Читать книгу Patiesi. Neprātīgi. Vainīgi - Laiena Moriartija - Страница 17

Dārza viesību diena

Ērika paskatījās pulkstenī. Klementīnei un Semam bija vajadzējis ierasties pirms desmit minūtēm, taču no viņiem jau to varēja sagaidīt: viņi, šķiet, uzskatīja, ka ierašanās pusstundu pēc norunātā laika bija pilnīgi pieņemama.

Laika gaitā Olivers bija iemācījies samierināties ar viņu nokavēšanos un vairs nemudināja Ēriku ķerties pie telefona, lai pārliecinātos, vai tikai ar viņiem nav atgadījies kaut kas nelāgs. Šobrīd viņš nemierīgi staigāja šurpu turpu pa priekšnamu un laiku pa laikam ar neciešamu skaņu iesūca apakšlūpu zem augšējiem zobiem.

Ērika iegāja vannas istabā, ieslēdzās, divas reizes pārliecinājās, vai durvis patiešām ir ciet, un tad izvilka tablešu paciņu, kas bija paslēpta dziļi skapītī. Nevarēja sacīt, ka viņa tās būtu slēpusi no Olivera. Ja vien viņš vēlētos šīs tabletes apskatīt, tās atradās turpat skapītī, un Oliveram nebūtu iebildumu pret to, ka viņai nepieciešamas satraukumu mazinošas zāles. Gluži vienkārši viņš ārkārtīgi aizdomīgi izturējās pret visu, kas varēja iekļūt viņa ķermenī: gan pret alkoholu, gan pret tabletēm, gan arī pret pārtiku ar izbeigušos derīguma termiņu. (Arī Ērikai piemita tikpat slimīga apsēstība ar derīguma termiņiem. Klementīne apgalvoja, ka Sems šādus termiņus uztvēra kā ieteikumus.)

Ērikas psihoterapeite šīs zāles bija viņai izrakstījusi tām dienām, kad viņas nemiera simptomi (paātrināti sirdspuksti, roku trīcēšana, visaptveroša panikas un draudošu briesmu sajūta utt., utt.) varētu būt grūti apvaldāmi.

– Nedaudz paeksperimentējiet. Sāciet ar pavisam nelielu devu, – Ērikas psihoterapeite bija ieteikusi. – Iespējams, pat atklāsies, ka jums varētu pietikt ar ceturtdaļu tabletes.

Izņēmusi no blisteru paciņas vienu tableti, viņa ar īkšķa nagu mēģināja pārlauzt to uz pusēm. Tabletes vidū bija dziļa rieva, pa kuru to it kā varēja pārlauzt, iecere laba, taču izpildījums bija nepilnīgs. Tableti nekādi nebija iespējams pārlauzt uz pusēm. Zāles pret nemieru padarīja viņu nemierīgu. Visā šajā situācijā slēpās kāds ne pārāk smieklīgs joks.

Ērika bija iecerējusi ķerties pie šīm zālēm vienīgi pirms ciemošanās pie mātes. Doma par šodien gaidāmo sarunu ar Klementīni viņu padarīja nervozu, protams, ka tā bija, taču tādu satraukumu šādā situācijā būtu izjutis ikviens.

Tomēr pēc sarunas ar Vidu piebraucamajā ceļā viņa bija ienākusi pa durvīm un ieraudzījusi, ka vīrs neticīgi skatās uz viņu, muļķīgi nolaidis gar sāniem roku, kurā bija satvēris putekļu slotiņu. (Klementīnei šķita neticami, ka viņiem mājās ir putekļu slotiņa. "Kur ir tava putekļu slotiņa?" reiz Ērika bija viņai pavaicājusi kādā ciemošanās reizē, un Klementīne bija sākusi smieties no visas sirds, un Ēriku atkal bija pārņēmis jau pazīstamais, šķebinošais pazemojums. Kas to būtu domājis, ka putekļu slotiņas bija smieklīgas? Kā to vispār varēja zināt? Vai tad tās nebija ļoti noderīgas?)

