Читать книгу Madame Tiso. Slavas cena - Mišela Morena - Страница 10

1789. GADA 30. JANVĀRIS

Mani šausmina doma par garlaicību.

– MARIJA ANTUANETE AUSTRIJAS SŪTNIM, GRĀFAM DE MERSĪ D’ARŽANTO

Pirms Viņu Majestāšu ierašanās, kas paredzēta pēc dažām stundām, jāsasteidz vēl simtiem darbu. Jāaiznes Bendžamina Franklina figūra un vietā jānoliek karaļa finanšu ministrs Nekērs. Jāpaslēpj arī zvilnošā di Barī kundze, Luija Piecpadsmitā skaistā mīļākā. Pēc Marijas Antuanetes ierašanās Francijā nevienam nebija noslēpums, ka viņa ar toreizējā karaļa mīļāko neiedraudzējās; Hābsburgu princese nemūžam neatzītu par līdzvērtīgu sievieti, kurai sveši ētikas principi. Ja di Barī būtu kaut druska veselā saprāta, viņa piekristu, ka ir pagātnes mīļākā, turpretī Marija Antuanete ir nākotnes valdniece. Kad Luijs Piecpadsmitais nomira, Marija Antuanete patrieca di Barī kundzi, tātad nebūtu gudri atgādināt karalienei par seno sāncensi. Tāpēc es nolīgstu divus ielas jaunekļus, kas man palīdzēs ienest figūru darbnīcā.

Viņi gluži kā apburti skatās uz di Barī, kas iekārtota uz balti zilā dīvāna. Mugura viņai ir izliekta, viena roka pacelta, it kā viņa būtu gatava atteikties vai nu no gulētiešanas, vai no baudas. Zeltainās cirtas brīvi krīt pāri sārtam tafta tērpam, un garais kakls ir redzams apmeklētājam.

– No šejienes uz darbnīcu. – Es norādu uz aizvērtām durvīm zāles pretējā pusē. – Došu piecus sū katram. – Ja maizes klaips maksā piecpadsmit sū un parasts strādnieks dienā var nopelnīt divdesmit, samaksa par acumirklī paveicamu darbu ir pietiekama.

Jaunekļi nostājas katrs savā galā dīvānam un paceļ sievietes figūru. Es eju pa priekšu, garām dažādām ekspozīcijām, tad atveru koka durvis uz darbnīcu un ieelpoju pazīstamo eļļas krāsu un māla smaržu. Iegājuši telpā, jaunekļi iepleš acis. Viņiem tā ir brīnumainu ierīču un mehānismu pasaule. Gluži kā slepenajās teātra aizkulisēs, arī šeit ir viss, kas cilvēkam būtu vajadzīgs, lai radītu sevi no jauna. Tērpi un cepures, spieķi un cimdi, krēsli, dīvāni, galdi, lampas un ducis nepabeigtu galvu. Pa grīdu, kur mēs ar Kurtisu pagājušonakt strādājām, mētājas instrumenti un izejmateriāli – bīdmēri, kalti, maisi ar mālu un zirga astru saišķi. Ir skaidrs, ka jaunekļi vēlētos uzkavēties un visu rūpīgi apskatīt, bet es samaksāju viņiem desmit sū un mudinu iet. Tiklīdz viņi ir prom, es ar palagu apklāju di Barī figūru un apkārt salieku smagus ģipša maisus, lai nevienam pat prātā neienāk pajautāt, kas ir apakšā. Diemžēl brīdī, kad velku tuvāk pēdējo maisu, tas saplīst un ģipsis izbirst uz grīdas.

Māte ierauga postažu un dzimtajā vācu valodā iesaucas:

– Mein Gott!

– Tūdaļ satīrīšu, – es solos.

– Bet viņi būs klāt kuru katru mirkli! – māte kliedz. Viņa neprātīgā ātrumā steidz samest instrumentus dažādās kastēs, nemaz nedomājot, vai tie nonāk īstajās. Patlaban tam nav nozīmes, un es sekoju viņai pa pēdām, uzslaukot ģipsi. – Kur ir tavs tēvocis? – māte vaicā. – Saki, lai nāk šurp un palīdz!

– Viņš nevar, – es atbildu vāciski, – jo dod norādījumus Jahīnam.

