Читать книгу Patiesi. Neprātīgi. Vainīgi - Laiena Moriartija - Страница 5

Vieglas panikas pārņemta, Klementīne izbrauca no bibliotēkas stāvlaukuma, ar vienu roku turēdama stūri, bet ar otru knibinādamās ap ventilatora regulatoru, jo automašīnas vējstikls bija pēkšņi un nežēlīgi aizmiglojies tik pamatīgi, ka vietām tam vairs neko nevarēja redzēt cauri.

Viņa bija gribējusi doties ceļā jau pirms divdesmit minūtēm. Kad viņas runa bija galā un cilvēki bija sākuši ierasti nedroši, paklusi aplaudēt, kā nebūdami pārliecināti, vai tā darīt vispār būtu pieklājīgi, viņa bija mēģinājusi tikt līdz durvīm (tās atradās tik tuvu un tomēr tik tālu), taču ik pēc brīža kāds bija viņu aizkavējis ar sarunām. Nelielais, taču necaurejamais ļaužu bariņš nu bija ķēries pie bezmaksas uzkodām un rīta tējas. Kāda sieviete vēlējās viņu apskaut un papliķēt viņai pa vaigu. Kāds vīrietis, kuram uz kakla viņa vēlāk ievēroja ietetovētu svītru kodu, dedzīgi vēlējās uzklausīt viņas domas par pašvaldības baseina pārbūves projektu un, šķiet, nemaz nenoticēja, kad viņa atzinās, ka nav vietējā un tāpēc patiesībā nemaz nevar par to izteikties. Sīciņa, sirma dāma vēlējās, lai viņa nogaršo sārtā papīra salvetē ietītu burkānu kūkas gabaliņu.

Viņa bija apēdusi burkānu kūku. Tā bija ļoti garda. Tas arī bija viss.

Par laimi, vējstikls atkal kļuva caurspīdīgs, Klementīne izstūrēja no stāvvietas un nogriezās pa kreisi. Tā viņa mēdza darīt vienmēr, īsti nezinādama, uz kurieni vēlas doties.

– Sāc runāt, – viņa uzrunāja savu GPS. – Tev ir tikai viens darbs. Dari to.

Klementīnei vajadzēja, lai GPS norāda viņai ceļu uz draudzenes Einslijas māju. Viņa devās turp, lai Einslijas un viņas vīra Hu priekšā nospēlētu skaņdarbus, ko bija sagatavojusi noklausīšanās pasākumam. Līdz tam bija atlikušas divas nedēļas.

– Tātad tu tomēr dosies uz to noklausīšanos? – viņas māte pirms nedēļas bija vaicājusi. Pemas balsī bija ieskanējies pārsteigums un, iespējams, arī nosodījums, taču Klementīne pēdējā laikā visur saklausīja vienīgi nosodījumu, un tāpēc varbūt viņai tā bija tikai izlicies.

– Jā, es tomēr došos uz noklausīšanos, – viņa bija salti attraukusi, un māte bija apklususi.

Nu viņa brauca lēni, gaidīdama norādes, taču GPS klusēja un apdomājās.

– Vai tu man vienreiz pateiksi, kur jābrauc? – Klementīne noprasīja.

Acīmredzot ne. Viņa piebrauca pie krustojuma un nogriezās pa kreisi. Viņa taču nevarēja visu laiku nogriezties tikai pa kreisi, jo citādi sanāktu mest apļus. Vai tad ne? Savulaik viņa būtu pārbraukusi mājās un visu izstāstījusi Semam un viņš būtu pasmējies, paķircinājis viņu, pažēlojis un piedāvājis nopirkt viņai jaunu GPS ierīci.

– Es tevi ienīstu, – Klementīne uzrunāja klusējošo GPS. – Es tevi ienīstu un nicinu.

GPS izlikās, ka neko nav dzirdējusi. Klementīne vērīgi palūkojās ārā pa logu, mēģinādama lietū saskatīt kādu norādi. Viņa rauca pieri tik stipri, ka juta – drīz viņai sāks sāpēt galva.

Viņai nemaz nebūtu vajadzējis atrasties šeit un lietū braukt uz otru Sidnejas galu cauri šai neizteiksmīgajai, pelēkajai, svešajai priekšpilsētai. Viņai būtu vajadzējis atrasties mājās un vingrināties. Lūk, ko viņa labprāt būtu darījusi.

Lai kur viņa ietu, lai ko viņa darītu, kaut kur viņas prātā allaž mājoja domas par teorētiski iespējamu, paralēlu dzīvi. Kad Ērika šajā dzīvē viņai būtu piezvanījusi un pateikusi: "Vids ir mūs uzaicinājis uz dārza viesībām" – Klementīne būtu atbildējusi: "Nē, paldies." Divi vienkārši vārdi. Vids nebūtu apvainojies. Viņi bija tikai pavirši pazīstami.

Tas, kurš vakar vakarā bija atnācis uz simfoniju, nemaz nebija Vids. Klementīnes prāts bija viņu nežēlīgi izjokojis, liekot viņai iztēloties Vida lielo galvu pašā seju jūras vidū.

