Читать книгу Patiesi. Neprātīgi. Vainīgi - Laiena Moriartija - Страница 4
3. nodaļa
ОглавлениеDārza viesību diena
Iebraucot aklajā ielā pie savas mājas, Ērikas skatienam pavērās savāda, gandrīz skaista aina: kāds beidzot bija apsēdies pie stūres sudrabainajam BMW, kas jau sešus mēnešus bija stāvējis novietots pie septītā numura mājas, un automašīnas nezināmais vadītājs pat nebija pacenties notraukt uz tās motora pārsega un jumta sakrājušos sarkano un zeltaino rudens lapu kārtu, un tagad, uzsākot braucienu (krietni pārsniedzot ātrumu, ņemot vērā, ka te bija dzīvojamā zona), bija izveidojies lapu virpulis, it kā automašīnai sekotu neliels tornādo.
Kad lapas pamazām nolaidās, Ērika ieraudzīja, ka savas mājas piebraucamā ceļa galā stāv viņas kaimiņš Vids un noskatās pakaļ aizbraucošajai automašīnai. Viņa saulesbrillēs kā fotoaparāta zibspuldzes uzplaiksnījums atmirdzēja viens vienīgs saules stars.
Ērika nobremzēja viņam blakus, vienlaikus nolaizdama pasažieru puses logu.
– Labrīt! – viņa uzsauca. – Kāds beidzot ir izkustinājis to automašīnu!
– Jā, viņi galu galā būs tikuši galā ar savu narkotiku tirdzniecību, vai jums tā nešķiet? – Vids paliecās tuvāk automašīnai, uzstumdams saulesbrilles savos krāšņajos, sirmajos matos. – Bet varbūt tā ir mafija, vai zināt.
– Ha, ha, – Ērika nepārliecinoši iesmējās, jo arī pats Vids nedaudz līdzinājās turīgam gangsterim.
– Šī ir viena sasodīti skaista diena, vai zināt. Skatieties! Vai man nav taisnība?! – Vids apmierināti norādīja uz debesīm, it kā pats personiski būtu nopircis šo dienu, par to samaksājis krietnu cenu un pretī saņēmis pienācīgas kvalitātes preci.
– Diena ir brīnišķīga, – Ērika piekrita. – Vai grasāties doties pastaigā?
Vids šādu minējumu uztvēra ar vieglu riebumu.
– Pastaigā? Es? Nē. – Viņš norādīja uz kūpošo cigareti, ko turēja pirkstos, un saritināto, celofānā ietīto sestdienas avīzi otrā rokā. – Es tikai nonācu lejā pēc avīzes, vai zināt.
Ērika domās sev piekodināja neskaitīt, cik reizes Vids pateiks "vai zināt". Citu cilvēku parazītvārdu uzskaitīšana jau robežojās ar obsesīvi kompulsīviem traucējumiem. (Vida pašreizējais rekords bija vienpadsmit reizes divu minūšu ilgā niknā stāstā par vietējo picēriju, kas bija pārstājusi piedāvāt klientiem picu ar kūpinātu cauraugušu speķi. Tas bija kaut kas neticams, vienkārši kaut kas neticams, vai zināt. Kad Vids bija uztraucies, "vai zināt" bira kā no pārpilnības raga.)
Ērika lieliski apzinājās, ka arī viņas pašas rīcība dažkārt robežojās ar obsesīvi kompulsīviem traucējumiem.
– Es jūsu vietā tik ļoti neaizrautos ar dažādiem apzīmējumiem, Ērika, – viņas psihoterapeite sacīja ar skābu smaidu, kas ārstes sejā mēdza parādīties ikreiz, kad Ērika izteica kādu "pašdiagnozi". (Sākot apmeklēt psihoterapeiti, Ērika bija abonējusi žurnālu "Mūsdienu Psiholoģija", lai uzzinātu kaut nedaudz vairāk par šo procesu, un tas viss šķita tik aizraujoši, ka viņa nesen bija ķērusies pie Kembridžas universitātes psiholoģijas un uzvedības zinātņu pēdējā kursa mācību literatūras saraksta. Tikai intereses pēc, viņa bija paskaidrojusi savai psihoterapeitei, kura, to dzirdot, gan neizskatījās apdraudēta, tomēr gluži sajūsmināta arī ne.)
