Читать книгу Madame Tiso. Slavas cena - Mišela Morena - Страница 9

1789. GADA 16. JANVĀRIS

[Mēs aiznesām kardinālam] slaveno kaklarotu. Viņš teica, ka Viņas Majestāte karaliene iegādāsies dārglietu, un parādīja, ka mūsu akceptēto piedāvājumu ir parakstījusi pati Francijas Marija

Antuanete.

– ZIŅOJUMS, KAS IESNIEGTS VIŅAS MAJESTĀTEI KARALIENEI BRILJANTU KAKLAROTAS LIETĀ

Es esmu uztaisījusi dučiem slavenu vīriešu un sieviešu figūru, taču Rozas Bertēnas tēls ir īpašs. Viņa ietraucas salona priekštelpā, un pa pēdām viņai seko vairākas kalpotājas. Katrai rokā ir divi grozi ar zīdu, mežģīnēm un caurspīdīgām lentēm, lai rotātu saimnieces vaska figūru. Kurtiss sūta jaunās sievietes darbnīcas dziļumā, bet es vedu Rozu uz muzeja pirmo zāli.

– Cik tā pilna! – viņa noteic, un es balsī saklausu pārsteigumu.

– Mums darbā veicas, – es atbildu. – Šurp nāk tūristi no visas Eiropas.

Pētot eksponātus, viņas acis pievēršas augstajiem, velvētajiem griestiem. Vaska figūru salons aizņem desmit no vienpadsmit graciozi proporcionālām zālēm mūsu nama pirmajā stāvā.

– Nemaz nezināju, ka tas ir tik iespaidīgs, – viņa atzīst. – Kad tas notika?

Tikpat labi viņa varētu jautāt, kad neglīts bērns piepeši pārvērties par izskatīgu pieaugušo.

– Lai sasniegtu pašreizējo stāvokli, mēs gadiem esam smagi strādājuši, – es dzēlīgi attraucu.

– Jūsu izstāde Palērojālā nebija tik plaša.

– Tas ir viens no iemesliem, kāpēc mēs pārcēlāmies. – Es skaidroju, ka ikviena telpa iekārtota atbilstoši konkrētajai ekspozīcijai. Piemēram, apkārt Bendžamina Franklina figūrai Anrī un Kurtiss izbūvēja laboratoriju ar amerikāņu izgudrojumu atdarinājumiem. Tajā ikviens var aplūkot metāla plīti pavarda aizvietošanai, odometru karietes nobrauktā attāluma mērīšanai un stieni ēku sargāšanai no zibens. Roza māj pie katras plāksnītes, kurai mēs ejam garām. Es neesmu pārliecināta, vai viņa saprot uzrakstus; varbūt tie ir saistoši tikai tādiem zinātniekiem kā Anrī un Kurtiss.

– Un kur ir jaunā karalienes figūra? – Roza vaicā. Mēs pieejam pie ekspozīcijas, kurā Marija Antuanete attēlota naktskreklā. Roza apstājas kā piekalta. Telpa iekārtota līdzīga karalienes guļamistabai. Es izmantoju Palērojālā iegādātu gleznu, un mākslinieks dievojās, ka attēlojums ir precīzs. Pie griestiem karājas apzeltīts kandelabrs, un karaļa tapešu ražotājs, vārdā Revejons, pārdeva mums tapetes ar sārtiem ziediņiem. Kamēr Roza pēta priekšmetus, es vēroju viņas seju. – Lieliski, – viņa beidzot noteic un riņķo ap karalienes figūru gluži kā plēsoņa. – Esat izvēlējusies pareizo toni viņas acīm.

– Paldies, – es saku, bet viņa neklausās.

– Kas tad tas? – Viņa rāda uz krēslu, kurā sēž karalienes pirmā kompanjone. – Krēslam jābūt bez roku balstiem. Tādi atļauti vien karaļa un karalienes krēsliem. Pat karaļa brālim nav šādas privilēģijas! – Roza šausmās lūkojas uz mani. – Tie jānomaina. Un tagad es gribu redzēt arī pārējās karaliskās figūras, – viņa paziņo.

Mēs ejam no zāles uz zāli, un es esmu spiesta sūtīt pēc tintes un papīra, lai pierakstītu visas mūsu kļūdas. Un tādu ir daudz. Ģimenes pusdienu ainā karalim jāsēž pa labi no karalienes, nevis pa kreisi. Un Viņas Majestāte vairs nevalkājot baltas šemizkleitas un augstas parūkas.

– Viņai ir trīsdesmit trīs gadi, – Roza atgādina, – tādēļ viņa ir atgriezusies pie franču tērpiem.

– Bet viņai tie ārkārtīgi nepatika! Visas parīzietes ir pārņēmušas viņas šemizkleitu stilu.