– Kāpēc tev vajadzēja tā darīt? – Olivers bija noprasījis. – Kāpēc tev vajadzēja tieši šodien piekrist doties pie kaimiņiem uz dārza viesībām? Mēs taču bijām visu izplānojuši! Tas bija izplānots pirms vairākām nedēļām!

Būdams dusmīgs, viņš nekad nekliedza. Viņš pat nepacēla balsi. Viņš runāja tādā pašā pieklājīgi neticīgā tonī, kādā mēdza vērsties pie interneta pakalpojumu nodrošinātāja, lai pasūdzētos par kaut ko "nepieņemamu". Viņa mirdzošās acis aiz briļļu stikliem bija nedaudz pieplūdušas ar asinīm. Brīžos, kad Olivers dusmojās, viņš Ērikai nepatika, bet varbūt visiem viņu partneri dusmu brīžos izraisīja šādu nepatiku, un tāpēc tas bija normāli.

– Ērika, jums noteikti jāatbrīvojas no domas par to, ka normalitātei pastāv kaut kāds objektīvs mērs, – viņas psihoterapeite nerimās atkārtot. – Tādi "normāli" cilvēki, par kādiem jūs runājat, vispār nepastāv!

– Vai tu tīšām centies visu sabojāt? – Olivers bija noprasījis, pēkšņi sākdams runāt tik saspringti, it kā būtu atradis rēķinā kļūdu vai nupat sapratis, ka interneta pakalpojumu nodrošinātājs no viņa iekasējis divkāršu maksu.

– Protams, ka ne! – viņa bija sašutusi par šādu minējumu.

Olivers bija mēģinājis Ēriku pierunāt, lai viņa tūlīt pat aiziet pie kaimiņiem un pasaka Vidam, ka viņi galu galā tomēr nevarēs ierasties uz dārza viesībām. Viņš bija piedraudējis to izdarīt pats. Viņš jau bija grasījies iziet ārā pa durvīm, un Ērika bija satvērusi viņu aiz rokas, lai aizkavētu, un viņi dažas sekundes bija cīnījušies, un viņš, pūlēdamies tikt uz priekšu, pat bija sācis vilkt Ēriku sev līdzi pa virtuves grīdu sev aiz muguras. Tas bija neveikli, necienīgi un viņiem neraksturīgi. Klementīne un Sems citu klātbūtnē dažreiz mēdza izlikties, ka cīnās, un tādos brīžos Ērika un Olivers no kauna vienmēr sastinga. Viņi bija lepni, ka nekad tā neuzvedas. Tieši tāpēc Olivers apstājās un padodamies augstu pacēla rokas.

– Labi, – viņš sacīja. – Lai paliek. Parunāsim ar Klementīni un Semu citreiz. Iesim uz dārza viesībām un izklaidēsimies.

– Nekā nebija. Mēs darīsim to, ko esam nolēmuši. Tā būs labāk, – Ērika iebilda. – Mēs viņiem uzdosim to jautājumu. Tad tas būs pateikts. Mēs sacīsim: jums nevajag atbildēt uzreiz. Tad mēs piebildīsim: labi, un nu iesim uz dārza viesībām. Tas būs parocīgs sarunas noslēgums, jo citādi tā saruna vienkārši būs neveikla.

Un nu viņiem vajadzēja ierasties kuru katru brīdi. Viss bija sagatavots. Spēļu galds bērniem. Šķīvis ar sausajiem cepumiem un mērcēm.

Tomēr Ērikas sirds kā sacīkšu auto šaudījās pa viņas krūtīm, bet rokas nevaldāmi trīcēja.

Viņa nolamāja nejēdzīgo, sīko tableti, kura joprojām bija nesalaužama.

Atskanēja durvju zvans. Šī skaņa bija kā ātrs, spēcīgs spēriens pa viņas pakrūti. Viņa palika bez elpas. Tablete izkrita no viņas neveiklajiem pirkstiem.

– Bailes no durvju zvana, – viņas psihoterapeite bija konstatējusi gandrīz vai apmierināti, jo uz Ēriku varēja attiecināt visus vajadzīgos aprakstus. – Tās ir ļoti izplatītas. Protams, jums ir briesmīgi bail no durvju zvana, jo visas bērnības laikā jums ir bijis briesmīgi bail no atmaskošanas.

