Читать книгу Patiesi. Neprātīgi. Vainīgi - Laiena Moriartija - Страница 3

– Tātad bijāt uz sapulci? – apvaicājās taksometra šoferis, vezdams Ēriku atpakaļ uz pilsētu. Viņš tēvišķīgi uzsmaidīja Ērikai atpakaļskata spogulī, it kā viņam liktos jauki, ka sievietes mūsdienās strādā, uzcirtušās kostīmos, gandrīz vai tā, it kā viņas būtu īsti darījumu cilvēki.

– Jā, – Ērika atteica un sparīgi nopurināja lietussargu uz taksometra grīdas. – Skatieties uz ceļu.

– Klausos, kundze! – Šoferis teatrāli salutēja, pielikdams pie pieres divus pirkstus.

– Līst, – Ērika aizstāvēdamās paskaidroja. Viņa norādīja uz lietus lāsēm, kas nikni sitās pret vējstiklu. – Ceļi ir slideni.

– Nupat aizvedu uz lidostu vienu zostēviņu, – šoferis sacīja. Mainīdams braukšanas joslu, viņš uz brīdi apklusa. Viena gaļīgā roka bija uzlikta uz stūres, otra – nevērīgi atbalstīta pret sēdekļa atzveltni. Ērika iztēlojās lielu, baltu zostēviņu, kurš tupēja taksometra aizmugures sēdeklī. – Viņš uzskata, ka tik biežs lietus ir saistīts ar klimata izmaiņām. Es teicu, vecīt, vecīt, es teicu, tam nav nekāda sakara ar klimata izmaiņām. Pie visa ir vainīga La Nina! Jūs zināt, kas ir La Nina? El Nino un La Nina? Dabiskas lietas! Tas viss notiek jau tūkstošiem gadu.

– Skaidrs, – Ērika noteica. Žēl, ka viņai līdzās šobrīd nebija Olivera. Viņš būtu varējis uzturēt šo sarunu viņas vietā. Kāpēc taksometru šoferi vienmēr tik uzstājīgi vēlējās izglītot savus pasažierus?

– Tieši tā. La Nina, – šoferis atkārtoja ar kaut ko līdzīgu meksikāņa akcentam. Varēja manīt, ka viņam ļoti patīk izrunāt šo vārdu. – Nu, tātad mēs esam pārspējuši rekordu, ko? Lielākais secīgu lietainu dienu skaits Sidnejā kopš tūkstoš deviņi simti trīsdesmit otrā gada. Visu laiku lietainākais augusts. Mēs nu gan esam malači!

– Jā, – Ērika piekrita. – Esam gan.

Tas bija noticis tūkstoš deviņi simti trīsdesmit pirmajā gadā, viņa nekad neaizmirsa nevienu skaitli, taču pārlabot šofera sacīto bija lieki.

– Manuprāt, tas notika tūkstoš deviņi simti trīsdesmit pirmajā gadā, – Ērika noteica, nespēdama novaldīties. Tas bija viņas trūkums. Viņa to apzinājās.

– Jā, tieši tā, tūkstoš deviņi simti trīsdesmit pirmajā, – šoferis apstiprināja, it kā jau pašā sākumā būtu tā teicis. – Pirms tam rekords bija divdesmit četras dienas tūkstoš astoņsimt deviņdesmit trešajā gadā. Lietus lija divdesmit četras dienas pēc kārtas! Paklau, jācer, ka mēs nepārspēsim arī to rekordu, vai ne? Kā jums šķiet, vai mums tas izdosies?

– Cerēsim, ka ne, – Ērika atteica un ar pirkstu pārvilka sev pār pieri. Vai to klāja sviedri vai lietus lāses?

Ārā pie bibliotēkas lietū gaidīdama taksometru, viņa bija nomierinājusies. Ērika atkal spēja vienmērīgi elpot, tomēr kuņģis vēl aizvien bija nemierīgs, un viņa jutās tik pārgurusi un iztukšota, it kā būtu noskrējusi maratonu.

