Читать книгу Madame Tiso. Slavas cena - Mišela Morena - Страница 15

1789. GADA 3. APRĪLIS

Ir cilvēka dabā atdarināt, un jūtīgs cilvēks tiecas pēc iespējas tuvāk līdzināties tai personai, kuru viņš mīl. Tikai tāpēc, ka esmu atdarinājis citu cilvēku netikumus, es esmu iedzīvojies savās nelaimēs.

– MARĶĪZS DE SADS

Visapkārt redzams kausēts vasks, bīdmēri, ģipša veidnes un eļļas krāsas nelielās stikla burkās. Kāds ir visu sakārtojis, lai princesei tas nebūtu jādara pašai. Šī ir mūsu pirmā diena pils darbnīcā. Es vēroju, kā Elizabetes kundze sasien pušķī marķīzes de Bombelas priekšauta lences, un sajūtos gluži kā mājās. Elizabetes kundze pagriežas pret mani, un es ieraugu, ka no viņas cepurītes apakšas ārā spraucas gaišas matu cirtas. Tās atsauc man atmiņā Šarla Pero pasaku par Sarkangalvīti.

– Sāksim ar kaut ko vienkāršu, – es saku. Jo ilgāk es palikšu Monreijā, jo vairāk ideju varēšu aizvest uz salonu. Tātad iesākumā tie būs augļi. Kad viņa būs apguvusi tos, ķersimies pie lielākiem objektiem un pēc dažiem mēnešiem pievērsīsimies sejām. Es iztēlojos, ka viņa vēlēsies atveidot savu brāli un varbūt arī brāļameitu Mariju Terēzi. Ja man ļoti paveiksies, mums pozēs paši oriģināli. – Augļus ir ļoti viegli uztaisīt.

– Jā, – Elizabetes kundze piekrīt. – Mēs esam taisījuši augļus. Un ziedus vāzēs.

Es nespēju noslēpt izbrīnu.

– Kundzei ir zināmi vaska figūru veidošanas pamati?

– Jā, protams, – marķīze atbild. – Ziedi viņai ļoti padodas. Taču viņa vēlētos taisīt sejas un ķermeņus.

– Tātad jūs zināt, kas ir bīdmēri un ģipša formas?

– Protams, – Elizabetes kundze atbild un tad piebilst: – Mēs neaicinātu tik talantīgu cilvēku, lai šķiestu laiku ar augļiem.

Un tas varēja nozīmēt, ka mūsu salonam jauna figūra varētu tapt jau mēneša laikā!

– Tad ķersimies pie seju veidošanas mālā, – es piedāvāju. – Ar kura cilvēka seju kundze vēlētos sākt? – Klusībā es lūdzos, kaut tas būtu karalis. Viņa sejā gandrīz nav stūru, ir tikai apaļumi un plati laukumi, kurus ir tikpat viegli atveidot kā ābolu.

Princese pagriežas pret marķīzi.

– Kā jums šķiet, Anželika?

– Varbūt tas varētu būt mūsu Kungs Jēzus Kristus?

Tanī brīdī es jūtos pārliecināta, ka mana sirds pamirst.

– Es biju iedomājusies par Svēto Cecīliju, – princese atzīstas. – Bet tiešām, daudz labāk būtu sākt ar mūsu Kungu. Cecīlija būs nākamā.

Man jātēlo iepriecinājums, kad kalpotājs atnes Kristus portretu, taču patiesībā tā ir katastrofa. “Cilvēki mums maksā par to, lai redzētu princeses un karaļus, nevis svētos! Tos taču var apskatīt jebkurā Francijas baznīcā,” es nodomāju. Kamēr mēs gaidām, princese prāto, kurus svētos vēlētos atveidot nākotnē. Tas būtu Svētais Kipriāns, kuram galva nocirsta ar zobenu. Un Svētais Sebastiāns, kuru nogalināja ar bultām. Un Aleksandrijas verdzene Svētā Potamjena, kura izvārīta dzīva pēc tam, kad atteicās apmierināt savu izvirtušo saimnieku. Patiesi šaušalīgi. Vēl ļaunāk nekā mūsu Slavenāko zagļu alā. Pabeigtos darbus princese vēlētos nogādāt Svētās Ženevjevas un Svētā Sulpīcija baznīcās Parīzē. “Ja mēs tikai apmeklēsim dievkalpojumus un taisīsim svētos, man jāizdomā, kā šeit pavadīto laiku izmantot lietderīgi. Varbūt varam uztaisīt ekspozīciju ar nosaukumu “Svētie un viņu nogalināšana”. Jāapjautājas Kurtisam, ko viņš par to visu domā.”

Kad kariete aizved mani atpakaļ uz Tempļa bulvāri, es jūtos pārsteigta par to, cik garlaicīgas izskatās ēkas. Daudzas būtu nepieciešams nokrāsot, un nevienai nav tik brīnišķīgas oranžērijas kā Elizabetes kundzei. Prom es biju tikai četras dienas, bet jau paguvu pierast pie Monreijas diženuma.

Kučieris aptur ekipāžu pie Vaska figūru salona durvīm, un Jahīns noliek savu izkārtni. Šodien viņam galvā ir melna kipa, tikpat melna kā viņa mati. Kad Jahīns pirmo reizi ieradās pie mums, es pajautāju, kāpēc viņš nēsā šo mazo cepurīti, un viņš atbildēja, ka tā ir ebreju tradīcija – tā viņi izrāda cieņu Dievam. Jahīna ģimene ir ārzemnieki šajā valstī, un tas nebūt nav viegli. Tikai pirms diviem gadiem karalis atcēla Luija Četrpadsmitā likumu, kas aizliedz piekopt jebkādu reliģiju, kura nav katoliska. Taču šis Iecietības edikts nedeva ebrejiem tiesības iegūt pilsonību. Varbūt Ģenerālštati mainīs arī šo apstākli.

Es atveru durvis, un Jahīns pasniedz man roku.

– Jau esat atpakaļ? – viņš izsaucas, kad esmu izkāpusi.

– Nodarbības es pasniedzu no ceturtdienas līdz svētdienai. Bet tagad stāsti! – es veikli piebilstu, iekams māte un Kurtiss ir iznākuši ārā. Zirgus un karieti viņi noteikti būs dzirdējuši pat darbnīcā. – Kā veicas salonam?

