Читать книгу Madame Tiso. Slavas cena - Mišela Morena - Страница 12

1789. GADA 4. FEBRUĀRIS

Lipīgais Orleānas hercoga piemērs [ir postošs].

– MARIJAS ANTUANETES PIRMĀ GALMA DĀMA KAMPĀNA KUNDZE

Man šobrīd vajadzētu kārtot uz galda bīdmērus un bļodas ar ģipsi, bet es stāvu Anrī darbnīcā, kur redzami visdažādākie zinātnieka instrumenti. Aizņemta ar darbiem salonā, vairākus mēnešus te neesmu bijusi – varbūt pat gadu, es šokēta secinu, – un te daudz kas ir mainījies. Uz garām koka letēm juku jukām ir saliktas ierīces, kuras es redzu pirmo reizi, un tās vieno caurspīdīgas caurules ar burbuļojošu šķidrumu. Viss izskatās jauns, bet tāda jau ir zinātnes daba. Vasks būs tāds pats arī pēc divsimt gadiem, bet zinātne mainās katru dienu.

Gluži tāpat kā mūsu īrētais nams, arī Anrī un viņa brāļa Žaka māja ir sadalīta trijās daļās. Pirmajā stāvā ir plaša auditorija ar palielu darbnīcu aiz tās, bet augšstāvā ir lielas istabas, garš gaitenis un virtuve. Man vislielāko prieku sagādā darbnīca. Es iztēlojos, ka tieši tā jūtas arī Anrī. Iespējams, šeit viņš var atslēgties no bulvāra nerimtīgā trokšņa un koncentrēties klusam darbam. Ārpusē mūžam valdīs pūļi, bet zinātne ir vientuļnieku nodarbošanās. Pat tad, ja izstāde izrādījusies neveiksmīga, es gūstu mieru, ieejot savā darbnīcā, kur mani gaida instrumenti.

Telpas tālākajā stūrī Žaks Šarls kaut ko dedzīgi raksta. Virs galvas viņam karājas slavenais Šarla vienādojums: “v₁/t₁=v₂/t₂. Gāzes tilpums pastāvīga spiediena apstākļos palielinās lineāri ar gāzes absolūto temperatūru.” Tā Anrī man to izskaidroja. Vairākas dienas es prātoju par šiem vārdiem, tad atgriezos viņa darbnīcā, un viņš man parādīja eksperimentu, kas apstiprina šo vienādojumu. Viņš paņēma tukšu zīda balonu un turēja virs iedegtas sveces. Zīds sakustējās un uzņirbēja augšup no viņa izstieptajiem pirkstiem, jo karstumā gaiss izpletās un piepildīja balonu. Maģija, lai gan patiesībā tā nav nekāda maģija.

Kad Žaks Šarls paceļ galvu un sveicina mūs, es noturos nepavaicājusi, ar ko viņš patlaban nodarbojas. Man jādomā par Sentamaranta kundzi un viņas meitu, tātad – jo mazāk jautājumu uzdošu, jo ātrāk varēšu atgriezties salonā. Taču mani interesē, kad viņš palaidīs savu nākamo balonu. Tas, kuru viņš prezentēja Tilerī dārzā, karājas līdzās vienādojumam viņam virs galvas. Pareizāk sakot, precīza tā kopija – no klūgu groza līdz pat vārstu un balasta sistēmai. Toreiz uz lielo notikumu sapulcējās gandrīz pusmiljons cilvēku. Mūsu ģimene bija brāļu Šarlu īpašo viesu skaitā, tādēļ mums bija rezervēta vieta pirmajā rindā, līdzās karalienei un viņas svītai. Savas dāmas Marija Antuanete bija ieģērbusi brīvos, plandošos levītu tērpos – sārtos un dzeltenos, tas ir, balona krāsās. Ap vidukli viņas bija apsējušas saskanīgas jostas, un sārtās cepurītes visām bija pilnīgi vienādas. Izcēlās tikai pati karaliene koši baltā tērpā. Es palūkojos apkārt un atskārstu, kāda priekšmeta šajā darbnīcā vairs nav.

– Karalienes dāvātā plāksne… – es saku. – Piemiņai no jūsu lidojuma. Kur tā palikusi?

Anrī saskatās ar brāli. Abus šķir piecpadsmit gadu, bet vairākos aspektos viņi ir pārsteidzoši līdzīgi. Piemēram, abi vienādi nodur galvu.