Mūsu iekšāsaucējs ir jauns ebreju zēns no Austrijas. Viņš stāv pie ēkas un rokās tur plāksni, kuru es no rīta esmu uzzīmējusi. “Šodien Vaska figūru salons būs slēgts par godu Viņu Majestāšu vizītei.” Es esmu pavēlējusi viņam izkliegt šo frāzi katram garāmgājējam. Zēns pievienoja paša sagudrotu tekstu, ka biļetes būs tikai par divpadsmit sū ikvienam, kurš apmeklēs salonu tūdaļ pēc Viņas Majestātes. Protams, biļetes vienmēr maksā divpadsmit sū.

– Mums taču jāapģērbjas, – pēkšņi paziņo māte.

– Bet karalis. Vai nevajadzētu…

– Par vēlu! Vai gribi, lai karaliene tevi redz šādā paskatā?

Es iesmejos, jo ir neiedomājami, ka cilvēks karalienes acīs parādās priekšautā. Mēs trīs dienas Krastmalas laukuma veikalos meklējām piemērotus tērpus. Jā, mūsu salons varbūt maldina acis – stuku izmantojam marmora vietā un apzeltījumu uzdodam par zeltu –, taču drānu ziņā nekādas mānīšanās nav. Mums jābūt ģērbtām tikpat smalki kā karalienes dāmām, pat ja tas izmaksā veselu bagātību.

Mātes istabā es uzvelku viduklī cieši pieguļošu tērpu. Reiz Kurtiss man nopirka zīda fišū ar mežģīnēm, un es to piestiprinu ņieburam un spogulī apbrīnoju, kā plānais lakats krīt man ap pleciem. Kamēr lielākajā daļā Parīzes trūkst malkas un maizes, mūsu muzejs katru dienu ietirgo trīssimt sū. Ar to pietiek, lai mums vienmēr būtu gaļa uz galda un šādas greznumlietas.

– Kā tu domā? – māte ievaicājas. Viņa ir uzvilkusi visdārgāko tērpu savā mūžā. Lai gan vairāk nekā piecdesmit gadus veca, viņa šobrīd ķiķina kā meitene. – Vai es izskatos muļķīgi?

– Nē. – Un es nemeloju. – Tu izskaties brīnišķīgi. – Tērps ir izšūts ar sīkām pērlītēm, un ņieburs kā nobērts ar dārgakmeņiem. Manam tēvocim tas izmaksāja gandrīz divsimt livru, un tagad es saprotu, kā di Barī kundze var iztērēt divus tūkstošus par bagātīgi rotātām galma drānām. – Paraugies taču pati! – Es pagriežu māti pret spoguli. Tērps viņu padara jaunāku. – Tev varētu dot četrdesmit, – es saku.

Viņa skaļi iesmejas.

– Varbūt četrdesmit deviņus. – Viņa uzsmaida spogulī un tad satver manu roku. – Man ir ļoti paveicies ar bērniem, – viņa nočukst. – Trīs dēli dien Šveices gvardē, un brīnumskaistā meita atradusi sev nopietnu amatu. Tev nevajadzēs precēties naudas dēļ, un tu vienmēr būsi atkarīga tikai pati no sevis. – Mātei tas ir svarīgi, jo viņai bija aiz aprēķina, nevis mīlestības slēgta laulība. Viņa paceļ galvu un palūkojas uz Kristus figūriņu virs gultas. – Tu esi Kurtisa lielā cerība, – viņa noteic. – Tu panāci, ka šodien mūs apmeklē tik augsti viesi.

– Mēs kopā to panācām. Salons nepastāvētu, ja mēs visi nestrādātu vienlīdz smagi. – Nepieciešama izcila prasme, lai vadītu šādu izstādi. Es nevaru iedomāties, kā Kurtiss te ticis galā viens. Viņa dokumenti, kas rakstīti vēl pirms manas dzimšanas, iedveš šausmas. Draugiem pārdotas biļetes par samazinātām cenām, muižniecībai izsniegtas brīvbiļetes. Taisni brīnums, ka viņam vispār izdevies nopelnīt jel kādu naudu. Vakar vakarā mēs strīdējāmies par to, vai karaliskajai ģimenei vajadzētu piedāvāt ieeju par brīvu. Tēvocis vēlējās atlaist biļetes cenu, it kā jaunie tērpi modeļiem būtu iegūti pavisam lēti, bet es gribēju pieprasīt samaksu. Tomēr māte uzstāja, ka mēs būsim žēlīgi, un tas nozīmē ielaist karalisko pāri bez jebkādas biļetes. Es tobrīd slepus saspiedu viņas roku.

– Lai skan fanfaras, – viņa svinīgi paziņo.