– Vakar bija trīsdesmit pieci cilvēki. Vismaz.

Trīsdesmit pieci reiz divpadsmit sū ir četrsimt divdesmit. Labi. Ļoti labi.

– Un cik piedzērušo čurāja mūsu podos?

– Neviens, – Jahīns apgalvo. – Vai kaut ko man atvedāt? Vai redzējāt karalieni? Un karali? Vai pils tiešām ir tik liela, kādu skatām gleznās?

– Nē, nē, nē un jā, – es atbildu. No mājas iznāk māte un Kurtiss, abi darba drēbēs. Māte apskauj mani, tad atraujas un ieskatās man sejā. Četrās dienās es noteikti neesmu mainījusies, bet viņa papurina galvu.

– Tu esi novājējusi.

– Es ēdu ikreiz, kad deva.

– Vienalga! – Māte izslej pirkstu. – Tavā sejā ir lasāms, ka tu badojies. – Viņa norāda uz maniem vaigu kauliem, kas allaž bijuši augsti, un tad uz atslēgas kaulu virs mežģīņu fišū.

– Liec viņu mierā. – Kurtiss pasmaida, tad samaksā kučierim un sirsnīgi mani apskauj. – Manuprāt, tu esi tāda pati kā iepriekš.

Mājā es pārlūkoju telpas, lai pamanītu pārmaiņas, bet viss liekas savās vietās. Māte un Kurtiss seko man darbnīcā, kur redzami divi ķermeņi muslīna tērpos, bet galvu nav. Kurtiss ir pabeidzis divas Emīlijas Sentamarantas figūras. Viena jau šodien nonāks Emīlijas mājās, bet otra tiks novietota līdzās mātes figūrai un guļošajai di Barī kundzei. Es nopētu rokas un kājas un tad pārbaudu krūtis, lai būtu pārliecināta, ka sejas, ko esmu iesākusi pirms diviem mēnešiem, būs tādā pašā krāsā. Lai uztaisītu vaska figūru, vajadzīgs ļoti ilgs laiks. Divas nedēļas paiet, kamēr top ideāls galvas modelis no māla, un vēl viena nedēļa ģipša formai. Tiklīdz tā ir gatava, var rēķināt, ka pēc nedēļas būs arī vaska galva. Tātad mēnesis ir apkārt. Kamēr tiek iestiprināti mati un zobi, ir pagājuši divi mēneši. Šodien, atnākusi pēc savas figūras, Emīlija būs ļoti apmierināta. Galva lieliski sader ar ķermeni. Man tikai tie jāsavieno.

– Ļoti labs darbs, – es norādu Kurtisam. – Izcils.

– Bet tagad paklausīsimies par Versaļu! – māte iesaucas un steidzas augšup pa kāpnēm. Mēs ar Kurtisu viņai sekojam un apsēžamies pie galda. Māte atnes kafiju un nepacietīgi jautā: – Kāda tā ir? Kā dzīvo mūsu karalis? Vai tur ir simtiem kalpotāju?

Es aprakstu viņai pils bagātību, marmora zāles, plašās kāpnes un angļu dārzus, kas plešas līdz horizontam, bet par smaku gaiteņos noklusēju. Es izstāstu par Monreiju, par princeses kūti un produktiem, kas no oranžērijas tiek piegādāti nabagiem.

– Viņa ir ļoti jauka. Pavisam nav tāda, par kādu viņu uzdod pamfletos.

– Zinu, – māte kaismīgi noteic. – Viņa kalpo Dievam.

– Un tavs darbs? – Kurtiss vaicā.

– Mēs gājām uz dievkalpojumiem un starplaikos taisījām svēto figūras. – Tēvoča acīs ir tāds pats skatiens, kāds droši vien bija manējās, kad princese man izstāstīja par savām iecerēm. – Bet es domāju, ka mēs varētu uztaisīt kaut ko oriģinālu. Piemēram, ekspozīciju, kas attēlo svēto mocekļu nāvi. – Tā kā tēvocis sarauc pieri, es veikli piebilstu: – Mēs varētu ieviest dažus moku rīkus. Būrus, dzelžus…

Bet Kurtiss purina galvu.

– Tas nav nekas īpašs. Cilvēki to var apskatīt katrā Francijas baznīcā.

– Ne jau katlus upuru vārīšanai, – es iebilstu.

– Ar to vien nepietiek.

– Varbūt viņai apniks tie svētie, – māte ieminas un apsēžas man blakus. – Bet izstāsti par brāļiem! Vai jūs satikāties?

– Nē, – es ar nožēlu atbildu. – Monreija atrodas diezgan tālu no pils. Elizabetes kundze turp dodas tikai īpašos gadījumos.

– Varbūt vari kārtīgi nopētīt Žaku Nekēru? – Kurtiss ierosina. – Finanšu ministrs tautā ir populārs, un mūsu figūra ir novecojusi.

Nekērs bija pirmais, kurš nāca klajā ar ziņām par karaliskajiem izdevumiem – pārdrošā publikācijā ar nosaukumu Compte Rendu au Roi, “Paziņojums karalim”. Valdnieka izdevumi allaž ir bijusi slepena informācija, taču viņu uztur trešās kārtas maksātie nodokļi. Vai interesēšanās par to, kur paliek mūsu nauda, ir nelojalitātes pazīme? Es īsti nezinu, ko domāt par Nekēru. Un neesmu pārliecināta, vai varēšu pierunāt Elizabetes kundzi atkal doties uz Versaļu.

– Vēl es varu uzzīmēt Spoguļu zāli. Iedomājos, ka…

– Vairs nebūs nekādu karalisku ekspozīciju. Varbūt pēc gada vai diviem, bet pagaidām ne.

Es saraucu pieri un palūkojos uz māti.

– Vakar vakarā bija atnācis hercogs, – viņa drūmi paskaidro.

– Un aktīvi aģitēja uz sacelšanos, – Kurtiss piebilst. – Viņš grib, lai mēs iesaistāmies.

– Vai tad viņš nezina, ka tavi dēli dien gvardē? – es brīnos.

– Zina. Bet grib noskaidrot, vai mēs celsimies cīņai, ja viņš aicinās.

– Kādā veidā? – Tā ir nodevība. Edmunds teiktu, ka hercogs jāsūta uz ešafotu. – Ko viņš grib panākt?

Tēvocis vilcinās.

– Viņaprāt, jāizraisa tautas sacelšanās.