– Ja viņa vēl kaut reizi uzdrošināsies uzvilkt tērpu, kuru pati ieviesusi, – Roza atbild, – avīzes tūdaļ rakstīs, ka viņa diskreditē savu augsto sabiedrisko stāvokli.

Nu mums vajadzēs pārmeklēt noliktavu, lai atrastu franču tērpus, ko pirms daudziem gadiem iegādājāmies “Lielajā mogolā”. Roza norāda arī uz citām kļūdām. Es pierakstu visu, kas labojams, jo neprecizitātes nedrīkstu pieļaut. Lai gan Rozas augstprātīgais tonis kaitina, man jābūt pateicīgai par padomu. Publika uz mūsu salonu nāk, lai redzētu karalisko ģimeni tādu, kāda tā ir, un visam jābūt kārtībā. Īpaši gadījumā, ja salonu apmeklē Viņu Majestātes.

Kad mēs beidzot nonākam darbnīcā, es nervozēju. Esmu mērījusi Hābsburgu imperatoru un draudzīgi tērzējusi ar Bendžaminu Franklinu, bet tagad jūtu savādu satraukumu. Taču karalienes nejaukā tirgone beidzot ir apklususi. Viņas dāmas vēro, kamēr es ar bīdmēru noņemu vairāk nekā simtu mēru, piemēram, no zoda gala līdz vaigu kaulu augstākajai vietai, no uzacu galiem līdz glītajām ausīm. Pabeigusi to, es sāku veidot viņas sejas māla modeli. Tiešām brīnums, kā es spēju vien palūkoties uz cilvēku un pat bez mērīšanas zināt, cik platai jābūt pierei un cik garam degunam.

Pēcpusdienai ejot, Roza sāk uzdot jautājumus. Viņa grib zināt, kā esmu apguvusi vaska figūru taisīšanu, un es izstāstu, ka biju sava tēvoča mācekle jau kopš brīža, kad iemācījos runāt.

– Tad jau mēs nemaz tik ļoti neatšķiramies, – Roza secina. – Es jaunībā biju mācekle pie modistes “Galantā” un pēc tam kļuvu par līdzīpašnieci. Tagad man pieder “Lielais mogols”. Bez līdzīpašniekiem. – Viņa lepojas ar sasniegto, un pelnīti. Sievietes reti gūst panākumus bez vīriešu atbalsta. Pat man palīdzēja tēvocis. – Vai jūs zinājāt, ka es izteicu priekšlikumu par pandorām?

Tās ir lellītes, kam mugurā mūžam mainīgajam karalienes stilam atbilstoši tērpi un ko pārdod ikvienā veikalā no Parīzes līdz Londonai.

– Nē, – es atzīstos.

Roza svarīgi pamāj ar galvu.

– Tās padarīja slavenu viņas tēlu. Pat Amerikā pazīst viņas seju.

Mana modele pļāpā par diviem, jo ir spiesta sēdēt nekustīgi, kamēr es veidoju figūru. Kad māte atnes paplāti ar siltiem dzērieniem, Roza mēģina iesaistīt viņu sarunā, taču manai mātei franču valoda nepadodas, jo mēs ģimenē lietojam vācu valodu.

– Cik ilgi jūsu māte jau dzīvo Francijā? – Roza jautā.

– Gandrīz trīs gadus. – Tad es kā aizstāvēdamās piebilstu: – Saprot viņa vairāk, nekā spēj pateikt.

– Karaliene te dzīvo jau divdesmit gadus un franciski runā izcili.

– Viņai droši vien ir lieliski skolotāji.

– Jūs labi iejustos galmā. – Roza pasmaida. – Karalienei patīk veiklas mēles.

– Un karalim?

Rozas seja iegūst skarbāku izteiksmi.

– Viņam patīk vīri, kas ceļ. Ja Dievs rīkotos pēc viņa prāta, mūsu karalis pavadītu savu dzīvi būvlaukumā, nevis pilī.

Šo stāstu esmu jau dzirdējusi, tādēļ nebrīnos. Tad es pievēršu viņas uzmanību Franklina figūrai.

– Vai tādēļ Viņa Majestātei nepatīk šis kungs?

Kad Roza paliecas uz priekšu, es nospriežu, ka tūdaļ dzirdēšu kaut ko sensacionālu.

– Nē, – viņa atzīst. – Tā bija skaudība. – Es mitējos strādāt un klausos. – Vai atceraties notikumus pirms trīsarpus gadiem, kad Franklins bija šeit un viņa seju varēja redzēt itin visur?

– Protams. – Tabakdozes, kaklarotas, spieķi, pogas. – Viņa attēls tiešām rotāja visdažādākos priekšmetus. Grāfiene Diāna pat vēlējās sev frizūru? la Franklin.