Viņa izņēma telefonu un aizsūtīja Klementīnei īsziņu. Piedod, man bija jāsteidzas, problēma darbā, tu biji fantastiska, parunāsim vēlāk. Buča. E.

Tad viņa izdzēsa vārdu fantastiska un ierakstīja lieliska. Fantastiska – tas jau bija pārspīlēti. Un arī neprecīzi. Viņa nosūtīja īsziņu.

Viņa bija rīkojusies aplami, darba dienā atlicinot savu dārgo laiku tam, lai dotos klausīties Klementīnes runu. Viņa bija tur ieradusies vienīgi tāpēc, lai Klementīni atbalstītu, un arī tādēļ, ka vēlējās beidzot tikt skaidrībā ar savām sajūtām par notikušo. Šķita, ka atmiņas par to pēcpusdienu līdzinājās vecas filmas lentei, no kuras kāds ar šķērēm bija izgriezis atsevišķus kadrus. Tie pat nebija veseli kadri. Tās bija strēmeles. Šauras laika strēmeles. Viņa vienkārši vēlējās aizpildīt strēmeļu atstātās tukšās vietas, lai nevajadzētu nevienam atzīties, ka viņa īsti neatceras visu.

Ērika pēkšņi atcerējās pati savas sejas atspīdumu vannas istabas spogulī, savas nevaldāmi trīcošās rokas brīdī, kad viņa ar īkšķa nagu bija mēģinājusi pārlauzt uz pusēm to mazo, dzelteno tabletīti. Viņai bija aizdomas, ka tukšās vietas atmiņā bija saistītas ar tajā pēcpusdienā iedzerto tableti. Bet tās taču bija recepšu zāles. Nevarēja sacīt, ka pirms došanās uz dārza viesībām viņa būtu iedzērusi Ecstasy tableti.

Ērika atcerējās, ka pirms došanās uz kaimiņu dārza viesībām viņa bija jutusies savādi, nedaudz atsvešināti, tomēr šādi jau nevarēja izskaidrot tukšās vietas atmiņā. Vai viņa bija pārāk daudz dzērusi? Iespējams, todien viņa patiešām pirmo reizi mūžā bija piedzērusies. Bet varbūt šīs tukšās vietas bija dzēruma izraisīti atmiņas zudumi? Tādi paši kā Olivera mātei un tēvam.

– Viņi nespēj atcerēties veselas desmitgades no sava mūža, – Olivers reiz bija paziņojis savu vecāku klātbūtnē, un viņi abi bija priecīgi pasmējušies un pacēluši glāzes, kaut arī Olivers nemaz nesmaidīja.

– Ja neiebilstat, ka es tā jautāju, ar ko jūs pelnāt sev iztiku? – šoferis noprasīja.

– Es esmu grāmatvede, – Ērika atteica.

– Nopietni? – šofera balsī ieskanējās pārāk liela interese. – Tā nu gan ir sagadīšanās, jo es te nesen iedomājos…

Iezvanījās Ērikas telefons, un viņa satrūkās. Viņa to darīja vienmēr, kad vien izdzirdēja telefona zvanu. ("Tas ir tikai telefons, Ērika," Olivers nemitīgi atgādināja. "Tas ir domāts zvanīšanai.") Varēja redzēt, ka zvana Ērikas māte, ar kuru viņai šobrīd itin nemaz negribējās runāt, taču šoferis jau bija pagriezies savā sēdeklī un skatījās uz viņu, nevis uz ceļu, burtiski laizīdams lūpas un gaidpilni cerēdams uz visiem bezmaksas padomiem nodokļu jomā, kādus vien tūlīt varēs saņemt. Taksometru šoferi zināja šo to par visu. Viņš noteikti grasījās sākt stāstīt viņai par kādu satriecošu, oficiālu nodokļu nemaksāšanas iespēju, ko bija dzirdējis no kāda sava pastāvīgā klienta. Ērika nebija no tādiem grāmatvežiem. Viņai nepatika nodokļu nemaksāšanas iespējas. Varēja gadīties, ka viņas māte bija mazākais no diviem ļaunumiem.

