Читать книгу Patiesi. Neprātīgi. Vainīgi - Laiena Moriartija - Страница 6

Dārza viesību diena

Virtuvi bija pārpludinājusi saules gaisma. Klementīne vienā pidžamā izpildīja skrējienu uz vietas, kamēr viņas vīrs kā virsseržants auroja:

– Skrien, kareivi, skrien!

Viņas divgadīgā meita Rūbija, kuras izspūrušie, gaišie mati līdzinājās putnu ligzdai, arī bija ģērbusies vienā pidžamā un dīdījās Klementīnei līdzās, ķiķinādama un lēkādama kā auklās iekārta marionete. Vienā tuklajā roķelē viņa bija cieši saspiedusi mīkstu, izmirkušu brokastu radziņa gabalu, bet otrā turēja metāla putojamo slotiņu ar koka rokturi, kaut gan Slotiņu neviens vairs neuzskatīja par parastu virtuves piederumu: Rūbija Slotiņu ēdināja, mazgāja un ik vakaru mīļi nolika gulēt ar zīdpapīru izklātā kurpju kastē. Dažbrīd Slotiņa bija puika, bet citkārt – meitene.

– Kāpēc es skrienu? – Klementīne elsa. – Man nepatīk skriet!

Šorīt Sems, izskatīdamies pēc sprediķotāja, bija paziņojis, ka ir izdomājis nesatricināmu plānu, kā viņai palīdzēt "dabūt gatavu to noklausīšanos, mazā". Iepriekšējā vakarā viņš bija kalis šo plānu līdz vēlai naktij.

Vispirms viņai vajadzēja piecas minūtes skriet uz vietas tik ātri, cik vien iespējams.

– Neuzdod jautājumus, vienkārši pildi pavēles! – Sems izrīkoja. – Cel tos ceļgalus augstāk! Tev ir kārtīgi jāiesildās.

Klementīne mēģināja celt ceļgalus augstāk.

Viņš noteikti bija ierakstījis meklētājā Google vārdus "padomi pirms orķestra noklausīšanās", un pirmais padoms noteikti bija skanējis patīkami banāli, piemēram: "Vingrojiet! Gādājiet, lai jūs būtu vislabākajā fiziskajā formā!"

Būt precētai ar kādu, kurš nebija mūziķis, nebija viegli. Mūziķis būtu zinājis, ka vislabāk viņa varētu sagatavoties tad, ja viņš no rīta pirms gājiena pie Ērikas aizvestu meitenes pastaigāties un ļautu viņai netraucēti pavingrināties. Tā jau nav nekāda lielā māksla, kareivi.

– Vēl divas minūtes! – Sems viņu vērīgi nopētīja. Viņš bija neskuvies un ģērbies vienās apakšbiksēs un sporta kreklā. – Patiesībā ar vēl vienu minūti varētu pietikt, tu neesi pārāk labā sportiskajā formā.

– Es beidzu, – Klementīne sāka kustēties lēnāk.

– Nē! Tu nedrīksti apstāties. Tev ir jāpaātrina sirds ritms, tādējādi radot situāciju, kas ir līdzīga uztraukumam pirms uzstāšanās. Tiklīdz tava sirds sāks darboties straujāk, tu uzreiz varēsi ķerties pie savu fragmentu spēlēšanas.

– Ko? Nē, tagad es nespēlēšu. – Viņa sāka kustēties lēnāk. Viņai bija vajadzīgs laiks, lai rūpīgi sagatavotu savus skaņdarbu fragmentus. – Es gribu vēl vienu krūzi kafijas.

– Skrien, kareivi, skrien! – Sems uzsauca.

– Ak, dieva dēļ. – Viņa turpināja skriet. Neliela izvingrināšanās tiešām nevarēja nākt par ļaunu, kaut gan patiesībā viņai jau sāpēja visas malas.