Ērika nometās uz ceļgaliem. Vannas istabas flīzes zem tiem bija aukstas un cietas. Grīda bija tīra. Dzeltenā tablete gulēja tieši flīzes vidū. Viņa piespieda tabletei pirksta galu, pacēla to un aplūkoja. Pie durvīm kāds atkal piezvanīja. Viņa uzlika visu tableti uz mēles un norija.

No gaidāmās sarunas bija atkarīgs pilnīgi viss. Dieva dēļ, skaidrs, ka viņa bija uztraukusies. Ērika juta, ka elpa bija kļuvusi sekla. Viņas elpas vilcieni bija gandrīz nemanāmi un strauji, tāpēc viņa uzlika roku sev uz vēdera un dziļi ieelpoja tā, kā bija mācījusi psihoterapeite ("gaisam jānonāk jūsu vēderā, nevis krūtīs"). Tad viņa izgāja no vannas isabas un iznāca priekšnamā tieši tobrīd, kad pa mājas durvīm iebrāzās Klementīne, Sems, Hollija un Rūbija. Trokšņa, kustību un dažādu smaržu juceklis, it kā viņi būtu desmit, nevis tikai četri.

– Es nopirku pudeli šampanieša, ko paņemt līdzi, ejot pie kaimiņiem, – Klementīne parādīja pudeli, kamēr Ērika sasveicinādamās viņu noskūpstīja. – Un jums es neko neatnesu. Vai tas ir nepieklājīgi? Ak tā, pag, man ir tā grāmata, kuru es tev apsolīju, Oliver. – Viņa sāka rakņāties pa savu lielo, svītraino somu, meklēdama grāmatu. – Es to diemžēl nedaudz aplēju ar karsto šokolādi, piedod, tomēr cauri tiem šokolādes traipiem visu vēl var izlasīt. Vai kaut kas noticis, Ērika, tu izskaties nedaudz bāla?

– Viss ir kārtībā, – Ērika stīvi atteica. – Labdien, meitenes.

Meitenes bija uzvilkušas baletsvārciņus, legingus un kokvilnas džemperus ar kapucēm. Pie viņu mugurām ar sarežģītiem futrāļa veida elastīgiem stiprinājumiem bija piekarināti fejas spārni ar vizuļiem. Abām bija neķemmēti mati un nemazgātas sejas. (Kādam bija pieticis laika uzvilkt fejas spārnus, bet ne aši notīrīties vannas istabā!) Jau tikai skatoties vien uz viņām, Ērika sajuta to pašu smeldzi, kas viņu pārņēma ikreiz, vērojot Klementīnes uzstāšanos.

– Hollij, sasveicinies ar Ēriku. Runā skaidri, – Klementīne mudināja, it kā Ērika būtu veca krustmāte, kura pieprasa pieklājīgu izturēšanos. – Paskaties viņai acīs un pasaki "labdien". Vai tu samīļosi Ēriku, Rūbij? Ā, tu arī, Hollij. Jauki.

Ērika noliecās, un meitenes apķērās viņai ap kaklu. Abas smaržoja pēc zemesriekstu sviesta un šokolādes.

Rūbija, iebāzusi mutē īkšķi, cerīgi pacēla augšup savu putojamo slotiņu.

– Sveika, Slotiņ, – Ērika sacīja. – Kā tev šodien klājas?

Rūbija pasmaidīja, neizņemdama īkšķi no mutes. Kaut gan Ērika pret Slotiņu vienmēr izturējās pieklājīgi, patiesībā viņai šķita, ka Klementīnei un Semam īsti nevajadzētu atbalstīt ne šādu priekšmeta personifikāciju, ne arī Rūbijas lielo pieķeršanos šādai lietai. Pati Ērika kaut ko tādu jau sen būtu iznīdējusi pašā saknē. Ērika domāja, ka arī viņas psihoterapeite uzskata tāpat, kaut gan viņa par to izteicās kaitinoši izvairīgi.

