Читать книгу Patiesi. Neprātīgi. Vainīgi - Laiena Moriartija - Страница 2

– Šis stāsts sākas ar dārza viesībām, – Klementīne sacīja. Mikrofons pastiprināja un nogludināja viņas balsi, padarot to valdonīgāku, līdzīgu īpašas uzlabošanas datorprogrammas apstrādātai. – Parastām dārza viesībām kopā ar kaimiņiem parastā pagalmā aiz mājas.

Nu, tas vis nebija parasts pagalms, Ērika nodomāja, sakrustoja kājas, aizlika vienu pēdu aiz otras kājas potītes un nošņaukājās. Neviens nevarētu nosaukt pagalmu aiz Vida mājas par parastu.

Ērika sēdēja klausītāju pēdējās rindas vidū pasākumu telpā, kas bija savienota ar eleganti atjaunoto priekšpilsētas bibliotēku, kura atradās četrdesmit piecu, nevis trīsdesmit minūšu brauciena attālumā no pilsētas, liels paldies, lai arī taksometru kompānija apgalvoja pretējo. Varētu gan domāt, ka tai šajā jomā vajadzētu būt zināmai pieredzei.

Uz pasākumu varēja būt ieradušies aptuveni divdesmit klausītāji, kaut gan saliekamie krēsli bija sagatavoti divreiz lielākam ļaužu skaitam. Lielākā klausītāju daļa bija padzīvojuši ļaudis ar možām, gaidpilnām sejām – gudri, zinoši pensionāri, kuri bija atnākuši šurp šajā lietainajā rītā (un atkal – vai šis lietus kādreiz beigsies?), lai savā vietējā sanāksmē par apkaimes jautājumiem saklausītos jaunu un aizraujošu informāciju. Viņi gribēja saviem bērniem un mazbērniem pastāstīt, ka šodien noklausījušies ārkārtīgi interesantas sievietes uzstāšanos.

Pirms ierašanās Ērika bija ielūkojusies bibliotēkas interneta vietnē, lai noskaidrotu, kā tur būs aprakstīta Klementīnes uzstāšanās. Teksts bija īss un ne pārāk izsmeļošs: noklausieties, kā Klementīne Hārta, māte un slavena čelliste no Sidnejas, dalās ar mums savā stāstā "Viena parasta diena".

Vai Klementīne patiešām bija "slavena" čelliste? Tas izklausījās pārspīlēti.

Par dalību šajā pasākumā bija nācies samaksāt piecus dolārus. Par šo summu varēja noklausīties divu vieslektoru uzstāšanos, nobaudīt gardas, mājās gatavotas uzkodas ar tēju un tikt pie iespējas laimēt loterijā. Nākamais runātājs pēc Klementīnes grasījās pievērsties tematam par pašvaldības strīdīgo vietējā baseina pārbūves plānu. Varēja dzirdēt, kā, gatavojoties rīta tējas dzeršanai, kaut kur tālumā klusi šķind uz galdiem liktās tasītes un apakštasītes. Plānā loterijas biļete bija nolikta Ērikai klēpī. Viņai nebija ne mazākās vēlēšanās likt to somā, lai izlozes brīdī atkal sāktu meklēt. Biļete bija zila, tās numurs bija E-24. Tā neizskatījās pēc biļetes, ar kuru varētu kaut ko laimēt.

Ērikai tieši priekšā sēdēja veca dāma. Viņa cītīgi un līdzjūtīgi klausījās, piešķiebusi sirmo, cirtaino galvu, it kā būtu gatava piekrist visam, kas Klementīnei sakāms. No viņas blūzes apkakles rēgojās uzlocījusies iešuve. Divpadsmitais izmērs. Veikals Target. Ērika pastiepa roku un veikli iebāza iešuvi atpakaļ vietā.

Dāma pagrieza galvu.

– Iešuve, – Ērika pačukstēja.