Dzīvojamajā istabā ietipināja viņu meita Hollija, kurai bija pieci gadi ("un trīs ceturtdaļas" – tas bija noteikti jāuzsver). Viņai mugurā bija pidžamas bikses un veca, saplēsta kleita ar multiplikācijas filmas varoņu attēliem, bet kājās – Klementīnes augstpapēžu kurpes. Viņa izrieza vienu gurnu, iespieda sānos roku, it kā atrastos uz sarkanā paklāja, un sāka gaidīt uzslavas.

– Oho, paskatieties tikai uz Holliju, – Sems paklausīgi sacīja. – Novelc tās kurpes, kamēr neesi paklupusi un sasitusies.

– Kāpēc jūs abas… skrienat? – Hollija uzrunāja māti un māsu, papildinādama pēdējo vārdu ar pārspīlēti izteiksmīgu žestu, lai to pienācīgi uzsvērtu. Tas bija viņas jaunais izsmalcinātais paradums. Diemžēl viņai šķita, ka šādi var uzsvērt jebkuru uz labu laimi izraudzītu vārdu. Jo biežāk, jo labāk. Viņa sarauca pieri. – Izbeidziet.

– Tavs tēvs liek man skriet, – Klementīne izdvesa.

Rūbijai piepeši apnika skriet. Viņa strauji atsēdās uz virtuves grīdas, rūpīgi nolika brokastu radziņa gabalu uz grīdas vēlākam laikam un sāka spēcīgi sūkāt īkšķi gluži kā smēķētājs, kuram steigšus nepieciešams uzvilkt kādu dūmu.

– Tēti, izbeidz likt mammai skriet, – Hollija pieprasīja. – Viņa jocīgi elpo!

– Es patiešām jocīgi elpoju, – Klementīne apstiprināja.

– Ļoti labi, – Sems attrauca. – Mums jau arī vajag, lai viņa paliek bez elpas. Meitenes! Nāciet man līdzi! Mums ir jāpaveic svarīgs darbs! Hollij! Novelc kurpes, kamēr neesi sasitusies!

Paķēris uz grīdas sēdošo Rūbiju rokās, viņš pasita meitu padusē gluži kā futbola bumbu tā, ka viņa sāka priecīgi spiegt, un aizskrēja pa gaiteni. Hollija metās viņiem pakaļ, nelikdamās ne zinis par pavēli novilkt kurpes.

– Turpini skriet, kamēr mēs tevi pasauksim! – Sems uzsauca no dzīvojamās istabas.

Klementīne, būdama tikpat nepaklausīga kā Hollija, ievērojami samazināja ātrumu.

– Mēs tevi gaidām! – Sems sauca.

Gandrīz smiedamās un smagi elsodama, Klementīne iegāja dzīvojamajā istabā un uz sliekšņa apstājās. Mēbeles bija aizstumtas pie sienām, un pašā telpas vidū pretī viņas nošu turētājam bija nolikts krēsls. Pret krēslu bija atbalstīts čells. Tā asais gals bija dziļi iespiests koka grīdā. Bija skaidrs, ka tur paliks kārtējā sīkā iedobīte. (Viņi bija vienojušies šādas iedobītes dēvēt par "īpatnībām", nevis par "bojājumiem".) No griestiem nokarājās liels palags, kas sadalīja telpu divās daļās. Aiz palaga sēdēja Hollija, Rūbija un Sems. Varēja dzirdēt, kā Rūbija ķiķina.

Tātad, lūk, par ko Sems bija tā sapriecājies. Viņš bija izdarījis tā, lai istaba izskatītos līdzīga noklausīšanās telpai. Baltais palags nozīmēja melno aizkaru, aiz kura kā neredzama šāvēju komanda – tiesājot un nosodot – sēdēja noklausīšanās komisija. Tā bija skatienam slēpta un klusa (neņemot vērā šad tad atskanējušu biedējošu iečaukstēšanos vai klepu un skaļo, garlaikoto, pārākuma pilno balsi, kas jebkurā mirklī varēja pārtraukt viņas spēli ar vārdiem "pietiks, paldies").

