Читать книгу Madame Tiso. Slavas cena - Mišela Morena - Страница 11

1789. GADA 3. FEBRUĀRIS

Cilvēks ir dzimis brīvs, bet visur ir važās.

– ŽANS ŽAKS RUSO

Tik lielu veiksmi mēs vēl nekad neesam piedzīvojuši. Par spīti lietusgāzēm rinda uz mūsu salonu stiepjas jau trešo dienu. Tā vien šķiet, ka visa Parīze ir dzirdējusi par karaliskā pāra vizīti un ikviens grib apskatīt tos eksponātus, kurus savām acīm redzējuši valdnieki. Es steidzu pabeigt jaunā Luija Šarla figūru, turpretī viņa vecākā brāļa figūru nemaz nevajag mainīt, jo dofins slimojot palicis tikpat sīks un vājš kā agrāk. Es ceru, ka galma ārsti viņu rūpīgi uzrauga. Karalienei būs grūti pārdzīvot, ja tik īsā laikā viņa zaudēs divus bērnus.

Es jau grasos teikt Jahīnam, lai neliedējas un nāk iekšā, bet Kurtiss pie durvīm mani aptur.

– Lai viņš klaigā, – tēvocis smaidīdams saka. Pūles, ko viņš ieguldījis manā audzināšanā, nav bijušas veltas. Kādudien viņš droši varēs atstāt salonu un neuztraukties, ka viņa veikums nonāks bēniņos; es darīšu visu, kas nepieciešams, lai vaska figūras joprojām būtu pieejamas publikai. – Lai rinda top vēl garāka!

– Mēs nevaram uzņemt tik daudz klientu! Tur ir vismaz trīs simti cilvēku. – To es jau esmu aprēķinājusi. – Ja ielaidīsim kaut divdesmit stundā…

– Tiem, kuri netiks iekšā, izsniegsim biļetes, kas ļaus rindā nostāties pirmajiem.

“Protams. Spoža ideja.” Un tanī brīdī man prātā iešaujas vēl viena.

– Varbūt pasniegsim arī siera nūdeles? Vēl trīs sū par nūdelēm, ko ēdusi pati karaliene!

Mēs plati uzsmaidām viens otram – kopā mēs varētu pārdot ledu arī Krievijas imperatorei. Tovakar salonā, kad Robespjērs paziņo, ka viņi ar Kamilu izturējuši pirmo vēlēšanu kārtu, lai kļūtu par Ģenerālštatu deputātiem, es domāju par to, kā rīt likšu Jahīnam skaļi klaigāt, ka mēs pasniedzam karaliskās siera nūdeles. Esmu tā aizsapņojusies, ka nepamanu sarunu pievēršamies nesenajai karaļa vizītei. Visi lūkojas uz mani. Es ceru, ka neesmu izteikusi savas domas skaļi.

– Grosholcas jaunkundz? – Robespjērs atkārto. – Es gribēju zināt, ko Viņa Majestāte teica, kad nonāca aci pret aci ar Ruso figūru.

Tā ir Robespjēra apsēstība. Nepaiet ne nedēļa, kad viņš nav pajautājis, kāds bija Ruso, kamēr uzturējās mūsu namā, ko vilka mugurā, ko ēda un kurp devās spēlēt šahu, ja nespēlēja to pie mums.

– Karalis vaicāja, vai šis cilvēks bijis tikpat spožs kā viņa darbi, – es atbildu.

Robespjērs atslīgst krēslā, it kā es būtu viņu iepļaukājusi.

– Viņš ir lasījis Ruso? – Brilles Robespjēram ir noslīdējušas līdz degungalam. Viņš ar īkšķi tās pastumj uz augšu. – Ko viņš zina par “Sabiedrisko līgumu”? Vai par “Jauno Eloīzu” un “Atzīšanos”?

– Neko! – iesaucas hercogs. – Mans radinieks allaž bijis blēdis.

– Un karaliene? – Robespjērs neatlaižas. – Kas bija sakāms viņai?

“Kaut man būtu cita atbilde!” es nodomāju, jo zinu, kādu priekšstatu par Mariju Antuaneti radīs patiesība, taču melot negribu.

– Viņa jautāja, vai Ruso ģērbies kā armēnis.

Triumfējoši palūkodamies uz visiem klātesošajiem, Robespjērs zīmīgi pamāj Kamilam un manam tēvocim.

