Читать книгу Madame Tiso. Slavas cena - Mišela Morena - Страница 13

1789. GADA 28. MARTS

Etiķete bija sasniegusi neiedomājamus augstumus. Viss bija stingri regulēts.

– MARIJAS ANTUANETES PIRMĀ GALMA DĀMA KAMPĀNA KUNDZE

Brāļi atbrauca no Versaļas, lai palīdzētu man sagatavoties. Ielūgumu mēs saņēmām pirms diviem mēnešiem, bet es joprojām gatavojos. Ducī veikalu man bija paredzētas uzlaikošanas, lai es būtu pienācīgi tērpusies, tāpat nodarbības pie deju skolotāja, kurš iemācīja man reveransus. Es grasījos pievienoties galmam ar desmit tūkstošiem cilvēku – deviņi simti no tiem bija augstdzimuši –, un man jācenšas, lai mana uzvedība nemet ēnu uz brāļiem, kas dien karaļa sardzē.

Šī ir pirmā reize triju mēnešu laikā, kad Edmunds, Johans un Volfgangs ierodas mājās. Viņiem ir brīnišķīgi Šveices gvardu formastērpi – sarkanas bikses, baltas zeķes un Anrī Ceturtā stila cepures ar trim iespaidīgām spalvām. Edmundam ir trīsdesmit pieci, un viņš nekad nesmaida. Johanam ir trīsdesmit trīs, un viņš sapņo par atgriešanos mājās pie sievas un dēla. Volfgangam ir divdesmit deviņi, un viņš ir gatavs gluži kā bērns aizlaisties ar manu algu, lai to nospēlētu. Vecuma ziņā mēs esam vistuvākie, tādēļ Volfgangam esmu pieķērusies visvairāk. Mēs esam sapulcējušies salonā pie galda. Kamēr māte skraida uz virtuvi un atpakaļ, Johans, mans visdāsnākais brālis, izteic komplimentus par manis darināto dofina figūru.

– Līdzība ir pārsteidzoša, – viņš saka, viegli smaidot. Viņam ir apaļi vaigi, gluži kā gleznotam ķerubam. – Vai tu to redzēji, Edmund?

Vecākais brālis palūkojas pāri galdam.

– Tas bija blakus vulgārajai karalienes figūrai buduārā.

– Tad jau tev patika, – es bilstu. Edmundu nav iespējams nepaķircināt.

– Karaliene redzēja to ekspozīciju, – atgādina Volfgangs. – Un viņai tā patika.

– Vai viņai mugurā bija tas pats tērps? – Edmunds noprasa. Viņš zina, kāda kārtība valda izstādē, un saprot, ka mēs tūdaļ pēc karalienes aiziešanas nomainījām viņas atturīgo tērpu pret tādu, kas vairāk pievilina vidusmēra cilvēkus. – Tā sākas baumas, – viņš aizrāda.

– Mēs tikai nomainījām viņai tērpu, – es iebilstu, lai gan apzinos, ka mums nevajadzētu karalieni tādu rādīt, ja mēs gribētu būt godīgi pret viņu. Bet mēs nerādām neko tādu, kas jau nebūtu redzēts simtos pamfletu – neķītros, riebīgos pamfletos, kas pieejami katrā Palērojālas kafejnīcā. Tie apsūdz karalieni piedauzībā, piemēram, dēkā ar grāfu Artuā, pievilcīgo karaļa brāli, un lesbiskās orģijās ar princesi de Lambalu.

Edmunds pašūpo galvu. Viņa seja šķiet ļoti kalsna, un rokas izskatās diezgan muskuļotas.