Viņa jutās pārsteigta un gandrīz nokaunējusies, sajutusi sava ķermeņa automātisko, primitīvo reakciju, ko bija izraisījis vientulīgais krēsls.

Klementīnes prātā zibenīgi atausa atmiņas par visiem tiem noklausīšanās pasākumiem, kuros viņa jebkad bija piedalījusies; tā bija īsta atmiņu kaskāde.

Par to reizi, kad visiem dalībniekiem bija atvēlēta tikai viena vienīga iesildīšanās telpa, tik satriecoši karsta un smacīga, tik pārpildīta ar šķietami ārkārtīgi talantīgiem mūziķiem, ka apkārt viss sāka griezties kā karuselī un kāda franču čelliste vienaldzīgi pastiepa roku, lai paglābtu no Klementīnes tvēriena izslīdējušo čellu. (Klementīne ģībšanas jomā bija īsta čempione.)

Par to reizi, kad viņa bija piedalījusies noklausīšanās pirmajā kārtā un visu nospēlējusi nevainojami, izņemot vienu apkaunojošu kļūmi skaņdarbā, pasāžā, kas pat nebija grūta, kļūdu, ko viņa līdz šim vēl ne reizi nebija pieļāvusi un vairs nekad arī nepieļāva. Viņa bija jutusies tik satriekta, ka trīs stundas pēc kārtas bija noraudājusi kafejnīcā Gloria Jean. Pie blakus galdiņa sēdošā dāma viņai bija devusi papīra salvetītes, bet viņas toreizējais draugs (obojists ar ekzēmu) nemitējās atkārtot: "Vienu vienīgu nepareizu noti tev piedos!" Viņam izrādījās taisnība, viena nepareiza nots tika piedota, pēcpusdienā viņai tika piezvanīts, lai uzaicinātu uz nākamo kārtu, taču tobrīd viņa jau bija tik ļoti pārgurusi no raudāšanas, ka viņas roka, turot lociņu, bija ļengana kā spageti, un līdz pēdējai konkursa kārtai viņa vairs nenokļuva.

– Sem, – viņa iesāka. Viņš bija mīļš, viņš rīkojās patiešām ļoti jauki, un Klementīne viņu par to dievināja, tomēr no tā nebija nekādas jēgas.

– Sveika, mammīt! – Rūbija aiz palaga skaidri izrunāja.

– Sveika, Rūbij, – Klementīne atsaucās.

– Kuš, – Sems norāja, – nekādas runāšanas!

– Kāpēc mamma nespēlē? – Hollija gribēja zināt. Nemaz nevajadzēja viņu redzēt, lai zinātu, ka viņa atkal ar izteiksmīgu žestu uzsvērusi pēdējo vārdu.

– Nezinu, – Sems atteica. – Ja šī kandidāte nespēlēs, mēs viņai darbu nedosim, vai ne?

Klementīne nopūtās, sapratusi, ka būs jāpiedalās spēlē. Viņa piegāja pie krēsla un apsēdās. Viņas mutē bija banānu garša. Ikreiz pa ceļam uz noklausīšanos viņa automašīnā apēda banānu, jo tie it kā saturēja dabiskus beta blokatorus, kas palīdzēja nomierināties. Nu viņa vairs nevarēja ēst banānus jebkurā citā laikā, jo tie tūlīt uzdzina domas par noklausīšanos.

Iespējams, šoreiz vajadzētu vēlreiz iedzert īstos beta blokatorus, taču tajā vienīgajā reizē, kad Klementīne bija to darījusi, viņas mute bija kļuvusi nepatīkami sausa, bet smadzenes – savādi tukšas, it kā pašā viņas galvas vidū kaut kas būtu uzsprādzis.

– Mammai jau ir darbs, – Hollija iebilda, – viņa jau ir čelliste.