– Tas sasodītais, sīkais motosporta entuazists joņo pa ielu un met avīzes no savas automašīnas kā tādas granātas nolāpītajā Sīrijā, vai zināt. – Vids atvēzējās ar saritināto avīzi, it kā grasītos to aizmest gluži kā granātu. – Kas tad jums šodien padomā? Bijāt aizbraukusi uz pārtikas veikalu?
Viņš paskatījās uz nelielo polietilēna iepirkumu maisiņu kaudzi uz Ērikas automašīnas pasažieru puses sēdekļa, dziļi ievilka dūmu no savas cigaretes un pa mutes kaktiņu izpūta dūmu straumīti.
– Ne gluži uz pārtikas veikalu. Man vajadzēja šādus tādus niekus.
– Šādus tādus niekus, – Vids atkārtoja, piesardzīgi izrunādams šos vārdus tā, it kā vēl nekad nebūtu kaut ko tādu dzirdējis. Iespējams, tā arī bija. Viņš lūkojās uz Ēriku ar sev raksturīgo jautājošo, gandrīz vai vilšanās pilno skatienu, it kā gribētu uzzināt no viņas kaut ko vairāk, it kā viņa kaut ko apzināti noklusētu.
– Jā. Pēcpusdienas tējai. Pēcpusdienā pie mums uz tēju atnāks Klementīne un Sems kopā ar savām mazajām meitiņām. Mani draugi Klementīne un Sems. Jūs reiz ar viņiem iepazināties mūsu mājās. – Ērika lieliski zināja, ka Vids viņus atceras. Viņa bija minējusi Klementīnes vārdu, lai pati izklausītos interesantāka. Klementīne bija viss, ko viņa varēja Vidam piedāvāt.
Vids tūlīt atplauka.
– Jūsu draudzene, tā čelliste! – viņš priecīgi iesaucās. Izrunājot pēdējo vārdu, viņš bezmaz vai nošmakstināja lūpas. – Un viņas vīram uz auss ir uzkāpis lācis! Žēl gan, vai ne?
– Jā, viņam patīk apgalvot, ka viņam uz auss uzkāpis lācis, – Ērika piekrita. – Patiesībā man šķiet, ka viņš…
– Lielisks puisis! Viņš bija, kā to īsti sauc, mārketinga daļas vadītājs uzņēmumā "ĀPPP", un šis nosaukums nozīmē ātri pārvietotas… nesakiet priekšā, nesakiet priekšā, ātri pārvietotas patēriņa preces. Pie velna, es pat nezinu, kas tas ir. Nu, ko teiksiet? Man ir laba atmiņa, vai ne? Mans prāts ir kā tērauda slazds. Es savai sievai vienmēr tā saku.
– Nu, patiesībā viņš tagad strādā citur. Enerģijas dzērienu ražošanas uzņēmumā.
– Ko? Enerģijas dzērieni? Dzērieni, kas rada enerģiju? Lai nu kā, Sems un Klementīne ir labi cilvēki, lieliski cilvēki, vai zināt! Jums visiem vajadzētu atnākt pie mums ciemos uz dārza viesībām, vai zināt! Jā, mēs sarīkosim dārza viesības! Izbaudīsim šo brīnišķīgo laiku, vai zināt! Es uzstāju. Jums noteikti jāatnāk!
– Ak tā, – Ērika noteica. – Cik jauki, ka jūs to piedāvājat.
Viņa zināja, ka vajadzētu atteikties. Viņa pilnīgi noteikti spēja atteikties. Patiesībā viņa vienā mierā spēja atraidīt cilvēkus, viņa pat lepojās ar savu spēju atraidīt citus, un Olivers katrā ziņā nemaz nevēlētos, lai viņa šodien maina savus plānus. Tie bija pārāk svarīgi. Šī diena bija ārkārtīgi nozīmīga. Šī diena varbūt varēja pārvērst visu dzīvi.