– Mēs nospriedām, ka būs prātīgi to aizvākt, – Anrī skaidro. – Lai to neredz kāds nejaušs laboratorijas apmeklētājs.

– Plāksne piesaistītu klientus jūsu izstādei! – Es palūkojos uz Kurtisu, gaidīdama piekrišanu, bet viņš klusē.

– Vai zināt, kāpēc cilvēki izrādīja tādu godbijību, kad Viņu Majestātes devās uz jūsu salonu? – Anrī vaicā. – Tāpēc, ka torīt Tempļa bulvārī viņu vārdā tika dalīta maize un malka. Tātad karalis un karaliene ir atjautīgi. Viņi zina, ka mierīgs izbrauciens uz Parīzi iespējams tad, ja ziedo vietējiem nabagiem.

– Nesaprotu, kāpēc tas nozīmē to, ka jums jāslēpj karalienes dāvana.

– Ja viņa neiebarotu cilvēkus, tie stāvētu pie jūsu durvīm un kliegtu: “Nost ar Austrieti!”

Es nespēju noticēt savām ausīm un iebilstu:

– Viņi pulkiem vien nāca apskatīt eksponātus, kurus redzējusi Marija Antuanete.

– Šonedēļ, – Anrī norāda. – Bet… kā būs nākamnedēļ? Un pēc tam?

– Viņa tiešām nav populāra, – tēvocis klusi teic, un šī ir pirmā reize, kad dzirdu viņu izsakāmies pret karalieni. – Mums uzmanīgi jāklausās visā, kas notiek. Var pienākt laiks, kad hercogs būs daudz populārāks par karali.

– Orleānas hercogs? – es iesaucos. Vīrs, kurš katru otrdienas vakaru piedzeras tā, ka tik tikko iestreipuļo savā karietē un nespēj nosēdēt taisni? Vīrs, kurš publiski pazemojis sievu, ieceļot savu mīļāko par guvernanti un dodot viņai tiesības izglītot savus bērnus, lai gan Orleānas hercogiene alka pati audzināt dēlus un meitas?

– Viņš pārdevis mākslas darbus vairāk nekā astoņu miljonu livru vērtībā, – Žaks stāsta un nostājas līdzās savam brālim. – Un naudu iztērējis, nopērkot nabagiem maizi un malku.

– Un zemnieki sākuši viņu dēvēt par Žēlsirdīgo Tēvu, – Anrī piebilst.

– Tātad viņš cer iegūt troni, uzvarot cīņā par slavu? – es jautāju.

Itin visi man apkārt pamāj. “Lai stātos karaļa vietā. Neiedomājami.”

– Nāciet! Paklausīsimies neredzamo meiteni, – Kurtiss ierosina. – Tas ir daudz jautrāk.

Bet es, ejot cauri darbnīcai, joprojām prātoju par hercogu, iztēlojos viņu tronī un ar karaļa kroni galvā. “Un kas būtu karaliene? Viņa mīļākā Mērija Nesbita? Vai varbūt Londonas izcilākā kurtizāne Greisa Eljota? Un kas notiks ar viņa sievu, skaisto, taču atraidīto Orleānas hercogieni?” Šādi pieļāvumi mani ir tā šokējuši, ka tēvocis apliek roku maniem pleciem un saka:

– Būs jau labi. Mēs nenācām šurp, lai runātu par politiku. – Tas ir atgādinājums, ka man jāizrāda interese un prieks par iespēju izklaidēties.

Pie auditorijas durvīm Anrī uzkavējas.

– To var izdarīt arī kādu citu reizi.

– Nē, – es atbildu. – Tagad. Es negribu būt vienīgā visā Parīzē, kas nav tikusies ar neredzamo meiteni.

Kurtiss man uzsmaida. Ir svarīgi, lai mēs uzturam labas attiecības ar brāļiem Šarliem un īpaši ar Anrī, kurš manam tēvocim ir gluži kā dēls un palīdz labot mūsu mehānismus, krāsot sienas un iekārtot ekspozīcijas. Mēs ieejam auditorijā, kur ir simtiem sēdvietu un tumšas sienas. Skatuves tālākajā galā no griestiem nokarājas liela kaste, pie kuras piestiprināts milzu rags. Anrī vedina mūs pie skatuves, un es pielieku ausi pie raga.

– Jums mugurā ir burvīgs zaļš tērps, – pēkšņi kāda sieviete saka otrā raga galā.

