Читать книгу Patiesi. Neprātīgi. Vainīgi - Laiena Moriartija - Страница 7

Uz prāmja malas stāvēja jaunietis spīdīgā, melnā, slapjā lietusmētelī, uz vienas rokas turēdams satītu resnu, smagu virvi. Sems no savas vietas pie prāmja loga vēroja, kā jaunietis samiedz acis, lai cauri lietusgāzei saskatītu no pelēkās miglas iznirstošo piestātni. Viņa jauno, gludo seju klāja lietus lāses. Prāmis tuvojās piestātnei un pamazām apstājās. Semam nāsīs ieplūda auksts, sāļš gaiss. Puisis paņēma virves galā uzmesto cilpu un pacēla to tik augstu kā zirga seglos sēdošs kovbojs. Jau ar pirmo metienu cilpa uzkrita uz pāļa. Tad puisis no prāmja pārlēca uz piestātni un cieši savilka virvi, it kā vēlētos piestīvēt prāmi sev klāt.

Izskatījās, ka puisim nebija vairāk par piecpadsmit gadiem, un tomēr viņš tik viegli prata pietauvot prāmi. Devis prāmja kapteinim kādu signālu, viņš pagriezās pret pasažieriem, kuri jau gaidīja ar saviem lietussargiem un lietusmēteļiem, un uzsauca:

– Apļa piestātne!

Tad viņš ar skaļu, metālisku blīkšķi nolaida uz piestātnes prāmja trapu. Uzmetuši kūkumus un sabozušies pret lietu, pasažieri steidzās izkāpt. Puisis turpināja stalti un bezbailīgi stāvēt.

Lūk, tas nu bija labs, krietns darbs. Prāmja pietauvošana. Biroja darbinieku dzenāšana no piestātnes uz prāmja un atkal atpakaļ. Viņš bija pavisam jauns, tomēr, stāvēdams lietū, izskatījās kā īsts vīrs. Raugoties uz viņu, Sems savās mitrajās vilnas biksēs un svītrainajā kreklā sajutās vārgs un gļēvs. Šis puisis droši vien negribēja ne dzirdēt par darbu birojā. Viņš noteikti sacītu: "Ne par kādu naudu, es tur justos kā žurka sprostā."

Žurka, kura nospiež sviru, lai dabūtu sieru. Gluži kā tajos senajos eksperimentos. Iepriekšējā dienā Sems bija kā žurka sēdējis pie sava galda, ar mazo pirkstiņu spiedis burtu p, bet ar īkšķi – atstarpēšanas taustiņu. Vēl un vēlreiz, ar atstarpi pēc katra p, kamēr viss ekrāns bija pilns ar vieniem vienīgiem p p p p p p. Viņš bija to darījis aptuveni divdesmit minūtes. Varbūt pat pusstundu. Viņš to īsti nezināja. Tas bija viņa lielākais darba sasniegums iepriekšējā dienā. Ekrāns, kas piepildīts ar burtu p.

Viņš vēroja, kā uz prāmja uznāk pasažieru bariņš. Ļaudis purināja lietussargus un izskatījās īgni un noguruši, kaut arī darba diena vēl nemaz nebija sākusies.

Jaunajam puisim droši vien pat prātā nebija ienācis, ka biroja darbinieks varētu visu dienu nosēdēt savā kabinetā, nedarot neko, burtiski neko, nolādēts, un tik un tā par to saņemt algu. Iedomājies par to, cik maz viņam bija izdevies paveikt, Sems juta, ka uz ādas izspiežas auksti sviedri. Tas vienreiz bija jāizbeidz. Ja viņš nespēs koncentrēties, tad paliks bez darba. Viņa pārbaudes laiks vēl nebija beidzies. Viņu varēja atlaist bez liekas spriedzes vai dokumentu rakstīšanas. Līdz šim viņš bija ticis cauri sveikā, pateicoties vienīgi savai komandai. Viņa tiešajā pakļautībā atradās četri tehnoloģiju un visās citās jomās zinoši divdesmitgadnieki. Viņi visi bija gudrāki par pašu Semu. Viņš šos jauniešus nevadīja, viņi paši tika ar sevi galā, taču tas nevarēja turpināties mūžīgi.

