Viņa aizcirta datoru, nevēlēdamās pat domāt par kaut ko tādu. Šī taču bija svētdiena. Brīva diena. Priekšā bija vesela gara nedēļa.

– Vai tā ir laba grāmata? – viņa pajautāja Dakotai.

– Ko? – Dakota atvaicāja. – Es gribēju teikt, ko, lūdzu?

Tifānija noteica:

– Es tevi mīlu, Dakota.

Ilgs klusuma brīdis.

– Ko?

Noblīkšķēja ārdurvis. Atsitoties pret sienu, tās bija atstājušas pēdas, jo Vids ikreiz, ienākot mājā, atgrūda durvis vaļā tā, it kā būtu cēli pārradies no episka ceļojuma.

– Kur jūs esat, sievietes? – viņš sauca.

– Tur, kur tu mūs atstāji, riekstiņ! – Tifānija atsaucās.

– Es neesmu nekāds riekstiņš! Kāpēc tu mani visu laiku tā sauc? Tas taču ir bezjēdzīgi! Tagad paklausieties, man ir jaunumi! – Viņš ienāca pa durvīm, vicinādams saritināto avīzi kā diriģenta zizli un izskatīdamies sparīgs. – Es nupat uzaicināju kaimiņus pie mums uz dārza viesībām. Uz ielas nejauši satikos ar Ēriku.

– Vid, Vid, Vid, – Tifānija atbalstīja galvu plaukstā. – Kāpēc tev vajadzēja tā rīkoties?

Ērika un Olivers bija visnotaļ jauki, taču tik sasodīti kautrīgi un nopietni. Ar viņiem nebija viegli. Viņus vislabāk vajadzēja aicināt ciemos kopā ar citiem, lai brīdī, kad šāda nopietnība kļūtu nogurdinoša, viņus varētu nodot kādam citam.

– Tu apsolīji, ka mēs vismaz vienu svētdienu varēsim atpūsties, – Tifānija sacīja.

Nākamajā nedēļā viņai bija tik daudz darba: otrdienas vakarā bija paredzēta kāda īpašuma izsole, trešdien tiesā bija gaidāma ķilda ar vietējo pašvaldību par zemes plānošanas un vides aizsardzības jautājumiem, un krāsotājs, flīzētājs un elektriķis (tas gan bija Vids) gaidīja viņas turpmākās norādes. Viņai bija nepieciešama atelpa.

– Ko tu tur runā? Tieši to mēs arī darām! Atpūšamies šajā skaistajā dienā! – Vids iebilda, izskatīdamies neviltoti apmulsis. – Kur gan vēl var atpūsties tik labi kā dārza viesībās? Es piezvanīšu Drago. Sagādāšu cūku. Jā, un atnāks arī viņu draugi. Vai atceries to čellisti? Klementīne. Klementīne un viņas vīrs. Kā viņu sauca?

– Sems, – Tifānija atteica, kļūdama možāka. Sems viņai bija iepaticies. Viņš līdzinājās tiem neliela auguma plecīgajiem, gaišmatainajiem sērfotājiem, ar kādiem viņa bija bieži satikusies pirms iepazīšanās ar Vidu, un vēl viņš bija jautrs un bezrūpīgs. Viņi bija tikušies tikai vienu vienīgu reizi, pirms gada, kad Ērika un Olivers savās mājās bija sarīkojuši nelielu Ziemassvētku ballīti. Tas bija tik dīvains vakars. Ne Vids, ne Tifānija vēl nekad nebija apmeklējuši kaut ko tādu. Visi viesi bija stāvējuši kur nu kurais un sarunājušies tik klusu, it kā atrastos bibliotēkā vai baznīcā. Kāda sieviete pat bija dzērusi tēju.

– Kur ir ēdamais? – Vids bija nemitīgi un pārāk skaļi čukstējis Tifānijai. Olivers un Ērika tikmēr pārlieku bieži un nemierīgi slaucīja jau tāpat tīrās virtuves virsmas ar trauku lupatām, kā vēlēdamies nepārprotami likt manīt, ka viesi gan ir ļoti nekārtīgi, taču viņi paši spēs tikt ar visu galā. Iepazinušies ar Klementīni un Semu, Vids un Tifānija bija atviegloti uzelpojuši. Vids, kuram ļoti patika klasiskā mūzika, uzzinājis, ka Klementīne ir čelliste, nopriecājās tik ļoti, ka tas jau izskatījās gandrīz mulsinoši, taču tad Tifānija un Sems sāka runāt par politiku un patīkami izstrīdējās. (Viņš bija pārāk bažīgs, taču to varēja piedot.)

– Kā jums liekas, vai mēs varētu pasūtīt picu? – Sems kādā brīdī bija pačukstējis, un Vids bija ierēcies smieklos, kaut gan pēc tam viņiem visiem bija nācies viņu atturēt, lai viņš nepaņemtu mobilo telefonu un patiešām nepasūtītu picu. Klemetīne savas somiņas dzīlēs atrada šokolādes tāfelīti un slepus sadalīja to visai četrotnei, kamēr nabaga Ērika un Olivers cītīgi spodrināja savas virtuves mēbeles. Sajūta bija tāda, it kā viņi visi būtu nonākuši neapdzīvotā salā un darījuši visu, kas bija viņu spēkos, lai izdzīvotu.

– Viņiem ir divas mazas meitiņas, – Vids turpināja.

