Читать книгу Madame Tiso. Slavas cena - Mišela Morena - Страница 7

PARĪZE

1788. GADA 12. DECEMBRIS

Lai gan ir decembra vidus un katrs ar veselo saprātu apveltīts cilvēks spiežas tuvāk ugunij, vairāk nekā divi duči sieviešu pulcējas Rozas Bertēnas veikalā “Lielais mogols”. Viņas sildās pie glītām bronzas lampām, bet es iekšā neeju. Šīs sievietes nēsā augstas, pūderētas parūkas un sermuļādas apmetņus, bet es varu atļauties vien lentes un vilnu. Tā nu es gaidu uz ielas, kamēr viņas iepērkas mūsu karalienes iemīļotajā veikalā, un vēroju, kā viena meitene paņem koši sārtu cepuri. Tā ir par bālu viņas ādai, taču viņas māte pamāj ar galvu un Roza Bertēna dedzīgi sasit plaukstas. Kad ieraudzīs mani, viņa vairs nebūs tik dedzīga, jo es šurp nāku ik mēnesi – jau gadu – ar vienu un to pašu lūgumu. Bet šoreiz es esmu pārliecināta, ka Roza piekritīs, jo es grasos viņai piedāvāt kaut ko tādu, kas pieder tikai valdniekiem un slepkavām. Pat grūti saprast, kādēļ agrāk es par to neiedomājos.

Es mīņājos uz slidenajiem Svētā Onorē ielas bruģakmeņiem. Aukstajā rīta gaisā mana elpa veido baltu miglas mākonīti. Šī ir bargākā ziema, kādu vien spēju atcerēties, turklāt tā sekoja neražas vasarai. Tūkstošiem parīziešu mirs – no aukstuma vai no bada. Karalis un karaliene dāvāja pilsētai tik daudz malkas, cik varēja atlicināt no Versaļas krājumiem, un cilvēki pateicībā uzbūvēja sniega obelisku – tas ir vienīgais piemineklis, ko viņi var atļauties. Es palūkojos prom pa ielu, lai ieraudzītu zivju tirgotājus ar ratiņiem, bet arī viņi aizbēguši no aukstuma un atstājuši aiz sevis vien jūras smārdu.

Kad pēdējā kliente iziet no “Lielā mogola”, es steidzos iekšā, nopurinu lietus lāses no sava apmetņa un ieelpoju silto kanēļa smaržu, kas plūst no kamīna puses. Kā vienmēr es apbrīnoju visu, ko Roza Bertēna izdarījusi šajā nelielajā vietā. Plati, apzeltīti spoguļi rada iespaidu, ka veikals ir krietni lielāks nekā patiesībā, un sveces apmirdz eļļas gleznas un nelielus izšūtus dīvānus. Tā vien šķiet, ka esmu ienākusi grāfienes salonā; mēs šādu efektu cenšamies panākt arī mana tēvoča muzejā. Intīmas telpas, kurās muižniecības pārstāvji nejutīsies neveikli. Kaut arī es nekad nevarēšu atļauties cepurītes, kas atrodas šajos plauktos, un kur nu vēl sarkanrīklītes olu zila vai ābolu zaļa zīda tērpus, es šurp nāku, lai nopētītu jaunos modeļus un vēlāk varētu tos atdarināt. Galu galā tas ir mūsu izstādes lielākais valdzinājums – nabadzīgas sievietes, kas nevar tikt līdz Versaļai, var apskatīt no vaska taisītu karalisko ģimeni modernos apģērbos.

– Kundze? – es bilstu, kad esmu aiztaisījusi durvis.

Roza Bertēna pagriežas, un spalgā tonī izteiktais sveiciens pierāda, ka viņa gaida vēl kādu sermuļādas īpašnieci. Kad no ēnām iznāku es savā vilnas apmetnī, viņas balss mainās.

– Grosholcas jaunkundze, – viņa vīlusies novelk. – Atbildi es jums devu jau pirms mēneša. – Viņa sakrusto rokas uz krūtīm. Rozai Bertēnai viss ir liels, arī gurni, mati un sasietās satīna lentes, kas vijas uz leju gar tērpa sāniem.