– Apstākļi ir mainījušies, – māte klusi piebilst. – To saprotu pat es. Mērijā noņemts karaļa portrets. Pati savām acīm redzēju vakar, pa ceļam uz veikaliem.

– Viņi ir krietna ģimene, – es aizrādu.

– Nav jau runa par to, kurš ir krietns un kurš nav, – Kurtiss skaidro. – Svarīgākais ir tas, kuram ir nauda. Un šobrīd tas ir Orleānas hercogs. Monarhija ir spiesta visu laiku aizņemties, – tēvocis turpina. – Summas ir milzīgas. Nebūtu prātīgi arī turpmāk taisīt viņu figūras zīda zeķēs un briljantu egretēs.

“Ko citu viņiem vajadzētu valkāt?” es gribētu pajautāt. “Kad karaliene ekonomē, muižnieki kliedz. Viņiem vajadzīgas tiesības uz svecēm, zīda zeķēm un drānām. Viņi grib tiesības pārdot ikvienu tērpu, ko mūsu karaliene jau reizi ir valkājusi. Jo tas kuplāks, mežģīņotāks un smalkāks, jo labāk.” Tomēr skaļi es diezgan mierīgi saku:

– Ceru, ka jūs nesolījāties hercogam.

– Nē.

– Un kā viņš reaģēja?

Kurtiss no tuvējā galdiņa paņem pīpi un meklē sveci. Pēkšņi es attopos, cik telpā ir tumšs, lai gan logi ir vaļā.

– Kur ir sveces? – mēs vienā balsī jautājam.

– Vairāk nav, – māte atbild. – Es taupu izstādēm.

– Ko tas nozīmē? – es tincinu. – Mums taču ir nauda!

Māte tikko jaušami pasmaida.

– Sveces nevar nopirkt ne par kādu naudu, ja neviens tās nepārdod.

Es iedomājos par tūkstošiem sveču Versaļā un alkatīgajiem galminiekiem ar tiesībām tās pārdot.

– Vai melnajā tirgū bijāt?

– Vakar aizsūtīju Jahīnu meklēt un rīt sūtīšu atkal.

Jahīns dzīvo Sentavuā ielā, piecpadsmit minūšu gājiena attālumā uz dienvidiem no mūsu nama. Viņš ierodas saullēktā un dodas prom saulrietā. “Interesanti, kā klājas viņa ģimenei? Jāatceras pajautāt,” es nospriežu. Man ir zināms, ka viņam ir jaunākas māsas, kuras vēl nestrādā, un tēvs niecīgo iztiku pelna ar iespieddarbiem.

– Tev vajadzētu aiziet uz veikaliem, – māte turpina. – Jahīns trīs stundas stāvēja rindā! Domāju, ka drīzumā arī miltus mēs pirksim melnajā tirgū.

Kurtiss noplāta rokas, it kā te nekas nebūtu līdzams, un paziņo:

– Trešās kārtas deputāti nākammēnes tautas sūdzības izteiks Versaļā.

– Tātad balsis jau ir saskaitītas? Vai Kamils…

Māte papurina galvu.

– Nē, viņš vietu neieguva.

– Tātad kāzu nebūs, – es secinu. Nabaga Lisila! Es iztēlojos glīto seju un uzticīgās brūnās acis. Ja viņa būtu ļāvusi sevi iztirgot, nebūtu jācieš tādas sirdssāpes. Nauda un ambīcijas nekad nesarūgtina. – Un Robespjērs?

– Viņam uzvara bija viegla, – Kurtiss atzīst.

Mani tas nepārsteidz. Viņš lieliski pārstāvēs trešo kārtu. – No šodienas mums ļoti rūpīgi jāpārdomā izdevumi, – es saku. – Ja parīzieši nevar atļauties sveces, viņi noteikti nenāks arī uz mūsu izstādēm.

– Nezinu, – Kurtiss atbild. – Viņi joprojām maksā, lai apskatītu Ruso bisti, jo šis cilvēks iedvesmoja daudzus trešās kārtas deputātus. Varbūt vajadzētu uztaisīt ekspozīciju par godu Ģenerālštatu sapulcei. Vai varbūt ainu bibliotēkā, kur plauktos redzamas Ruso un Franklina bistes.

Edmundam tas nepatiktu.

– Un kura cilvēka bibliotēku mēs ņemtu par paraugu? – es jautāju.

– Varbūt Orleānas hercoga? – Kurtiss ieminas.

– Cilvēkiem viņš patīk, – māte piebilst.

– Viņiem patīk arī kinetoskopi un dejojoši pērtiķi! Bet tādus mēs negrasāmies piedāvāt.

– Tad izvēlēsimies marķīzu de Lafajetu, – tēvocis rāmi noteic. Tas ir Amerikas Neatkarības kara varonis, kas palīdzēja Francijai cīnīties ar angļiem un saraut viņu saites ar kolonijām Amerikā. Tieši Lafajets ieteica sasaukt Ģenerālštatu sapulci. – Viņš ir kļuvis par otrās kārtas deputātu.

– Vai Karaliskajā akadēmijā ir Lafajeta portrets? – es jautāju. Ja tā būtu, es varētu gleznu pārzīmēt, tad uztaisīt māla modeli un pēc tam arī vaska figūru.

– Būs drošāks veids. Es otrdien uzaicināšu viņu uz salonu. Viņš ir hercoga draugs.

– Un hercogs neatteiks, kaut arī jūs noraidījāt viņa lūgumu pēc atbalsta? – es izbrīnīta jautāju.

– Es neko nenoraidīju. Es tikai pateicu, ka pirmajā vietā man ir salons.

To dzirdot, es apvaldos. Ja hercogs pārliecinās Lafajetu ierasties, mēs izlūgsimies piekrišanu pozēt. Es jau iztēlojos ekspozīciju “Lafajeta bibliotēka”.

– Un kā būs ar Slavenāko zagļu alu? – māte jautā. – Vakar divi cilvēki vēlējās apskatīt marķīzu de Sadu.

– Viss atkarīgs no tā, ko Marija pagūst uztaisīt.

Māte parausta plecus, tādējādi parādot, ka mēs varam rīkoties pēc sava prāta, taču mums jāapzinās arī iespējamie zaudējumi.

– Un aizvakar ienāca vēl viens.

Tēvocis paskatās uz mani.

