Читать книгу Patiesi. Neprātīgi. Vainīgi - Laiena Moriartija - Страница 12

Beidzis runāt ar Ēriku, Olivers nolika telefonu un spēcīgi izšņauca degunu. Tad viņš paņēma lietussargu. Slaistīšanās apkārt pa lietusgāzi, lai apraudzītu vecus kaimiņus, noteikti nenāca par labu viņa veselībai, taču to vairs nebija iespējams atlikt pat ne uz mirkli.

Oliveru bija pārņēmušas briesmīgas aizdomas. Viņš atcerējās, ka pēdējo reizi bija redzējis Hariju sestdienas pēcpusdienā pirms dārza viesībām, kamēr vēl tās vispār nebija ieplānotas, kamēr vēl Ērika nebija nākusi klajā ar savu negaidīto paziņojumu, kamēr vēl viņi saskaņā ar plānu bija dzēruši pēcpusdienas tēju kopā ar Klementīni, Semu un viņu meitām.

Tajā sestdienas pēcpusdienā Harijs bija piesteidzies pie viņa, lai patērzētu, un devis Oliveram dažus padomus par to, kā pareizi turēt zāles trimmeri. Dažiem cilvēkiem nepatika uzklausīt nelūgtus padomus, taču Olivers vienmēr labprāt bija gatavs mācīties no citu ļaužu pieredzes. Harijs bija pasūdzējies par Vida un Tifānijas suni. Cik varēja noprast, tad tas ar savu vaukšķēšanu naktīs neļāva Harijam gulēt. Oliveram tas šķita neticami. Bārnijs taču bija pavisam mazs suņuks. Harijs paziņoja, ka grasās vērsties policijā vai varbūt vietējā pašvaldībā, taču, godīgi sakot, Olivers nebija klausījies pārāk uzmanīgi. Harijs nemitīgi iesniedza oficiālas sūdzības visās oficiālajās iestādēs, kādas vien spēja uzmeklēt. Sūdzēšanās bija viņa vaļasprieks. Ikvienam pensionāram bija vajadzīga kāda aizraušanās.

Tas bija noticis tieši pirms četrdesmit četrām dienām, un kopš tā laika Olivers Hariju vairs nebija redzējis.

Atvēris ārdurvis, viņš atlēca atpakaļ, jo bija tur ieraudzījis Tifāniju. Piešķiebusi lietussargu atpakaļ virs pleciem, viņa stāvēja zem verandas nojumes ar paceltu roku, it kā nupat būtu grasījusies pieklauvēt pie durvīm.

– Piedod, – viņa sacīja. – Es zinu, ka tu esi slims, bet es vienkārši domāju par Hariju. Man patiešām šķiet, ka mums vajadzētu pamēģināt atvērt viņa mājas durvis vai piezvanīt uz policiju. Arī Vids apgalvo, ka nav viņu redzējis jau vairākas nedēļas.

– Ērika tāpat, – Olivers sacīja. – Es nupat grasījos doties turp. – Pēkšņi viņš kļuva drudžaini steidzīgs, it kā tagad būtu svarīga katra minūte. – Ejam. – Vējš pieņēmās spēkā. – Ak dievs, tas lietus!

Pacēluši lietussargus un paslēpušies aiz tiem kā aiz policistu vairogiem, viņi aizsteidzās pāri zālienam uz verandu Harija mājas priekšā.

Nometusi izmirkušo lietussargu uz paaugstinājuma, Tifānija ar savilktu dūri sāka dauzīt pa durvīm.

– Harij! – viņa sauca, pārkliegdama lietu. Viņas balsī bija dzirdama viegla panika. – Harij! Tie esam tikai mēs! Tikai kaimiņi!

Olivers pacēla smagu smilšakmens podu. Zem tā nebija nevienas atslēgas. Virkne vecu, nekur nederīgu, zaļu plastmasas podu ar pavisam nokaltušiem augiem un sausu, drūpošu augsni. Vai tiešām Harijs būtu varējis turēt atslēgu zem kāda no tiem? Olivers pacēla pirmo podu, un tur nu tā bija. Maza, zeltaina atslēdziņa. "Harij, veco zēn," Olivers nodomāja. "Tas nu gan nav droši."

– Tifānij. – Olivers parādīja viņai atslēgu.

– Ahā, – Tifānija noteica un pakāpās atpakaļ. Olivers piegāja pie ārdurvīm un iebāza atslēgu slēdzenē.

– Varbūt viņš ir aizbraucis, – Tifānija bikli ieminējās, – apraudzīt ģimeni.

Tomēr viņiem abiem bija skaidrs, ka Harijs nekur nebija braucis.

– Harij! – Olivers uzsauca, atvēris durvis.

– Ak dievs, nē, nē, nē, – Tifānija tūlīt izgrūda. Olivera iesnainajās nāsīs smaka iekļuva tikai pēc neilga brīža. Sajūta bija tāda, it kā viņš būtu ietriecies sienā. Smakas sienā. Oda pēc kaut kā salda un pūstoša, it kā kāds būtu apsmidzinājis bojātu gaļu ar lētām smaržām. Olivers norīstījās. Atskatījies uz Tifāniju, viņš bija spiests atcerēties dārza viesību dienu. Krīzes brīžos cilvēka seja nez kāpēc kļūst kaila un tajā parādās kaut kas būtisks un vispārcilvēcisks; tādi apzīmējumi kā "skaists", "seksīgs" un "neglīts" vairs neko nenozīmē.

– Ka tevi piķis, – viņa bēdīgi noteica.

Olivers atgrūda durvis līdz galam vaļā un paspēra soli pretī blāvajai gaismai. Viņš vēl nekad nebija atradies šajā mājā. Visas sarunas ar Hariju bija notikušas māju priekšpagalmos. Harija mājas priekšpagalmā. Viņa mājas priekšpagalmā.

Virs galvas dega viena vienīga lampa. Varēja redzēt garu gaiteni ar pārsteidzoši skaistu, sarkanu paklāja celiņu, kas aizstiepās tumsā. Kāpnes ar izliektām koka margām.

Lejā pie kāpnēm gulēja liels, svešāds priekšmets. Protams, Olivers jau zināja, ka tam noteikti jābūt Harija līķim, ka bija noticis tieši tas, no kā viņš bija baidījies, un tomēr viņš dažas sekundes turpināja stingi skatīties, pūlēdamies aptvert redzēto, it kā tas būtu sarežģīts optiskās ilūzijas attēls. Šķita gluži vienkārši neiespējami, ka īgnais Harijs, kurš mēdza piecirst kājas un spļaudīties, nu bija pārvērties par šo uzblīdušo, nomelnējušo, mēmo, šausmīgo blāķi.

Olivers ievēroja dažas nianses: Harijs nebija uzvilcis vienādas zeķes. Viena bija melna, otra – pelēka. Viņa brilles bija iegrimušas sejā, it kā neredzama roka tās būtu stingri iespiedusi mīkstā, padevīgā miesā. Sirmie mati joprojām bija saķemmēti tikpat kārtīgi kā allaž. Ap viņu rosīgi sanēja neliels mušu mākonītis.

Olivera kuņģis noraustījās. Kājām trīcot, viņš kāpās atpakaļ un aizvilka durvis ciet, kamēr Tifānija vēma smilšakmens podā, bet lietus vēl joprojām nemitējās līt.