– Šis ir viņas sapņu darbs, – Sems paskaidroja.

– Tā varētu sacīt, – Klementīne noteica.

– Kas tur bija? – Sems noprasīja. – Kas to teica? Tā taču nebija kandidāte, kura tur runāja, vai ne? Viņa nerunā, viņa tikai spēlē.

– Tā bija mamma, – Rūbija paskaidroja. – Sveika, mammīt!

– Sveika, Rūbij! – Klementīne atsaucās, ar kolofoniju ierīvēdama čella lociņu.

Sapņu darbs – iespējams, tas bija pārspīlēti sacīts (ja reiz Klementīne būtu sākusi sapņot, tikpat labi viņa varētu kļūt arī par pasaulslavenu solisti), tomēr viņa ļoti, ļoti gribēja šo darbu dabūt. Sidnejas Simfoniskā orķestra otrā čelliste. Vieta uz pilnu slodzi, ar pastāvīgu algu un karjeras iespējām. Darbs ar kolēģiem, atvaļinājumu un noteiktu grafiku. Ārštata mūziķes dzīve bija elastīga un jautra, taču tik nevienmērīga, tik sadrumstalota un izraibināta ar kāzām, oficiāliem uzstāšanās pasūtījumiem, mūzikas stundām, aizvietošanu un visu pārējo, ko vien viņai izdevās atrast. Tagad, kad meitenes bija sākušas iet bērnudārzā un skolā, Klementīne gribēja atsākt karjeras veidošanu.

Viņa jau pazina visu Sidnejas Simfoniskā orķestra stīgu sektoru, jo viņai bija bieži nācies aizvietot kādu mūziķi. ("Tātad tev vajadzētu dabūt to darbu vienā mierā, vai ne? Tāpēc, ka tu to jau dari!" Klementīnes māte iepriekšējā vakarā bija priecīgi paziņojusi, pat nenojauzdama par nežēlīgo konkurenci, kas valdīja Klementīnes pasaulē. Abi Klementīnes vecākie brāļi bija inženieri un strādāja ārzemēs. Kopš universitātes beigšanas viņu karjera bija loģiski un lineāri virzījusies uz priekšu. Viņi nekad nemēdza žēloties: "Man šodien galīgi nav noskaņojuma strādāt par inženieri!")

Klementīnes tuvākie draugi orķestrī bija Einslija un Hu, čelliste un kontrabasists, precēts pāris, kuriem arī vajadzēja sēdēt žūrijā aiz aizkara un izlemt Klementīnes likteni un kuri viņu atbalstīja visvairāk. Ar prātu Klementīne apzinājās, ka viņai ir labas izredzes. Vienīgi viņas mokošās, slimīgās bailes no noklausīšanās un briesmīgā baidīšanās no briesmīgās baidīšanās neļāva viņai pārvērst šo ideālo dzīvi par realitāti.

– Tev var palīdzēt vienīgi sagatavošanās, – Sems iepriekšējā vakarā bija paziņojis, it kā tas būtu vēl nedzirdēts padoms. – Un vizualizācija. Tev jāiztēlojas, kā tu uzvari.

Klementīne apzinājās – ir nelojāli uzskatīt, ka gatavošanās orķestra noklausīšanās pasākumam nav tas pats, kas, teiksim, gatavot PowerPoint prezentāciju par jauna pretblaugznu šampūna tirdzniecības un mārketinga plānu, ko Semam bija vajadzējis darīt iepriekšējā darbā. Varbūt tas bija viens un tas pats. Klementīne to nezināja. Viņa nespēja iztēloties, ko īsti dara tie cilvēki, kuri visu dienu sēž birojā pie datora. Sems šobrīd bija enerģijas pilns, viņš katru dienu devās uz darbu, izskatīdamies ļoti možs, jo nupat bija dabūjis mārketinga daļas vadītāja darbu kādā lielākā, "dinamiskākā" kompānijā, kas ražoja enerģijas dzērienus. Viņa jaunajā birojā strādāja daudz divdesmitgadīgu jauniešu. Dažreiz varēja manīt, kā Sema balsī iezogas viņu gari stieptās intonācijas. Viņš vēl aizvien atradās medusmēneša fāzē. Iepriekšējā dienā viņš bija pateicis kaut ko par "korporatīvās kultūras progresīvo domāšanu", un tas bija izskanējis bez jebkādas ironijas. Jaunajā darbā viņš bija sācis strādāt tikai pirms nedēļas. Klementīne bija nolēmusi vispirms nedaudz nogaidīt, lai tikai pēc tam sāktu viņu ķircināt.