Lejā salonā jau ieradusies Roza Bertēna un Anrī Šarls. Es ievēroju, ka Roza velta Anrī daudz platāku smaidu, nekā jebkad ir veltījusi man. Varbūt tāpēc, ka viņš šodien izskatās īpaši pievilcīgs. Garie mati ar zilu lenti sasieti à catogan jeb zirgastē, arī kamzolis ar dāsni izšūto apakšmalu, zīda kiloti un pušķi pie spieķa ir zili. Šī ir pirmā reize, kad redzu viņu tik rūpīgi ģērbušos. Tiešām – tik iespaidīgs un inteliģents cilvēks kā Anrī noteikti varētu lūgt karalim vietu galmā. Viņš varētu kalpot karaļa darbnīcā vai, vēl labāk, dzīvot no karaļa piešķirtajiem līdzekļiem. Es tūdaļ iedomājos par visām izcilajām lietām, ko viņš varētu radīt, ja būtu pietiekami daudz naudas un laika.

Ieraudzījis mani, Anrī tūdaļ pārtrauc sarunu ar Rozu un norāda uz pūli ārpusē.

– Vai zināt, kas tur notiek?

– Brīnišķīgi, vai ne? Rīt salons būs stāvgrūdām pilns!

Anrī vilcinās, un es saprotu, ka viņam šis pasākums nepatīk.

– Esat diezgan labi saposusies, – Roza piezīmē. – Ja kādreiz sagribēsiet parādīties galmā, manā zaļajā franču tērpā izskatīsieties žilbinoši.

Viņai piemīt skaudrs tirgones gars, gluži tāpat kā man.

– Ja saņemšu negaidītu mantojumu, – es atbildu, – tad noteikti došos uz jūsu veikalu.

Ārā piestāj ekipāža ar astoņiem zirgiem, un kāda sieviete iesaucas: – Karaliene! Viņa Majestāte un karaliene! – Neatkarīgi no tā, kas par Mariju Antuaneti rakstīts pamfletos, apsūdzot it visos netikumības paveidos, publika priecājas viņu redzēt. Es izjūtu milzīgu atvieglojumu. “Anrī kļūdās. Tieši tāda slava mums ir vajadzīga.” Es satveru mātes roku, un mēs steidzamies pie durvīm.

– Reveranss, – Roza nikni atgādina man aiz muguras.

– Reveranss!

Es ļoti zemu paklanos un piecēlusies attopu, ka manā priekšā stāv Francijas karalis un karaliene dārgos zīda un sermuļādas apmetņos. Pūļa saucieni vairs nav dzirdami, tiklīdz karaļa sardzes vīri aizver durvis. Starp viņiem nav neviena mana brāļa – viņu uzdevums ir sargāt karaļa apartamentus, nevis pavadīt karalisko ģimeni izbraucienos uz Parīzi. Žēl, jo mēs diezgan reti redzamies.

– Laipni lūdzam Vaska figūru salonā, – tēvocis saka.

Soli uz priekšu sper kalpotājs, kurš uzņemas iepazīstināšanu. Viesu vidū ir karaļa jaunākā māsa Elizabetes kundze – divdesmit četrus gadus veca, ar krēmbalti sārtu ādu, kāda parasti ir pusaudzēm, – un valdnieku ģimenes vecākais bērns, Marija Terēze, kuru galms uzrunā par karalisko kundzi un kuras tumšās acis un mati spilgti kontrastē ar jaunāko brāļu gaišajiem. Es uzsmaidu vārgajam, slimīgajam dofinam, kuru divi vīri nes nestuvēs. Viņam – vidējam bērnam – ir septiņi gadi, bet viņš izskatās pēc četrus vai piecus gadus veca. Mati viņam ir tikpat gaiši un acis tikpat zilas kā četrgadīgajam brālim Luijam Šarlam. Jaunākais bērns ir ietērpts jūrnieka drānās – cieši pieguļošos svārkos un pieskaņotās biksēs.

– Papa, maman, tie esat jūs! – Luijs Šarls norāda uz pakavveidīgo galdu, pie kura sasēdinātas karaļa un karalienes figūras. Gan soli, kas paredzēti hercogienēm, gan valdnieku krēsli ar augstajām atzveltnēm ir tik precīzi atdarināti, ka ekspozīciju var uzskatīt par īstu.

– Ļoti labi, – Marija Antuanete paslavē jaunāko dēlu. Tad viņa pagriežas pret dofinu. – Vai tu zini, ko atspoguļo šī aina?

