Читать книгу Patiesi. Neprātīgi. Vainīgi - Laiena Moriartija - Страница 15

– Kā tev šodien gāja ar to tavu… ē… padarīšanu bibliotēkā? Ar tavu, nu, kā to sauc, runu? – Sems noprasīja aizžņaugtā balsī, it kā šis jautājums tiktu izspiests no viņa ar varu.

– Viss noritēja labi, – Klementīne iesāka.

– Vai tur bija daudz cilvēku? – Sems viņu pārtrauca, ar pirkstiem pabungodams pa balto audekla galdautu kā pa klavierēm un drudžaini lūkodamies apkārt, it kā tur atrastos kāds vai kaut kas tāds, kas viņam būtu vajadzīgs. – Cik tu varētu teikt? Divdesmit? Trīsdesmit?

– Mazāk nekā divdesmit, – Klementīne sacīja. – Viens no šiem cilvēkiem bija Ērika.

Viņa gaidīja, kad Sems kaut ko sacīs, un, neko nesagaidījusi, piebilda:

– Es patiešām nesapratu, kāpēc viņa bija gribējusi ierasties.

– Nu, Ērika ir tava cītīgākā atbalstītāja, – Sems gandrīz nemanāmi pasmaidīja.

Tas bija kaut kas līdzīgs jokam. Ja reiz viņš mēģināja jokot, varēja cerēt, ka šis vakars tomēr izdosies. No visiem vīriešiem, ar kuriem Klementīne jebkad bija satikusies, Sems pirmais bija nekavējoties instinktīvi izpratis viņas un Ērikas sarežģīto draudzību. Viņš ne reizi nebija izrādījis nepacietību vai neizpratni; viņš ne reizi nebija sacījis: "Es nesaprotu: ja tev viņa nepatīk, tad nesatiecies ar viņu!" Sems bija vienkārši pieņēmis Ēriku kā daļu no Klementīnes dzīves, it kā viņa būtu grūti audzināma māsa.

– Tiesa gan, – Klementīne noteica un pārāk skaļi iesmējās. – Kaut arī viņa aizgāja, nenoklausījusies manu uzstāšanos līdz galam.

Sems klusēja un tikai skatījās sievai gar labo ausi, it kā viņai aiz muguras notiktu kaut kas interesants.

– Kā tev šodien gāja pa darbu? – viņa apvaicājās.

– Ļoti labi, – Sems vēsi atteica. – Tāpat kā parasti.

"Tavā laulībā ir pienākuši grūti laiki, mīļā, taču pēc ļaunākā vienmēr nāk labākais! To var pārdzīvot vienīgi ar piedošanu un saziņu!" Klementīnes māte bija teatrāli un kaislīgi pačukstējusi Klementīnei, it kā uzstājīgi dotu viņai gudru padomu pirms došanās episkā ceļojumā. Viņas abas bija stāvējušas pie mājas durvīm un gaidījušas Semu, kurš tieši tobrīd bija nolēmis apsēsties pie datora, lai atbildētu uz elektroniskā pasta vēstuli, jo tas acīmredzot bija dzīvības un nāves jautājums. No televizora ekrāna skaļi un griezīgi taurēja kāda briesmīga popmūzikas princese. Pema bija gandrīz nemanāmi un pilnīgi lieki sakārtojusi Klementīnes kleitas lencīti. "Jums abiem ir jāizrunājas! Pārrunājiet visu! Pasakiet visu, ko jūtat!"

– Kā tad tev sokas tavā progresīvi domājošajā uzņēmumā? – Klementīne apvaicājās.

Savulaik, izrunājot tieši šos pašus vārdus, viņa būtu varējusi Semu sasmīdināt, taču nu Klementīne savā balsī samanīja vieglu spītu. Viena un tā pati nots divu mūziķu izpildījumā varēja izklausīties pilnīgi citādi. Viss bija atkarīgs no intonācijas.

– Man sokas lieliski. – Sems skatījās uz viņu ar kaut ko līdzīgu naidam. Klementīne nodūra acis. Dažreiz, lūkojoties uz Semu, Klementīnei radās sajūta, ka viņas krūtīs bija cieši saritinājusies iemigusi čūska, kas reiz atmodīsies, iešņāksies un metīsies uzbrukumā, kam būs neiedomājamas, nepiedodamas sekas.

Viņa sāka runāt par kaut ko citu.

– Jāatzīst, ka man nemaz tik ļoti nepatīk uzstāties, – viņa ieminējās. Ikreiz viņa jutās tik nervoza, taču šo satraukumu nevarēja ne salīdzināt ar to, ko viņa izjuta pirms koncertiem vai pat tikai noklausīšanās. Viņas klausītāji vienmēr aplaudēja, tomēr šie aplausi bija vārgi, un tajos bieži vien slēpās viegls nosodījums.