– Vai tad marķīzs de Sads nesēž Bastīlijā?

– Sēž. – Es vilcinos. Man nav bail lipināt no māla ieslodzītos, kas nolemti pakāršanai, bet pavisam cita lieta ir satikties ar neprāti, kurš kādudien var pierunāt savus bagātos piederīgos, lai tie samaksā par viņa atbrīvošanu. Ko marķīzs iesāks, ja viņu izlaidīs no cietuma un viņš ieraudzīs sevi starp Francijas slavenākajiem zagļiem un slepkavām? – Taču domāju, ka mēs varam norunāt satikšanos.

– Tas ir tavā ziņā, – māte uzvedinoši nosaka.

Viņai taisnība. Ja mēs neiesim līdzi laikam, tad drīz varēsim izstādīt arī vecas gleznas.

– Lūdzu, vai es arī drīkstu iet? – Jahīns vaicā. – Lūdzu!

Mēs pieļāvām kļūdu, kad pateicām viņam, ka dosimies pie marķīza de Sada.

– Noteikti nē, – Kurtiss stingri atsaka. – Mēs taču ejam pie slepkavas, nevis uz cirku.

– Es varētu nest somas. – Piedāvājums ir kārdinošs. – Un varu turēt tintes pudeli, lai jums ērtāk iemērkt spalvu.

Tēvocis iesmejas.

– Varbūt tu varētu nest lietussargu man virs galvas. – Ārā līst jau kopš rītausmas.

– Jā! – Jahīns iesaucas. – To es varētu gan! – Tiklīdz es uz viņu paskatos, puiša pleci sagumst. – Mani nekad un nekur nelaiž, – viņš norūc.

Mēs ar Kurtisu dodamies ceļā un neliekamies ne zinis par Jahīna klaigām no salona sliekšņa.

– Vai tu viņam kaut ko atvedi no Versaļas? – tēvocis vaicā.

– Vēl ne. Bet šonedēļ kaut ko atradīšu.

– Izdari gan tā. Citādi gaudām nebūs gala.

Paejot garām uzrakstam “Aurikulāra sazināšanās ar neredzamo meiteni”, es ievēroju, ka puķpodi abpus pakāpieniem ir pārplūduši un augi izskatās panīkuši. Pat papardēm nepatīk šī lietusgāze. Durvīs parādās Anrī. Viņa svārku zīda atloki jau ir slapji. Kāda lāse slīd lejup pa viņa degunu un nokrīt uz lūpām. Viņš tās aplaiza un pavelk cepuri dziļāk uz pieres.

– Mēs mēģinājām noīrēt kabrioletu, – tēvocis priecīgi pavēsta. – Bet šādā laikā…

– Mani tāds lietutiņš nebiedē, – Anrī attrauc, lai gan mums priekšā ir trīsdesmit minūšu gājiens. – Bet marķīzs de Sads… vai esat pārliecināti?

Jautājums tiek uzdots man, it kā es varētu nobīties no cietuma kamerā ieslodzīta vājprātīgā.

– Protams. Klienti grib viņu redzēt.

– Viņš ir izvarotājs, Marij! – Anrī soļo man līdzās. – Stāsta, ka savas kameras sienas viņš apzīmējis ar…

– Zinu. – To visu es esmu dzirdējusi. Tāpat kā citi. Un tieši tāpēc mēs grasāmies apmeklēt šo cilvēku. – Marķīzs ir brīdināts, ka mēs ieradīsimies, un piekrita šādai vizītei.

– Pieļauju, ka viņš ir piekritis daudzām lietām. Bet tas nenozīmē, ka viņš nav bīstams.

– Atzīstieties, – es ķircinos, – ka arī jūs gribat zināt, vai baumas atbilst patiesībai!

Cik vien tālu var redzēt, mēs esam vienīgie gājēji. Pat tirgotāji, kas ziemā pārdod cukurotu miežu novārījumu un pavasarī austeres, patvērušies zem dzegām.

– Ne visiem ir tādas miesaskāras intereses kā jums. – Tā nebija mana ideja! Pirmā par to ieminējās māte.

– Kāda māte, tāda meita, – Kurtiss saka Anrī, kurš izskatās pārsteigts.

Tā kā lielāko daļu sava laika māte pavada pie plīts, teju ikviens, kurš otrdienās nāk uz mūsu salonu, iedomājas, ka viņa absolūti neinteresējas par pasauli ārpus virtuves. Vienīgais cilvēks, kurš nekad nenovērtē māti par zemu, ir Kurtiss.

Es nopētu drūmās ielas un prātoju par Versaļu, kur viss ir košs un dzīvespriecīgs. “Kā tur jutīsies trešās kārtas deputāti, netīri un izsalkuši, kad ieraudzīs labi paēdušos galminiekus briljantu sprādzēs un sermuļu uzročos? Nelaime ir neizbēgama un noteikti izraisīs vispārēju sašutumu.” Es atceros savu iepazīšanos ar pili, kad sievietes sačukstējās, slēpjoties aiz dārgakmeņiem rotātiem vēdekļiem, un vīrieši pētīja mani pa augstajiem logiem. Lai gan mugurā man bija tērps, ko darinājusi viena no labākajām modistēm Parīzē, un es biju kopā ar karaļa māsu, man uzreiz tapa skaidrs, ka es Versaļā nekad neiederēšos. Viss pasaules zīds un tafts nevar mainīt faktu, ka man nav titula.

Kad mēs tuvojamies Bastīlijai, lietus kļūst vēl spēcīgāks. Ielas ir pārvērtušās par upēm, kas nes līdzi dubļus un ekskrementus. Pat zēni, kas allaž klaigā “Maksā un ej”, ir pametuši darbu un nepiedāvā par nelielu samaksu izlikt dēļu klājumu, lai gājēji var šķērsot ielu sausām kājām. Es paceļu tērpa malu, un mēs laipojam starp peļķēm. Anrī svārki ir pagalam – tagad tos dienām vajadzēs tīrīt un žāvēt. Es biju iedomājusies, ka būšu visnotaļ glīta jaunajā cepurē un trušādas uzrocī, bet nu varēšu priecāties, ja spēšu izskatīties pieklājīgi.