– Uzzinājis, kā Parīze dievina Franklinu, karalis sabēdājās un Ziemassvētkos galminiekam, kurš sevišķi bija slavējis šo amerikāni, uzdāvināja kaut ko ļoti īpašu. – Roza uz mirkli apklust, lai atstātu lielāku iespaidu. – Tas bija naktspods ar Franklina attēlu pašā dibenā!

Cīnoties ar smiekliem un šausmām vienlaikus, es noelšos.

– Ir taču daudz vīru, kas ir populārāki par karali.

– Vīru, kas ģērbjas lina uzvalkos un kažokādas cepurēs? Es atkal pievēršos skulptūrai un uz brīdi iegrimstu domās.

– Karalim nepatika viņa necilais tērps vai sasniegumi?

– Abi, – Roza attrauc, un es neturpinu izvaicāšanu, bet iztēlojos, kā Roza vai plīst no baumām, kas viņai tiek čukstētas ausī ikvienas uzlaikošanas gaitā. Atkal iestājas klusums, un pēc tam Roza izrīko savas kalpotājas izkravāt grozus un izklāt atnestās mantas uz otra galda. Vērojot, kā tiek atlocīta viņas kleita, Roza bungo ar pirkstiem. – Ko jūs darāt, lai pasargātu rokas no māla? – viņa pēkšņi vaicā. – Tās taču kļūst briesmīgi sausas, vai ne?

– Man ir īpašs losjons.

– Karalienei uz Versaļu katru dienu piegādā jaunu losjonu. Tos, kuri viņai iepatikušies, viņa glabā savā kumodē.

– Viņai ir lāde tikai losjoniem vien?

– Pilī it visam ir lakotas lādes! Dažām ir slepenas atsperes, kas atsprāgst vaļā, un tad var apskatīt saujām dārglietu. Es esmu redzējusi visus karalienes labākos juvelierizstrādājumus.

Lai arī zinu, ka nevajadzētu, es tomēr pajautāju: – Taču Bemera kaklarotu nepieņēma? – Tieši tā bija izraisījusi skaļo skandālu. Nepilnu trīs tūkstošu karātu briljanti no karaļa juvelieru Karla Bemera un Pola Basanža darbnīcas.

– Tā kaklarota, – Roza nicīgā tonī atbild, – bija paredzēta di Barī. Karaliene nemūžam nepieskarsies kaut kam tādam, kas domāts vīra vectēva padauzai. Mesjē Bemers lūdzās, lai viņa pieņem rotu pēc karaļa nāves, kad di Barī tika patriekta.

– Un karaliene atteicās? – Es nezinu, vai spētu atteikties no dārglietām vairāk nekā miljona livru vērtībā, kaut arī uz spēles būtu likts Francijas gods.

– Viņas Majestātei ir gaumes izjūta. – Roza izslej zodu. – Neviens, kurš pazīst karalieni, neticētu, ka viņa vēlas pieņemt tādu lietu. Turklāt caurcaurēm vainīgs ir tikai Roāns, – viņa nicīgi piebilst. – Roāns un tā viņa prostitūta.

Roza izstāsta man šo gadījumu. Jauna sieviete, vārdā Žanna de Valuā, iesaistīja savu bijušo mīļāko – kardinālu Roānu – krāpnieciskā darījumā, radot ticamu iespaidu, ka viņai ir tuvas attiecības ar karalieni. Kardināls bija prasts un alkatīgs un nekad īsti nebaudīja Versaļas labvēlību. Viņš izlūdzās, lai Žanna aizliek par viņu kādu vārdiņu. Un Žanna kopā ar vīru viltoja Marijas Antuanetes rokrakstu vēstulēs, kurās pausta piedošana Roānam. Vēstules kļuva arvien sirsnīgākas un intīmākas, un Žanna pat nokārtoja kardināla un kādas karalienes lomā iejutušās prostitūtas tikšanos. Blēde pateica, ka vēlas iegādāties briljantu kaklarotu tā, lai nesadusmotu tautu, un lūdza kardinālu to nopirkt, pretī solot mūžīgu pateicību un mudinot par starpnieci izmantot Žannu.

Kardināls tūdaļ nokārtoja šo darījumu un nogādāja kaklarotu Žannai, kura to aizveda uz Londonu un pārdeva pa akmenim vien. Kad izrādījās, ka Roāns nevar samaksāt par pirkumu, Bemers devās pie karalienes un lūdza naudu. Dažu dienu laikā krāpšana nāca gaismā, un kardinālu arestēja. Tiesas prāva noritēja sensacionālā garā, taču karalienes reputācija bija tāda, ka Roānu attaisnoja. Neviens negribēja vainot kardinālu par to, ka viņš noticējis stāstam par karalieni, kura slepeni naktī tiekas ar viņu vai dod solījumus vēstulēs, kas muļķīgā kārtā parakstītas ar vārdu “Francijas Marija Antuanete”.