– Varbūt esat pārdomājusi? – es veikli ierunājos. – Es zinu, ka esat izpelnījusies karalienes atzinību. Stāsta, ka jums vienīgajai viņa uzticas pilnībā.

– Un jūs neesat vienīgā, kas vēlas izlūgties no manis kādu pakalpojumu, – Roza izgrūž.

– Bet mēs esam labi klienti.

– Jūsu tēvocis nopirka divus tērpus.

– Mēs pirktu vēl vairāk, ja mums labāk veiktos. – Tie nav meli. Pēc astoņpadsmit dienām man būs divdesmit astoņi, bet pie dvēseles nav nekā vērtīga, vien vaska figūras, ko esmu uztaisījusi tēvoča izstādei. Jā, mani ir ļoti grūti uzturēt. Es neprasu neko no tiem rotājumiem, ko var apskatīt “Dāmu Žurnālā”, un neinteresējos par dārgajām, pērlēm nosētajām šemizkleitām, bet iztērētu visus livrus, ja man tādi būtu, lai apģērbtu mūsu muzeja figūras. Man nevajag dārgakmeņus un mežģīnes. Mūsu klienti nāk uz Vaska figūru salonu, lai apskatītu valdnieku krāšņumu. Ja es varētu, tad savāktu ikvienu zīda vēdekli un volānu, kas atrodams Rozas Bertēnas veikalā, un mūsu salons spētu sacensties ar “Lielo mogolu”. Bet tādas naudas mums nav. Mēs esam izpriecu organizētāji un stāvam tikai vienu pakāpi augstāk par cirka māksliniekiem, kas uzstājas blakus ēkā. – Padomājiet par to, – es dedzīgi turpinu. – Viņas vizītei par godu es varētu iekārtot īpašu ekspozīciju, kas attēlotu karalieni ģērbistabā. Un jūs būtu blakus. “Karaliene un viņas modes ministre.”

Roza sakniebj lūpas. Lai gan nosaukums “modes ministre” viņai piedēvēts avīzēs, kritizējot šuvējas ietekmi uz Mariju Antuaneti, tas nav tālu no patiesības, un viņa to zina. Roza vilcinās. Viena lieta, ja tavs vārds parādās avīzēs, bet ja tevi iemūžina vaskā… Šis gods pagaidām atvēlēts tikai valdniekiem un noziedzniekiem, bet viņa pie šīm grupām nav skaitāma.

– Tātad… kas man būtu jāsaka? – viņa lēni pavaicā.

Mana sirds pukst kā negudra. Ja arī karalienei neiepatiksies mans darbs – bet es zinu, ka patiks, jo esmu tā nopūlējusies, lai viņas acis iegūtu pareizo zilo toni, – viņas personīga ierašanās apskatīt savu atveidu vaskā mainīs pilnīgi visu. Mūsu izstādi iekļaus izcilākajos Parīzes ceļvežos. Mēs iegūsim vietu ikvienā izpriecu katalogā, kas tiek iespiests Francijā. Bet pats svarīgākais ir tas, ka mūs vienmēr asociēs ar Mariju Antuaneti. Pat pēc visiem skandāliem, kas tiek saistīti ar šīs austrietes vārdu, izklaidēt Viņu Majestātes ir izdevīgi.

– Pasakiet vien to, ka esat bijusi Vaska figūru salonā. Esat taču, vai ne?

– Protams. – Roza Bertēna neko nelaiž garām. Pat vaska figūru izstādi Tempļa bulvārī. – Bija interesanti. – Un pēc brīža viņa piebilst: – Savā ziņā.

– Tad izstāstiet to karalienei! Sakiet, ka esmu izveidojusi Voltēra, Ruso, Bendžamina Franklina bistes un būs arī daži viņas krūšutēli. Un jūsu.

Roza ilgi klusē un visbeidzot noteic: – Paraudzīšu, ko varu izdarīt.