Klementīne palūkojās ārā pa lietus izraibināto, milzīgo logu, aiz kura pavērās izplūdis skats uz pastkartītes cienīgu Sidnejas ostas ainu kopā ar visām Operas nama baltajām burām. Vēl tikai pirms divām dienām viņa tur bija piedalījusies koncertā.

– Varētu teikt, ka man tas riebjas.

Viņa vēlreiz aši paskatījās uz Semu. Pār viņa seju pārlaidās kvēla aizkaitinājuma izteiksme. Viņš burtiski nodrebēja.

– Tad izbeidz to darīt, – Sems sacīja. – Vienkārši izbeidz. Kāpēc tu turpini ar to nodarboties? Tu esi apsēsta! Tev jau tāpat pietiek ko darīt. Tev vajadzētu domāt par noklausīšanos. Vai tu vispār iesi uz to noklausīšanos?

– Protams, ka es iešu uz noklausīšanos! – Klementīne atcirta. Kāpēc visi nemitējās viņai to jautāt? – Es katru dienu ceļos piecos no rīta, lai vingrinātos! – Kā gan viņš varēja to nezināt? Nebija nekāds noslēpums, ka pēdējā laikā viņš slikti gulēja. Dažreiz Klementīne pamodās nakts vidū un izdzirdēja vai nu viņa soļus gaitenī, vai arī apslāpētas televizora skaņas pirmajā stāvā. – Vai tad tu neesi dzirdējis, kā es to daru?

– Laikam gan esmu, – Sems neomulīgi atteica. – Es droši vien nesapratu, kas tur notiek… es pat nenojautu, ka tu vingrinies.

Ko gan, pēc viņa domām, Klementīne bija darījusi? Vai viņš uztvēra čella skaņas kā nenozīmīgu fona troksni? Vai arī viņam tas šķita pārāk vienaldzīgi, lai vispār par to domātu?

Klementīnei izdevās apvaldīt savu niķīgo toni.

– Un šodien es biju pie Einslijas, lai varētu pavingrināties viņas un Hu priekšā.

– Ak tā, – Sems noteica. Viņš izskatījās neviltoti apmulsis. – Nu, tad jau laikam tas ir lieliski. Kā tev gāja?

– Ļoti labi. Man gāja ļoti labi.

Tā nebija taisnība. Viss bija noritējis dīvaini un šausmīgi. Hu un Einslija bija pamatīgi sastrīdējušies par viņas atskaņotā skaņdarba pirmo daļu.

– Brīnišķīgi! – Hu bija noteicis, tiklīdz viņa bija beigusi spēlēt. – Bravo. Dodiet šai meitenei darbu. – Viņš gaidpilni uzlūkoja savu sievu, taču Einslija nesmaidīja.

– Zini, – viņa ieteicās, juzdamās neērti. – Var skaidri redzēt, ka tu esi ļoti centusies. Tehniskā ziņā tavs izpildījums bija nevainojams. Es tikai… nu, nezinu, parasti tu tā nespēlē. Ja es būtu atradusies aiz aizkara, man nemūžam pat prātā neienāktu, ka tā esi tu.

– Un tad? – Hu noprasīja.

– Tas bija tik pareizi. Katra nots atradās precīzi tur, kur tai vajadzētu būt. Man drīzāk būtu licies, ka tur spēlē kāds iedomīgs divdesmitgadīgs ģēnijs, kurš nupat pabeidzis konservatoriju.

– Es vēlreiz saku: un tad? Ja viņa tā spēlēs, tad pavisam noteikti iekļūs nākamajā kārtā, – Hu iebilda. – Vismaz es viņu noteikti virzītu tālāk. Un tu arī. Es zinu, ka tu to darītu.

– Var jau būt, tomēr man neliekas, ka ar to viņa varētu tikt cauri otrajai kārtai. Tas izklausījās gandrīz… tikai neapvainojies, Klementīne, taču tavam izpildījumam piemita kaut kas gandrīz robotisks.

Hu noprasīja:

– Kā lai viņa neapvainojas?

– Mūsu uzdevums ir izteikties godīgi, – Einslija attrauca, – nevis mīļi. – Tad viņa paskatījās uz Klementīni un negaidot noprasīja: – Vai tu tiešām joprojām gribi to darīt? Pēc… visa, kas noticis?

– Protams, ka viņa to grib, – Hu iebilda. – Kas tev lēcies?

Tad iezvanījās viņu mājas telefons, un Klementīne tā arī neatbildēja uz Einslijas šķietami vienkāršo jautājumu.

– Kā klājas Einslijai un Hu? – Sems noprasīja. Varēja redzēt, cik ļoti viņam jāsaņemas, lai uzdotu parastu, pieklājīgu jautājumu. Sajūta bija tāda, it kā viņa noskatītos, kā Sems mēģina pievilkties pie stieņa. – Es viņus jau kādu laiku neesmu redzējis.

