Читать книгу Patiesi. Neprātīgi. Vainīgi - Laiena Moriartija - Страница 16

Atkal. Nepiedienīgi skaļi šajā vietā ar mīkstajiem paklājiem.

Klementīne pagrieza galvu, lai nopētītu trīs vīriešus, kuri tobrīd šķērsoja restorānu. Viņi visi pavirši līdzinājās Vidam: lielas, apaļas galvas, milzīgi pleci, lepni izgāzti vēderi un eiropieša gaita, kas tomēr gluži nebija plātīga.

Bet neviens no viņiem nebija Vids.

Klementīne izelpoja. Vīrietis vēlreiz iesmējās, taču viņa smiekliem nepiemita ne Vida īpašais tonis, ne dobjums.

Viņa no jauna pagriezās pret Semu. Viņš bija aizvēris ēdienkarti un ļāvis tai noslīgt pret krūtīm.

– Es nodomāju, ka tas ir Vids, – viņš sacīja. – Izklausījās uz mata kā viņš.

– Zinu, – Klementīne atteica. – Man arī tā likās.

– Ārprāts. Es vienkārši negribu viņu redzēt. – Paņēmis ēdienkarti, Sems nolika to atpakaļ uz galda un piespieda plaukstu sev pie atslēgas kaula. – Man likās, ka es tūlīt dabūšu sirdstrieku.

– Zinu, – Klementīne atkārtoja. – Man bija tāpat.

Sems ar elkoņiem atbalstījās uz galda un paliecās uz priekšu.

– Es uzreiz visu atkal atcerējos. – Izklausījās, ka viņš ir tuvu asarām. – Atliktu vienīgi ieraudzīt viņa seju, lai…

– Margaret River sausais sarkanvīns!

Jaunais viesmīlis uzvaroši sniedza viņiem pudeli gluži kā balvu.

Tas nebija īstais vīns, taču būtu neizturami noskatīties, kā viņš sašļūk.

– Tieši tā! – viņa uzslavēja.

Aizlicis vienu roku aiz muguras, viesmīlis pārlieku dāsni ielēja viņiem vīnu. Tīro, balto galdautu izraibināja sarkanas lāsītes. Iespējams, viņam būtu veicies labāk, ja viņš būtu turējis pudeli ar abām rokām.

– Vai esat gatavi pasūtīt? – Viesmīlis starojoši smaidīja, pietvīcis no prieka par saviem panākumiem.

– Vēl dažas minūtes, – Klementīne palūdza.

– Protams! Kā vēlaties! – Viesmīlis atkāpās.

Sems pacēla glāzi. Viņa roka trīcēja.

– Vakar man likās, ka esmu ieraudzījusi Vidu starp simfoniskās mūzikas koncerta klausītājiem, – Klementīne sacīja. – Biju tik satriekta, ka aizmirsu, kurā brīdī man jāsāk spēlēt. Par laimi, Einslija mani aizstāja.

Sems iedzēra lielu vīna malku un ar plaukstas virspusi noslaucīja lūpas.

– Tātad tu negribēji viņu redzēt? – viņš skarbi noprasīja.

– Nu, protams, ka es negribēju viņu redzēt. Tas būtu bijis… – Klementīne nespēja izdomāt īsto vārdu. Viņa pacēla glāzi. Viņas roka nedrebēja. Viņa bija iemācījusies savaldīt trīcošās rokas bez beta blokatoriem arī tad, kad sirds dauzījās no mokoša lampu drudža.

Sems kaut ko noņurdēja un paņēma ēdienkarti, tomēr varēja manīt, ka viņš to nelasa. Viņš cītīgi pūlējās atgūties un atkal padarīt seju gludu un neizteiksmīgu.

Tas bija neizturami. Klementīnei gribējās viņu vēlreiz satriekt.

– Patiesībā Ērika šodien ieminējās, ka Vids ļoti vēlas satikt mūs, – Klementīne sacīja. Viņa nealka uzsākt kārtējo vispārējo sarunu par skaisto skatu, ēdienkarti un laika apstākļiem. Sarunu, kas līdzinātos liftā dzirdamai mūzikai.

Sems aši paskatījās uz Klementīni, taču viņa seja bija neizteiksmīga. Viņa acis bija kā aizslēģoti logi. Viņa gaidīja. Viņš atbildēja tikai pēc savāda, neilga klusuma brīža. Tas līdzinājās mehāniskam bojājumam. Šķiet, neviens cits, izņemot Klementīni, nebija pamanījis, ka Sems pēdējā laikā vairs nerunāja īstajā laikā.

– Nu, esmu pārliecināts, ka mēs tāpat kādā brīdī ar viņu droši vien sastapsimies, – Sems sacīja. Viņa skatiens atkal atgriezās pie ēdienkartes. – Es laikam ņemšu vistas risoto.