Ērika pamanīja, ka Hollija uzmetusi plecā mazo, koši zilo, ar vizuļiem izšūto somiņu, ko viņa pirms diviem gadiem bija uzdāvinājusi meitenītei Ziemassvētkos. Ieraugot milzīgo sajūsmu Hollijas sejā tobrīd, kad viņa bija atvērusi dāvanu un atradusi tur somiņu, Ēriku bija pārņēmušas tik spēcīgas sajūtas, ka viņas seja bija savilkusies grimasē, un viņai bija nācies strauji novērsties.

Tagad Hollija somā staipīja apkārt savu akmeņu kolekciju, kas pamazām kļuva aizvien apjomīgāka. Ērika bija nedaudz noraizējusies par Hollijas akmeņu kolekciju, jo šī aizraušanās pamazām sāka līdzināties apsēstībai, kas acīmredzami varēja novest pie visdažādākajām problēmām, taču viņas psihoterapeite bija ļoti uzstājīgi iebildusi, ka par Hollijas akmeņu kolekciju viņai itin nemaz nav jāuztraucas, ka tas ir pilnīgi normāli un ka droši vien nav prātīgi ieteikt Klementīnei labāk uzmanīt savu meitu, tomēr Ērika tik un tā bija ieteikusi Klementīnei labāk uzmanīt savu meitu, un Klementīne bija nosolījusies tā arī darīt, uzlūkodama Ēriku tik iecietīgi, it kā viņai būtu piemeties vecuma vājprāts. Dažreiz viņa mēdza tā rīkoties.

Olivers notupās Hollijai līdzās.

– Es to atradu viņdien, – viņš sacīja, rādīdams viņai plakanu, ovālu, zilu akmeni. – Tajā ir tādi mazi spīgulīši. – Viņš norādīja uz tiem ar pirkstu. – Iedomājos, ka tev tas varētu patikt.

Ērika aizturēja elpu. Pirmkārt, kāpēc Olivers atbalstīja Hollijas akmeņu krāšanas noslieci, ja viņa bija dalījusies ar vīru savās raizēs, un, otrkārt un daudz svarīgāk, vai Hollija grasījās viņu atraidīt tik aizvainojoši un atklāti, kā bērni mēdza to darīt? Klementīne bija stāstījusi Ērikai, ka Hollijai patīk pašai meklēt akmeņus (izskatījās, ka lielākā daļa no tiem bija tikai parasti, vienkārši, netīri dārza akmeņi). Cik varēja noprast, tad Klementīnes brīnišķīgais tēvs reiz bija mēģinājis izmantot Hollijas ieinteresētību, lai viņai kaut ko iemācītu, un uzdāvinājis viņai nelielu dārgakmeni, kam pievienota kartīte ar informāciju par tā ģeoloģiskajām īpašībām, taču viņa par to nebija likusies ne zinis.

Hollija paņēma akmeni, piemiedza acis un nopētīja to.

– Tas ir labs akmens, – viņa paziņoja, atvēra somiņu un pievienoja akmeni savai kolekcijai.

Ērika izelpoja.

– Kas tagad jāsaka? – Klementīne noprasīja, un Hollija tieši tajā brīdī pateica:

– Paldies, Oliver, – un tad drūmi paskatījās uz māti. – Es jau pateicu "paldies".

Ērika nodomāja, ka Klementīnei pirms iejaukšanās patiešām būtu vajadzējis ļaut Hollijai to pateikt pašai. Viņa sasita plaukstas.

– Es jums abām esmu sagatavojusi spēļu galdu, – viņa paziņoja.

– Izklausās aizraujoši, vai ne, meitenes?! – Klementīne iesaucās tik teatrāli jautri, it kā Ērika viņas bērniem būtu piedāvājusi nodarboties ar kaut ko nepiemērotu un garlaicīgu, piemēram, ar tamborēšanu.

– Vai tu vakar vakarā skatījies to spēli? – Sems noprasīja, tiklīdz Olivers bija izslējies.