– Es uzcepšu cūku uz iesma! Slovēņu gaumē. Pareizāk sakot, nevis slovēņu, bet manā gaumē, taču jūs neko tādu līdz šim nebūsiet ēdusi. Jūsu draudzene. Tā Klementīne. Es atceros. Viņa ir laba ēdiena cienītāja, vai zināt. Tāpat kā es. – Viņš papliķēja sev pa vēderu.
– Ak tā, – Ērika noteica un atkal paskatījās uz maisiņiem, kas bija nolikti uz pasažieru puses sēdekļa. Braucot mājās no veikala, viņa visu ceļu bija ik pēc brīža uzmetusi skatienu saviem pirkumiem, baiļodamās, ka varbūt kaut ko nav izdarījusi īsti pareizi. Viņai bija vajadzējis nopirkt kaut ko vairāk. Kas viņai bija lēcies? Kāpēc viņa nebija sagatavojusies īstam mielastam?
Un uz sausajiem cepumiem, ko viņa bija izvēlējusies, bija sezama sēklas, un sezama sēklas bija kaut kādā ziņā svarīgas. Vai Klementīnei sezama sēklas ļoti garšoja vai riebās?
– Nu, ko teiksiet? – Vids nerimās. – Tifānija ļoti priecātos, ja jūs atnāktu.
– Patiešām? – Ērika atvaicāja. Lielākā daļa sievu vis nebūtu priecājušās par neieplānotām dārza viesībām, taču Vida sieva patiešām izskatījās tikpat sabiedriska kā viņš pats. Ērika atcerējās pirmo reizi, kad bija iepazīstinājusi savas labākās draudzenes ar ārkārtīgi draudzīgajiem kaimiņiem. Tas bija noticis pirms gada, kad viņa kopā ar Oliveru bija uzaicinājusi pie sevis viesus uz nelielu Ziemassvētku ballīti. Viņus abus bija pārņēmusi neprātīga iedoma izlikties par cilvēkiem, kuri labprāt uzņem viesus un priecājas par to. Viņi abi nebija vien spējuši sagaidīt, kad varēs tikt no šiem cilvēkiem vaļā. Viesu uzņemšana Ērikai šķita ļoti apgrūtinoša, jo viņai šajā ziņā nebija nekādas pieredzes, turklāt slepenībā viņu ne mirkli nepameta doma, ka pret apmeklētājiem ir jāizjūt bailes un nicinājums.
– Un viņiem taču ir divas mazas meitiņas, vai ne? – Vids turpināja. – Mūsu Dakota labprāt ar viņām parotaļāsies.
– Jā. Kaut gan neaizmirstiet, ka viņas ir daudz jaunākas par Dakotu.
– Vēl labāk! Dakotai ļoti patīk rotaļāties ar mazām meitenēm, vai zināt, tēlot vecāko māsu, vai zināt. Pīt viņām matus, lakot nagus, vai zināt, viņām visām būs jautri!
Ērika pārlaida plaukstas pār stūri un paskatījās uz savu māju. Zemais dzīvžogs, kas stiepās gar celiņu, kurš veda uz durvīm, bija nesen apgriezts un nevainojami, biedējoši simetrisks. Žalūzijas nebija nolaistas. Logu rūtis bija tīras un bez švīkām. Nekā slēpjama. No ielas varēja redzēt viņu sarkano Veronas galda lampu. Tas arī bija viss. Tikai lampu. Dārgu lampu. Atbraucot mājās un jau no ielas ieraugot šo lampu, Ēriku pārņēma lepnums un miers. Olivers patlaban darbojās ar putekļu sūcēju. Ērika bija iztīrījusi māju jau iepriekšējā dienā, tātad viņš bija pārcenties. Pārmēru bieža putekļu sūcēja izmantošana bija apkaunojoša.