– Katrs karalienes attēls ir politisks paziņojums, un nekas nerunā skaļāk par viņas tērpu. Tavas figūras ir vienīgā vienkāršu ļaužu iespēja tuvināties karalienei. Un kā ar tiem, kas neprot ne lasīt, ne rakstīt? Viņiem salons ir vienīgais ziņu avots. Un tas vēsta, ka mūsu karaliene gatavojas gulētiešanai gluži tāpat kā sievietes Palērojālā. Tas ir necienīgi un liecina par sliktu gaumi. Labāk lai tava izstāde iekasē mazāk sū…

– Un tiek slēgta? – Volfgangs iesaucas. – Šis nav īstais laiks, kad domāt par ienākumu samazināšanu. Šorīt pie maiznīcas bija gara rinda.

– Tur katru rītu ir gara rinda, – es piebilstu.

Visi trīs brāļi izskatās šokēti.

– Tā notiek jau vairākus mēnešus, – Kurtiss paskaidro. – Cilvēki stājas rindā pat divos naktī, bet pie maizes tiek tikai pirmie piecdesmit. Turklāt cena ir dubultojusies. Vai Versaļā par to nekas nav zināms?

– Karalim jāvada valsts, – Edmunds atbild. – Viņam nav jāzina par rindām pie Parīzes maiznīcām.

– Tā nav tikai Parīzē, – es aizrādu. – Rindas ir redzamas visā Francijā.

– Un kas notiek ar ielu apgaismojumu? – Volfgangs jautā. – Šorīt lielākā daļa Palērojālas un Tempļa bulvāra grima tumsā. Kad laternas pēdējo reizi uzpildītas?

Mēs ar Kurtisu saskatāmies, cenšoties atcerēties.

– Vismaz pirms trim mēnešiem, – es atbildu. Pilsētai trūkst naudas, lai iegādātos eļļu. – Visi teātri un kafejnīcas, pat Opera jāslēdz pirms saulrieta, citādi klienti var ciest negadījumos, kad saskrienas ekipāžas, vai no lielceļu laupītājiem.

– Pilī es par to neieminētos, – Edmunds noteic. Tas nav ieteikums. Tā ir pavēle. – Par tādām lietām ar Viņu Majestātēm nerunā.

– Tas attiecas arī uz Elizabetes kundzi? – es jautāju. Cilvēki cieš badu, maizes trūkst, bet Viņu Majestātes par to nezina? Tas ir noziegums, ko pieļauj karaļa padomnieki.

– Uz visiem karaliskās ģimenes locekļiem. Ja tu sāksi par to runāt, tad novedīsi nežēlastībā mūs un Vaska figūru salonu. Versaļā nekas nav paturams noslēpumā. Karaliskā ģimene nekad nepaliek viena. Vienmēr kāds noklausās. Vienmēr.

Es pāri galdam palūkojos uz Volfgangu, kurš neiebilst brālim.

– Kad karaliene sāk rīta tualeti, – Edmunds turpina, – vieni rūpējas par viņas matiem, citi par pūderi, vēl citi par tērpu. Kad viņa vakarā mazgājas, to vēro daudzas dāmas. To, kā viņa gatavojas gulētiešanai, redz ģērbēja, goda dāmas un karalienes mājsaimniecības superintendents.

– Neizturami. – Kā var paciest, ja tev visu dienu apkārt ir cilvēki? Kad viņa var palikt viena ar savām domām?

– Tāds ir viņas darbs, – paskaidro Johans. – Kopš ierašanās no Austrijas viņa ir mācījusies šādus etiķetes noteikumus.

– Galma noteikumus, – uzsver Edmunds. – Tas atšķir Viņu Majestātes no pārējiem.

Pēkšņi es kļūstu nervoza. Viena lieta ir taisīt un izrādīt karaliskās ģimenes locekļu figūras, bet pavisam cita – dzīvot kopā ar viņiem.

– Es būšu diskrēta, – apsolu.

– Tev jāsaprot karalienes dienaskārtība, – Johans saka. – Ģērbties viņai palīdz vairākas sievietes. Pirmā dāma pasniedz šemizu goda dāmai, kura tad novelk cimdu, lai pasniegtu šemizu karalienei. Ja šīs procedūras laikā ierodas Asiņu princese, viss jāsāk no sākuma, lai šemizu karalienei varētu pasniegt viņa.