– Sveika, mammu.

– Nu, labdien! Nemaz necerēju, ka tu atsauksies! – Tas izklausījās gan nervozi, gan izaicinoši un neliecināja ne par ko labu. – Biju jau gandrīz gatava atstāt tev ziņu balss pastkastītē! – Silvija apsūdzoši piemetināja.

– Piedod, ka atbildēju, – Ērika noteica. Viņa patiešām to nožēloja.

– Pats par sevi saprotams, tev nevajag atvainoties, man tikai nepieciešams pārslēgties. Zini, varbūt tu vienkārši varētu paklausīties, kamēr es izlikšos, ka atstāju tev to ziņu, kuru jau biju izdomājusi?

– Runā vien, – Ērika noteica. Viņa paskatījās ārā uz lietaino ielu, kur kāda sieviete patlaban cīnījās ar lietussargu, kas grasījās izgriezties otrādi. Ērika vēroja, kā sieviete pēkšņi un iespaidīgi zaudēja savaldīšanos, pat neapstādamās iegrūda lietussargu atkritumu urnā un aizsoļoja tālāk lietū. Visu cieņu, Ērika nodomāja. Šī nelielā aina bija viņā radījusi pacilātību. Met to prom! Met to draņķa krāmu prom!

Mātes balss viņas ausī kļuva skaļāka, it kā viņa būtu nedaudz pavirzījusi telefonu.

– Es gribēju iesākt tā: Ērika, mīļā, es gribēju sacīt, Ērika, mīļā, es zinu, ka tu šobrīd nevari runāt, jo esi darbā, un ļoti žēl, ka tev jāsēž birojā tik skaistā dienā, kaut gan man jāatzīst, ka šī diena tomēr nav skaista, patiesībā tā ir briesmīga, drausmīga, taču parasti šajā gada laikā mums ir tik brīnišķīgas dienas, un ikreiz, kad es pamostos un paskatos ārā uz zilajām debesīm, es nodomāju: ak vai, ak, cik žēl, nabaga, nabaga vecā Ērika, kurai tik skaistā dienā jāsēž birojā, lūk, ko es nodomāju, bet tāda jau ir maksa par panākumiem darījumu pasaulē! Žēl gan, ka tu nestrādā par mežsardzi un ka tev nav kāda cita darba, ko var darīt brīvā dabā. Patiesībā es nemaz negribēju runāt par to mežsardzi, man tas tikai tā ienāca prātā, un patiesībā es zinu, kāpēc man tas ienāca prātā, jo Sallijas dēls ir nupat beidzis skolu un grib strādāt par mežsargu, un, kad viņa man to pastāstīja, es klusībā nodomāju, tu jau saproti, tas nu gan ir brīnišķīgs darbs, cik lieliska ideja, viņam nebūs jāsēž iesprostotam mazā biroja nodalījumā kā tev.

– Es neesmu iesprostota mazā biroja nodalījumā, – Ērika nopūtās. No viņas kabineta varēja redzēt ostu, un viņas sekretāre katru pirmdienas rītu nesa uz darbu svaigus ziedus. Ērikai ļoti patika sava darba vieta.

– Zini, to izdomāja Sallija. Ka viņas dēlam jākļūst par mežsargu. Viņa ir tik gudra. Sallija nav tāda kā citi, viņa domā ārpus robežām.

– Sallija? – Ērika pārvaicāja.

– Sallija! Mana jaunā friziere! – māte nepacietīgi paskaidroja, it kā Sallija būtu bijusi viņas dzīves sastāvdaļa jau daudzus gadus, nevis tikai dažus mēnešus, it kā Sallija grasītos kļūt par viņas draudzeni līdz mūža galam. Ha. Ērika zināja, ka Sallija aizies pa to pašu ceļu, kur bija devušās visas citas brīnišķīgās svešinieces viņas mātes dzīvē.