Dāma pateicīgi pasmaidīja, un Ērika noskatījās, kā viņas skaustu pārklāj viegls sārtums. Dāmai blakus sēdēja jaunāks vīrietis, iespējams, viņas dēls. Viņš varēja būt aptuveni četrdesmit gadus vecs, un aizmugurē uz viņa iedegušā kakla bija ietetovēts svītru kods, it kā viņš būtu lielveikala prece. Vai šis tetovējums bija iecerēts kā uzjautrinošs? Ironisks? Simbolisks? Ērikai gribējās viņam pateikt, ka patiesībā tas izskatās idiotisks.

– Tā bija tikai parasta svētdienas pēcpusdiena, – Klementīne turpināja.

Ērika ievēroja, ka viņa bija uzkrītoši atkārtojusi vārdu "parasts". Klementīne noteikti bija nolēmusi, ka ir svarīgi šķist iederīgai starp šiem parastās priekšpilsētas parastajiem iedzīvotājiem. Ērika iztēlojās, kā Klementīne sēž pie sava mazā ēdamistabas galda vai varbūt pie Sema neatjaunotā senlaicīgā rakstāmgalda savā nobružāta šika stilā iekārtotajā smilšakmens rindu mājā ar "mirklīgu skatu uz okeānu" un raksta savu nelielo runu par apkaimes problēmām, košļādama pildspalvas galu un pārvilkdama pār vienu plecu savus krāšņos, tumšos matus, lai gluži kā Zeltmatīte varētu tos ierasti jutekliski un nedaudz pašapmierināti noglāstīt un klusībā nodomāt: cik parasti.

Nudien, Klementīne, kā lai panāk, lai parastie ļaudis tevi saprot?

– Nesen bija sākusies ziema. Diena bija auksta un drūma, – Klementīne turpināja.

Kas vēl nebūs? Ērika sagrozījās savā krēslā. Tā diena bija skaista. Brīnišķīga. Tā bija sacījis Vids.

Vai arī lieliska. Kaut kā tā.

– Varēja just, kā kož sals, – Klementīne piebilda un patiešām teatrāli nodrebinājās. Visādā ziņā lieki, jo telpa bija silta. Tik ļoti, ka vīrietis, kurš sēdēja ieslīpi pretī Ērikai, šķiet, bija iesnaudies. Viņš bija izstiepis kājas sev priekšā, omulīgi saāķējis rokas sev uz vēdera un atgāzis galvu, it kā būtu iesnaudies uz neredzama spilvena. Varbūt viņš bija nomiris.

Var jau būt, ka dārza viesību diena bija saucama par vēsu, taču nekādā gadījumā ne drūmu. Ērika zināja, ka uz aculiecinieku stāstiem diemžēl nevarēja paļauties, jo ļaudis domāja, ka viņi vienkārši bija nospieduši attīšanas taustiņu uz savā galvā ierīkotajiem mazajiem magnetofoniem, kaut gan patiesībā viņi bija tikai izveidojuši jaunas atmiņas un izgudrojuši paši savu vēstījumu. Tieši tāpēc Klementīne, atcerēdamās dārza viesības, bija atsaukusi atmiņā aukstu, drūmu dienu. Klementīne kļūdījās. Ērika atcerējās (viņa atcerējās; tā nekādā gadījumā nebija sagudrošana), kā dārza viesību rītā Vids bija noliecies pie viņas automašīnas loga. "Cik brīnišķīga diena!" viņš bija sacījis.

Ērika nešaubījās, ka viņš bija teicis tieši tā.

Vai varbūt viņš bija sacījis "lieliska".

Tomēr tas bija vārds ar pozitīvu nozīmi. Par to viņa bija pilnīgi droša.

(Kaut nu viņa labāk būtu pateikusi: "Jā, Vid, šī diena patiešām ir brīnišķīga/lieliska,” un vēlreiz nospiedusi gāzes pedāli.)

– Es atceros, ka biju saģērbusi savas mazās meitiņas īpaši silti, – Klementīne stāstīja.

Meitenes droši vien parasti ģērba Sems, Ērika nodomāja.