– Vai es drīkstu iet paspēlēties ar iPad? – Hollija aiz aizkara apvaicājās.

– Kuš, jūsu mātei ir noklausīšanās, – Sems iebilda.

– Vai es vismaz varu paēst? – Hollija nerimās un tad sašutusi iesaucās. – Rūbij!

– Rūbij, lūdzu, izbeidz laizīt savu māsu, – Sems nopūtās.

Klementīne palūkojās augšup, pūlēdamās nedomāt par to, kā palags ir piestiprināts pie griestiem. Viņš taču nebūtu dzinis rasēšanas spraudītes mājokļa oriģinālajos dekoratīvajos griestos, vai ne? Nē. Viņš taču bija tas saprātīgākais. Klementīne paņēma lociņu un iegrozīja čellu vajadzīgajā pozīcijā.

Uz statīva bija saliktas notis. Iepriekšējā vakarā viņa bija tās pārskatījusi bez liekiem pārsteigumiem. Ar Brāmsu viss būs kārtībā. Ar Bēthovenu viss būs labi, ja vien viņai izdosies pareizi nospēlēt pirmās ievada taktis. Protams, "Dons Žuans", viņas mūža lāsts, bet vienkārši vajadzēja nedaudz vairāk pavingrināties. Viņa bija nopriecājusies, ieraugot Mālera Piektās simfonijas septīto daļu. Varbūt viņa tagad varētu nospēlēt Semam Māleru, lai viņš nopriecātos un nodomātu, ka ir viņai palīdzējis.

Kārtodama un noskaņodama čellu, Klementīne domās dzirdēja Mariannas balsi ar vācu akcentu. Tā deva viņai padomus noklausīšanās jomā. "Pirmie iespaidi ir svarīgi! Pat tad, kad tu tikai noskaņo instrumentu! Tev tas jādara ātri, klusi un mierīgi." Pēkšņi Klementīnē uzbangoja kārtējais sēru vilnis par bijušo mūzikas skolotāju, kaut gan kopš viņas nāves bija pagājuši jau desmit gadi.

Viņa atcerējās kādu reizi, kad bija sākusi ļauties panikai. Tolaik viņa bija nodomājusi, ka ir pārāk ilgi noņēmusies ar noskaņošanu. Bija šķitis, ka viņa sajutusi, kā no aizkara otras puses plūst nepacietība. Tas bija noticis Pērtā, un viņai bija nācies neparasti svilinošā tveicē stiept savu nevainojami noskaņoto čellu pāri četrstūrainam pagalmam uz stindzinoši aukstu koncertzāli.

Visas noklausīšanās savā ziņā bija murgainas, taču tā viena bija izrādījusies īpaši traumatiska. Uzraugs viņai bija licis pirms iziešanas uz skatuves novilkt kurpes, lai augsto papēžu klikšķēšana neatklātu viņas dzimumu. Viņš bija ieteicis Klementīnei mēģināt arī neklepot un nekrekšķināt, jo viņas dzimumu varēja atklāt arī tā. Viņa uzstājība jau gandrīz bija līdzinājusies apsēstībai. Uznākot uz skatuves, viņa ar zeķoto kāju bija paslīdējusi (melnas zeķes! Četrdesmit grādu karstumā!) un ļoti sievišķīgi iespiegusies. Kad čells beidzot bija noskaņots, Klementīne jau vairs nespēja savaldīties. Viņa trīcēja, svīda un drebēja, spēdama domāt vienīgi par to, cik daudz naudas bija iztērējusi par lidmašīnas biļetēm un viesnīcām, lai ierastos uz noklausīšanos un ciestu neveiksmi.