Dofins pietraušas sēdus, palūkojas apkārt – nevis veikli un augstprātīgi kā bērns, kuram dots pilnīgi viss, bet lēni un ziņkārīgi kā bērns, kuru vada degsme mācīties. Vispirms viņa acis pievēršas neīstā marmora kolonnām, kas sadala ekspozīcijas telpu, tad gleznām, kas rada iespaidu, ka apmeklētājs ienācis sievietes privātajā salonā.

– Tā droši vien ir Lielā ēdamistaba.

– Tieši tā! – karaliene iesaucas. Viņa lepojas ar to, cik mācīti ir viņas bērni.

– Vai mēs varam iet iekšā? – dofins jautā. – Kur mums jāmaksā?

Kurtiss iesmejas.

– Šodien izklaide ir par velti. Un, ja Viņu Majestātes atļaus, mēs ar brāļameitu jums visu izrādīsim.

Mēs pametam priekštelpu, un es ievēroju, ka valdnieks klibo. Manā vaska figūrā viņš nav tik īss un korpulents. Es iztēlojos, ka viņš būs apmierināts ar manu darbu. Turpretī karaliene ir daudz daiļāka par jebkuru skulptūru. Ir taisnība visiem, kas apgalvo, ka viņa drīzāk slīd, nevis iet. Zem zoda gan var manīt biezāku slāni, un viņa vairs nav tik lokana kā agrāk, taču šaubu nav – tas ir dejotājas augums. Ģērbusies viņa ir visnotaļ vienkārši. Žēl, jo reiz kādā svētdienā es apmeklēju Lielo ēdamistabu, kur ik nedēļu karalis un karaliene publiski pusdieno, un redzēju, cik žilbinoša Marija Antuanete var būt. Toreiz viņai mugurā bija zila samta tērps ar baltu kažokādu un balta satīna korsetes priekšpuse, kas pieskaņota spalvām greznotajai galvas rotai. Bet šodien viņa uzvilkusi sarkanbrūnu tērpu, vaigu atsvaidzināšanai uzklājusi mazumiņu rūža un matus viegli iepūderējusi. Ap kaklu viņai ir pērļu – nevis briljantu – rota, un pirkstos gredzeni ar pērlēm.

Viņas svaine Elizabete ir ģērbusies daudz elegantāk – brūnā zīdā un krēmkrāsas taftā. Sermuļādas mufe izšūta ar zeltu, un tāds pats rotājums ir arī tērpam. Karalis Luijs, gluži tāpat kā māsa, nav pat mēģinājis pielāgot savu apģērbu iziešanai tautā. Viņa kurpēm ir briljantu sprādzes, un modernais pastaigu spieķis ir rotāts ar dārgakmeņiem. Un tomēr viņa izskatā ir maz karaliska majestātiskuma. Citās drēbēs viņu varētu noturēt par zemnieku. Kad mēs ieejam ekspozīcijas zālē, valdnieks apstājas pie pirmās gleznas. Viņš ir tuvredzīgs, tādēļ ar degunu gandrīz skar audeklu.

– Cik daudz gleznu ir jūsu izstādē? – karalis vaicā.

– Simt piecdesmit, Jūsu Majestāte. Esmu tāds kā kolekcionārs, – Kurtiss atzīstas.

– Un vienmēr esat interesējies par vasku, doktor?

– Jā. Kopš dienas, kad nonācu medicīnas skolā.

– Ak tā. – Karalis pagriežas pret bērniem. – Vai jūs zināt, kādiem nolūkiem vasks tiek izmantots tajā skolā?

Zēni papurina galvas, bet vienpadsmit gadus vecā Marija Terēze, uzskatīdama, ka ir pārāk diža persona šādai vietai, gluži vienkārši izvalba acis.

– No vaska taisa anatomiskus modeļus. – Karalis palūkojas uz manu tēvoci. – Vai pareizi?

– Tieši tā, Jūsu Majestāte.

Kad mēs nostājamies pie pusdienotāju ekspozīcijas, karalisko viesu sejās var nojaust iepriecinājumu. Man izrādījās taisnība. Marijai Antuanetei patīk tas, ko viņa ir ieraudzījusi. Viņa smaida un apvaicājas, vai drīkst apskatīties tuvāk.

– Protams, Jūsu Majestāte.

Tēvocis atver vārtiņus koka balustrādē, karaliene ieiet iekšā, un viņai seko pārējie ģimenes locekļi. Parasti mēs viesiem neatļaujam skart figūras, taču šajā gadījumā mēs ar Kurtisu neaizrādām par tādu pārkāpumu.