Kad Ērika pirmo reizi bija devusies prom no mājām, viens no daudzajiem mājsaimniecības jautājumiem, kas nedeva viņai mieru, bija par to, cik bieži normāli cilvēki mēdz lietot putekļu sūcēju. Klementīnes māte bija pateikusi skaidri un gaiši: reizi nedēļā, Ērika, piemēram, katru svētdienas pēcpusdienu izvēlies sev ērtu laiku un padari to par ieradumu. Ērika ārkārtīgi rūpīgi pildīja visus Pemas dzīves noteikumus, toties Klementīne tos spītīgi laida gar ausīm.
– Mēs ar Semu allaž aizmirstam, ka tāds putekļu sūcējs vispār pastāv, – viņa reiz bija pastāstījusi Ērikai. – Bet, kad tas ir padarīts, mēs vienmēr sajūtamies labāk un sakām: mums vajadzētu biežāk ķerties pie putekļu sūcēja! Apmēram tāpat notiek arī tad, kad mēs atceramies, ka jānododas seksam.
Ērikai tas šķita satriecoši. Gan putekļu sūcēja lietošana, gan sekss. Protams, viņa un Olivers sabiedrībā viens pret otru izturējās daudz formālāk nekā citi pāri, viņi nemēdza viens otru ķircināt (viņiem patika, ja viss bija skaidrs un nepārprotams), bet, ak kungs, viņi nekad neaizmirsa par seksu.
Ne ar putekļu sūcēju iztīrīta māja, ne sezama sēkliņas nespēja nekādā veidā ietekmēt šīsdienas sapulces iznākumu.
– Ak tad cūka uz iesma? – Ērika atkal uzrunāja Vidu, koķeti piešķiebdama galvu tā, kā šādā situācijā būtu darījusi Klementīne. Dažreiz viņa mēdza atdarināt Klementīni, kaut gan vienīgi tad, ja Klementīnes nebija līdzās, jo citādi kāds to varētu ievērot. – Jūs gribat sacīt, ka jums kaut kur mājās mētājas cūka, ko atliek vienīgi uzcept?
Vids apmierināts pasmaidīja un notēmēja uz viņu ar cigareti. Tās dūmi ieplūda automašīnas salonā, nesot sev līdzi citu pasauli.
– Par to jums nav jāuztraucas, Ērika. – Viņš uzsvēra otro zilbi. Ērika. Tā viņas vārds izklausījās neparastāk. – Mēs par visu parūpēsimies, vai zināt. Cikos jūsu draudzene čelliste būs klāt? Divos? Trijos?
– Trijos, – Ērika atteica. Viņa jau nožēloja, ka bija koķetējusi. Ak dievs, ko viņa bija izdarījusi?
Palūkojusies Vidam garām, viņa ieraudzīja Hariju, veco, vientuļo vīru, kurš dzīvoja Vidam kaimiņos. Viņš stāvēja savas mājas priekšpagalmā pie kamēliju krūma un turēja rokās dārza šķēres. Viņu skatieni sastapās, Ērika pacēla roku, lai pamātu, taču Harijs tūlīt novērsās un nesteidzīgi nozuda dārza stūrī.
– Vai tur slapstās mūsu draugs Harijs? – Vids pat nepagriezdamies apvaicājās.
– Jā, – Ērika apstiprināja. – Viņš nupat aizgāja.
– Tātad trijos? – Vids pārvaicāja un apņēmīgi paklaudzināja ar pirkstu kauliņiem pa automašīnu Ērikas pusē. – Tātad mēs jūs gaidīsim?
– Norunāts, – Ērika vārgi noteica.
Viņa noskatījās, kā Olivers atver mājas durvis un ar atkritumu maisu rokās iznāk uz lieveņa. Bija skaidrs, ka viņš ļoti pārskaitīsies.
– Ideāli. Izcili! – Vids izslējās un pamanīja Oliveru, kurš pasmaidīja un pamāja.
– Vecīt! – Vids ieaurojās. – Mēs šodien jūs gaidīsim! Pie mums būs dārza viesības!
Olivera smaids pagaisa.