– Bet tas vēl nav viss, – Volfgangs veikli piebilst. – Karalienei nav ļauts pašai kaut ko paņemt. Ja viņa vēlas ūdeni, to pienes goda dāma.

– Ja nu šīs dāmas nav klāt? – es jautāju.

– Tad Marija Antuanete cieš slāpes.

Smieklīgi!

– Un tā notiek katru dienu?

Mani brāļi saskatās.

– Tagad retāk, jo Viņas Majestāte daudz laika pavada Trianonā, – paskaidro Johans.

Karalis uzdāvināja Marijai Antuanetei Mazo Trianonu kā privātu rezidenci. Tā atrodas ceturtdaļlīgu no Versaļas. Es to nekad neesmu redzējusi, taču esmu dzirdējusi, ka tā ir valdzinošākā pils Parīzē un to ieskauj apelsīnkoki un angļu dārzs. Karaliene to pārvērtusi par privāto pili ar īpašām sudrabsārtām livrejām.

– Vai viņai var kaut ko pārmest? – es saku. – Ikviens vēlas nedaudz laika sev.

– Viņai ir pienākumi galmā, – Edmunds atgādina.

– Dzīvot kā vaska figūrai? – mana māte jautā, pārsteigdama mūs visus. Neviens nebija redzējis viņu apsēžamies. – Ļauties, lai viņu ģērbj un pārģērbj kā lelli?

– Viņa pieder tautai, – Edmunds stingri noteic. – Karalis valda pēc Dieva gribas, un karaliene atspoguļo viņa diženumu. Patīk vai nepatīk, bet viņa ir spiesta pakļauties noteikumiem.

– Kurš tos izgudrojis? – Volfgangs nerimstas. – Ne jau Dievs. Cilvēki. Galminieki, – viņš piebilst, – kuri grib būt droši, ka viņu vieta karaliskajā svītā ir garantēta. Kāda citādi būtu nozīme tam, kurš pasniedz karalienei apakšveļu, ja viņa tādu vispār valkā?

Mana māte pasmaida, bet Edmunds nosarkst.

– Lai nu paliek, – Kurtiss nosaka, un Johans uzmanīgi pieskaras Edmunda plecam. – Viņš tā runā tikai tādēļ, lai pakaitinātu tevi. Tāpat kā Marija.

Volfgangs uzsmaida man, un es apslāpēju smaidu, jo zinu, ka tas Edmundu saniknotu vēl vairāk un apbēdinātu māti. Mēs jau tā reti satiekam brāļus. Būtu muļķīgi šo īso mirkli pavadīt strīdos par to, vai karalienei pienākas mazliet privātuma.

Maltītes laikā par Versaļu netiek runāts. Māte ir pagatavojusi sautētus skābus kāpostus un desiņas, kartupeļus un siltu Vīnes maizi. Desertam es palīdzu viņai pasniegt bavāriešu krēmu, ko iegādājāmies Palērojālā. Augļu gan nav, jo tos nav iespējams nopirkt ne par kādu naudu, taču krēms ir lielisks arī tāpat. Līdz saulrietam pat Edmunds ir nomierinājies.

– Kad tu atvedīsi savu dēlu, lai parādītu vecmāmiņai? – māte jautā Johanam.

– Nākammēnes, – viņš apsola.

Māte nopūšas.

– Kā viņš mani iepazīs, ja mēs tiekamies vien Ziemassvētkos un Lieldienās?

– Es viņam visu laiku stāstu par tevi.

– Phe. – Māte atmet ar roku. – Tas nav viens un tas pats.

– Centīsimies atbraukt arī vasarā.

Es redzu, ka māte jau kaļ plānus – ko viņa gatavos, kad ieradīsies Izabella un Paskāls, un kā viņa izklaidēs savu četrus gadus veco mazdēlu.

Atskan Senmerī baznīcas zvans, un Volfgangs paskatās ārā pa logu.

– Žēl, ka nevaram palikt ilgāk.