– Izcili, – karaliene izdveš, glāstot savu vaska seju. – Absolūti neticami.

– Es zināju, ka Jūsu Majestāte pratīs to novērtēt, – Roza patīksminās, it kā es nebūtu veselu gadu lūgusies viņai, lai pamudina karalisko pāri apmeklēt mūsu salonu. Roza norāda uz satīna galvas rotu ar dārgakmeņiem un egretēm. – Gluži tādu pašu jūs nēsājāt pēdējā maskarādē.

Karalienes sejā parādās sāpes, taču tikpat ātri pazūd, jo viņa ir iemācījusies apvaldīt savas emocijas un paust mieru.

– Parādiet man visu! – Viņa dedzīgi sasit plaukstas. – Arī Slavenāko zagļu alu.

Mēs labprāt paklausām. Mūsu izstādē ir trīsdesmit pilna auguma figūras un ducis krūšutēlu uz īsām marmora kolonnām. Pretī katrai ekspozīcijas ainai mēs esam novietojuši spoguli, lai radītu iespaidu, ka salons ir daudz lielāks nekā patiesībā. Vakarā šie spoguļi atstaros lustru mirgu un lies dubultu gaismu uz ekspozīciju.

Luijs Sešpadsmitais apstājas pie figūru grupas, kas ataino Maisūru valsts valdnieka Tipu Sahiba sūtņus krāsainajos tērpos.

– Atceraties šos? – viņš jautā sievai. – Smieklīgākie vīri, kādi jebkad ieradušies Versaļā. – Tas notika pirms sešiem mēnešiem. Karalis uzaicināja labākos Parīzes māksliniekus, lai iemūžinātu sūtņus, un mana tēvoča vaska figūra atstāja uz viņu tādu iespaidu, ka viņš to uz vairāk nekā mēnesi novietoja teltī pie Lielā Trianona. Tagad valdnieks, vēderu turēdams, smejas un sasmīdina arī dēlus. Meitene, kā es ievēroju, nekad nesmaida.

– Tās tik ir ūsas! – Karaliene smejas. Balsī jaušams patiess prieks, nevis spalgie un neīstie toņi, kādi raksturīgi augsta ranga sievietēm, kuras esmu veidojusi mālā.

– Tās smird, – Marija Terēze dzēlīgi piebilst.

– Tas ir Austrumu smārds, – viņas tēvs paskaidro.

Karaliene pietvīkst.

– Un jūs, Grosholcas jaunkundz… par kurām no šīm brīnišķīgajām figūrām esat atbildīga jūs?

– Par pusdienotāju ainu, kuru Jūsu Majestāte tikko redzēja. Un arī par šo. – Es vedu viesus nākamajā zālē. Tur ekspozīcijā attēloti visi viņas bērni. Vakar vakarā es nolēmu aiznest princeses Sofijas Elēnas Beatrises figūru, jo meitene nomira pirms pusotra gada vienpadsmit mēnešu vecumā. Tagad es saprotu, ka tā bija pareiza izvēle, jo karaliene tūdaļ pieiet pie jaunākā dēla un noglāsta viņam vaigu. Es ticu, ka viņu pārņēmušas emocijas, jo figūra taisīta pasen, kad Luijs Šarls bija trīs gadus vecs. Par paraugu es izmantoju krūšutēlu Parīzes salonā, un kopš tā laika viņš ir krietni nobriedis.

– Paraugieties, tā esmu es! – Marija Terēze pieiet pie figūras un nopēta to. Viņa palūkojas uz mani un tad atkal pievēršas vaska figūrai. – Jūs to uztaisījāt?

– Jā, Jūsu Augstība.

– Un kā jūs zinājāt, kāda es izskatos? Mēs nekad agrāk neesam tikušās.

– Jūsu Augstības portreti atrodami daudzās galerijās. Par paraugu es izmantoju vienu no tiem.

Karaliene pieskaras meitas plecam, taču meitene viņas roku nokrata.

– Es gribu to nest mājās.

– Te ir muzejs, – Marija Antuanete atbild, – nevis veikals. – Un no muzejiem mantas uz mājām nenes, – Elizabetes kundze pamāca. Līdz šim karaļa jaunākā māsa klusēja. Padzirdējusi radinieces balsi, Marija Terēze beidz strīdu. – Varbūt iesiet uz Slavenāko zagļu alu? – Elizabetes kundze apvaicājas karalienei. – Es palikšu tepat un pieskatīšu bērnus.