– Ko es sacīju? – Viņš pirmīt atteicās no ēdiena un, lai gan pārējie vēl bauda maltīti, atgrūž savu krēslu. – Kāda uzpūtība! Kamēr mūsu zemnieki mirst badu, viņa greznojas ar dimantiem un egretēm! Vai viņa pieminēja, – Robespjērs turpina, – ka armēņu drānās viņam neļautu ieiet Lielajā ēdamistabā? Ka zeltītajās Versaļas zālēs viņu nežēlīgi izsmietu? – Mēs ar māti saskatāmies pāri galdam. – Vai, jūsuprāt, viņai rūp mūsu ciešanas pēc tik sliktas ražas ievākšanas? Vai viņa zina, ka sveces ir tikai turīgo mājās un milti – vēl bagātāku ļaužu namos?

– Protams, ka ne. Tāds jau ir viņu plāns! – iesaucas Marats, kas līdz šim ir klusējis. Tā kā viņš nekad nebēdā, ja nākas runāt ar pilnu muti, mēs visi esam spiesti noskatīties viņa zobos, kas aplipuši ar ēdienu. Marats piemiedz acis un tagad patiešām līdzinās mežonīgam zvēram. – Monarhija zina, ka tās dzīvesveids ir apdraudēts, tādēļ cenšas nomērdēt tautu badā, lai panāktu pakļaušanos!

– Jūs taču nerunājat nopietni? – Anrī pārsteigts jautā. – Monarhi var sūtīt armiju, lai apspiestu jebkādus nemierus.

– Ne jau Palērojālā! – nokliedz Marats.

Palērojāla pieder Orleānas hercogam. Reiz tas bija plašs dārzs ar kuplām kastaņām, bet pirms astoņiem gadiem hercogs lika nocirst kokus un uzbūvēt lielu pasāžu ar veikaliem. Palērojālā var atrast visu – Madeiras vīnu, angļu kurpes, indiešu kafiju, eksotiskas sievietes. Vēl pērn mēs īrējām vienu no hercoga veikaliem, kur izvietojām muzeja eksponātus, taču prostitūtas, kas slaistījās pa ielu, atbaidīja turīgos klientus. Palērojāla bija kļuvusi par īstenu netiklības perēkli, kur patverties zagļiem un anarhistiem. Taču pasāža ar simt astoņdesmit veikaliem pieder hercogam, tādēļ karaļa vīriem ir aizliegts tur rādīties.

– Ja nu karalis paņem Palērojālu atpakaļ? – Anrī vaicā.

– To viņš nemūžam nedarīs!

Anrī velta Maratam lietpratīgu skatienu.

– Viņš ir karalis un var darīt visu, kas ienāk prātā.

Man patīk šī iespaidīgā retorika.

Ikviens lūkojas uz hercogu, lai saprastu, vai viņš piekrīt tādam apgalvojumam.

– Es divas reizes esmu izsūtīts trimdā uz Vilēkotrē. Kurš gan varētu atturēt karali izraidīt mani pilnībā un paņemt Palērojālu sev?

– T-tauta! – iesaucas Kamils. – M-m-mēs to nemūžam nepieļautu! Pēc trim mēnešiem Versaļā tiekas Ģenerālštati, – viņš atgādina. – Tad mēs redzēsim, cik s-skaļa ir tautas balss.

– Ceru, ka skaļāka par viņu tērpiem, – hercogs piezīmē. – Esmu dzirdējis, ka trešajai kārtai pieprasīts ierasties melnās drānās. Melnās trīsstūrenēs, melnos kamzoļos, melnās kravatēs un melnās biksēs, kas sniedzas līdz ceļgaliem. Turpretī garīdzniecība ģērbsies sarkanā zīdā.

Robespjērs paliecas uz priekšu.

– Un muižniecība? Ko vilks tā?

Hercogs nopūšas, it kā šo ziņu atklāšana viņam sagādātu milzīgas sāpes.

– Cepures viņiem būs Anrī Ceturtā stilā, vestes no melna zīda, apdarinātas ar mežģīnēm un izšūtas ar zeltu.

Iespaids ir tāds, it kā būtu sprāgusi pulvera muciņa. Visi kliedz reizē, vien hercogs klusēdams atslīgst krēslā un vēro paša iekurto uguni. Kad mēs ar māti pieceļamies, lai novāktu šķīvjus, Lisila ieķeras man rokā.

– Vai saprotat, kāpēc Kamils ir tik sarūgtināts? Viņi grib mūs pazemot!

– Bet Kurtiss vakar man teica, ka trešajai kārtai būs lielāks pārstāvju skaits, proti, tas tiks dubultots.