– Bet karaliene nekad tā neparakstās! – es iesaucos.

To dzirdot, Roza velta man saprotošu skatienu. Ikviens zina, kas notika tālāk. Prostitūtu Nikolu d’Olivu pēc liecības sniegšanas atbrīvoja, savukārt Žanna tika aizvesta uz Salpetrjēras cietumu, kur pērta, tikusi pie iededzinātas kauna zīmes un notiesāta uz nāvi, bet drīz vien aizbēgusi uz Angliju un publicējusi savus “Memuārus”, kuros detalizēti aprakstījusi mīlas dēku ar Mariju Antuaneti.

Es papurinu galvu.

– Karalienei Francijā pagalam neveicas.

– Neveicas gan, – Roza piekrīt. – Noziegums pret augsti stāvošu personu paliek nesodīts, un sieviete, kas vainīga gadsimta lielākajā krāpšanā, staigā pa Londonu un izliekas par grāfieni. Vai varat iedomāties kaut ko tādu?

Mans tēvocis vēlētos Žannas de Valuā – šokējošas, skandalozas, amorālas sievietes – figūru izlikt mūsu izstādē. Tā tiktu novietota slavenāko zagļu zālē. Protams, Rozai es to nesaku. Pabeigusi māla skulptūru, es pagriežu to pret savu modeli.

– Ak Dievs, – viņa nočukst, pieceļas no krēsla, pastiepj roku un pieskaras skulptūras galvai. – Zods. Tas tiešām ir precīzs. – Viņa cieši lūkojas man acīs, it kā censtos saskatīt manu spēju noslēpumu. – Nāciet! – viņa pavēl savām kalpotājām, un tās saspiežas apkārt saimniecei. Es saprotu, ka Roza ir apmierināta. – Un kas tālāk?

– No šīs galvas es uztaisīšu ģipša veidni, tad ieliešu tajā bišu vaska un augu tauku maisījumu un atdzesēšu. Pēc tam pievienošu krāsu, lai āda iegūst pareizo toni…

– Tā būs balta? – Roza jautā.

Es saraucu pieri. Viņas āda ir diezgan tumsnēja, tajā jūtams saules pieskāriens.

– Tā būs tieši tāda, kāda ir jūsu āda, – es apsolu.

– Un mani zobi? Es gribu, lai visi zina, ka man ir lieliski zobi.

– Šādam nolūkam mums ir tie. – Es norādu uz stikla lādīti. Dažas sievietes riebumā noelšas, bet Roza pieiet tuvāk un paceļ kasti ar mūsu kolekciju.

– Tiešām īsti, – viņa secina ar šausmu un vienlaikus sajūsmas noti balsī.

– Jā. No Palērojālas.

– Bet…

Ir skaidrs, ka Roza sen nav iepirkusies pati. Ja pēdējo mēnešu laikā viņa būtu apmeklējusi Palērojālu, tad būtu ielās redzējusi vīrus ar knaiblēm.

– Neviens nevar atļauties zobārstus, kam ir savs kabinets, – es stāstu. – Ja sāp zobs, cilvēks dodas pie ielu daktera. Piecpadsmit sū par katru raušanu. – “Vai desmit, ja zobs paliek pie rāvēja,” es domās piebilstu. – Tad zobs tiek pārdots mums.

Nu Rozas āda ir ieguvusi patiešām bālu toni.

– Man par to nebija ne jausmas, – viņa nočukst, bet es pamanu, ka kalpotājas nemaz neliekas pārsteigtas. Tātad viņas iepērkas pašas un ir redzējušas vīrus asiņainajos priekšautos.

– Līdzīgi notiek ar matiem, – es turpinu. – Mēs varam izmantot parūku, bet varam arī īstus cilvēka matus, pa vienam vien iestiprinot vaskā. Bet jums būs augstā parūka, gluži kā reālajā dzīvē.

– Un acis? – Roza baidās, ka arī tās būs īstas.

– Redzokļus mēs taisām no stikla. Un augumu, – es piebilstu, iekams viņa pagūst uzdot jautājumu, – ietērps mans tēvocis. Drānās, kuras jūs tik laipni ziedojāt.

– Cik ilgs laiks jums paies?

– Vairākas nedēļas.

– Tad jau Viņas Majestāte būs šeit! Kā es zināšu, ka man pašas figūra patīk?

– Vai jums patīk tas, ko redzat spogulī?

Viņa palūkojas man virs galvas, kur pie sienas spogulī redzams brangas, pērlēm rotātas sievietes atspulgs.

– Tas ir pieņemams.

– Tad jau arī figūra būs pieņemama.