Vismaz šodien, ieraugot Ēriku klausītāju vidū, viņa nebija jutusies pārsteigta, kaut gan pakrūtē tomēr kaut kas bija noraustījies, pamanot, ka Ērika sēž pēdējā rindā tik stīvi, it kā atrastos bērēs. Uztverot Klementīnes skatienu, viņa bija gandrīz nemanāmi pasmaidījusi. Kāpēc viņa bija gribējusi nākt uz sapulci? Savādi. Vai viņai šķita, ka tas būs kaut kas līdzīgs koncertam? Pat tad, ja Ērika patiešām tā domāja, tas tik un tā bija tik neparasti: darba dienas vidū braukt šurp no pašas Sidnejas ziemeļu daļas, lai noklausītos Klementīnes stāstu par to, kas viņai jau tāpat bija zināms. Un tad vēl viņa uzstāšanās vidū bija piecēlusies un izgājusi! Viņa bija atsūtījusi Klementīnei īsziņu par to, ka darbā gadījusies kaut kāda problēma, taču tas nešķita ticami. Nebija tādas grāmatvedības problēmas, ko nevarētu atlikt uz divdesmit minūtēm.

Redzot, kā Ērika dodas prom, Klementīni bija pārņēmis atvieglojums. Bija tik mulsinoši mēģināt runāt, kamēr Ērikas mazā, saspringtā seja gluži kā magnēts piesaistīja visu viņas uzmanību. Kādā brīdī viņas prātā bija pazibējusi nesakarīga, mulsinoša doma: Ērikas gaišie mati bija apgriezti precīzi tāpat kā Klementīnes mātei – lietišķi, simetriski, līdz pleciem, bet uz pieres: taisnā līnijā tieši līdz uzacīm. Ērika burtiski pielūdza Klementīnes māti. Šāda atdarināšana bija vai nu tīša, vai apzināta, tomēr to nekādā gadījumā nevarēja uzskatīt par sagadīšanos.

Pamanījusi norādi pilsētas virzienā, Klementīne steidzīgi iestūrēja otrā braukšanas joslā. Tieši tobrīd GPS beidzot atmodās un sulīgā sievietes balsī ar angļu akcentu pavēlēja viņai "priekšā nogriezties pa labi".

– Jā, es pati to jau sapratu, bet tik un tā paldies, – Klementīne noteica.

Atkal sāka līt, un viņa ieslēdza logu tīrītājus.

Viena tīrītāja gumijas apmale bija nedaudz ieplīsusi. Katrs trešais vēziens skanēja spalgi un griezīgi, gluži kā durvis, kas lēni atveras kādā šausmu filmā.

Čī-īks. Divi. Trīs. Čī-īks. Divi. Trīs. Izklausījās pēc zombiju neveiklas lāčošanas valša ritmā.

Viņa nolēma, ka šodien piezvanīs Ērikai. Vai varbūt nākamās dienas rītā. Ērika bija pelnījusi atbildi. Bija pagājis pietiekami ilgs laiks. Protams, atbilde varēja būt tikai viena, taču Klementīne līdz šim bija gaidījusi piemērotu brīdi.

Tagad par to nedrīkstēja domāt. Viņai bija jādomā tikai par noklausīšanos. Viņai vajadzēja izveidot dzīvē atsevišķas sadaļas, kā bija ieteikts vietnes Facebook rakstos. Tika uzskatīts, ka vīrieši to pieprot daudz labāk. Viņi veltīja visu uzmanību vienīgi tam, ko patlaban darīja, kaut gan Sems patiesībā vienmēr bija spējis darīt vairākas lietas uzreiz. Viņš varēja vienlaikus gatavot risoto, kopā ar meitenēm nodoties smadzeņu vingrināšanas spēlēm un izkravāt trauku mazgājamo mašīnu. Klementīne bija tā, kura pastāvīgi aizklīda prom, paņēma čellu un pēc tam aizmirsa, ka bija kaut ko ielikusi cepeškrāsnī. Viņa bija tā, kura reiz (tik apkaunojoši) bija aizmirsusi aizbraukt pretī Hollijai pēc kādas dzimšanas dienas ballītes. Sems nemūžam nebūtu tā darījis.

– Jūsu māte visu laiku staigā apkārt kā apdullusi, – Sems mēdza sacīt meitenēm, taču tas izskanēja sirsnīgi. Vismaz viņai tā šķita, bet varbūt viņa to bija tikai iztēlojusies. Viņa vairs īsti nesaprata, ko citi patiesībā par viņu domā: māte, vīrs, draudzene. Iespējams bija viss.

Klementīne vēlreiz atcerējās mātes jautājumu: "Tātad tu tomēr dosies uz to noklausīšanos?" Viņa vēl nekad nebija tik pamatīgi gatavojusies nevienam noklausīšanās pasākumam, pat pirms bērnu piedzimšanas ne. Savulaik viņa bija tik kaprīzi žēlojusies: es esmu strādājoša divu bērnu māte! Ak, es nelaimīgā! Man nekad nekam nepietiek laika! Patiesībā laika bija gana. Vienkārši vajadzēja mazāk gulēt. Tagad viņa likās gulēt pusnaktī, nevis desmitos vakarā un cēlās piecos, nevis septiņos.