– Protams, ka skatījos, – Olivers atteica gluži kā cilvēks, kurš beidzot grasās ķerties pie pārbaudes darba, kuram ir pamatīgi gatavojies. Patiesībā viņš iepriekšējā vakarā patiešām bija noskatījies spēli, lai spētu atbildēt uz Sema jautājumiem, it kā tēlota interese par sportu varētu ietekmēt šīsdienas sarunas iznākumu.

Sems izskatījās iepriecināts. Parasti sarunas ar Oliveru par sportu beidzās, vēl īsti nesākušās.

– Ko tu teiksi par to pārtverto piespēli pirmajā puslaikā?

– Izbeidziet taču vienreiz! Mēs negribam runāt par futbolu! – Klementīne iejaucās. – Nelieciet mums mocīties neziņā. Kas tas par noslēpumaino jautājumu, kas mums jāapspriež?

Ērika pamanīja, ka Olivera sejā pazib panika. Visi vēl aizvien mīņājās priekšnamā. Tā tas nebija iecerēts.

– Mēs neteiksim ne vārda, kamēr visi nebūs klusi apsēdušies katrs savā vietā, – Ērika paziņoja. Iespējams, tablete bija sākusi iedarboties. Viņas sirds pukstēja vienmērīgi.

– Viņa nu gan ir herrschuchtige Frau, – Klementīne noteica.

– Ko tu teici? – Hollija gribēja zināt.

– Vācu valodā tas nozīmē "valdonīga sieviete", – Ērika paskaidroja. – Jābrīnās, ka tava mamma spēj paturēt prātā tik garu vārdu. Varbūt palūgsim, lai viņa to atkārto pa burtiem?

Trīspadsmit gadu vecumā Ērika un Klementīne skolā bija mācījušās vācu valodu un pamazām sākušas jūsmot par apvainojošiem vārdiem. Ģermānisko zilbju skarbie sprakšķi viņām sagādāja prieku. Dažreiz viņas vienlaicīgi pagrūda viena otru; tikai tik stipri, lai otra gandrīz, bet ne pilnīgi zaudētu līdzsvaru.

Tā bija viņu kopīgā aizraušanās. Viena no dažām.

– Tikai tāpēc, ka viņai bija augstāks vērtējums nekā man, – Klementīne izteiksmīgi saviebās.

– Jā, tikai aptuveni par divdesmit punktiem augstāks, – Ērika piekrita. – Dummkopf.

(Viņas vērtējums bija tieši par divdesmit diviem punktiem augstāks nekā Klementīnei.)

Klementīne iesmējās šķietami sirsnīgi, un Ērika juta, ka nomierinās. Vajadzēja paturēt prātā, ka viņai vienmēr jāuzvedas šādi: savā ziņā vieglprātīgi un nesatricināmi, ne tik uzstājīgi. Vai arī uzstājīgi, taču nevis kaitinoši, bet gan uzjautrinoši un mīļi.

Pēc dažām minūtēm visi jau atradās savās vietās. Meitenes priecīgi līmēja uz kartona loksnēm sārtus vizuļus. Ērika ar pamatotu lepnumu secināja, ka viņas spēļu galds izpelnījies lielu atzinību. Citādi jau nemaz nevarēja būt. Mazām meitenēm ļoti patika gatavot dažādas lietiņas. Ērikas bērnībā arī Klementīnes māte bija sēdinājusi viņu pie tāda paša spēļu galda. Ērika bija dievinājusi gan mazos, kārtīgi sarindotos trauciņus ar zeltainu zvaigžņu uzlīmēm, gan līmes podiņus. Klementīnei tas galds taču noteikti bija paticis tikpat ļoti kā Ērikai. Kāpēc viņa tādu nebija sarūpējusi arī saviem bērniem? Ērikai bija pieticis prāta par to neieminēties. Viņas interese par meitenēm pārāk bieži tika uztverta kā kritika.

– Man ļoti garšo tie cepumi ar sezama sēkliņām, – Klementīne paziņoja, kad abi pāri dzīvojamajā istabā bija apsēdušies viens otram pretī. Viņa nepieceldamās pavirzījās uz priekšu, lai paņemtu cepumu, un Ērikas acu priekšā uz mirkli pazibēja viņas krūšu bedrīte. Balts krūšturis. Klementīnei kaklā karājās smaragda kulons, ko Ērika viņai bija uzdāvinājusi trīsdesmitajā dzimšanas dienā. Mazais galdiņš atradās pārāk tālu no dīvāna, un Klementīne graciozi kā geiša noslīga uz ceļgaliem.