Palūkojos uz Bastīlijas varenajām akmens sienām. Kā jūtas cilvēks, kuru iesloga tik augstā tornī? Marķīzs te sabijis vismaz divdesmit reizes. Vispirms viņš uzbruka jaunai prostitūtai, Testāras jaunkundzei, kuru teju līdz nāvei sasita ar ugunī uzkarsētu pletni. Sekoja citi zvērīgi uzbrukumi sievietēm – tik nekrietni, ka Elizabetes kundze kristu ģībonī. Es gan neesmu pārliecināta, ka šie stāsti nav izdomāti. Un vēl es prātoju par viņa sievu, kura pēc vīra pavēles it kā algojusi sešas jaunas meitenes, kas aizvestas uz attālo Lakostas pili un ticējušas, ka būs kalpones. Patiesībā viņas ieslodzītas pagrabā un iekaltas ķēdēs, un marķīzs atkal ķēries pie pletnēm un sakarsētiem dzelžiem, lai gūtu zemisku apmierinājumu. Ja tas ir tiesa, es to redzēšu viņa sejā. Man to apstiprinās acis un žokļa līnija.

Mēs šķērsojam paceļamo tiltu un paejam zem smagā režģa. Anrī satver manu roku, it kā ceļš būtu slidens. Bet es nojaušu patiesību. Šī ir bīstama vieta, kur cilvēki zaudējuši dzīvību par to, ka aizvainojuši karali. Te negribas palikt vienam.

– Vai esat te kādreiz bijis? – es jautāju.

– Nē. Mana ģimene bija pietiekami laipna un nepieprasīja oficiālu karaļa pavēli par ieslodzīšanu bez tiesas, kad es pateicu, ka gribu iet Žaka pēdās.

Par spīti brīža nopietnībai es iesmejos. Mēs pieejam pie gara galda, kur ducis sargu spēlē kauliņus. Vīri nēsā Svētā Luija ordeņa lenti, un neviens no viņiem neizskatās tik velnišķīgi ļauns un nežēlīgs, kādus es esmu iztēlojusies cietumsargus. Parūkas ir bagātīgi pūderētas, un zeltītie karavīru žetoni spīguļo sveču gaismā.

– Es gribētu runāt ar cietuma priekšnieku, – Kurtiss saka. Viens no sargiem mums pajautā, kādā lietā esam nākuši, un tēvocis atbild: – Mēs esam ieradušies, lai apmeklētu marķīzu de Sadu.

Pieceļas kāds vīrs pusmūža gados. Dārgakmeņiem rotātais zobena spals viņam pie sāniem ir neparasts, un viņa tērps vairāk būtu piemērots galmam, nevis cietumam.

– Es esmu marķīzs de Lonē, – viņš pavēsta, – Bastīlijas komandants. – Viņam ir tumšas acis un spēcīgs, stūrains zods. Jaunībā droši vien bijis pievilcīgs. Viņš nopēta mūsu drānas un acīmredzami brīnās, ka mēs nācienam esam izvēlējušies tik lietainu dienu.

– Nevarējām noīrēt kabrioletu, – Anrī paskaidro.

Marķīzs smagi nopūšas.

– Jā. Tādā dienā tas ir neiespējami. Pavēlēšu vīriem, lai sameklē kādu līdz tam laikam, kad dosieties atpakaļ.

Iepazinušies mēs ieejam cietumā, un Anrī atlaiž manu elkoni. Par spīti dzelzs vārtiem, kas liedz nonākšanu teritorijā, man tā nebūt nešķiet bīstama. Pie sienām ir sakārti smagi gobelēni, lai uzturētu siltumu, un kaut kur – iespējams, kamerā – kāds spēlē vijoli.

– Vai cietumniekiem atļauts muzicēt? – Kurtiss vaicā.

– Protams, – de Lonē atbild. – Un grāmatas arī. Ar ko citu lai viņi nodarbojas?

– Bet par šādām privilēģijām noteikti jāmaksā, – es minu. Taču jau naudas dēļ karalis rūpējas par ieslodzīto labsajūtu; kā gan citādi?

De Lonē pievēršas manam tēvocim.

– Meitene ir diezgan atjautīga. Jā, – viņš iedams atbild. – Lai kamerā ienestu instrumentu, viņi maksā. Tāpat viņi drīkst saņemt kafiju, vīnu un malku… par attiecīgu cenu. – Komandants piemiedz ar aci, un es prātoju, kas vēl ir pieejams par attiecīgu samaksu.

– Neko tādu es nebiju gaidījis, – Anrī atzīstas.

– Tā gan, – tēvocis domīgi piebilst.

Iespējams, kaut kur lejā, pagrabos, nīkst cietumnieki. Bet mēs aiz smagām koka un dzelzs durvīm redzam cilvēkus, kuri nemaz neizskatās izvārguši.

– Cik daudz ieslodzīto te ir? – es jautāju.

– Ak, pavisam maz, – de Lonē attrauc. – Tikai septiņi.

– Un es iedomājos, ka viņu te ir simtiem, – es nosaku.

– Tūkstošiem.

– Vai spriedāt, ka esam ieslodzījuši veselu svešzemju armiju? Vai gan simtiem pietiktu vietas ķegļu laukumā? Ir jābūt plašumam. Iztēlojieties simtiem cietumnieku pie biljarda galda!

“Ķegļi un biljards?” es klusībā brīnos.

– Un viņiem visiem te jādzīvo?

– Jā, jaunkundz, – de Lonē atbild. – Viņi ir izvarotāji un slepkavas. Un daži neganti zagļi.

– Neviens nav notiesāts nepamatoti? – Kurtiss vaicā. – Tikai par to, ka aizvainojis karali?

De Lonē apstājas.

– Mūsu karalis ir taisnīgs, mesjē. Tādas lietas nenotiek.

– Un Voltērs? – Kurtiss neatlaižas. – Arī viņu aizsūtīja uz Bastīliju.

– Pirms vairāk nekā sešdesmit gadiem. Šīs valdīšanas laikā tādas kļūdas neatkārtojas.

– Ko gan Marats tā plosījās? – Anrī iečukst man ausī. Viņa siltās elpas dēļ mana sirds sāk pukstēt straujāk. – Tikai septiņi ieslodzītie, turklāt visi tiešām noziegušies.

