Читать книгу Patiesi. Neprātīgi. Vainīgi - Laiena Moriartija - Страница 13

Dārza viesību diena

Dakota sajuta, ka priekšpagalmā kaut kas pazib. Pacēlusi galvu, viņa ieraudzīja, ka pār priekšpagalmu aizšaujas Bārnijs. Ārdurvis ar blīkšķi atsprāga vaļā, un viņa izdzirdēja tēta kliedzienu:

– Man tas cilvēks vienreiz ir līdz kaklam! Tifānij! Kur tu esi? Viņš ir pārkāpis visas robežas! Visam ir sava robeža, Tifānij, robeža! Un šoreiz tas cilvēks to ir pārkāpis!

Varēja dzirdēt, kā viņas māte kaut kur mājā atsaucas:

– Ko?

Ko, lūdzu, Dakota nodomāja.

– Dakota! Kur ir tava māte? Kur tu esi?

Dakota atradās tieši turpat, kur bija atradusies visu rītu: viņa sēdēja uz palodzes un lasīja grāmatu, taču tētis, protams, tādas nianses nekad neievēroja.

Māja bija tik liela, ka viņi nekad nespēja cits citu atrast. "Te jau ir vajadzīga karte," mēdza sacīt Dakotas krustmāte ikreiz, kad vien ieradās ciemos, kaut arī viņa te bija viesojusies miljoniem reižu un karte viņai itin nemaz nebija vajadzīga; viņa labāk par pašu Dakotu zināja, kur tieši kas jāliek virtuves skapīšos.

Dakota neatsaucās tētim. Mamma bija teikusi, ka viņa varēs izlasīt nodaļu līdz beigām un tad viņai vajadzēs palīdzēt uzkopt māju pirms viesu ierašanās. (It kā viņa būtu gribējusi tos viesus uzaicināt.) Dakota pacēla galvu un nedaudz apdomājās, jo patiesībā jau bija iesākusi lasīt nākamo nodaļu, taču tad viņa atkal paskatījās uz grāmatas lappusi, un pietika jau tikai ieraudzīt vārdus, lai viņa no jauna tiktu ievilkta atpakaļ grāmatā. Viņu pārņēma patīkama, fiziska sajūta, it kā viņa burtiski kristu atpakaļ "Bada spēļu" pasaulē, kur Dakota bija Katnisa, spēcīga, varena un izveicīga, un arī ļoti skaista. Dakota bija simtprocentīgi pārliecināta, ka arī viņa rīkotos tāpat kā Katnisa un Spēlēs ziedotu sevi savas mazās, jaukās māsas dēļ, ja vien viņai tāda būtu; viņa to nemaz īsti negribēja, jo viņas draudzenes Ešlingas mazā māsa vienmēr atradās līdzās un maisījās pa kājām un nabaga Ešlinga nekādi nevarēja tikt no viņas vaļā, bet, ja Dakotai tomēr būtu maza māsa, tad viņa pavisam noteikti būtu gatava viņas dēļ mirt.

– Kur tu esi, Dakota? – šoreiz tas bija mātes sauciens.

– Te, – Dakota nočukstēja un pāršķīra lapu. – Esmu tepat.