– Tiesa. Viņi var ieģērbt mūsu deputātus kaut maisos, bet šī Ģenerālštatu sapulce mainīs pilnīgi visu. Tai jāmaina pilnīgi viss. – Lisilas tumšajās acīs sariešas asaras. Viņai tas ir kaut kas daudz svarīgāks par pārstāvniecību. Tādējādi izšķirsies jautājums, vai viņa drīkstēs precēt pašas izvēlētu vīrieti. Es nekad neesmu vaicājusi, taču šaubos, vai Lisilas tēvs zina par viņas dēku ar Kamilu. Pie mums viņi nāk jau gadu un pirms septiņiem mēnešiem zvērēja precēties. Ja Kamils ir pārvarējis pirmo vēlēšanu kārtu, lai kļūtu par deputātu, varbūt laulība būs iespējama.

– Vai tēvs piekritīs laulībai, ja Kamils spēs kaut kā izcelties? – es apvaicājos.

Lisila palūkojas pār plecu, lai noskaidrotu, vai kāds neklausās, un tad paliecas man tuvāk.

– Jā, tad izredzes noteikti būs lielākas. Vīrieti, kurš iegūs manu roku, gaida simts tūkstoši livru. Kamils ir vienkāršs advokāts, un vienreiz tēvs viņu jau atraidīja. – Lisila strauji mirkšķina acis, lai apslāpētu asaras. – Viņš ir brīnišķīgs rakstnieks. Viņa galvā mīt diženas domas.

– Esmu pārliecināta, ka viņš Versaļā atstās iespaidu.

To dzirdot, Lisila jūtas atvieglota.

– Vai jums tā šķiet?

Pāri galdam es palūkojos uz viņas iecerēto. Kamils ir tā aizrāvies ar savu runu, ka pilnībā aizmirsis par stostīšanos.

– Jā, – es atbildu, lai gan nepaskaidroju, kāds šis iespaids varētu būt. Tādai dedzībai, kāda piemīt Kamilam, galmā nav vietas. Es iedomājos par neseno karaļa vizīti un godbijību, ar kādu ģimene izturējās pret viņu. Šaubos, vai kādam cilvēkam Viņa Majestātes klātbūtnē būtu ļauts saniknoties līdz pietvīkumam.

– Manu roku ir lūguši arī turīgi vīri, – Lisila stāsta. – Vīri, kas varētu uzlabot manas ģimenes stāvokli.

– Un tēvs atraidīja viņus?

– Es atraidīju, un tēvs man deva gadu izlemšanai. Mans liktenis izšķirsies šajā laikā. – Lisilas balsī ieskanas panika, un pirmo reizi es jūtos pateicīga, ka neesmu turīga cilvēka meita. Es paspiežu viņas roku. – Un jūs? – viņa vaicā. – Vai nav neviena, par kuru vēlaties īpaši rūpēties?

– Man jārūpējas par izstādi, – es atbildu. – Un neprecētai, ambiciozai sievietei ir zināmas priekšrocības. Ņemiet par piemēru Rozu Bertēnu. No parastas šuvējas kļuvusi par karalienes modisti. Viņa ir turīgākā francūziete, kas uz augšu tikusi pašas spēkiem!

– Bet… pie kā viņa dodas mājup?

Tāds naivums mani pārsteidz. Tāda sieviete kā Roza var doties mājup pie jebkura pašas izvēlēta vīrieša.

– Esmu pārliecināta, ka Roza nav vientuļa. Nauda nozīmē to, ka tev apkārt vienmēr ir cilvēki.

Tad es dodos palīdzēt savai mātei nokopt šķīvjus un uzklāt kafijas galdu un vēroju Kamilu un Lisilu no virtuves. Viņa kaut ko čukst mīļotajam ausī, un viņš nosarkst. Ja Kamils kļūs par deputātu, viņam pārstāvētās pilsētas norādījumi Ģenerālštatiem būs jānogādā Versaļā. Esmu dzirdējusi, ka savākti vairāk nekā piecdesmit tūkstoši norādījumu un saraksti ir gari. Tauta pieprasa, lai visi pilsoņi ir vienlīdzīgi likuma priekšā. Viņuprāt, nav taisnīgi, ka pirmā un otrā kārta ir atbrīvota no nodokļiem. Dažos norādījumos prasīts atcelt cenzūru žurnālistikā, bet gandrīz visos aicināts likvidēt tā sauktās vēstules ar zīmogu. Cilvēki dzīvo bailēs no šīm vēstulēm, jo tajās ir oficiāla karaļa pavēle ieslodzīt cietumā jebkuru, turklāt bez tiesas sprieduma. Greizsirdības vai atriebības dzīti, vīri panāk, ka tiek arestētas viņu sievas, un tad viņi var brīvi dzīvot ar mīļākajām. Vecāki tā atbrīvojas no nepaklausīgiem dēliem vai meitām, kuras atsakās no lieliskiem laulību piedāvājumiem. Karalis ir izdevis vairāk nekā desmit tūkstošus tādu pavēļu, taču ir pierādījumi, ka viņš tās nelasa, vien paraksta tukšas lapas, un tad citi aizpilda pēc sava prāta.