Ja Semam būtu jāveic fizisks darbs, viņš jau pirms vairākām nedēļām būtu atlaists. Viņš atcerējās savu tēvu. Brašais santehniķis Stens gan nevarēja ierasties uz izsaukumu un apsēsties, lai sāktu blenzt tukšumā, vai ne? Viņš nevarēja divdesmit minūtes no vietas ar uzgriežņu atslēgu truli dauzīt pa cauruli. Ja Sems būtu santehniķis, viņam gan nāktos saņemties, lai koncentrētos, un viņa smadzenes nesāktu pamazām irt, – vai arī kas, pie velna, ar viņu šobrīd notika. Vai viņam gadījumā nebija kaut kāda veca radiniece no tēva puses, kurai bija gadījies (pieklusinātā balsī) nervu sabrukums? Varbūt kaut kas tāds bija piemeklējis arī Semu. Viņa nervi pamazām saira un sabira putekļos kā šūnains smilšakmens.

Prāmis grīļodamies aizslīdēja atpakaļ cauri ostai, lai visus nogādātu uz darbu. Skatoties uz citiem pasažieriem, Semam pēkšņi ienāca prātā, ka viņš nekad nebija pa īstam iederējies starp šiem ļaudīm. Viņš nebija viens no šiem biznesa cilvēkiem. Darbs viņam vienmēr bija paticis diezgan labi, tas bija nosacīti stimulējošs iztikas pelnīšanas līdzeklis, taču vienmēr laiku pa laikam gadījās kāds brīdis, kad viņš, ar savu PowerPoint prezentāciju stāvēdams klausītāju priekšā, uz mirkli sajutās kā teātra izrādē, sarežģītā teātra izrādē, kurā viņš vienkārši izlikās par to darījumu cilvēku, kādu viņa māte allaž bija sapņojusi ieraudzīt. Viņam vajadzēja būt nevis ārstam vai juristam, bet gan darījumu cilvēkam. Džojai nebija ne jausmas, ko tāds darījumu cilvēks visu dienu dara. Skaidrs bija vienīgi tas, ka viņš nēsāja kaklasaiti, nevis darba kombinezonu un viņam bija tīri nagi. Ja Sems skolā pelnīja labas atzīmes, un to viņš arī darīja, tad biznesa burvīgajai dzīvei vajadzēja kļūt par viņa atalgojumu. Viņš būtu varējis uzstāt, ka vēlas nodarboties ar tirdzniecību, kā to darīja viņa tēvs un brāļi, jo viņa māte nebija valdonīga, tikai aizrautīga, taču tā vietā Sems, būdams vēl pusaudzis, bija muļķīgi un miegaini pakļāvies, ne reizi pat neapdomādamies, ko patiesībā vēlas un kas varētu sniegt viņam gandarījumu, un te nu viņš bija: iestrēdzis savā aplamajā dzīvē, puslīdz pieņemams vidējā līmeņa vadītājs, kurš izlikās kaismīgi jūsmojam par enerģijas dzērienu mārketingu.

Un kas par to? Samierinies. Cik uz šī prāmja procentuāli bija cilvēku, kuri kaismīgi jūsmoja par savu darbu? Ne jau visiem dievs bija devis šādu iespēju. Klementīnei vienmēr kāds sacīja: "Tev ir tik ļoti paveicies, ka tu vari darīt to, kas tev vislabāk patīk." Viņa īsti nespēja novērtēt šādu privilēģiju. Dažreiz viņa atteica: "Jā, bet man vienmēr ir bail, ka varbūt es savu darbu neveicu pietiekami labi." Viņas neirotiskā attieksme pret muzicēšanu Semam allaž bija likusies mulsinoša un dīvaina. Viņa taču varēja vienkārši ņemt un spēlēt to sasodīto krāmu, taču nu Sems pirmo reizi saprata, ko Klementīne bija vēlējusies pateikt, apgalvodama: "Es vienkārši jūtu, ka šodien nevaru paspēlēt." Atkal atcerējies savu datora ekrānu, kas bija piepildīts ar p, Sems juta, ka viņa panika pieņemas spēkā. Viņš nevarēja atļauties palikt bez darba, viņiem taču bija hipotēkas maksājumi. Tev ir ģimene. Ģimene, kas jāaizsargā. Esi vīrs. Saņemies. Tev bija viss, un tu ar to riskēji – kā dēļ? Tāpat vien. Viņš paskatījās ārā pa logu. Prāmis iegrima zaļganpelēkā vilnī ar baltu putu cepuri, un viņš dzirdēja sevi izdvešam kādu skaņu. Tas bija apkaunojošs, spalgs baiļu pīkstiens, it kā viņš būtu maza meitene. Sems noklepojās, lai citi nodomātu, ka viņam tikai aizkritusi rīkle.