Es pamāju ar galvu, atcerēdamās nelielo, mūžam saniknoto vīrieti. “Ko Marats teiktu, ja ietu pa šiem bagātīgi rotātajiem gaiteņiem un ieelpotu vircoto brieža gaļas sautējuma aromātu? Interesanti, vai karalis zina, ka viņa cietumos smaržo labāk nekā viņa pilī?” Sienās atbalsojas pērkons, bet es nenobīstos. Jau kopš bērnības šis cietoksnis man sapņos rādījies kā neizturamu ciešanu vieta. Taču realitāte ir vēl pārsteidzošāka. “Rīt es izstāstīšu Maratam patiesību. Visiem izstāstīšu, arī Robespjēram, Kamilam un pat hercogam, kas nemitīgi kaļ sazvērestības teorijas.”

– Jūs šodien esat vienīgie, kas ieradušies pie marķīza, – de Lonē atzīst un atkal nopūšas, jo katrs apmeklētājs ir spiests krietni samaksāt. Mēs apstājamies pie durvīm bez jebkāda uzraksta.

– Jaunkundz, par marķīzu – es gribu jūs brīdināt. Viņš izskatās vecs un resns…

– No kā mums būtu jābaidās?

De Lonē paskatās uz mani, it kā nekad nebūtu dzirdējis tik vientiesīgu jautājumu.

– No viņa vārdiem, jaunkundz. Tie patlaban ir viņa vienīgie ieroči. – Komandants izņem atslēgu un atver durvis.

Es aizturu elpu, jo gaidu tikšanos ar briesmoni, ar izspūrušu cietumnieku nemazgātās drēbēs. Bet kamerā pie rakstāmgalda ar tinti un rakstāmspalvu sēž korpulents, apmēram piecdesmit gadus vecs vīrietis. Viņš lēni pagriežas, un es atskārstu, ka viņam ir grūti pakustēties. Pārmērības ir novājinājušas viņa locekļus un izvārdzinājušas seju. Bet acis… Ak Dievs! Tās ir tik zilas kā auksta ziemas debess.

– Jūsu viesi, – de Lonē paziņo.

Marķīzs pieceļas un noņem cepuri.

– Dzirdēju, ka esat ieradušies, lai padarītu mani nemirstīgu.

– Mēs ieradāmies, lai uzzīmētu jūsu portretu, – tēvocis atbild.

Kamēr marķīzs lūkojas uz mani, es iztēlojos plēsoņu, kurš pēta medījumu.

– Un šī ir jūsu burvīgā palīdze?

– Viņa ir māksliniece, – Anrī noskalda.

– Māksliniece! – Marķīzs iepleš acis. – Hm, kāpēc gan ne? Karalieni arī glezno sieviete. Protams, ne tik glīta kā jūs. Un noteikti ne…

– Vai aicināsiet mūs apsēsties? – Anrī balsī jaušama bardzība, taču marķīzs neapvainojas. Viņš interesējas tikai par mani.

– Jā, sēdieties, – marķīzs izklaidīgi nosaka un cieši veras manī. – Te ir trīs krēsli. Māksliniece drīkst izmantot manu rakstāmgaldu. – Papīrus viņš pagrūž malā un sakārto kaudzītē uz stūra.

Es pieeju pie ādas krēsla, un marķīzs apsēžas man pretī. Kamerā atrodas glīti grāmatplaukti un izšūts dīvāniņš, tādēļ telpa vairāk līdzinās augstmaņa istabai. Gulta ir no laba koka, un tikpat nevainojama ir arī veļa. Kamīnā gaiši deg uguns, un marķīzs tur ir izkāris savas zeķes žāvēšanai. Es nespēju iztēloties, kur viņš tās samērcējis. Varbūt ķegļu laukumā? Vai pa ceļam uz biljarda telpu? Kurtiss pasniedz man ādas somu, un es izlieku uz galda instrumentus un materiālus. Tad es pagriežos un nopētu padzīvojušā kunga seju. Viņš smaida – nē, vīpsnā –, taču man nav bail. Manās acīs tā ir haizivs bez zobiem, vanags bez asajiem nagiem, un es jūtos pilnīgi mierīga.

– Es labprāt uzskicētu jūsu portretu.

– Daudzas sievietes to ir darījušas.

– Tad jau jūs zināt, kādas ir prasības. Sēdiet rāmi, nekustieties, un es pētīšu jūsu seju.

– Tikai tādā gadījumā, ja atļausiet pētīt jūsējo.

– Pietiek! – Anrī iesaucas.

Marķīzs smejas.

– Vai jūs vēlētos, lai es uzlieku acīm apsēju? – Viņš līdzinās bērnam, kurš neprot apvaldīt mēli. – Un varbūt arī važas? – Kurtiss pieceļas, tādēļ marķīzs veikli piebilst: – Palieciet!

– Tad ievērojiet pieklājību, – tēvocis brīdina.

– Ja tā ir cena negodam. – Marķīzs paliecas uz priekšu, un es varu tuvplānā saskatīt dīvainos vaibstus. – Dzirdēju, ka mani liks Slavenāko zagļu alā.

Viņš tiešām ir neprātis, tas nu ir skaidrs. Acis ir izvietotas pārāk tuvu kopā, kā bērniem, kas izaug par pamuļķiem. Taču šajās ir jaušama viltība, nevis prāta trūkums.

– Sakiet, – marķīzs paceļ rokas, gluži kā protestēdams, – ko es esmu nozadzis?

– Daudz ko, kā esmu dzirdējusi. Dzīvību. Nevainību. – Sarunas laikā es pētu viņa vaibstus. Simetrijas tajos nav vispār. Es esmu paņēmusi līdzi bīdmēru, taču vēl nezinu, vai to izmantot man. Varbūt labāk palūgt, lai to izdara Kurtiss.

– Ak. – Marķīzs atslīgst krēslā. – Jā. Mūžīgās pļāpas par nevainību.

– Tās dēļ jūs esat šeit, – Anrī skarbi atgādina.

Marķīzs cieši palūkojas uz viņu.

– Jums nekad nav bijis sapņu, ko vēlaties piepildīt? Piemēram, ilgu pēc mākslinieces? Jūs viņu manā kamerā ievedāt tik norūpējies kā…

– Pietiek, – es asi noskaldu.

– Ak. Tātad jūtas paliek bez atbildes.

Es neuzdrošinos paskatīties uz Anrī un veros uz savām rokām, papīru un rakstāmspalvu.

– Kurtis, vai jūs, lūdzu, nomērīsiet? – es jautāju.