– Kur viņa ir? – Es satrūkusies lūkojos apkārt. – Kā viņa to zina?

Anrī sāk smieties.

– Vai nevarat iedomāties?

Gribot negribot es jūtos ieintriģēta. Kad Kurtiss piespiež ausi pie raga, jaunā sieviete paziņo, ka viņa brūnie cimdi ir ārkārtīgi eleganti. Skaidrs, ka viņa mūs redz un balss plūst no kastes, taču tā ir pārāk maza, lai sieviete sēdētu tajā.

– Viņa atrodas aiz skatuves, – saka tēvocis, – un kaut kur ir slepens caurums novērošanai.

– Tuvu, bet nepilnīgi.

Es atkal ieklausos, un šoreiz meitene pauž komplimentus par manu zaļo somiņu. Nopētījusi sienu sev pretī, es pārvelku ar roku gludajai virsmai. Nevienas apslēptas atveres.

Es paceļu galvu un tad līdzās lampai ieraugu meistarīgi nomaskētu caurumu.

– Tur! – es iesaucos. Anrī skatās uz mani apbrīnas pilnām acīm. – Viņa vēro mūs no augšas. Un rags stiepjas lejup no pašiem bēniņiem.

– Jūs esat pirmā, kas to uzminējusi.

Neticami atjautīgs izgudrojums.

– Ar to jūs nopelnīsiet miljonu! – es saku.

– Tas ir vienīgais, par ko jūs spējat domāt? – Anrī smejas, taču jautājumā ir saklausāma dedzība. – Kurtis, jūs esat izaudzinājis aukstasinīgu aprēķinātāju. Redziet, Marij, nauda ir laba tikai tad, ja var nopirkt laiku. Lai būtu iespēja nodoties tam, ko jūs patiešām gribat darīt.

Jā, bieži vien es aizmirstu, ka izstādes viņam ir tikai papildu nodarbošanās. Viņa īstā aizraušanās ir laboratorija. Taču kā jau daudzpusīgākais no brāļiem Anrī ir uzņēmies ģimenes apgādnieka lomu un tikai vaļas brīžos var pievienoties Žakam pie ierīcēm un stikla caurulītēm.

– Iztēlojieties, cik daudz laika varētu nopirkt par miljonu livru! – es nosaku. – Jūs varētu uzbūvēt veselu balonu floti!

– Ja tas kādreiz notiks, vienu es nosaukšu Marijas vārdā. – Anrī tumšās acis cieši pēta mani.

Pēkšņi man kļūst karsti.

– Vai es drīkstēšu izvēlēties krāsu? – es ķircinos.

– Protams. Kāda jums patiktu?

Kādu brīdi apdomājusies, es paziņoju:

– Zelts.

Es kavēju tikšanos ar Sentamaranta kundzes meitu. Tiklīdz mēs ar Kurtisu iesteidzamies pa durvīm, māte nikni noklakšķina mēli.

– Viņas būs klāt pēc divdesmit minūtēm!

– Nekas, pagaidīs, – atbild Kurtiss.

– Sentamaranta kundze? – mēs ar māti iesaucamies vienā balsī. Viņa ir viena no ietekmīgākajām sievietēm Parīzē. Cilvēki ir gatavi pārdot savus bērnus, lai tikai saņemtu ielūgumu uz viņas salonu ceturtdienās, un nodot sievas, lai piedalītos viņas ekskluzīvajā spēļu klubā “Piecdesmit”. Viņa ir bijusi prinča Kondē un vikonta de Pona mīļākā, un tiek mēļots, ka vikonts ir divu viņas bērnu tēvs. Šai kundzei ir sava loža Itāliešu teātrī, Operā un Franču komēdijā. Tāda sieviete nav radusi gaidīt.

– Viņai tas nāktu par labu, – Kurtiss attrauc. – Jauna pieredze.

– Ja viņa nolemtu iet prom, tā būtu jauna pieredze mums, – es iebilstu.

Mēs ieejam darbnīcā, un es atskārstu, ka māte, mūs gaidot, ir veikusi visus priekšdarbus pozēšanai.

– Ģipsis! – es iesaucos. – Kur ir ģipsis?

– Rau, te, – māte mierīgi noteic.