Viņa bija uzvilkusi baltu krekliņu, tirkīzzilu jaku un kuplus svārkus ar milzīgām, baltām margrietiņām uz dzeltena fona. Nu šie svārki izklājās ap viņu uz grīdas. Viņa bija kā krāsas šļaksts Ērikas gaiši brūnajos toņos iekārtotās dzīvojamās istabas vidū.

– Man prātā bija palicis, ka tev tie vai nu ļoti garšo, vai riebjas, – Ērika sacīja.

Klementīne vēlreiz iesmējās.

– Es kaislīgi dievinu sausos cepumus.

– Viņa ir kā traka pēc cepumiem, – Sems pievienojās, kamēr Klementīne pat neapvaicājusies nogrieza siera šķēlīti, uzlika to uz cepuma un pasniedza viņam.

– Tēta jociņi, – Klementīne izteiksmīgi saviebās un noslīga atpakaļ uz dīvāna.

– Vai tu esi bijis pie manikīres, vecīt? – Olivers noprasīja Semam, un Ērika nodomāja: ko viņš tur runā? Vai viņš neveiksmīgi cenšas izlikties, ka ir tāds pats draudzīgs un vienkāršs austrāliešu puisis kā Sems?

Taču Sems pacēla roku un parādīja nagus, kas bija nolakoti koraļļu sārti.

– Jā, tas ir Hollijas darbs, – viņš atteica. – Par šo izrādīto godu man nācās samaksāt.

– Viņai tas padodas gluži labi, – Klementīne sacīja. – Tikai nedrīkst aizmirst, ka laka būs jānotīra, pirms viņš rīt dosies uz darbu, lai neviens nesāktu apšaubīt viņa vīrišķību.

– Lai neviens neuzdrošinās apšaubīt manu vīrišķību! – Sems pabungoja sev pa krūtīm, un Olivers iesmējās. Varbūt nedaudz pārāk aizrautīgi, tomēr patiesībā gluži labi. Tonis bija īstais.

– Nu ko, – Olivers iesāka un noklepojās. Ērika ievēroja, ka viņa ceļgals nemierīgi raustās. Viņš uzlika uz ceļgala plaukstu, kā vēlēdamies to apturēt.

– Lai jūs izprastu cēloni… – Ērika iesāka.

– Tas noteikti būs kaut kas nopietns. – Klementīne savilka uzaci. – Cēlonis.

– Mēs jau divus gadus nesekmīgi pūlamies tikt pie bērna, – Ērika paziņoja. Vienkārši vajadzēja sākt runāt. Un pēc tam turpināt.

Klementīne nolaida roku ar cepumu, kurā nupat bija grasījusies iekost, un tas palika viņai priekšā.

– Ko?

– Mēs vienpadsmit reizes esam izmēģinājuši mākslīgo apaugļošanu, – Olivers sacīja.

– Ko? – Klementīne atkārtoja.

– Tas nu gan ir bēdīgi, – Sems klusi noteica.

– Bet jūs taču nekad… – Klementīne izskatījās apmulsusi. – Man likās, ka jūs negribat bērnus. Jūs vienmēr esat teikuši, ka negribat bērnus.

– Mēs ļoti gribam bērnus, – Olivers iebilda un paslēja zodu augstāk.

– Es tā teicu, kad biju jaunāka, – Ērika paskaidroja. – Tagad esmu pārdomājusi.

– Bet es biju pieņēmusi, ka arī Olivers domā tāpat, – Klementīne sacīja un apsūdzoši paskatījās uz Oliveru, kā cerēdama, ka viņš atkāpsies, atzīs, ka viņai ir taisnība, un noteiks: "Ak, piedod, protams, tev ir taisnība, mēs nemaz negribam bērnus. Ko mēs vispār bijām iedomājušies?"