Tēvocis paņem bīdmēru, bet marķīzs iebāž roku aiz kilotu jostas.

– Ko jūs darāt? – tēvocis noprasa.

– Jaunkundze teica, ka jūs mērīsiet.

De Sads ir tik rupjš un tik neapvaldīts, ka es izplūstu smieklos.

– Redzat? – viņš jautri iesaucas. – Spriedze ir likvidēta.

– Lai Kurtiss noņem mērus, – Anrī saka man, – un tad mēs iesim prom.

– Zīmēšanas nebūs? – marķīzs jautā.

– Nē, – es godīgi atzīstu.

Vaibstus es esmu iegaumējusi, tātad kopā ar mērījumiem man būs viss, kas nepieciešams darbam.

– Es būšu rāms, – marķīzs sola. – Kā jaunava kāzu naktī.

– Tad sāciet jau tagad, – Anrī brīdina.

Kurtiss sauc skaitļus, un es tos pierakstu, bet starplaikos pētu papīra rulli uz galda. Rullis ir aprakstīts un tik biezs, ka atritināts būtu vismaz desmit metrus garš. Marķīzs ievēro manu skatienu un klusi paskaidro:

– Mans mākslas darbs. Es to dēvēju par “Simt divdesmit Sodomas dienām”.

Anrī sejā noraustās muskuļi, un Kurtiss ir saraucis pieri. Acīmredzot uzskata, ka nepareizi nomērījis, jo acis nevar atrasties tik tuvu.

– Ļoti interesants nosaukums, – es saku.

– Neaptverami interesantam stāstam. Vai gribat palasīties?

Man vajadzētu atteikties, jo nevar būt nekas labs no ieskatīšanās darbā ar nosaukumu, kurā ievīts Sodomas vārds. Es pierakstu pēdējos mērījumus un mudinu Kurtisu un Anrī apsēsties man blakus. Viņi pavelk tuvāk krēslus, un Anrī čukst:

– Kāpēc jūs vēlaties to redzēt?

– Tās būs īstas šausmas, – tēvocis brīdina.

Bet es gribu uzzināt patiesību par šo cilvēku. Es gribu zināt, kas slēpjas aiz šīm tuvu izvietotajām acīm un uz kādām velnišķībām cilvēki ir spējīgi.

Marķīzs šķērso kameru un izklāj manuskriptu uz garā rakstāmgalda. Uz atsevišķām papīra lapām ir redzami zīmējumi, kas papildina sižetu.

– Kas tās par perversijām? – pārsteigts jautā Kurtiss. – Kādas vien spējat iztēloties, – marķīzs lepni atbild.

Zīmējumos attēlota urinēšana, pēršana, pārģērbšanās otra dzimuma drānās un anālais sekss ar zēniem, kas ir acīmredzami piespiesti to darīt. Meitenes ir kailas pieķēdētas pie sienas, un viņām pie krūšgaliem pieliktas iedegtas sveces. Visur redzami ekskrementi, lai fantāzijām vairs nebūtu vietas.

– Man pietiek, – Kurtiss paziņo.

– Bet jūs vēl neesat apskatījuši manu mīļāko! – marķīzs iesaucas un parāda meiteni, kurai noņem skalpu, bet uzbrucēji tikmēr glāsta viņas ģenitālijas un krūtis. Zem attēla marķīzs de Sads ir pierakstījis: “Cik burvīgi ir sabojāt un nomākt jebkādas tikuma un reliģijas iezīmes šajā jaunajā sirdī.”

Es rādu bezkaislīgu seju un apņemos nesniegt šim cilvēkam to, ko viņš vēlas.

– Mani jūs neesat sabojājis. Ceru, ka to jūs apzināties.

– Bet pārsteidzu gan.

– Nē. Mani nepārsteidz cilvēku izvirtība.

– Šie nav tikai sapņi. Lakostas pilī es tos realizēju dzīvē. Mums aiz muguras nokremšļojas de Lonē. Es jau biju piemirsusi, ka viņš stāv līdzās.

– Tempļa bulvārī es vadu izstādi, mesjē. Tas, ko jūs esat radījis, – es saku un pavēcinu roku, norādot uz zīmējumiem un manuskriptu, – ir teātris. Tikpat reāls kā mana Slavenāko zagļu ala.

– Bet tā bija realitāte, – marķīzs karstasinīgi iebilst.

– Varbūt. Taču tagad tā ir beigusies, aktierim jāatgriežas savā istabā un jāsaprot, ka ir tikai viņš. Par spīti visām maskām un aplausiem. Izrāde nevar turpināties mūžīgi, un tagad jūsu izrāde ir beigusies, paliekat tikai jūs pats ar sevi. Vai jums tas patīk?

Marķīzs klusē. Tagad es esmu viņu pārsteigusi.

– Dāmai nevajadzētu skatīties uz…

– Es neesmu dāma. Esmu vienkārša karavīra meita, – es atbildu Anrī, kad jau sēžam karietē, kuru mums laipni sagādājis de Lonē. – Visiem ir savi noslēpumi. Viņam tie gluži vienkārši ir tumšāki. Un dod man iespēju kļūt par labāku mākslinieci.

Anrī pašūpo galvu.

– Jūs esat mīkla.

– Svarīgi ir iepazīt cilvēka dvēseli, – Kurtiss paskaidro. – Māksla nav zinātne. Tas ir emociju rezultāts. Un skatītājs kaut ko sajūt. Greizsirdību, bijī…

– Riebumu, – es piebilstu. – Tagad es zinu, kas viņš ir, kāds viņš ir, un zinu, kā taisīt viņa figūru.

Atlikušo ceļu mēs nobraucam klusumā un vērojam lietu, kas pārplūdina netīrās ielas. Es apzinos, ka Anrī nesaprot manu mērķi, bet atliks viņam tikai apskatīt14 vaska figūru – acis, sakniebtās lūpas –, un viss būs skaidrs.

Kad mēs nonākam Tempļa bulvārī, Kurtiss iesteidzas salonā, bet es kopā ar Anrī apstājos zem viņa nama markīzes.

– Es zinu, ka jūs negribējāt braukt. Un tomēr pārvarējāt sevi manis dēļ, un es esmu neticami pateicīga.

– Kā pēc tādām sarunām jūs spējat naktīs mierīgi gulēt? – viņš apvaicājas. – Vai jums nekļūst nelabi no tādiem stāstiem? Man ir jāpadomā, jo agrāk neviens man nav uzdevis tādu jautājumu.