Marija Terēze piesit kāju un činkst:

– Es arī gribu iet!

– Kad būsi vecāka, – tēvs atbild. – Tagad ne.

Tiklīdz esmu ievedusi pieaugušos Slavenāko zagļu alā, noskaņojums tūdaļ mainās. Zāli apgaismo tikai dažas sveces, un sienas konstruētas tā, lai atgādinātu cietuma kameru. Es veltu slepenu skatienu Kurtisam un Anrī, un abi iedrošina mani. Tātad es drīkstu uzrunāt svarīgos klientus. Es aplaizu lūpas un sāku:

– Te redzami tie, kas terorizējuši krietnos Francijas iedzīvotājus. Zagļi, viltotāji un pat bērnu slepkavas.

Tanī brīdī karalis ar Rozu pārmij satrauktus skatienus, turpretī karaliene sper soli uz priekšu.

– Tas ir Antuāns Fransuā Derjē, – es turpinu. – Dzimis tūkstoš septiņsimt četrdesmit ceturtajā gadā vienkāršā ģimenē netālu no šejienes. Pēc daudziem smaga darba gadiem Derjē iegādājās savu pārtikas preču veikalu. Tas bija veiksmīgs, taču viņš allaž tērēja krietni vairāk, nekā spēja nopelnīt, alka ieņemt vietu muižniecības rindās un gribēja iegādāties pili no laipnā un draudzīgā mesjē de la Motes. Kad mesjē aizsūtīja savu sievu pēc naudas par darījumu, Derjē uzaicināja glīto kundzi pusdienās.

Kurtiss ved viesus pie nākamās figūras. Tā ir apmēram trīsdesmit gadus veca sieviete skaistā kleitā un modernā cepurē.

– Sākumā vakars ritēja lieliski. Derjē bija valdzinošs, kādi jau vīrieši mēdz būt, taču iebēra indi de la Motes kundzei vīnā, tiklīdz viņa uz mirkli novērsās. Jau tajā pašā vakarā kundze bija mirusi! – Karaliene spēji ievelk elpu, bet es turpinu: – Nākamajā nedēļā sešpadsmit gadus vecais dēls ieradās meklēt māti. Ievilinājis jaunekli savā mājā, Derjē piedāvāja viņam tasi šokolādes. Un arī dēls drīz gāja mātes pēdās. Pēc nedēļas nelietīgais veikalnieks viltoja dokumentus un mēģināja pārņemt brīnišķīgo pili savā īpašumā, bet mesjē de la Mote kļuva aizdomīgs sievas un dēla pēkšņās pazušanas dēļ. Tika izsaukta policija, kas līķus atrada lādēs, kuras bija apraktas Derjē nama pagrabā. Tūkstoš septiņsimt septiņdesmit septītajā gadā Derjē tika sadedzināts uz sārta.

– Un pelnīti, – karalis noteic.

– Viņa sieva, – es piebilstu, – patlaban ir ieslodzīta Salpetrjēras cietumā.

– Vai arī viņa bija iesaistīta noziegumā? – jautā Roza Bertēna.

Es paceļu rokas un atbildu:

– To neviens nezina.

Mēs ejam pie nākamās figūras, un es stāstu par slavenu viltotāju, kas pārdevis mākslas darbus, kurus it kā radījis diženais itāliešu meistars Leonardo da Vinči. Divdesmit gadus viņš krāpa turīgus muižniekus, piegādājot gleznas viņiem uz mājām un saņemot naudu – divus, trīs un dažreiz pat četrus tūkstošus livru par katru. Anrī aizrāda, ka šim viltniekam nevajadzēja atdarināt vienu no izcilākajiem māksliniekiem un zinātniekiem pasaulē.

– Tātad jūs esat šī cilvēka darbu cienītājs? – karalis vaicā.

Anrī pamāj.

– Esmu gan.

– Pirms daudziem gadiem es redzēju “Vitrūvija cilvēka” reprodukciju, – karalis stāsta. – Tā bija apburoša.

– Kas ir “Vitrūvija cilvēks”? – Marija Antuanete interesējas.

Karalis palūkojas uz Anrī, ļaujot sniegt atbildi.

– Uzzīmēts cilvēks. Perfekti proporcionāls. Savā darbā da Vinči izmantoja romiešu arhitekta Vitrūvija pierakstus. Senais zinātnieks nonācis pie secinājuma, ka teju visu cilvēku ķermeņu proporcijas ir līdzīgas.

– Vai varat pateikt piemēru? – karaliene vaicā.