Klementīne noklepojās un ar abām rokām cieši ieķērās katedras malās. Mikrofons bija saliekts pārāk augstā leņķī, un radās iespaids, ka viņa ir paslējusies pirkstgalos, lai varētu pasniegties tam pietiekami tuvu. Viņas kakls bija pastiepts, izceļot agrāk neredzēti kalsnos sejas vaibstus.

Ērika apsvēra, vai nevajadzētu neuzkrītoši aizlavīties gar telpas malu un piesteigties pie katedras, lai sakārtotu mikrofonu. To varētu paveikt vienā mirklī. Viņa iztēlojās, kā Klementīne uzzibina viņai pateicīgu smaidu. "Paldies dievam, ka tu to izdarīji," viņa sacītu vēlāk, kamēr abas dzertu kafiju. "Tu mani patiešām izglābi."

Diemžēl Klementīne šodien īsti nevēlējās Ēriku redzēt. Ērika bija paguvusi pamanīt šausmu pilno izteiksmi, kas bija pazibējusi Klementīnes sejā, kad Ērika bija ieminējusies, ka labprāt atnāktu noklausīties viņas runu, kaut gan Klementīne bija tūlīt atguvusies un piebildusi, ka tas esot ļoti labi, burvīgi, pavisam jauki un vēlāk viņas vietējā tirdzniecības centra ēdināšanas zonā varēšot iedzert kafiju.

– Ielūgums uz šīm dārza viesībām tika saņemts pēdējā brīdī, – Klementīne stāstīja. – Namamāti un namatēvu mēs nemaz īsti nepazinām. Viņi bija… nu, viņi bija mūsu draugu draugi.

Viņa paskatījās lejup uz katedru, it kā būtu pazaudējusi tekstā vajadzīgo vietu. Nākot pie katedras, viņa bija turējusi rokās nelielu kaudzīti pašas aprakstītu plaukstas lieluma kartīšu. Šīm mazajām kartītēm piemita kaut kas aizkustinošs, it kā Klementīne būtu atcerējusies šo nelielo padomu kopš skolas runas mākslas stundu laikiem. Viņa tās noteikti bija sagriezusi ar šķērēm. Ne jau savas vecmāmiņas šķērēm ar perlamutra rokturiem. Tās bija kaut kur pazudušas.

Bija savādi redzēt Klementīni, tā teikt, uz skatuves, bez čella. Zilajos džinsos un glītā, puķainā blūzītē viņa izskatījās tik parasta. Tā ģērbās priekšpilsētā dzīvojošas mātes. Klementīnei bija pārāk īsas kājas, lai viņa varētu staigāt džinsos. Šodien viņa bija uzāvusi kurpes bez papēžiem, un nu viņas kājas izskatījās vēl īsākas. Jā, tas nu bija tikai fakts. Šķita tik nelojāli dēvēt Klementīni šādā vārdā, taču, nākdama pie katedras, viņa izskatījās gandrīz noplukusi. Pirms uzstāšanās viņa vienmēr uzsprauda matus, uzāva augstpapēžu kurpes un ietērpās viscaur melnā; viņa izvēlējās garus, kuplus svārkus, pietiekami platus, lai starp ceļgaliem varētu iespiest čellu. Redzot, kā Klementīne sēž, maigi un kaislīgi pieliekusi galvu uz sava čella pusi, it kā grasītos to apskaut, kā viena gara, atrisusi matu šķipsna krīt gandrīz līdz pašām stīgām, bet viena roka ir saliekta tik savādā, ģeometriskā leņķī, Ērikai vienmēr šķita, ka viņa ir tik jutekliska, tik eksotiska, tik citāda. Vēl tagad, pēc tik daudziem gadiem, redzot Klementīni uzstājamies, Ēriku neizbēgami pārņēma zaudējumam līdzīga sajūta, it kā viņa ilgotos pēc kaut kā neaizsniedzama. Viņa allaž bija pieņēmusi, ka šī sajūta simbolizē kaut ko sarežģītāku un interesantāku par skaudību, jo viņai pašai itin nemaz negribējās spēlēt kādu mūzikas instrumentu, bet varbūt tā tomēr nebija taisnība. Varbūt tā patiešām bija skaudība.