Viņš tomēr centās, un tāpēc arī Klementīne nolēma pacensties.

– Labi. Viņiem viss ir labi. Paklau, es pastāstīju Hu, kā tu man pirms vingrināšanās liki skriet uz vietas, un viņš teica, ka viņam reiz arī esot bijis skolotājs, kurš licis darīt to pašu!

Sems truli raudzījās uz Klementīni, it kā tas nebūtu viņš, kurš pirms vairākām nedēļām bija piestiprinājis pie griestiem palagu un kliedzis: "Skrien, kareivi, skrien!" Klementīne varonīgi runāja tālāk.

– Hu skolotājs viņam bija licis mosties nakts vidū, lai vingrinātos pusmiegā, un arī spēlēt pēc tam, kad viņš bija izdzēris dažas glāzes. Ja reiz esam sākuši par to runāt… ā, labi, tur jau kāds nāk.

Pie galda pienāca jauns viesmīlis un apstājās mazliet par tālu no viņiem.

– Vai jūs vēlētos, lai es jums pastāstu par šīs dienas īpašo piedāvājumu? – Viņš izslējās tik varonīgi kā cilvēks, kurš brīvprātīgi pieteicies paveikt kaut ko bīstamu.

– Jā, bet patiesībā mēs gribējām pajautāt par mūsu dzērieniem. Mēs pasūtījām divas glāzes vīna jau pirms… nu, kāda brīža. – Pirms miljons gadiem.

Klementīne mēģināja mīkstināt savus vārdus ar smaidu. Viesmīlis bija smeldzīgi jauns un izskatījās nonīcis. Viņš būtu ideāli iederējies maza klaidonīša lomā mūziklā "Nožēlojamie".

– Jums vēl nav atnesti dzērieni? – Viesmīlis izskatījās satrūcies, it kā nekad nebūtu kaut ko tādu dzirdējis.

Klementīne norādīja uz galdu, lai apliecinātu, ka uz tā nebija neviena dzēriena. Tikai divi mobilie telefoni, novietoti viņiem pretī precīzos leņķos, lai krīzes situācijā tos uzreiz varētu paķert, jo tā nu viņi tagad dzīvoja, būdami pastāvīgi gatavi krīzei.

– Varbūt tie ir aizmirsti, – Klementīne ieminējās.

– Varbūt, – viesmīlis apstiprināja un pāri plecam bailīgi atskatījās uz restorāna bāru, aiz kura glīta viesmīle sapņaini spodrināja vīna glāzes.

– Vai jūs varētu painteresēties, kas ar tiem noticis? – Klementīne vaicāja. Dieva dēļ, kādēļ šajā švītīgajā restorānā strādāja bērni? Izbadējušies bērni? Viņu taču vajadzēja paēdināt un aizsūtīt uz mājām.

– Protams, pareizi, jums bija divas glāzes ar…

– Pepper Tree sauso baltvīnu, – Klementīne nobeidza, dzirdēdama, ka viņas balss kļuvusi spalga kā zivju sievai.

– Skaidrs. Ē… vai gribat, lai es vispirms pastāstu jums par mūsu īpašo piedāvājumu?

– Nē, – Klementīne atcirta. Tieši tajā pašā brīdī Sems pateica:

– Protams, draudziņ. – Viņš uzsmaidīja viesmīlim. – Paklausīsimies, kāds ir jūsu īpašais piedāvājums.

Viņš vienmēr pamanījās izvēlēties labā policista lomu.

Viesmīlis dziļi ievilka elpu, saņēma rokas kā kora zēns un sāka uzskaitīt:

– Uzkodām mēs varam piedāvāt ar koriandru, apelsīniem un piparmētrām lēni sautētu lasi.

Viņš apklusa. Viņa lūpas sāka mēmi kustēties. Klementīne piespieda pirkstu pie sava mobilā telefona ekrāna. Tas iegaismojās. Neviena zvana. Viss bija kārtībā.

Sems sagrozījās savā krēslā un viegli, uzmundrinoši pamāja viesmīlim gluži kā sirsnīgs tēvs, kurš klausās, kā viņa dēls deklamē dzejoli.

Noskatoties uz vīru – uz viņa kaitinošo cilvēcību –, Klementīne negaidot sajuta pēkšņu mīlestības triecienu. Tas līdzinājās vienai nevainojamai, skanīgai notij. Samtainam mi bemolam. Bet, tiklīdz viņa bija aptvērusi šo sajūtu, tā atkal izgaisa, un Klementīne spēja izjust vienīgi uzbāzīgu aizkaitinājumu, kamēr viesmīlis stomīdamies turpināja uzskaitīt visgarāko īpašo piedāvājumu sarakstu visā izsmalcinātas vakariņošanas vēsturē.