Anrī pasmaida.

– Protams, Jūsu Majestāte. Vitrūvijs atklāja, ka cilvēka auss garums ir viena trešdaļa no sejas garuma un pēdas garums ir viena sestā daļa no auguma. Bērnībā man lika izmērīt attālumu no galvvidus līdz grīdai un iegūto rezultātu izdalīt ar attālumu no nabas līdz grīdai. Es ieguvu tādu pašu skaitli, pie kāda nonāk gandrīz ikviens. Viens, komats, sešsimt astoņpadsmit.

Marija Antuanete pagriežas pret vīru.

– Vai jūs kaut ko tādu esat darījis? Un tā ir taisnība? Vai ieguvāt tādu pašu skaitli?

– Jaunībā. – Karalis palūkojas uz savu palielo vēderu.

– Neesmu pārliecināts, ka tagad būtu tāpat.

– Es gribu izmēģināt! – Marija Antuanete paziņo. – Tiklīdz būsim mājās. – Viņa atkal paraugās uz viltotāja vaska figūru. – Te ir tik aizraujoši, – viņa klusi piebilst.

– Vai šos zagļus un slepkavas taisījāt jūs? – karalis satraukti vaicā.

– Jā, bet modelis ne vienmēr bija pats cilvēks.

– Viņi ir ļoti… – Valdnieks meklē īsto vārdu.

– Reāli, – karaliene saka.

Mēs ejam no vienas ekspozīcijas pie nākamās, un es stāstu par katru figūru. Te ir vīri, kuru vārdi kļuvuši par sinonīmiem slepkavam, un tādi, kuru sejas pazīst uzreiz. Kad mēs izejam no Slavenāko zagļu alas, Marija Terēze noprasa:

– Vai bija interesanti?

– Jā… – Karalis jokodamies nodrebinās. – Taču tikai uz dažām minūtēm.

Es vedu viesus pie Ruso figūras un stāstu par savu māti, kura neskaitāmas naktis pavadījusi, gatavojot ēdienu šveiciešu filozofam.

– Sakiet, – ierunājas karalis, – vai šis cilvēks bija tikpat spožs kā viņa darbi?

Visi pagriežas pret mani, un es pamanu, ka Anrī aiztur elpu.

– Ievērojamāka cilvēka nav bijis, – es atbildu. – Izņemot, protams, Jūsu Majestāti.

Karalis plati pasmaida, un karaliene pienāk man tik tuvu klāt, ka es saožu viņas jasmīnu parfīma aromātu.

– Vai viņš tiešām ģērbās kā armēnis? – Marija Antuanete vaicā.

– Vestēs un kaftanos. – Es noklusēju, ka reizēm Ruso valkāja arī kažokādas cepuri. – Un viņam ļoti garšoja manas mātes vārītās nūdeles ar sieru un sīpoliem.

– Nūdeles ar sieru un sīpoliem, – Marija Antuanete atkārto, un es prātoju, kad viņa pēdējo reizi ēdusi kādu dzimtenes maltīti. – Es arī labprāt tās nobaudītu.

Manai mātei aizraujas elpa, un tad viņa savā vislabākajā franču valodā saka:

– Iespēju gatavot Jūsu Majestātei es uzskatītu par lielu godu.

– Jūs taču saprotat, ka šeit mēs nedrīkstam ēst, – karalis atgādina ar nožēlu balsī.

Bet mana māte jau purina galvu. – Tās taču varēsiet paņemt līdzi.

Es palūkojos uz Kurtisu, un mēs abi nespējam noticēt, ka tas notiek ar mums. Nav grūti barot filozofus, bet piegādāt pārtiku valdnieku ģimenei… Tagad uz mūsu salonu plūdīs apmeklētāju straumes! Dienām, varbūt pat nedēļām ilgi. Pēc hercogienes de Poliņakas vizītes šņaucamās tabakas veikalā Svētā Onorē ielā īpašniekam uz mēnesi vajadzēja algot papildu darbaspēku. Mana māte aizsteidzas vārīt nūdeles, un es uzsmaidu Rozai, kura organizēja šo pasākumu. Tad pievedu karalisko ģimeni pie pēdējās ekspozīcijas. To klāj balti palagi. Kad Kurtiss tos norauj, Roza ar plaukstu aizsedz muti. Klienti allaž jūtas šokēti, kad ierauga paši sevi, un es neesmu izskaistinājusi neko. Viņa ir tiešām kupla miesās, ar dubultzodu un apaļām ačtelēm. Turpretī lūpas viņai ir apburošas un tērps ir piemērots Versaļas zālēm. Mūsu ekspozīcijā viņa atrodas ģērbistabā līdzās karalienei, kura lūkojas spogulī un kurai uzvilkts smags lina krekls, ko rīt nomainīs caurspīdīgs, dūmakains naktskrekls. Rozai rokās ir smags žurnāls ar audumu paraugiem, no kuriem karaliene katru rītu izvēlas sev tērpu.