Es jūtos viegli satraukta, jo neesmu sagatavojusi mālu. Un esmu pārliecināta, ka Sentamaranta kundze nevēlēsies, ka ģipsis tiek klāts tieši meitai uz sejas. Tas nozīmē, ka vaska figūra būs jātaisa no skulptūras. Lai tiktu pie tās, vajadzīgs rāms prāts, nevis galva, kas pilna ar zinātnieku ierīcēm un ragiem. “Neredzamā meitene!” Es neganti paveros uz Kurtisu, kurš stāsta mātei, kā nāksies pārkārtot atsevišķus priekšmetus. Es tik tikko esmu nomierinājusies, kad Jahīns paziņo par Sentamaranta ģimenes ierašanos un personīgi pavada to cauri salonam uz darbnīcu. Iemeslu es saprotu uzreiz. Viņš ir tikai divus gadus jaunāks par kundzes meitu Emīliju, un viņa jau četrpadsmit gadu vecumā ir pārsteidzoši skaista. Viņa atnākusi garā tērpā no caurspīdīga, balta auduma, ko caurvij sudraboti pavedieni.

– Paldies, Jahīn. – Taču mūsu iekšāsaucējs nespēj atraut acu no Emīlijas. – Tu drīksti iet, – es saku. Taisni jābrīnās, ka viņš vēl var paiet un ne reizi nepaklūp.

Sentamaranta kundze iesmejas, un es ceru, ka Jahīns to nav dzirdējis.

– Mana meita prot atstāt iespaidu uz vīriešiem. – Kundze žilbinoši uzsmaida Kurtisam, un ir pilnīgi skaidrs, ka arī par savu iespaidu viņa joprojām nešaubās. Pirms daudziem gadiem princis Kondē pasūtīja savas mīļākās plikni, un mans tēvocis uztaisīja divus. Viens aizceļoja uz prinča buduāru, bet otrs visnotaļ atklātā pozā guļ mūsu salonā.

– Un jūs arī, kundze – jūs joprojām esat blakus di Barī kundzei, – Kurtiss paglaimo. – Divas manas guļošās skaistules.

– Es biju pārliecināta, ka būsiet atradis kādu jaunāku, – Sentamaranta kundze atbild, nenolaižot savu zivtiņu no āķa. – Esmu pārsteigta, ka vēl glabājat to darbu.

Mans tēvocis āķi ir norijis.

– Kundze, pat starp tūkstoš sejām es neatrastu līdzvērtīgu jūsējai.

Gods kam gods, mana māte vēl aizvien laipni smaida. Viņa saprot, ka bagātas sievietes, kas visu mūžu mainījušas savu skaistumu pret citiem labumiem, noteiktā vecumā vairs nezina, kā citādi izturēties attiecībās ar vīriešiem. Tagad, apmierinājusi savu ego, kundze pievēršas bērniem.

– Emīlija, Luij, iepazīstieties ar Kurtisa kungu! – Mans tēvocis atkal paklanās. – Un Grosholcas kundzi. – Mana māte vēl smaida. – Un viņas meitu, Grosholcas jaunkundzi.

– Lūdzu, sauciet mani par Mariju, – es saku.

– Priecājos iepazīties, – Luijs atbild. Viņš ir glīti veidots un tikpat pievilcīgs kā vecākā māsa. – Vai mēs ar māti drīkstēsim paskatīties, kamēr jūs taisīsiet Emīlijas skulptūru? – viņš pieklājīgi apvaicājas. Kundze ir labi audzinājusi savus bērnus.

– Protams, – tēvocis atbild. – Šie krēsli ir paredzēti jums. – Māte no augšstāva ir nonesusi mūsu labākos sēdekļus un nolikusi tos darbnīcas tālākajā galā līdzās kamīnam. – Grosholcas kundze pagādās mums dzērienus, bet Marija jau ķersies pie darba. Kad galva būs pabeigta, es izstrādāšu pārējās figūras detaļas.

Kurtiss reti vairs taisa skulptūras, lielākoties tāpēc, ka daudz laika paņem viesu izklaidēšana un miniatūru gatavošana mūsu suvenīru veikalam.

– Vai atnesāt tērpus? – es jautāju Emīlijai un norādu uz tabureti pie mana darbgalda.

– Mana māte par to parūpējās. Vai jūs figūru liksiet salonā?

– Ja jūs piekritīsiet, – es atbildu un sameklēju bīdmēru.

– Ak, es to ļoti vēlētos! – meitene iesaucas. Es sāku mērīt viņas seju. – Bet patiesībā es gribu, lai to redz Fransuā Elvjī.

– Dziedātājs? – es pajautāju.