Viņš pieķēra sevi kavējamies atmiņās par dārza viesību rītu. Sajūta bija tāda, it kā viņš būtu atcerējies kādu citu, kādu draugu vai aktieri, kuru reiz redzējis filmā tēlojam tēva lomu. Tas noteikti bija kāds cits, nevis viņš, kurš bija nesteidzīgi staigājis, cienīgi soļojis pa savu saulaino māju, tik pārliecināts par sevi un savu vietu pasaulē. Kas torīt īsti bija noticis? Brokastīs viņi bija ēduši radziņus. Viņš bija mēģinājis sarīkot Klementīnei noklausīšanās mēģinājumu. Tas nebija lāgā izdevies. Un pēc tam? Viņam vajadzēja izvest meitenes pastaigāties, lai Klementīne varētu pavingrināties. Viņiem neizdevās atrast Rūbijas apavu ar mirgojošo zoli. Vai viņi vispār bija atraduši to nolādēto apavu?

Ja kāds torīt būtu Semam jautājis, ko viņš domā par savu dzīvi, viņš teiktu, ka jūtas laimīgs. Apmierināts ar savu jauno darbu. Patiesībā savā ziņā pat trakoti priecīgs par savu jauno darbu. Viņš jutās ļoti lepns, jo bija vienojies par elastīgu darba laiku, lai arī turpmāk varētu čakli iesaistīties bērnu audzināšanā. Viņa paša tēvs nekad nebija tā darījis, un nu Sems ar lielu prieku uzklausīja slavas dziesmas par to, ka viņš esot tik gādīgs tēvs, un līdzjūtīgi, tomēr patīkami smējās par to, ka Klementīne nekad netika slavēta kā gādīga māte.

Var jau būt, ka viņu bija nomākušas šaubas par savu vietu darījumu pasaulē, taču par savu tēva lomu viņš bija allaž juties pārliecināts. Klementīne vienmēr apgalvoja, ka uzreiz esot skaidrs, kurā brīdī viņš runā pa telefonu ar savu tēvu, jo tad viņa balss kļūstot nedaudz dobjāka. Sems drīzāk būtu gatavs pastāstīt tēvam par kādu vīrišķīgu darbu, ko pats bija paveicis mājās, nekā par paaugstinājumu amatā, toties viņš nelikās ne zinis par mulsumu tēva sejā brīžos, kad Klementīne stāstīja, cik lieliski Sems sakārtojis Hollijas matus pirms baleta nodarbības (labāk nekā viņa pati), un kad viņš pats veda Holliju pārģērbt vai nomazgāt. Kā vīrs un tēvs Sems jutās simtprocentīgi drošs par sevi. Viņš uzskatīja, ka viņa paša tēvs pat nenojauš, ko ir palaidis garām.

Ja dārza viesību rītā kāds būtu apvaicājies, par ko Sems sapņo, viņš būtu atteicis, ka neko daudz jau nevēlas, tomēr viņam nebūtu iebildumu pret mazākiem hipotēkas maksājumiem, kārtīgāku māju, vēl vienu bērnu, ideālā variantā dēlu, tomēr arī meitai nebūtu nekādas vainas, sasodīti milzīgu laivu, ja to varētu dabūt par lētu naudu, un vairāk seksa. Pieminot seksu, viņš būtu pasmējies. Vai vismaz pasmaidījis. Skumji pasmaidījis.