– Es vienmēr esmu gribējis bērnus, – Olivers iebilda. – Vienmēr. – Viņa balss aizsmaka, un viņš noklepojās.

– Bet vienpadsmit mākslīgās apaugļošanas reizes? – Klementīne uzrunāja Ēriku. – Un tu man neko neteici? Tu to visu pārdzīvoji, nebilzdama ne vārda? Tu glabāji šo noslēpumu divus gadus? Kāpēc tu man neko neteici?

– Mēs vienkārši nolēmām nevienam neko nestāstīt, – Ērika nedroši paskaidroja. Izklausījās, ka Klementīne ir aizvainota. Gandrīz dusmīga. Ērika juta, ka viss pēkšņi sāk mainīties.

Pag… vai tas bija slikti? Viņai nekad pat prātā nebija ienācis, ka viņa spētu ievainot Klementīni. Klementīne varēja nodarīt pāri viņai, bet ne otrādi, taču nu Ērikai kļuva skaidrs, ka viņa kārtējo reizi bija visu pārpratusi. Klementīne bija viņas tuvākā draudzene, un ar draugiem bija pieņemts dalīties gan problēmās, gan noslēpumos. Protams, ka bija. Ak dievs, to taču zināja visi. Sievietes bija bēdīgi slavenas ar savu vēlmi dalīties visā.

Diemžēl Olivers bija ļoti uzstājis, ka viņi par to nedrīkst nevienam stāstīt, un, godīgi sakot, Ērika nebija iebildusi. Viņai nemaz negribējās dalīties. Viņa nevēlējās nevienam par to stāstīt. Viņa bija iztēlojusies, ka reiz piezvanīs Klementīnei, lai paziņotu labos jaunumus. Jaunumus, kas tā arī nebija uzradušies.

Un galu galā viņai noslēpumu glabāšanas jomā bija liela pieredze.

– Piedod, – viņa noteica.

– Nē, nē! – Klementīne iesaucās. Viņa vēl aizvien nebija apēdusi savu cepumu. Viņas seja bija pietvīkusi. – Piedod tu man. Mīļo stundiņ, runa taču nav par mani. Protams, ja reiz tu negribēji par to runāt, viss ir kārtībā. Es cienu tavu privāto dzīvi. Man tikai ir žēl, ka nevarēju būt tev līdzās. Droši vien bija brīži, kad es sūkstījos par meitenēm, bet tu domāji: ak, dieva dēļ, aizveries, Klementīne, vai tu neapjēdz, cik ļoti tev ir paveicies? – Izklausījās, ka viņa ir tuvu asarām.

Tādi brīži patiešām bija gadījušies.

– Skaidrs, ka es nekad tā neesmu domājusi, – Ērika atteica.

– Lai nu kā, tagad mēs to zinām, – Sems iejaucās un uzlika plaukstu uz Klementīnes rokas. – Tātad, pats par sevi saprotams, ja jums vajag…

Viņš izskatījās piesardzīgs. Varbūt viņš domāja, ka viņiem vajag naudu.

Uz mirkli iestājās klusums.

– Tātad tas, par ko mēs ar jums šodien gribējām parunāt, – Olivers iesāka un paskatījās uz Ēriku. Tas bija mājiens, ka viņai jāturpina runāt, taču viss bija pagalam. Viņa bija visu sabojājusi. Ja vien viņa visu šo laiku būtu uzvedusies kā normāla draudzene, ja viņa būtu visu pastāstījusi Klementīnei jau pašā sākumā, kad viņi bija nolēmuši izmēģināt mākslīgo apaugļošanu, šai sarunai būtu stabils, pienācīgs pamats. Ikviena vilšanās, ikviena pēdējo divu gadu laikā piedzīvotā neveiksme būtu kalpojusi par ieganstu līdzcietībai, un viņi būtu varējuši to izmantot, bet nu Ērikai pretī sēdēja apmulsusi, aizvainota draudzene un viņai vairs nebija neviena trumpja, ko likt galdā.

Ērikas pakrūtē kā nelabums sagriezās riebums pret sevi. Viņa nekad neko nespēja paveikt kā nākas. Lai cik ļoti viņa arī censtos, vienmēr kāds nieks nogāja greizi.