– Ko tad tu vēl man gribēji pateikt? – Ērika apvaicājās.

– Pagaidi, es tūlīt atcerēšos. Es gribēju teikt, tā nevērīgi, it kā tikai nupat būtu par to iedomājusies: ak tā, paklausies, mīļā, starp citu!

Ērika iesmējās. Viņas māte allaž bija spējusi viņu apburt. Pat visnelāgākajos brīžos, tieši tad, kad Ērikai jau šķita, ka visam pienācis gals un viņa vairs ilgāk nevarēs izturēt, māte atkal kļuva valdzinoša un panāca, ka Ērika viņu atkal iemīlēja.

Arī māte iesmējās, taču viņas smiekli izklausījās drudžaini un spalgi.

– Es gribēju sacīt: paklausies, mīļā, es vēlējos apvaicāties, vai jūs ar Oliveru negribētu svētdien atnākt pie manis uz mājām pusdienās?

– Nē, – Ērika iebilda, – nē.

Viņa ievilka elpu tā, it kā elpotu caur salmiņu. Viņai sāka trīcēt lūpas.

– Nē, paldies. Mēs aiziesim pie tevis piecpadsmitajā datumā. Tad mēs būsim klāt, mammu. Citā laikā ne. Tā bija norunāts.

– Bet, mīļā, es domāju, ka tu tik ļoti leposies ar mani, jo…

– Nē, – Ērika pārtrauca. – Es ar tevi varu satikties jebkurā citā vietā. Svētdien mēs varam aiziet pusdienās uz kādu jauku restorānu. Vai arī tu vari atnākt pie mums. Mums ar Oliveru nekas nav ieplānots. Mēs varam iet uz jebkuru citu vietu, taču pie tevis uz mājām mēs neiesim. – Viņa ieturēja pauzi un tad atkārtoja vēlreiz, skaļāk un skaidrāk, it kā runātu ar kādu, kurš īsti labi neprot angļu valodu. – Pie tevis uz mājām mēs neiesim.

Klusums.

– Līdz piecpadsmitajam datumam, – Ērika sacīja. – Tas ir ierakstīts plānotājā. Gan manā, gan tavējā.

– Man ir jauna recepte, ko es gribēju izmēģināt. Es nopirku bezglutēna ēdienu recepšu pavārgrāmatu, vai es tev to jau teicu?

Ar šo bezrūpīgo piezīmi pilnīgi pietika, lai Ērika zaudētu savaldību. Tā apzināti bija izteikta nežēlīgi moži, it kā viņa domātu, ka Ērika tomēr varētu pievienoties viņai šajā spēlē, kam viņas bija nodevušās visus šos gadus, izlikdamās, ka ir tikai parasta māte un parasta meita, kuras nododas parastai sarunai, kaut gan viņa zināja, ka Ērika šajā spēlē vairs nepiedalās, ka viņas abas bija vienojušās, ka šī spēle ir galā, ka māte bija raudājusi un lūgusi piedošanu un daudz ko solījusi, kaut gan viņas abas zināja, ka šie solījumi nekad netiks turēti, bet nu viņa gribēja izlikties, ka vispār nekad neko nav solījusi.

– Mammu. Mīļais dievs.

– Kas ir? – Tēloti nevainīgi. Tracinošā maza bērna balsī.

– Tu zvērēji pie vecmāmiņas kapa, ka vairs nepirksi nevienu pavārgrāmatu! Tu neproti gatavot ēdienu! Tev nav alerģijas pret glutēnu!

Kāpēc Ērikas balss niknumā drebēja, ja viņa ne mirkli nebija cerējusi, ka visi šie melodramatiskie solījumi tomēr tiks pildīti?

– Es neko tādu neesmu solījusi! – māte iebilda, pārstājusi runāt maza bērna balstiņā, un viņai pietika nekaunības likt pretī Ērikas dusmām arī savējās. – Un, ja gribi zināt, tad es pēdējā laikā mokos ar briesmīgām vēdera gāzēm. Man ir glutēna nepanesība, liels paldies. Piedod, ka uztraucos par savu veselību.