Marija Antuanete bijīgi pieiet savai figūrai. Atšķirībā no iepriekšējām, kam ķermeņi taisīti no zirgu astriem, šī ir tikai no vaska – gan Hābsburgiem raksturīgā lūpu līnija, gan krāsotie kāju nagi.

– Šo taisījāt jūs? – karaliene vaicā.

Jau atkal Anrī nervozē, taču nav nekā, par ko man vajadzētu kaunēties.

– Jā, – es atzīstu.

– Un kurš to izdomāja? – karalis tincina.

– Es. – Mana atbilde izskan, iekams Kurtiss paguvis kaut ko pateikt. – Vēlējos parādīt Viņas Majestāti tādu, kāda viņa patiesībā ir, gracioza un skaista pat tad, ja vēl nav uzvilkusi savu franču tērpu.

– Man tas šķiet nepiedienīgi, – ierunājas karaļpāra meita. Marija Antuanete gan pasmaida.

– Te nav nekā nepiedienīga, – valdnieks aizrāda. – Karalienes augums ir piesegts, un ģērbšanās ir dzīves sastāvdaļa.

– Un kājas? – Marija Terēze uzmet lūpu. Šāda poza nav glīta nevienam bērnam, bet viņai jo īpaši. Rokas iespiedusi sānos, viņa jūt pienākumu piebilst: – Kampāna kundze apgalvo…

– Viss ir kārtībā, – nepacietīgi attrauc karaliene. – Doktor Kurtis, Grosholcas jaunkundz, jums ir izcils muzejs.

Tēvocis aizved viesus līdz pēdējam mūsu ekskursijas pieturpunktam.

– Antikvariāts, – viņš paziņo, un abas princeses priecīgi sasit plaukstas. Lielajos plauktos ir saliktas miniatūras vaska kopijas no visām figūrām mūsu ekspozīcijās, arī karaļi un prinči, mājas un teātri. Augstākajos plauktos ir pieaugušo figūras. Apmeklējis mūsu muzeju, karalienes brālis Jozefs Otrais nopirka divas dievietes Veneras figūriņas. Prinči vēlas apskatīt eksponātus un visu aptaustīt, turpretī Marija Terēze atkāpjas un vēro telpu no ieejas durvīm.

– Esat laipni lūgti ņemt visu, ko vien vēlaties, – Kurtiss piedāvā.

– Tikai vienu figūru, – karalis piebilst. – Viss ar mēru.

Zēnu izvēle krīt par labu karavīriem, bet Marija Terēze nolūko guļošu kaķi.

Tobrīd ienāk mana māte, nesot labāko porcelāna bļodu, kas pārklāta ar zīda salveti.

– Jūsu Majestātei. – Māte pieliecas ļoti dziļā reveransā. – Lai viņa var to nobaudīt pie vislabākās veselības. – Kad māte pastiepj bļodu karalienei, to savās rokās paņem viens no Šveices gvardiem, kurš mums sekojis cieši pa pēdām.

– Esmu ļoti pateicīga, Grosholcas kundze. Mēs vēl ilgi atcerēsimies šo vizīti.

Ārā gaida karaliskā ekipāža. Slaidie zirgi un livrejās tērptie sargi Tempļa bulvārī izskatās savādi, it kā no citas pasaules nākuši. Mēs noraugāmies, kā augstie viesi tiek pavadīti līdz zeltā un samtā darinātajai karietei. Kad viņi ir prom, atgriežamies salonā. Mana māte dodas augšstāvā uz mūsu privātajām istabām, un es jūtos pateicīga par to, ka Anrī palīdz Kurtisam aiznest di Barī kundzes figūru atpakaļ uz parasto vietu. Tikmēr Roza nekustīgi stāv pie sava veidola vaskā.

– Es gribētu būt tievāka, – viņi kritiski nosaka.

– Bet es gribētu būt raženāka, – es atbildu. Viņa paskatās uz mani un izplūst smieklos.

– Ļoti labi, Grosholcas jaunkundz! Ļoti labi.