Ak dievs, cik ļoti viņa ienīda noklausīšanās! Ja viņa tiks pie šī darba, tad vairs nekad, nemūžam nevajadzēs piedalīties šādos pasākumos.

– Rūbij! Nāc atpakaļ! Neaiztiec!

Palags pēkšņi nokrita no griestiem, atklājot Semu, kurš sēdēja uz dīvāna, turēdams klēpī Holliju. Rūbija sēdēja uz grīdas, izskatīdamās vienlaikus gan vainīga, gan sajūsmināta par savu veikumu. Ap viņu bija izklājies palags.

– To izdarīja Slotiņa, – Rūbija paziņoja.

– Slotiņa to neizdarīja! – Hollija iebilda. – To izdarīji tu, Rūbij!

– Labi, labi, – Sems iejaucās. – Tikai mieru. – Viņš sāji uzsmaidīja Klementīnei un paraustīja plecus. – Man ienāca prātā, ka mēs varētu katru svētdienas rītu pēc brokastīm sarīkot noklausīšanās mēģinājumu. Man likās, ka tas varētu būt jautri un varbūt pat… noderīgi, taču viss droši vien sanāca drusku neveikli. Piedod.

Hollija norāpās zemē, piegāja pie palaga un pārvilka to sev pāri galvai. Rūbija ielīda māsai līdzās, un abas sāka sačukstēties.

– Tas nebija neveikli, – Klementīne atteica, atcerējusies savu bijušo draugu Dīnu, kontrabasistu, kurš tagad spēlēja Ņujorkas Filharmonijas orķestrī. Viņa atcerējās, kā bija vingrinājusies viņa priekšā un kā viņš bija saucis "Nā-ākamais!" un norādījis uz durvīm, lai liktu noprast, ka viņas spēle nekur neder, un kā viņa bija izplūdusi asarās. "Nolādēts, tā tava šaubīšanās par sevi ir tik garlaicīga," Dīns mēdza žāvādamies sacīt. Ej ellē, Dīn, tu biji iedomīgs kretīns un pat nemaz nebiji tik labs, draudziņ.

– Es aizvedīšu meitenes prom uz visu rītu, lai tu varētu pavingrināties, – Sems piedāvāja.

– Paldies, – Klementīne noteica.

– Nevajag pateikties, – Sems sacīja. – Tev nav jājūtas pateicīgai. Nopietni. Tūlīt pat izbeidz izskatīties pateicīga.

Viņa savilka seju pārspīlēti vienaldzīgā grimasē, un Sems iesmējās, taču Klementīne patiešām jutās pateicīga, un tur jau bija tā nelaime, jo viņa zināja, ka pateicība ir pirmais solis tajā sarežģītajā ceļā, kas ved pie aizvainojuma, nepamatota, tomēr patiesa aizvainojuma, un varbūt Sems bija to nojautis un tāpēc pasteidzies izteikties pirmais. Viņam jau bija nācies kaut ko tādu piedzīvot. Viņš zināja, kā šī noklausīšanās ietekmēs viņu dzīvi turpmāko astoņu nedēļu laikā, zināja, ka viņa pamazām sāks zaudēt prātu no uztraukuma un spriedzes, ko radīs pūles jau tāpat stāvgrūdām piepildītajā dzīvē izbrīvēt laiku tik ļoti vajadzīgajiem vingrināšanās brīžiem. Lai cik daudz laika nabaga Sems Klementīnei arī atlicinātu, ar to vienmēr bija par maz, jo viņai patiesībā vajadzēja, lai vīrs un bērni pagaidām pārstātu eksistēt. Viņai bija nepieciešams nonākt citā dimensijā, kurā viņa bija neprecēta sieviete bez bērniem. Tikai astoņas nedēļas. Viņai vajadzēja doties uz kādu namiņu kalnos (tādu, kurā būtu laba akustika), lai pārtiktu vienīgi no mūzikas, lai elpotu vienīgi to. Ietu pastaigāties. Meditētu. Kārtīgi paēstu. Nodotos visiem tiem pozitīvās vizualizācijas vingrinājumiem, ar ko mūsdienās noņēmās jaunie mūziķi. Viņai bija briesmīgas aizdomas, – ja kaut ko tādu patiešām izdotos īstenot, viņa pat neilgotos ne pēc Sema, ne pēc bērniem, un, ja arī tomēr ilgotos, tad šī sajūta būtu visnotaļ paciešama.