– Esat par viņu dzirdējusi? – Emīlija brīnās.

Kā daudzi jauni cilvēki, viņa nespēj noticēt, ka tādi pieaugušie kā es ir dzirdējuši par Fransuā Elvjī.

– Viņš ir īsta sensācija, – es greizi novelku. – Esmu pārliecināta, ka lielākā daļa Parīzes ir dzirdējusi viņa vārdu.

– Mana māte ir izņēmums. Es tik tikko izlūdzos, lai uzaicina viņu uz mūsu salonu.

Es gribu aizrādīt, ka visu zināt ir mans pienākums, jo cilvēki nenāk uz izstādi, lai apskatītu neinteresantas figūras. Tomēr skaļi es saku:

– Tad jau tagad viņa pazīst šo vīrieti.

Emīlija pasmaida, un es ievēroju, ka abos viņas vaigos parādās bedrītes. Tās ir pārāk burvīgas, lai neatspoguļotu skulptūrā.

– Protams, – meitene atbild. – Viņš cerējas uz mani. – Iekams es pagūstu kaut ko pateikt, viņa iesaucas: – Durvīs kāds stāv!

Pagriezusies es ieraugu Robespjēru. Jahīns droši vien ir viņu ielaidis. Es nespēju iztēloties, ko Robespjēram vajadzētu. Tuvodamās viņam, es slauku rokas priekšautā.

– Mesjē Robespjēr! Kāds patīkams pārsteigums!

– Negribēju traucēt, – viņš veikli attrauc. – Sagadījās iet garām, un es iedomājos personīgi nodot jūsu tēvocim kādu ziņu.

Es norādu darbnīcas dziļumā, kur Sentamaranta kundze ir tuvu tam, lai atklātu savus daiļumus. Viņa rāda manam tēvocim kaut ko uz kājas, varbūt jaunu zelta sprādzi.

– Jums ir viesi, – Robespjērs vīlies novelk.

– Ļaujiet jūs iepazīstināt ar Sentamaranta kundzi un viņas meitu Emīliju.

Robespjērs nopēta meiteni, kas sēž uz taburetes gluži kā grieķu dieviete. Vien dažām sievietēm izdodas vedināt uz domām par tādu hiperbolu. Es esmu redzējusi tikai divas – princesi Lambalu, kas bija bāla un nevainojama kā briljants, kad es viņu pirms desmit gadiem ieraudzīju Versaļā, un tagad Emīliju.

– Viņai ir četrpadsmit, – es paskaidroju, – un šī ir pirmā pozēšana.

Viegli paklanījies, Robespjērs aizsteidzas apsveicināties ar manu tēvoci. Man viņa ir žēl. No attiecībām ar sievieti viņu attur nevis augstprātība, bet pašpaļāvības trūkums.

Es atgriežos pie māla skulptūras un paņemu bīdmēru, lai pārliecinātos, ka degunu esmu uztaisījusi pareizu.

– Kas viņš ir? – Emīlija čukst.

– Robespjērs. Advokāts no Arasas.

– Vai viņš vienmēr valkā zaļas brilles?

– Jā. Viņš lāgā neredz.

– Tāpat kā mūsu karalis. Esmu dzirdējusi, ka visi viņa mēbeļu stūri ir noapaļoti, lai valdnieks nejauši nesasitas.

Manu atbildi aizkavē kaut kas vēl neparastāks. Jahīns ir ievedis galminieku karaļa livrejā. Darbnīcā iestājas klusums, jo vīrietis pasniedz man vēstuli.

– Grosholcas jaunkundze?

– Jā. – Es pētu viņa pūderēto parūku, zīda zeķes, zilo livreju. Uz viņa statusu norāda pat kreisās rokas mazā pirkstiņa garais nags, speciāli audzēts, lai skrāpētu pie karaļa Luija durvīm, jo klauvēt drīkst tikai karaliene.

– No Elizabetes kundzes, Viņa Majestātes karaļa Luija Sešpadsmitā māsas.

Man aizraujas elpa, un Sentamaranta kundze jau ir piecēlusies kājās. Es salaužu zīmogu un sāku lasīt.

– Aicinājums… Aicinājums ierādīt Elizabetes kundzei vaska figūru taisīšanas mākslu! Par divdesmit livriem dienā. – Tas ir vairāk, nekā salons nopelna.

Jau nākamajā brīdī man blakus uzrodas Kurtiss.

– Kad? – viņš vaicā.