– Mans ārsts teica, ka tagad mums ir atlikusi viena vienīga iespēja – atrast olšūnu donoru, – Ērika sacīja. – Tāpēc, ka manas olšūnas ir ļoti sliktas. Patiesībā nekur nederīgas. – Viņa mēģināja kliedēt drūmo noskaņu tāpat, kā pirmīt bija to darījusi priekšnamā, tomēr visu sejas liecināja, ka viņai nekas nav izdevies.

Klementīne pamāja. Varēja manīt, ka viņa pat nenojauš, kas tagad sekos.

Viņa atcerējās gaišmataino, glīto Diānu Diksoni, kura skolas rotaļu laukumā bija apņēmīgi pienākusi pie Klementīnes, ieraudzījusi Ēriku un saviebusies. Ar tādu sejas izteiksmi varēja lūkoties uz tarakānu. "Kāpēc tu spēlējies ar viņu?" Diāna noprasīja. Ērika tā arī nebija aizmirsusi ne pazemojumu, kas bija pazibējis Klementīnes sejā, ne to, kā Klementīne bija izslējusies un paziņojusi Diānai: "Viņa ir mana draudzene."

– Un tāpēc mums ienāca prātā… – Olivers atkal pamudināja, gaidīdams, kad Ērika sāks runāt. Varēja skaidri manīt, ka uzdot jautājumu bija uzticēts viņai. Klementīne taču bija viņas draudzene.

Tomēr Ērika nespēja parunāt. Viņas mute bija sausa un it kā iztukšota. Iespējams, pie visa bija vainīga tablete. Tā droši vien bija zāļu blakne. Viņa bija gribējusi izlasīt mazo lapiņu par blaknēm. Nu viņa ar skatienu ieurbās dzeltenajās margrietiņās uz Klementīnes svārkiem un domās sāka tās skaitīt.

Olivers atsāka runāt gluži kā aktieris, kurš izglābj izrādi, pateikdams repliku, kas lugā atvēlēta kādam citam. Viņa balsī bija jūtama viegla histērijas pieskaņa.

– Klementīne, – viņš sacīja. – Mēs gribam lūgt… mēs šodien gribējām ar tevi runāt… nu, mēs gribam zināt, vai tu būtu ar mieru kļūt par olšūnu donoru.

Atrāvusi acis no margrietiņām, Ērika ielūkojās Klementīnei sejā un pamanīja, ka pār to ātri kā fotokameras zibspuldzes uzplaiksnījums pārlaižas milzīgs riebums. Tas uzradās un izgaisa tik strauji, ka Ērika gandrīz bija gatava noticēt, ka bija to tikai iztēlojusies, tomēr tā vis nebija, jo viņa lieliski spēja izprast citu cilvēku sejas izteiksmes. Šī spēja viņā bija saglabājusies kopš bērnības, kad viņai bija nemitīgi nācies pētīt mātes seju, vērot, analizēt, mēģināt laikus mainīt mātes uzvedību. Diemžēl tā tikai retumis bija ļāvusi viņai kaut ko vērst par labu; viņa gluži vienkārši vienmēr zināja, kad gaidāms kaut kas nelāgs.

Neatkarīgi no tā, ko Klementīne grasījās teikt vai darīt, Ērikai bija skaidrs, ko viņa patiesībā izjūt.

Klementīne izskatījās savaldīga un pavisam rāma. Viņas sejā bija parādījusies ārkārtīgas koncentrēšanās pilna izteiksme, kas tur uzradās pirms katras uzstāšanās, it kā viņa būtu nonākusi citā līmenī, transcendentālā apziņas pakāpē, kura Ērikai allaž paliks neaizsniedzama.

Klementīne aizlika atrisušu matu šķipsnu aiz auss. To pašu garo, cirtaino matu šķipsnu, kas, viņai spēlējot, vienmēr noslīga uz čella pusi, tomēr nez kāpēc nekad nepieskārās stīgām.

– Ak tā, – viņa mierīgi noteica. – Skaidrs.