– Es neticu Ruso filozofijas nostādnēm, – es atbildu. – Ja to gribējāt dzirdēt.

Anrī iesmejas.

– Cilvēka iedzimtajam krietnumam? Tam tic tikai tādi muļķi kā Robespjērs un Marats.

– Un karalis. – Tā kā Anrī tikai pasmaida, es turpinu: – Tiksimies rīt. Hercogs uz mūsu salonu vedīs jaunu viesi.

– Amerikāni? – Anrī vaicā. – Tomasu Džefersonu?

Tas gan būtu kaut kas īpašs. Tomass Džefersons uzrakstīja Neatkarības deklarāciju, kas deva iemeslu karam ar Angliju. Šī cilvēka figūra mūsu salonam nestu peļņu.

– Nē. Marķīzu de Lafajetu.

– Nezināju, ka viņi ir draugi.

Es pieeju Anrī tik tuvu klāt, ka sajūtu lietus smaržu viņam matos.

– Kurtiss apgalvo, ka ir. Bet es nesaprotu, ko tas nozīmē Francijai.

– Varbūt to, ka hercogs uzskata sevi par spējīgu vadīt sacelšanos, kura pieprasītu monarhijas gāšanu, – Anrī atbild.

– Un kāds viņam no tās labums? Ja nebūs monarhijas, viņš zaudēs savas privilēģijas. Viņš būs nevis Orleānas hercogs, bet vienkāršs mesjē Filips.

– Varbūt viņš grasās pārliecināt tautu, ka par karali jākļūst viņam. Par tādu karali, kas dos tautai tādas pašas tiesības kā Anglijā.

– Un tieši tas ir viņa mērķis, vai ne? – es jautāju. Anrī to ir apgalvojis arī agrāk, taču ir grūti noticēt, ka ar mums kopā vakariņo nodevējs. Es savā mūžā nekad neesmu sastapusi nodevēju.

– Jā.

– Kāpēc karalis Luijs neaptur viņu?

– Viņš mēģina. Tādēļ jau tiek sasaukti Ģenerālštati. Ja viņš dos frančiem tādas pašas tiesības kā Anglijā, tad hercogam zudīs jebkādi argumenti.

– Bet angļiem ir konstitucionālā monarhija! – es iesaucos.

– Un tas varbūt ir kompromiss, kam jāpiekrīt, ja karalis negrib atdot savu kroni radiniekam.

– Tātad jūs piekrītat prasībām, ko izvirza tauta?

– Es uzskatu, ka arī muižniekiem un garīdzniekiem ir jāmaksā nodokļi, – Anrī piesardzīgi atbild. – Tāpat kā mums.

Vai jūs zināt, ko ik gadu nosūtāt karalim?

To es zinu pilnīgi noteikti.

– Trešo daļu savu ienākumu.

– Un ko mūsu karalis ar to iesāk? Parīzes ielas kliedz pēc labošanas, slimnīcas guļ drupās… Amerikāņiem taisnība, ka nodokļus drīkst uzlikt vienīgi ar tautas piekrišanu. Un tātad būtu tikai godīgi, ja tos maksātu arī muižnieki un garīdzniecība. Viņi nemaksā ne desmito tiesu, ne gruntsnomu, nemaz jau nerunājot par ceļa nodevu un sāls nodokli. Hercogs ir atradis veidu, kā uzkurināt cilvēkus. Ja viņam aiz muguras stāv satracināta trešā kārta…

Mēs klusējot raugāmies viens uz otru.

– Varbūt Lafajets palīdzēs, – es beidzot nosaku. – Viņš ir ļoti cienījams vīrs.

– Viņš palīdzēs vien tad, ja karalis viņu uzklausīs. Taču draudzība ar hercogu var patraucēt.

– Ja Lafajets ieradīsies, es palūgšu atļauju uztaisīt viņa figūru.

– Valsts var sašķīst drumslās, – Anrī šķelmīgi saka, – bet Lafajets vismaz saglabāsies vaskā.

Es brīnos, ka viņš tā runā.

– Francija man ir ļoti dārga.

Anrī pasmaida.

– Un jūsu ienākumi arī.

Es kamīnā pielieku malku un novietoju zābakus pēc iespējas tuvāk.

– Jūs tiešām vēlaties, lai galds stāv tik tuvu ugunij? – Jahīns pārjautā.

– Jā, – es atbildu. – Tā būs labi. – Gaišo diennakts laiku es gribu izmantot darbam. Tā kā nepietiek sveču, ir jāstrādā, kamēr spīd saule.

Jahīns noliek galdu un sakrusto rokas uz krūtīm.

– Vai tagad jūs izstāstīsiet par marķīzu?

– Viņš bija šausmīgs, – es saku. – Absolūts briesmonis.

Puisis noelšas.

– Tiešām?

Es pamāju ar galvu.

– Viņam garšo mazi puisīši.

– Izbeidziet! Lūdzu, stāstiet visu, kā bija!

– Patiesībā, – es rāmi atbildu, – viņš ir vecs cilvēks, kurš savas dzīves laikā sastrādājis šausmu lietas.

– Piemēram? – Jahīns vaicā, iepletis acis.

– Piemēram, ar varu ieguvis mazus zēnus un meitenes. Vai saproti, ko tas nozīmē? – Jahīns klusējot paloka galvu, un es turpinu: – Viņš nolaupīja nevainīgus bērnus un sita tos tik ilgi, kamēr tie aizbēga vai nomira.

– A feier zol im trefen, – puisis nočukst jidišā un pēc tam iztulko:

– Marķīzs ir pelnījis degt liesmās. Un jūs taisīsiet viņa figūru?

– Jā. Cilvēki savā būtībā ir nežēlīgi, – es skaidroju, – tādēļ nežēlība viņus apbur. Slepus viņi baidās, ka var kļūt tādi paši kā marķīzs un ka viņus glābj tikai krietna audzināšana vai reliģija.

– Vai jūs domājat, ka ar mani var notikt tas pats, ja es vairs neiešu uz templi?

– Protams, – es mākslotā nopietnībā saku. – Manuprāt, arī tu sāktu alkt pēc cilvēka miesas un pēkšņi ķertos pie mazu bērnu ēšanas. – Es negaidīti metos uz priekšu, un puisis kliegdams aizbēg.