– Sākam otrajā aprīlī! – Es tik tikko spēju noticēt savai veiksmei. “Aicinājums no karaliskās ģimenes un liecinieki, kas izplatīs šos jaunumus līdz pat Versaļai! Tas ir daudz labāk, nekā maksāt Jahīnam par klaigāšanu uz ielas. Cik daudz figūru es varēšu uztaisīt par šo naudu! Jaunu princeses de Lambalas figūru. Un noteikti karaļa māsas figūru, kādas vēl nemaz nav.” Es parādu vēstuli visiem.

– Mēs tuvākajā laikā nosūtīsim atbildi, – Kurtiss paziņo un iedod ziņnesim krietnu dzeramnaudu. Iespējams, ka es šo cilvēku atkal satikšu Versaļas zālēs.

Māte ir atgriezusies, nesdama paplāti ar siltiem dzērieniem. Izdzirdot jaunumus, viņa noliek paplāti uz mana darba galda un atslīgst krēslā.

– Tāds milzīgs gods! – viņa vāciski izsaucas. – Bet… kā ar skandāliem?

To saprotam tikai mēs ar tēvoci, taču abi instinktīvi palūkojamies uz Robespjēru.

– Par to jāpadomā, – Kurtiss atbild un tad franciski jautā Robespjēram: – Ko jūs darītu?

– Kāda nozīme tam, ko darītu viņš? – pārsteigta vaicā Sentamaranta kundze. – Aicina pati Elizabetes kundze, un vēstuli ir nosūtījis karalis!

Pēc tik nicīgas piezīmes Robespjērs sastingst.

– Tādu ielūgumu es noraidītu, – viņš tūdaļ atbild.

– Piedāvājumu no Versaļas? – Emīlija brīnās. – Tas ir neprāts.

Robespjēra vaigos ielīst sārtums.

– Bet es nemaz nedošos pie karalienes, – es veikli iebilstu. – Tas ir karaļa māsas ielūgums.

– Un Marija varēs mums izstāstīt, kāds noskaņojums valda pilī, – Kurtiss mierina Robespjēru. – Kad jūs ar Kamilu kļūsiet par deputātiem, tad priecāsieties, ka pazīstat kādu, kurš Versaļā ir savējais.

– Jūs būsiet deputāts? – Emīlija vaicā.

– Ja mani ievēlēs, – Robespjērs attrauc, – godīgās un neapstrīdamās vēlēšanās.

– Kāpēc lai tās nebūtu godīgas? – Emīlija tincina.

– Tāpēc, ka mūsu valstī nevalda godīgums. Un to trešā kārta grasās mainīt piektajā maijā! – Viņš paceļ cepuri. – Es ierados paziņot, ka pēcpusdienā Palērojālā uzstāšos ar runu.

Bet redzu, ka esat aizņemti. Vēlu jums jauku dienu!

Kad Robespjērs ir aizgājis, Emīlija sarauc degunu.

– Nepatīkams cilvēks.

Tovakar, kamēr vaska figūra dziest, es slauku salona kāpnes un ieraugu Anrī, kas atbalstījies pret laternas stabu. Viņš ir sakrustojis rokas uz krūtīm, un viņa tumšie mati ir atglausti un saņemti ar ādas lenti. Izskatās, ka viņš ir gaidījis mani, un mans pulss pēkšņi paātrinās, lai gan es šo cilvēku satieku vai katru dienu.

– Cik ilgi jūs še stāvat? – es jautāju.

Viņš pasmaida.

– Kopš brīža, kad jūs sākāt dungot Gluku.

– Vai tonis bija pareizs?

– Īsti ne.

– Tad es ņemšu dziedāšanas stundas.

– Pie kā? Pie Estlija un dēliem? – Filips Estlijs vada zirgu un dresētu lāču cirku. – Dzirdēju, ka esat saņēmusi ielūgumu.

– Tā ir mūsu lielā iespēja.

– Versaļa nav… – Anrī šķiet satraukts. – Tur valda nežēlība. Dāmas nepieļaus, ka tuvojaties karalienei. Visam ir savi noteikumi. Sēdēšanai, stāvēšanai, ēšanai, gulēšanai. Jūs esat radusi pie brīvības. Jūs esat radusi nākt un iet, kad pati to vēlaties. Galmā dāmas to neatbalstīs.

– Tad es pielāgošos. Bet visa Parīze uzzinās par mūsu izstādi. Varbūt pat visa Francija.