Neiesaisties. Nekāp emociju mīnu laukā. Lūk, kāpēc viņa bija maksājusi tūkstošiem dolāru par psihoterapiju. Tieši šādu situāciju dēļ.

– Nu labi, mammu, man bija prieks ar tevi parunāt, – Ērika strauji nobēra, neļaudama mātei iestarpināt ne vārda, it kā viņa būtu cilvēks, kurš tirgo dažādas preces pa telefonu. – Es tagad esmu darbā un vairs nevaru ilgāk runāt. Sazvanīsimies vēlāk, – viņa beidza sarunu, pirms vēl māte bija paguvusi kaut ko pateikt, un ļāva telefonam iekrist klēpī.

Taksometra šofera pleci virs krellītēm klātā sēdekļa malas izskatījās aizdomīgi stīvi. Kustējās vienīgi viņa rokas, kas bija satvērušas stūres apakšējo daļu. Viņš izlikās, ka neko nav dzirdējis. Kas tā par meitu, kura atsakās apciemot savu māti viņas mājās? Kas tā par meitu, kura tik rupji runā ar savu māti, kas nopirkusi jaunu pavārgrāmatu?

Ērika ātri samirkšķināja acis.

Viņas telefons atkal iezvanījās, un viņa satrūkās tik stipri, ka tas gandrīz nokrita zemē. Noteikti atkal zvanīja māte, lai izkliegtu visādus lamuvārdus.

Tomēr tā nebija Ērikas māte. Tas bija Olivers.

– Sveiks, – viņa sacīja un gandrīz apraudājās no atvieglojuma, izdzirdējusi vīra balsi. – Es nupat jauki parunājos ar mammu. Viņa gribēja, lai mēs svētdien ejam pie viņas pusdienās.

– Bet mums taču tur jābūt pēc pāris nedēļām, vai ne? – Olivers apvaicājās.

– Jā, – Ērika apstiprināja. – Viņa atkal mēģināja panākt savu. – Vai ar tevi viss kārtībā?

– Jā, – viņa ar pirksta galu paberzēja sev zem acīm. – Viss ir ļoti labi.

– Tiešām?

– Jā. Paldies.

– Tūlīt pat izbeidz domāt par viņu, – Olivers ieteica. – Paklau, vai tu biji aizgājusi uz to Klementīnes uzstāšanos tajā bibliotēkā, vai kur nu tas bija?

Ērika atbalstīja pakausi pret sēdekli un aizvēra acis. Nolādēts. Protams. Lūk, kāpēc viņš zvanīja. Klementīnes dēļ. Bija iecerēts, ka viņa parunās ar Klementīni pēc draudzenes uzstāšanās, kamēr abas dzers kafiju. Vispār jau Olivers pārlieku neinteresējās par to, kāpēc Ērika vēlas apmeklēt Klementīnes uzstāšanos. Viņš nespēja izprast viņas uzmācīgo vēlmi aizpildīt atmiņas tukšās vietas. Viņam tas šķita nesvarīgi, gandrīz muļķīgi.

– Tici man, tu esi atcerējusies visu, ko jebkad atcerēsies, – viņš bija sacījis. (Izrunājot vārdus "tici man", viņa lūpas sakniebās, skatiens kļuva skarbs. Tas bija tikai tāds neliels sāpju uzplaiksnījums, ko viņš nekad īsti nespēja apspiest un droši vien būtu arī noliedzis.) – Tukšas vietas atmiņā ir pašsaprotamas visiem, kuri dzer par daudz.

Viņai tas nebija pašsaprotami, taču Olivers bija uztvēris to kā ideālu iespēju parunāt ar Klementīni un beidzot iedzīt viņu stūrī.

Ērika nožēloja, ka bija atbildējusi uz viņa zvanu.