– Es zinu, – kad tuvojas noklausīšanās, es esmu nejauka, – Klementīne sacīja.

– Par ko tu tur runā? Kad tuvojas noklausīšanās, tu esi burvīga, – Sems iebilda.

Klementīne izlikās, ka iebelž viņam pa vēderu.

– Apklusti.

Viņš satvēra Klementīni aiz rokas, pievilka sev klāt un sagrāba lāča apskāvienā.

– Gan mēs ar visu tiksim galā, – viņš sacīja. Klementīne ieelpoja vīra smaržu. Viņš atkal bija mazgājies ar bērniem domāto meiteņu šampūnu "Vairs nekādu asaru". Viņa krūšu apmatojums bija mīksts un pūkains kā mazs cālītis. – Gan viss būs labi.

Klementīnei ļoti patika šis "mēs". Viņš tā sacīja vienmēr. Pat tad, kad Sems mājās kaut ko remontēja, kaut ko tādu, kur viņa nepiedalījās itin nekādā veidā, vienkārši turēdamās pa gabalu, viņš mēdza nopētīt paveikto, noslaucīt putekļu un sviedru klāto seju un noteikt: "Gan jau drīz mēs būsim tikuši galā."

Nesavtība viņam padevās dabiski. Viņai to vajadzēja drīzāk notēlot.

– Tu esi labs cilvēks, Semjuel, – Klementīne sacīja. Tas bija teksts no kāda pirms vairākiem gadiem redzēta televīzijas šova. Viņa to bija pasākusi atkārtot ikreiz, kad vēlējās pateikt "paldies, un es tevi mīlu".

– Es esmu ļoti labs cilvēks, – Sems piekrita, atlaizdams viņu. – Lielisks cilvēks. Iespējams, pat dižens cilvēks. – Viņš vēroja, kā zem palaga kustas mazie Hollijas un Rūbijas apveidi. – Vai tu esi redzējusi Holliju un Rūbiju? – viņš skaļi noprasīja. – Pirmīt viņas te vēl bija, bet nu laikam ir kaut kur nozudušas.

– Nezinu. Kur viņas varētu būt? – Klementīne pievienojās.

– Mēs esam šeit! – Rūbija notrallināja.

– Kuš! – Hollija šādas rotaļas uztvēra ļoti nopietni.

– Paklau, cikos mums bija jāiet pie Ērikas dzert tēju? – Sems apvaicājās. – Varbūt mums vajadzētu to viesošanos atcelt. – Viņš cerīgi paskatījās uz Klementīni. – Lai tu varētu visu dienu vingrināties?

– Mēs nevaram atcelt šo tikšanos, – Klementīne iebilda. – Ērika un Olivers grib… kā lai to labāk pasaka? Viņa grib kaut ko apspriest.

Sems saviebās.