Iespējams, ka šis smaids būtu skumjš un sarūgtinājuma pilns precīzi vienādās daļās.

Sems pieķēra sevi rūgti smaidām, un sieviete, kura sēdēja viņam blakus ejas otrā pusē, uztvēra viņa skatienu un steidzīgi novērsās. Sems pārstāja smaidīt un noskatījās, kā viņa klēpī saliktās rokas savelkas dūrēs. Viņš piespieda sevi tās atbrīvot. Lai neizskatītos dīvaini.

Viņš paņēma avīzi, ko kāds bija atstājis uz blakus sēdekļa. Tas bija iepriekšējās dienas numurs. Virs fotogrāfijas, kurā caur lietus lāšu klātu logu bija mākslinieciski uzņemta apmākusies Sidnejas aina, bija virsraksts: "VIENREIZ PIETIKS". Sems mēģināja izlasīt rakstu. Pastāvēja draudi, ka Voragambas dambis kuru katru brīdi varētu pārplūst. Negaidīti plūdi visā valstī. Teikumi Sema acu priekšā sāka lēkāt. Iespējams, ka viņam vajadzēja pārbaudīt redzi. Viņš vairs nespēja ilgstoši palasīt, nekļūdams nemierīgs un satraukts. Laiku pa laikam viņš mēdza pēkšņās izbailēs pacelt galvu, it kā būtu palaidis garām kaut ko svarīgu vai vienkārši iemidzis.

Sems atkal uztvēra sievietes skatienu.

Velns parāvis, es nemēģinu uz tevi blenzt. Es necenšos ar tevi iepazīties. Es mīlu savu sievu.

Vai viņš joprojām mīlēja savu sievu?

Viņš atcerējās Tifānijas seju zeltainas saules apmirdzētajā pagalmā aiz mājas. Saņemies, spēkavīr. Viņas smaidu, kas bija kā glāsts. Sems pagrieza galvu pret prāmja logu, kā vēlēdamies novērsties nevis tikai no domas par Tifāniju, bet arī no viņas fiziskās klātbūtnes, un sāka skatīties pa prāmja logu uz Sidnejas ostas lielajiem un mazajiem līčiem, virs kuriem pletās zemas, pelēkas, draudīgas debesis. Visā apkārtnē valdīja apokalipses noskaņa.

Viņam bija ko sacīt Klementīnei. Gribējās izkliegt apsūdzības, kaut arī viņš zināja: tiklīdz tās būs izrunātas, viņam nekavējoties gribēsies tās paņemt atpakaļ, jo viņš pats bija pelnījis vēl skarbākus vārdus. Un tomēr šīs apsūdzības joprojām kavējās nevis uz mēles, bet gan rīklē, iestrēgušas kā nesagremots ēdiena pikucis. Dažreiz Semam radās sajūta, ka viņš vairs nespēj neko pienācīgi norīt.

Šodien viņa atkal uzstājās ar savu kārtējo bezjēdzīgo sabiedrisko runu. Kaut kādā bibliotēkā, kas atradās tālā, nomaļā priekšpilsētā. Tādā laikā neviens uz kaut ko tādu noteikti neieradīsies. Kāpēc viņa tā rīkojās? Šī brīvprātīgā darba dēļ viņa atteicās no apmaksātiem koncertiem. Sems to nekādi nespēja saprast. Kā gan viņa varēja tīšām no jauna izdzīvot to dienu, ja Sems no rīta līdz vakaram visiem spēkiem pūlējās aizgaiņāt apkaunojošās atmiņas, kas atkal un atkal uzplaiksnīja viņa prātā?

– Atvainojiet.

Sems satrūkās. Viņa labā roka strauji pašāvās uz priekšu, it kā viņš grasītos noķert kaut ko krītošu. Viņš iekliedzās:

– Kur?