Redzot, kā Klementīne lasa savu saraustīto, nepārprotami bezjēdzīgo, īso runu šajā mazajā telpā, no kuras logiem varēja redzēt tirdzniecības centra pārpildīto autostāvvietu, nevis uzstājas klusajās koncertzālēs ar augstajiem griestiem, kur viņa parasti mēdza koncertēt, Ēriku pārņēma tāds pats kaunīgs gandarījums kā brīžos, kad lētā žurnālā gadījās ieraudzīt kādu neuzkrāsojušos kinozvaigzni: tu galu galā tomēr nemaz neesi tik īpaša.

– Tātad todien tur bija sapulcējušies seši pieaugušie, – Klementīne stāstīja. Viņa noklepojās un pašūpojās uz papēžiem. – Seši pieaugušie un trīs bērni.

Un viens vaukšķošs suns, Ērika nodomāja. Vau, vau, vau.

– Kā jau teicu, mēs nemaz īsti nepazinām ne savu namatēvu, ne namamāti, taču mēs visi jauki pavadījām laiku un labi izklaidējāmies.

Tu biji tā, kura izklaidējās, Ērika nodomāja. Tu tā biji.

Viņa atcerējās, kā Klementīnes skaidrie, zvaniņam līdzīgie smiekli bija viļņojušies vienā ritmā ar Vida dobjajiem, apvaldītajiem smiekliem. Viņa domās redzēja, kā no drūmajām ēnām te uzrodas, te atkal nozūd cilvēku sejas. To acis bija kā tumši dīķi, tās pēkšņi nozibināja zobus.

Tajā pēcpusdienā viņi bija pārāk ilgi kavējušies iedegt āra gaismas tajā muļķīgajā pagalmā aiz mājas.

– Atceros, ka vienubrīd mēs klausījāmies mūziku, – Klementīne sacīja. Viņa pavērās lejup uz katedru sev priekšā un tad atkal pacēla galvu, it kā būtu kaut ko ieraudzījusi tālumā pie apvāršņa. Viņas acis bija neizteiksmīgas. Nu viņa vairs neizskatījās pēc priekšpilsētā dzīvojošas mātes. – Tas bija franču komponista Gabriēla Forē skaņdarbs "Pēc sapņa". – Dabiski, ka viņa šo uzvārdu izrunāja pareizā franču valodā. – Tas ir skaists sacerējums. Skaudri sērīgs.

Viņa aprāvās. Vai viņa bija sajutusi, kā klausītāji viegli sagrozās savās vietās, sajutušies nedaudz neomulīgi? "Skaudri sērīgs" – šādi vārdi šiem klausītājiem nebija īsti piemēroti. Tie skanēja pārāk pārspīlēti, pārāk mākslinieciski. Klementīne, mīļā, mēs esam pārāk parasti, lai klausītos tavas intelektuālās atsauces par franču komponistiem. Starp citu, tovakar visi bija klausījušies arī grupas Guns’n’Roses dziesmu "Novembra lietus". Tā ne tuvu nebija tik mākslinieciska.

Vai "Novembra lietus" nebija kaut kādā veidā saistīts ar Tifānijas atklājumu? Vai arī tas notika pirms tam? Tieši kurā brīdī Tifānija bija atklājusi savu noslēpumu? Vai tas notika tobrīd, kad pēcpusdiena izplūda un sāka kaut kur pagaist?

– Mēs bijām dzēruši, – Klementīne atzinās, – taču neviens nebija piedzēries. Varbūt bijām tikai drusku iereibuši.

Abu acis sastapās, it kā Klementīne visu šo laiku būtu precīzi zinājusi, kur viņa sēž, un būtu apzināti izvairījusies no viņas skatiena, taču nu būtu apdomīgi nolēmusi viņu uzmeklēt. Ērika cieši lūkojās pretī, mēģinādama smaidīt kā draudzene, kā Klementīnes labākā draudzene, viņas bērnu krustmāte, taču viņas seja šķita paralizēta, it kā viņa būtu dabūjusi trieku.