– Izklausās draudīgi. Vai viņi gadījumā neminēja kaut ko par izdevīgām investīcijām? Atceries, kā Lorīna un Deivids reiz mūs uzaicināja vakariņās, taču tā bija tikai viltība, lai mēģinātu mūs iesaistīt viņu sasodītajā videi draudzīgo tīrāmo lupatiņu biznesā – vai nu kas, pie velna, tas īsti bija.

– Ja Ērika un Olivers mums piedāvātu kaut kur izdevīgi ieguldīt naudu, mēs to darītu, – Klementīne attrauca. – Mēs to pavisam noteikti darītu.

– Tev taisnība, – Sems noteica un sarauca pieri. – Varu derēt, ka viņi grib, lai mēs kopā ar viņiem piedalāmies kaut kādā masku skrējienā. – Abus pēdējos vārdus viņš uzsvēra tieši tāpat kā Hollija. – Par godu kādam cienījamam labdarības mērķim. Un tad mēs jutīsimies spiesti to darīt.

– Skrējiena laikā mēs viņus pārāk aizkavētu, – Klementīne aizrādīja.

– Jā, tiesa gan. Vismaz tu noteikti. Es ar savu iedzimto sportista talantu gan tiktu galā. – Sems sarauca pieri un domīgi pakasīja vaigu. – Jēziņ, ja nu viņi gribēs, lai mēs dodamies pārgājienā? Viņi apgalvos, ka tas nāks par labu bērniem. Ka tad viņi varēs pavadīt laiku brīvā dabā.

Ērika un Olivers bija apzināti izvēlējušies dzīvi bez bērniem. Lai gan vecāku pienākumi viņus neinteresēja, abi izrādīja aktīvu, gandrīz valdonīgu interesi par Holliju un Rūbiju, gandrīz vai tā, it kā šāda rīcība viņiem nāktu par labu un tā būtu daļa no sistemātiskās pieejas, ar kuras palīdzību viņi centās kļūt par vispusīgi attīstītiem, dažādās jomās izpausmi piedzīvojušiem cilvēkiem: mēs regulāri sportojam, mēs ejam uz teātri, mēs lasām visus pareizos romānus, nevis tikai no Bukera balvas kandidātu īsā, bet gan no garā saraksta, mēs apmeklējam visas pareizās izstādes un neviltoti interesējamies par starptautisko politiku, sociālajām problēmām un savu draugu jaukajiem bērniem.

Tas bija netaisni. Droši vien drausmīgi netaisni. Viņu interese par bērniem nebija tukša izrādīšanās, un Klementīne zināja, ka tiem iemesliem, kuru dēļ viņi tik stingri un rūpīgi kontrolēja savu dzīvi, nebija nekāda sakara ar vēlmi sacensties ar citiem.

– Varbūt viņi grib atvērt mūsu meitām trasta fondu, – Sems ieminējās. Tad viņš apdomājās un paraustīja plecus. – To es vēl varētu paciest. Esmu pietiekami vīrišķīgs.

– Tik bagāti jau nu gan viņi nav, – Klementīne iesmējās.

– Tu taču nedomā, ka vienam no viņiem varētu būt kāda briesmīgi reta, ģenētiska slimība, ko? – Sems noprasīja. – Iedomājies, cik slikti es tad justos. – Viņš saviebās. – Mūsu pēdējās tikšanās reizē Olivers izskatījās tāds kā izkāmējis.

– Viņi tādi kļūst tāpēc, ka skrien maratonus. Varu derēt, ka jebkurā gadījumā nekā slikta tur nebūs, – Klementīne izklaidīgi atteica, kaut arī viņu patiešām bija pārņēmusi nedaudz neomulīga sajūta, taču pie visa droši vien bija vainīga tikai noklausīšanās. Tā jau bija visu aptraipījusi un piešķīrusi turpmākajām astoņām nedēļām pastāvīgu zema līmeņa baiļu pieskaņu. Nebija no kā baidīties. Viņi taču grasījās tikai iedzert pēcpusdienas tēju skaistā, saulainā dienā.