Ejā bija nostājusies sieviete gaiši brūnā lietusmētelī. Viņa cieši skatījās uz Semu ar lielām Bembija acīm, aizstāvēdamās sakrustojusi uz krūtīm abas rokas.

– Lūdzu, piedodiet. Es negribēju jūs nobiedēt.

Semu pārņēma patiess, nevaldāms niknums. Viņš domās iztēlojās, kā metas sievietei virsū, sagrābj viņu aiz rīkles un sapurina kā lupatu lelli.

– Es tikai gribēju pavaicāt, vai tā ir jūsu avīze. Vai jūs jau esat to izlasījis? – Viņa ar galvu pamāja uz avīzes pusi.

– Piedodiet, – Sems piesmacis noteica. – Es biju pamatīgi aizdomājies. – Viņš sniedza sievietei avīzi. Tā drebēja viņa rokā. – Tā nav mana avīze. Ņemiet vien.

– Paldies. Es patiešām ļoti atvainojos, – sieviete atkārtoja.

– Nekas, nekas.

Viņa pamazām kāpās atpakaļ. Viņa bija nospriedusi, ka Sems ir jucis. Viņš patiešām bija jucis. Ar katru dienu viņš kļuva aizvien neprātīgāks un neprātīgāks.

Sems gaidīja, kad sirds sāks pukstēt rāmāk. Viņš pagrieza galvu, lai paskatītos ārā pa logu. Ieraudzījis Ārzemju pasažieru terminālu, viņš atcerējās, ka šovakar bija gribējis kopā ar Klementīni nākt šurp uz restorānu. Izsmalcinātu, pārmērīgi dārgu restorānu. Viņš nekur nevēlējās iet. Viņam nebija, ko viņai sacīt.

Prātā pazibēja doma, ka varbūt viņiem vajadzētu pašķirties. Nevis šķirt laulību, bet padzīvot atsevišķi. Runa ir par laulību, draudziņ, jūs nevarat vienkārši aiziet katrs uz savu pusi kā divi neprecēti draugi, jums ir jāpašķiras. Stulbums. Viņam un Klementīnei nevajadzēja pašķirties. Ar viņiem viss bija kārtībā. Un tomēr šis vārds nez kāpēc šķita savādi vilinošs. Pašķirties. Tas izklausījās pēc atrisinājuma. Ja vien viņam izdotos atraisīties, atsvešināties, atkāpties, tad kļūtu vieglāk. Tā būtu kā amputācija.

Pēkšņi Sems piecēlās, pieķērās pie sēdekļu atzveltnēm, lai uz grīļīgā prāmja noturētu līdzsvaru, un izgāja ārā uz tukšā klāja. Aukstais, lietainais gaiss iepļaukāja viņu kā saniknota sieviete. Jaunais puisis lietusmētelī vienaldzīgi uzlūkoja viņu un nesteidzīgi novērsās, it kā Sems būtu tikai kārtējā blāvi pelēkās ainavas sastāvdaļa.

Sems ieķērās slidenajās margās, kas stiepās gar prāmja bortu. Viņš nevēlējās atrasties šeit, viņš nevēlējās atrasties mājās. Viņš nevēlējās atrasties nekur, vienīgi atgriezties pagātnē, tajā nejēdzīgajā pagalmā aiz mājas, tajā blāvās krēslas mirklī, kad viņš ar sānu redzi bija manījis mirgojošās gaismiņu virtenes, un tā Tifānija, sieviete, kura viņam nenozīmēja neko, itin neko, bija smējusies kopā ar viņu, un viņš nemaz nebija skatījies uz viņas auguma satriecošajiem apaļumiem, viņš itin nemaz nebija skatījies, toties bija apzinājies, lieliski apzinājies, ka tie tur ir. "Saņemies, spēkavīr," viņa bija teikusi.

Tieši šajā brīdī viņam vajadzēja nospiest pauzi.

Viņam bija vajadzīgas vienīgi nākamās piecas minūtes pēc šī brīža. Tikai viena vienīga iespēja. Ja vien viņam būtu tikai viena vienīga iespēja, viņš izturētos kā vīrs, par kādu allaž bija sevi uzskatījis.