– Es biju uz turieni aizgājusi, – viņa paskaidroja, – bet uzstāšanās vidū devos prom. Nejutos labi.

– Tātad tu nemaz neparunāji ar Klementīni? – Olivers pārvaicāja. Varēja dzirdēt, ka viņš visiem spēkiem pūlas slēpt aizkaitinājumu.

– Šodien ne, – viņa atteica. – Neuztraucies. Es vienkārši mēģinu atrast īsto brīdi. Tirdzniecības centra ēdināšanas zona tik un tā nebūtu vispiemērotākā vieta sarunai.

– Es nupat paskatījos savā plānotājā. Rīt kopš tām dārza viesībām būs pagājušas precīzi astoņas nedēļas. Es neuzskatu, ka uzdot to jautājumu būtu uzmācīgi, neiejūtīgi vai tamlīdzīgi. Vienkārši piezvani viņai. Jums jau nemaz nav obligāti jāsatiekas.

– Es zinu. Piedod.

– Nevajag atvainoties, – Olivers iebilda. – Tas nav viegli. Tu jau neesi vainīga.

– Tā ir mana vaina, ka mēs vispār aizgājām uz tām dārza viesībām, – Ērika sacīja. To nu Olivers nevarēja noliegt. Viņš bija pārāk precīzs. Šāda kaislīga precizitāte allaž bijusi viņu kopīgā īpašība.

Taksometra šoferis strauji nobremzēja.

– Tu, sasodītais idiots! Tu, stulbais zostēviņš!

Ērika ar plaukstu atbalstījās pret priekšējo sēdekli. Olivers tikmēr turpināja:

– Tam ar to visu nav nekāda sakara.

– Es gan tā nedomāju, – Ērika iebilda. Viņas telefons iepīkstējās, liekot manīt, ka saņemts vēl viens zvans. Tā noteikti bija māte. Ja viņa bija nospriedusi pārzvanīt pēc dažām minūtēm, tas nozīmēja, ka lamāšanās vietā viņa grasījās apraudāties. Ar raudāšanu negāja tik ātri.

– Es nezinu, ko tu gribi, lai es par to saku, Ērika, – Olivers noraizējies sacīja. Viņš domāja, ka uz kaut ko tādu patiešām bija iespējams pareizi atbildēt. Aplūkot pareizo atbildi grāmatas beigās. Viņam likās, ka noteikti pastāv kāds slepens attiecību noteikumu krājums un viņa, būdama sieviete, šos noteikumus pārzina, taču tīšām nevēlas viņam tos atklāt. – Es tikai… vai tu parunāsi ar Klementīni? – viņš vēlreiz pavaicāja.

– Es parunāšu ar Klementīni, – Ērika atkārtoja. – Līdz vakaram.

Viņa izslēdza telefona skaņas režīmu un ielika telefonu somā sev pie kājām. Taksometra šoferis pagrieza skaļāk radio. Nu jau viņš noteikti bija atteicies no domas lūgt Ērikai kādu padomu grāmatvedības jomā, droši vien nolēmis, ka, spriežot pēc viņas personiskās dzīves, uz viņas profesionālajiem padomiem nevar paļauties.

Ērika iedomājās par Klementīni, kura šajā brīdī neapšaubāmi jau bija beigusi savu nelielo runu un droši vien izpelnījusies pieklājīgus klausītāju aplausus. Neviens noteikti nebija ne saucis "bravo!", ne aplaudējis stāvot, ne arī nesis uz aizkulisēm ziedus.

Nabaga Klementīne, kura uzskatīja, ka viņai bija burtiski nepieciešams šādi pazemoties.

Oliveram bija taisnība: lēmums doties uz dārza viesībām neko nenozīmēja. To varēja pieskaitīt pie neatgūstamajām izmaksām. Viņa atbalstīja pakausi pret sēdekļa atzveltni un aizvēra acis. Atmiņā atausa aina, kurā viņai rudens lapu virpulī tuvojās sudrabaina automašīna.