– Vītināts šķiņķis un salami, nē, pagaidiet, tur nebija salami, tikai vītināts šķiņķis un, ē… vītināts šķiņķis un… – Viņš sašūpojās, saknieba lūpas un sāka pētīt savas kurpes. Klementīne uztvēra Sema skatienu. Savulaik viņai būtu vajadzējis tikai gandrīz nemanāmi ieplest acis, lai Sems nenovaldītos un, izmisīgi pūlēdamies neaizvainot viesmīli, kļūtu pavisam sarkans, bet viņa acīs parādītos smieklu asaras.

Taču tagad viņi tikai rāmi saskatījās un atkal novērsās, it kā vieglprātība nekādi nesaderētos ar viņu dzīves jaunajiem noteikumiem. Tagad vajadzēja ļoti uzmanīgi spert katru soli, visu vairākas reizes pārbaudīt un neatslābināties pat ne uz mirkli.

Viesmīlis turpināja mocīties, un Klementīne ieprātojās par kaut ko citu. Viņa domās klausījās Brāmsa skaņdarba fragmentu, zem galdauta trinkšķinādama iztēlotas stīgas uz sava apakšdelma. Brāmsam bija daudz miniatūru, vienā garā rindā savienotu mūzikas frāžu. Tās atskaņojot, vajadzēja panākt skaistu, lirisku noskaņu. Vai Einslijai bija taisnība? Vai viņa pārāk daudz uzmanības veltīja tehniski nevainojamam izpildījumam? "Ja tu veltīsi visu uzmanību mūzikai, tehniskās problēmas bieži vien atrisināsies pašas no sevis," savulaik bija sacījusi Marianna, taču Klementīnei bija kļuvis skaidrs, ka viņa visās savas dzīves jomās šo padomu bija uzklausījusi pārāk burtiski. Viņai vajadzēja koncentrēties, būt disciplinētai, novākt pašas radīto nekārtību, laikus nomaksāt visus rēķinus, ievērot noteikumus un, nolādēts, vienreiz kļūt arī pieaugušai.

– …ar liellopu gaļu un kazas siera parfē! – Viesmīlis pabeidza savu izklāstu uzvaras prieka pilnā sajūsmā gluži kā Ziemassvētku korāļu dziedātājs, kurš vienā balsī ar pārējiem noskandē "un irbi bumbieres zariņā!".

– Viss izklausās gardi, – Sems secināja.

– Vai gribat, lai es kaut ko atkārtoju? – viesmīlis vēlējās zināt.

– Nekādā gadījumā, – Sems iebilda, un Klementīne gandrīz skaļi iesmējās. Sems allaž bija pratis ar nopietnu seju sausi pajokot.

– Skaidrs. Tātad jūs tagad varat padomāt, bet es tikmēr paskatīšos, kur palicis tas jūsu… – Viesmīlis paraudzījās uz Klementīni.

– Sausais baltvīns, – viņa pateica priekšā. – Pepper Tree sausais baltvīns.

– Tūlīt. – Viesmīlis uzsita knipi, nopriecājies un atvieglots, ka bija ticis galā ar savu īpašo piedāvājumu.

– Tā, – Sems noteica, kad viesmīlis bija aizgājis.

– Tā, – Klementīne atkārtoja.

– Ko tu ēdīsi? – Sems pacilāja sev priekšā nolikto ēdienkarti gluži kā laikrakstu.

– Īsti nezinu, – Klementīne atteica, paņemdama savu ēdienkarti. – Viss izskatās tik labi.

Viņai vajadzēja izmest kādu joku. Par viesmīli. Par īpašo piedāvājumu. Par neatnestajiem dzērieniem. Par meiteni aiz bāra letes, kura vēl aizvien izklaidīgi spodrināja glāzes. Iespējamo tematu bija tik daudz. Uz mirkli viņu pārņēma sajūta, ka no šī joka bija atkarīgs pilnīgi viss. Ja vien viņai tagad izdotos izmest īsti piemērotu joku, vakars būtu glābts un viņu laulība tāpat. Kaut ko par meiteni, kura strādā kā budiste? Spodrina vīna glāzes, izjūtot pašreizējo mirkli? Ja vien viņa būtu varējusi tādā pašā noskaņā ieliet viņiem vīnu? Mīļais dievs, kurā brīdī viņa bija pārvērtusies par cilvēku, kurš domās izmēģina vieglprātīgas piezīmes?

Restorānā kāds iesmējās. Vīrietis. Tie bija zemi, īpatnēji baritona smiekli.

Klementīnei salēcās sirds. Sems strauji atrāva skatienu no ēdienkartes.

Tikai ne Vids. Tikai ne šeit. Tikai ne šovakar.