– Lai nu kā, bija jau ļoti vēla pēcpusdiena, un mēs visi gatavojāmies ķerties pie saldā ēdiena, mēs visi smējāmies, – Klementīne stāstīja. Viņa pārstāja lūkoties uz Ēriku, lai paskatītos uz kādu citu klausītāju, kas sēdēja pirmajā rindā, un tas šķita noraidoši, pat nežēlīgi. – Par kaut ko. Es pat neatceros, par ko.

Ērikai noreiba galva. Šķita, ka sienas ap viņu sāk sakļauties. Telpa bija kļuvusi neizturami smacīga.

Pēkšņi viņu pārņēma nepārvarama vēlme izkļūt ārā. Nu re, viņa nodomāja. Atkal sākas. Reakcija, kas liek vai nu cīnīties, vai bēgt. Veģetatīvās nervu sistēmas aktivizēšanās. Smadzeņu ķīmiskā līdzsvara izmaiņas. Lūk, kas tas bija. Pilnīgi dabiska padarīšana. Bērnības trauma. Viņa bija izlasījusi visu attiecīgo literatūru. Viņa lieliski zināja, kas ar viņu notiek, taču no šīm zināšanām nebija nekāda labuma. Viņas ķermenis vienkārši ņēma un viņu nodeva. Viņas sirds strauji pukstēja. Rokas trīcēja. Viņa sajuta nāsīs savas bērnības smaržu, tik blīvu un reālu: tā oda mitrums, pelējums un kauns.

– Neturieties pretī panikai. Pieņemiet to. Izlidojiet tai cauri, – bija mācījusi viņas psihoterapeite. Šī sieviete bija izcila, katra centa vērta, bet, dieva dēļ, kā lai viņa spētu lidot, ja nekur nebija vietas, ne augšā, ne apakšā, un nebija iespējams paspert ne soli, lai zem kājām nesajustu mīkstus puvekļus.

Viņa piecēlās un saraustīja svārkus, kas aizmugurē bija pielipuši viņai pie kājām. Vīrietis ar svītru kodu atskatījās pāri plecam. Redzot viņa acīs līdzjūtību un raizes, Ērika viegli satrūkās; sajūta bija tāda, it kā uz viņu raudzītos pērtiķa mulsinoši gudrās acis.

– Piedodiet, – Ērika nočukstēja. – Man vajag… – Norādījusi uz savu pulksteni, viņa, vilkdama kājas, iesāņus pagāja vīrietim garām.

Kad viņa jau bija tikusi līdz telpas tālākajam galam, Klementīne paziņoja:

– Es atceros, ka vienubrīd mana draudzene izkliedza manu vārdu. Patiešām skaļi. Es nemūžam neaizmirsīšu šo skaņu.

Ērika apstājās, uzlikusi plaukstu uz durvīm, palikusi stāvam ar muguru pret telpu. Klementīne noteikti bija pieliekusies tuvāk mikrofonam, jo viņas balss pēkšņi piepildīja visu telpu.

– Viņa iekliedzās: Klementīne!

Klementīne vienmēr bijusi izcila atdarinātāja; būdama mūziķe, viņa precīzi prata saklausīt cilvēku balss intonācijas. Šajā vienīgajā vārdā Ērika sadzirdēja neviltotas šausmas un spalgu neatlaidību.

Ērika zināja, ka viņa pati bijusi tā draudzene, kura tovakar izkliegusi Klementīnes vārdu, tomēr viņa to neatcerējās. Vietā, kur vajadzēja atrasties šīm atmiņām, bija tikai balts tukšums, un, ja reiz viņa nespēja neko tādu atcerēties, nu, tad tas liecināja par problēmu, anomāliju un neatbilstību, ārkārtīgi nozīmīgu un ar dziļām bažām uztveramu neatbilstību. Panikas vilnis sasniedza savu augstāko punktu un gandrīz notrieca viņu no kājām. Nospiedusi durvju rokturi, viņa iztenterēja ārā, nerimtīgajā lietū.