Guļot mazāk, viņa jutās kā viegli sazāļota. Tā nebija nepatīkama sajūta. Viņa jutās atsvešinājusies no visām dzīves jomām. Viņai vairs nebija laika just. Jūtot un analizējot savas jūtas, it kā tās būtu valstiski svarīgas, viņa bija izšķiedusi tik daudz laika. Klementīne ārkārtīgi uztraucas par gaidāmo noklausīšanos! Klementīne šaubās, vai prot spēlēt pietiekami labi. Mīļo pasaulīt, piebremzēsim, papētīsim satraukumu pirms noklausīšanās, nopietni parunāsim ar saviem draugiem mūziķiem, lai viņi mūs nemitīgi atbalsta.

Izbeidz. Arī no nerimtīgās ņirgāšanās par savu kādreizējo izturēšanos nebija nekāda labuma. Labāk velti visu uzmanību spēlēšanas tehnikai. Viņa brīdi mēģināja iztēloties kādu traucējošu tehnisku problēmu – piemēram, Bēthovena skaņdarba ievada arpedžo spēlēšanu. Viņa nekādi nespēja izšķirties, kuru skaņdarbu labāk izvēlēties. Sarežģītāks skaņdarbs varētu izrādīties labāks muzikālā ziņā, taču viņa riskētu spriedzes brīdī pieļaut kādu kļūdu. Noņēmusi roku no stūres, viņa uz augšstilba sāka atdarināt vajadzīgās pirkstu kustības.

Vai priekšā bija izveidojies satiksmes sastrēgums? Viņa nedrīkstēja kavēties. Viņas draugi bija atlicinājuši laiku, ko veltīt viņai. Viņiem pašiem no tā nebija nekāda labuma. Tā bija tīri nesavtīga rīcība. Paskatījusies uz sastingušajām automašīnām, viņa pēkšņi atkal atcerējas, kā bija sēdējusi Tifānijas automašīnā, iesprostota sarkanu bremžu gaismu jūrā. Drošības josta kā saite bija cieši savilkusies viņai ap kaklu.

Automašīnas turpināja virzīties uz priekšu. Viss bija kārtībā. Viņa dzirdēja sevi izelpojam, kaut gan nemaz nebija manījusi, kurā brīdī bija aizturējusi elpu.

Šovakar, kopā ar Semu sēžot pie vakariņu galda, viņa pajautās, vai arī viņa prāts nemitīgi iestrēgst vienās un tajās pašās bezjēdzīgās "bet ja nu" rievās. Varbūt tad viņiem izdosies uzsākt sarunu. Kā mēdza sacīt viņas māte – dziedējošu sarunu.

Šovakar viņi grasījās doties uz satikšanos. Arī tas bija viņas mātes jaunākais mūsdienīgais izteiciens. "Jums, bērni, vakarā vajag aiziet uz satikšanos!" Gan viņai, gan Semam šis vārds dziļi riebās, tomēr nu viņi gatavojās doties uz satikšanos kādā restorānā, ko arī bija ieteikusi Klementīnes māte, kura bija apņēmusies pieskatīt bērnus un pat rezervējusi viņiem galdiņu.

– Piedot spēj vienīgi stiprie. Manuprāt, to ir sacījis Gandijs, – māte bija paziņojusi Klementīnei. Mātes ledusskapja durvis bija klātas ar iedvesmojošiem citātiem. Tie bija uzkricelēti uz mazām papīra lapiņām un piestiprināti ar ledusskapja magnētiņiem. Arī uz tiem bija citāti.

Varbūt šis vakars izdosies gluži labi. Varbūt būs pat jautri. Klementīne centās domāt pozitīvi. Vismaz vienam no viņiem tas bija jādara. Viņas automašīna piebrauca tuvāk notekai, un tās sānu apšļāca milzīgs ūdens vilnis. Viņa nolamājās daudz niknāk, nekā būtu vajadzīgs.

Viņai šķita, ka kopš dārza viesībām bija lijis katru dienu, kaut gan tā, protams, nebija taisnība. Domājot par dzīvi pirms dārza viesībām, viņai likās, ka tolaik tā ir grimusi zeltainā saules gaismā. Zilas debesis. Viegls vējš. It kā pirms tam ne reizi nebūtu lijis.

– Priekšā nogriezieties pa kreisi, – GPS paziņoja.

– Ko? Šeit? – Klementīne pārvaicāja. – Patiešām? Vai arī tu runā par nākamo pagriezienu? Tu noteikti runā par nākamo pagriezienu.

Viņa turpināja ceļu.

– Apgriezieties braukšanai pretējā virzienā, tiklīdz tas būs iespējams, – GPS balsī bija dzirdama viegla nopūta.

– Piedod, – Klementīne pazemīgi noteica.