Tas bija neizturami.

– Patiesībā Ērika teica – izmisīgi.

Sema lūpas noraustījās.

– Jā, nu, viņš droši vien izmisīgi vēlas satikt tevi.

– Galu galā mūsu tikšanās taču ir neizbēgama, vai ne?

– Nesaprotu, kāpēc, – Sems atteica.

– Tad, kad mēs apciemosim Ēriku un Oliveru. Mums taču atkal nāksies braukt pa viņu ielu.

Iespējams, ka Sems pateica tieši to, ko bija domājis. Varbūt arī viņa domāja tāpat. Viņi taču varēja atvairīt Ērikas uzaicinājumus. Patiesībā viņi taču nekad nebija dedzīgi vēlējušies viesoties pie Ērikas.

Klementīne atcerējās pirmo reizi, kad bija ieraudzījusi Ērikas un Olivera jauno māju.

– Līdzās kaimiņu mājoklim tā izskatās pēc rūķīšu namiņa, – Ērika bija noteikusi, šaubīgi saviebdamās un paskatīdamās uz pilij līdzīgo savrupmāju ar neskaitāmajiem izliekumiem un izgreznojumiem. Līdzās Ērikas un Olivera patīkamajai, gaiši brūnajai mājiņai, drošam un neizteiksmīgam mājoklim, kas tik ļoti atbilda viņiem pašiem, šī māja izskatījās pārmērīgi neparasta.

Jā, bet nu viņi vairs nevarēja tā smieties par Ēriku un Oliveru, vai ne? Todien viņu attiecības bija pārvērtušās uz visiem laikiem. Spēka līdzsvars bija mainījies. Klementīne un Sems zināja, ka vairs nekad nevarēs izteikt pārākuma pilnas piezīmes par to, cik viņi paši bija brīvi, bet tie otri – saspringti.

Sems uzmanīgi nolika savu ēdienkarti pašā galda malā un sakārtoja mobilo telefonu.

– Parunāsim par kaut ko patīkamāku, – viņš pasmaidīja saviesīgi kā svešinieks.

– Galu galā tā jau nebija viņu vaina, – Klementīne sacīja. Viņas balss bija piesmakusi no emocijām, kas bija uzradušās nevietā. Sems sarāvās un pietvīka.

– Parunāsim par kaut ko citu, – viņš atkārtoja. – Ko tu ēdīsi? – Man patiesībā nemaz tik ļoti negribas ēst, – Klementīne atteica.

– Labi, – Sems sacīja. – Man arī ne, – viņš lietišķi piebilda. – Varbūt vienkārši iesim prom?

Klementīne uzlika savu ēdienkarti uz viņa ēdienkartes un nolīdzināja stūrus.

– Labi. – Viņa pacēla glāzi. – Te tev nu bija romantisks vakars.

– Te tev nu bija romantisks vakars, – Sems nicīgi piekrita.

Klementīne vēroja, kā viņš skalina vīnu savā glāzē. Vai Sems viņu ienīda? Vai viņš patiešām viņu ienīda?

Viņa novērsās un atkal palūkojās uz dārgi izmaksājušo lietus ainavu, ļaudama skatienam slīdēt pār nemierīgajiem ūdeņiem līdz pat apvārsnim. Šeit sēžot, lietus nebija sadzirdams. Debesskrāpju ugunis mirdzēja un mirgoja. Romantiski. Ja vien viņai būtu izdevies izmest piemērotu joku. Ja vien tas nolādētais vīrietis nebūtu smējies kā Vids.

– Vai tev kādreiz ir ienācis prātā, – viņa piesardzīgi iesāka, neskatīdamās uz Semu, nenolaizdama acis no vientuļas jahtas, kas šūpojās viļņos, kamēr vējš nikni plosīja tās buru. Kurš gan būtu iedomājies burāt šādā laikā? – Ja nu mēs toreiz būtu palikuši mājās? Ja nu kāda no meitenēm būtu saslimusi vai arī man vajadzētu strādāt, vai arī tev būtu vajadzējis iet uz darbu, vienalga – ja nu mēs vienkārši nebūtu aizgājuši uz tām dārza viesībām? Vai tu kādreiz par to iedomājies?

Viņa turpināja vērot maniaku jahtā.

Iestājās pārāk ilgs klusums.

Klementīnei gribējās, kaut viņš pateiktu: protams, ka es par to esmu iedomājies. Es par to domāju katru dienu.

– Bet mēs taču aizgājām, – Sems iebilda. Viņa balss skanēja smagi un salti. Viņš pat negrasījās apsvērt nevienu citu iespēju viņu dzīvē. Vienīgi to, kas jau bija. – Mēs taču aizgājām turp, vai ne?