– Bet drīz mēs redzēsimies Versaļā, – es atgādinu.

Volfgangs nešķiet tik pārliecināts.

– Mēs ēdam Lielajā komūnā kopā ar galminiekiem. Elizabetes kundze gribēs, lai tu pusdieno Monreijā, nelielajā namā, ko valdnieks viņai uzdāvināja. Tas atrodas pie ieejas Versaļā. Bet…

– Tikpat labi tas varētu atrasties citā valstī, – Johans pasteidzas piebilst. – Elizabetes kundze ir ļoti reliģioza, Marij. Ja viņa nebūtu karaļa māsa, jau sen būtu aizgājusi klosterī.

– Bet viņas radiniece ir karmelītu mūķene, – es saku. – Arī Elizabetes kundze varētu iestāties klosterī, ja vēlētos.

– Un viņa patiešām vēlas, taču ir vajadzīga karalim, – Johans attrauc.

Es paskatos uz Edmundu. Tā kā viņš neprotestē, es atskārstu, ko Johans grib pateikt.

– Brāļa labad Elizabetes kundze ir atteikusies no savas dzīves.

– Tā es neapgalvotu, – Johans samulsis atbild. – Viņa ir laimīga, ka var ziedoties. Taču viņa ir ļoti reliģioza, – viņš atkārto.

– Vakariņas Elizabetes kundze ēd četros un pie miera dodas līdz ar saulrietu, – Volfgangs paskaidro. – Un gandrīz nekad neiet uz pili. Tādēļ ir pilnīgi iespējams, ka mēs nemaz netiksimies.

– Vienalga, Marij, – Kurtiss uzmundrinoši saka. – Monreijā vai Versaļā, bet tu strādāsi pie karaļa.

– Pie karaļa māsas, kura vairāk līdzinās mūķenei, – es nīgri novelku. Biju iztēlojusies, ka redzēšu, kā mūsu karalis izjāj medībās un kādas ir karalienes jaunākās frizūras. – Kā tas mums varētu noderēt?

– Viņa ir krietna sieviete, – Edmunds stingri noteic. – Vaska figūru salonam tas varbūt nekādi nenoderēs. Bet tu kalposi viņai, un ar to būs pietiekami.

Brāļi pieceļas, lai dotos prom. Kad es apskauju Volfgangu, viņš iečukst man ausī:

– Ja mēs netiksimies, raksti man! Vēstules piegādi tu vari uzticēt Elizabetes kundzes galma dāmai marķīzei Bombelai.

– Noteikti, – es apsolu. Gan jau viss nokārtosies. Tā jābūt!

Es cieši apskauju Johanu, taču pret Edmundu esmu atturīgāka. Mēs stāvam tik tālu viens no otra, it kā mūs šķirtu okeāns. Kā jau vienmēr.

– Laimīgu ceļu, – es nosaku.

Viņš viegli pamāj ar galvu.

– Tev arī. – Kamēr māte un Kurtiss apskauj pārējos, Edmunds pačukst: – Salonam tikai par labu nāktu tas, ja tu apģērbtu karalieni pieticīgāk.

– Tas ir veikals, Edmund. Bez kāda zemteksta.

– Te visam ir nozīme! Es nekļūdos. Un Kurtisam esmu to teicis neskaitāmas reizes. Viņam ir vienalga. Ceru, ka tev ir vairāk prāta.

Vērodami no Versaļas pils atsūtīto karieti, kas pamazām attālinās, mēs dzirdam jautrās Volfganga un Johana balsis. Es domās strīdos ar savu vecāko brāli. “Karalienes portreti Parīzē ir redzami uz katra stūra. Mūsu ekspozīcija no tiem atšķiras vien ar to, ka mēs radām ilūziju par miesu. Valdzinošais karalienes kakla izliekums, mīkstā roka, uzzīmētie nagi, mežģīņotais tērps… Cilvēki grib redzēt tieši to. Mēs tikai dodam viņiem to, ko viņi grib. Kāds gan ļaunums var celties no tā?”