– Es atceros, viņi teica, ka viņiem esot mazi bērni, – Tifānija piekrita. – Ar jaukiem, mīļiem vārdiņiem.

– Es neatceros viņu vārdus, – Vids pārtrauca. – Un vispār, vai zināt, Dakota varēs ar viņām paspēlēties, vai ne, Dakota? – Viņš cerīgi paskatījās uz Dakotu.

– Paklau, pie durvīm kāds ir, – Dakota atteica, neatraudama skatienu no grāmatas. Bārnijs, kļuvis modrs, pacēla galvu, ko bija nolicis uz viņas rokas, nolēca zemē un sāka skraidīt apkārt, priecīgi vaukšķēdams. Bārnijam viesi patika gandrīz tikpat ļoti kā Vidam.

Kāds atkal un atkal bungoja pa ārdurvīm, nelikdamies ne zinis par durvju zvanu.

– Paklau, tu taču neuzaicināji viņus ciemos jau uzreiz, ko? – Tifānija noprasīja. – Kuš, Bārnij. Vid, vai tu tā izdarīji?

Vids stāvēja pie pieliekamā un ņēma ārā produktus.

– Protams, ka ne, – viņš izklaidīgi atteica, tomēr kaut kas tāds būtu pilnīgi iespējams.

Tifānija devās atvērt durvis. Bārnijs satraukti skraidīja šurpu turpu viņai priekšā tā, ka viņa gandrīz paklupa. Uz lieveņa stāvēja Harijs, vecais vīrs, kurš dzīvoja kaimiņu mājā, ģērbies savās ierastajās, vecajās, pelēkajās uzvalka biksēs (varbūt tās bija saglabājušās kopš viņa kādreizējā darba?) un baltā pogājamā kreklā ar sadzeltējušu apkaklīti. Virs augšējās pogas spurojās balti krūšu apmatojuma kušķi. Viņam bija tādas pašas baltas, kuplas uzacis kā Bārnijam.

– Labdien, Harij, – Tifānija sacīja. Ko mēs šodien atkal esam izdarījuši aplam? – Kā jums klājas?

– Atkal tas pats! – Harijs uzkliedza. – Tas ir nepieņemami! – Viņš pasniedza Tifānijai vēstuli, kas bija adresēta Vidam. – Es jau agrāk esmu ar jums par to runājis. Man nevajag jūsu vēstules. Man nemaz nevajadzētu jums tās nest. Tas nav mans pienākums.

– Vainīgs ir pastnieks, Harij, – Tifānija paskaidroja. – Viņš ir nejauši ielicis vēstuli nepareizā pastkastītē. Tā mēdz gadīties.

– Tā nav pirmā reize! – Harijs kareivīgi paziņoja.

– Jā, man šķiet, ka vienreiz tā patiešām jau ir gadījies, – Tifānija piekrita.

– Jums tas vienreiz ir jāizbeidz! Vai jūs esat stulba? Man par to nav jāatbild!

– Labi, Harij, – Tifānija noteica.

– Harij, draudziņ! – Priekšnamā uzradās Vids, stūķēdams mutē purpursarkanas vīnogas. – Vai gribat vēlāk pievienoties mums dārza viesībās? Pie mums atnāks Ērika un Olivers! Jūs jau zināt, no septītā numura mājas.

Harijs paskatījās uz Vidu un samirkšķināja acis. Tad iebāza roku aiz krekla un pakasījās.

– Ko? Nē, es negribu nākt uz dārza viesībām.

– Žēl gan, – Vids noteica un aplika roku Tifānijai ap vidukli. – Varbūt kādu citu reizi, Harij, bet, vai zināt, es negribu klausīties, kā jūs saucat manu sievu par stulbu. Norunāts, Harij? Tas nav jauki. Kaimiņi tā nedara.

Harijs lūkojās uz viņiem ar savām vecīgajām, brūnajām acīm.

– Es vairs negribu noņemties ar jūsu vēstulēm, – viņš nomurmināja. – Tas nav mans pienākums. Jums pašiem jāuzņemas atbildība.

– Mēs uzņemamies atbildību, – Vids atteica. – Par to jūs varat neuztraukties.

– Aizvāciet no manis to suni! – Harijs pieprasīja. Bārnijs ar lielu interesi ostīja viņa kurpi. Izskatīdamies aizvainots, Bārnijs pacēla mazo, bārdaino purniņu.

– Nāc šurp, Bārnij, – Vids uzsita knipi, aicinādams suni pie sevis.

– Jūs taču zināt, ka vienmēr varat vērsties pie mums, ja esam jums vajadzīgi, Harij, – Tifānija sacīja. Viņš pēkšņi sāka izskatīties tik aizkustinošs kā apjucis bērns.

– Ko? – Harijs izskatījās šausmu pārņemts. – Kāpēc jūs man būtu vajadzīgi? Vienkārši gādājiet, lai jūsu nolādētās vēstules nenonāktu manā pastkastītē.

Uzmetis kūkumu, viņš aizšļūca prom, purinādams galvu un kaut ko murminādams.

Vids aizvēra durvis. Harijs bija jau aizmirsts.

– Tā, – viņš paziņoja. – Vai es esmu noskaņots kaut ko izcept? Jā, es esmu noskaņots kaut ko izcept! Vai gribat, lai izcepu štrūdeli? Kā jums šķiet? Štrūdeli? Jā. Pavisam noteikti tā būs štrūdele.