Es iedomājos par marķīzu de Sadu, kurš patlaban nīkst Bastīlijā tādēļ, ka sievas radi panākuši tādas pavēles parakstīšanu. Iemeslu viņa arestam bijis tūkstošiem, tostarp prostitūtu indēšana Marseļā un jaunas sievietes turēšana gūstā tik ilgi, kamēr viņai beidzot izdevās aizbēgt pa otrā stāva logu. Bet acīmredzot šis ir retais gadījums, kad arests bijis taisnīgs. Ja Ģenerālštati spēs panākt šo pavēļu likvidēšanu, tā jau būs liela veiksme.

Kad kafija ir padzerta un visi ceļas, lai dotos prom, Kurtiss lūdz Anrī uzkavēties.

– Man ir kāda problēma ar di Barī figūru, – Kurtiss atzīst. – Karaļa vizītes dēļ mēs to pārvietojām un droši vien sabojājām mehānisko sirdi. Tā vairs nedarbojas.

Tā ir viena no tēvoča iemīļotajām figūrām, turklāt ne tikai tādēļ, ka ir trūcīgi ģērbta, bet arī tādēļ, ka aprīkota ar pukstošu sirdi un kuplās krūtis valdzinoši cilājas. Apmeklētāji vienmēr pieliecas tuvāk, un daži pat zvēr, ka dzirdējuši figūru elpojam.

– Vai mēģinājāt nomainīt sūkni? – Anrī vaicā. Es sekoju viņiem līdz ekspozīcijai ar di Barī kundzes figūru un vēroju, kā Anrī viegli pieskaras vaska krūtīm. Un pēkšņi man vaigos iesitas vakariņu vīns. Pēc dažām minūtēm Anrī paziņo: – Vainīgs ventilis. – Drīz vien figūras sirds atkal pukst, un arī manējā sitas gluži kā neprātīga. Es strauji kustinu vēdekli, taču vīrieši, liekas, neko aizdomīgu nemana.

Kurtiss sirsnīgi uzsit Anrī pa plecu.

– Pat nezinu, ko mēs bez jums iesāktu, Anrī. Kā veicas jums?

Anrī plati pasmaida, un es prātoju, cik gan daudz sieviešu pēc izrādēm uzkavējas cerībā, ka viņš atplauks tādā smaidā. Bet ir skaidrs, ka viņas velti šķiež laiku, jo Anrī, gluži tāpat kā es, ir precējies ar savu darbu. Diemžēl eksperimenti ar ūdeņradi neļauj nopelnīt īrei, tādēļ Anrī uzņēmies rīkot zinātniskas izrādes.

– Esmu iecerējis sarīkot jaunu ekspozīciju, – viņš stāsta. – “Aurikulāra sazināšanās ar neredzamo meiteni”. Varbūt vēlaties rīt atnākt?

– Ļoti žēl, – es saku, – bet man…

– Mēs labprāt aiziesim, – Kurtiss mani pārtrauc.

“Kas ar viņu noticis? Viņš taču zina, ka de Sentamaranta kundze vedīs savu meitu pozēšanai.” Es savelku lūpas visburvīgākajā smaidā, kāds vien iespējams.

– Es ļoti vēlos apskatīt neredzamo meiteni.

– Redzēt viņu nevarēs, – Anrī attrauc, – taču dzirdama viņa noteikti būs.

Mani vaigi atkal pietvīkst.

– Protams.

– Tad rīt no rīta septiņos, – Anrī nosaka, cieši lūkodamies manī.

Kad esmu pavadījusi Anrī līdz durvīm, es dodos augšstāvā uzmeklēt Kurtisu. Es dusmojos uz viņu. “Pa kuru laiku, viņaprāt, es sagatavošos pozēšanai, ja man būs jāklausās kaut kādā neredzamā meitenē? Neapšaubāmi, izrādes mehānisms ir ļoti interesants. Viss, ko dara Anrī, nav aptverams loģiski domājošam cilvēkam. Taču nav nekā interesanta vaska figūru meistarā, kurš nav sagatavojies darbam.” Es izeju cauri zālei un spēji apstājos uz virtuves sliekšņa. Kurtiss ir aplicis rokas manai mātei, un mirklis ir patiešām intīms. Viņš kaut ko čukst mātei ausī, un viņa ķiķina. Savā mīlestībā viņi atkal ir kļuvuši jauni. Kādu brīdi es svārstos, vai abus iztraucēt, un tad pagriežos promiešanai.

Jāatceras dusmas paust rīt.