Читать книгу Madame Tiso. Slavas cena - Mišela Morena - Страница 14

1789. GADA 2. APRĪLIS

Galms nevilcinājās, lai ietu kopsolī ar modi.

Ikviena sieviete kļuva par lesbieti un ielasmeitu.

– ANONĪMS PAMFLETISTS

Mani pavadīja visi – gan mūsu drēbnieks, gan Jahīns, gan sveču lējējs no mūsu ielas. Atvadoties no šiem cilvēkiem, es attopos, kādēļ tas ir tik svarīgi. Es četras dienas pavadīšu Monreijā, taču mana prombūtne tikai atgādinās publikai, ka mūsu izstāde ir karaliskās ģimenes uzmanības vērta. Tagad mūsu skatlogā ir jauna izkārtne: “Drīz Grosholcas jaunkundze, personīgā mājskolotāja Versaļā, izrādīs jaunas figūras.” Es pārlasu tekstu vēl un vēl, jo gluži vienkārši nespēju tam noticēt.

– Vai atvedīsiet man kaut ko no pils? – Jahīns vaicā.

Es iesmejos. – Piemēram?

– Varbūt spēļu kārtis?

– Ko? Tu gribi, lai es nozogu karalienei kāršu komplektu?

– Labi, pāris metamo kauliņu.

– Un kā, tavuprāt, es tikšu pie metamajiem kauliņiem? – Kad Jahīna dedzība pierimst, es apsolu: – Palūkošu, ko varu izdarīt.

Mana māte šķiet arvien satrauktāka. Viņa uzskata, ka es Versaļā neēdīšu pietiekami. Kamēr visi nododas pieklājīgām sarunām, viņa paved mani maliņā.

– Lūdzu, atceries, ka tev ir jāēd! Neviena vaska figūra nav tā vērta, lai tādēļ izlaistu pusdienas.

– Es ēdīšu kā princese. Zvēru! Vai vismaz kā princeses mājskolotāja. – Bet māte man netic. – Paskaties uz Johanu, – es mudinu. – Viņam Versaļa nav nodarījusi neko ļaunu.

– Tu esi citāda, – māte saka vāciski. – Viņš tik ļoti neaizraujas ar darbu, lai aizmirstu par pusdienām.

Tas tiesa. Šaubos, vai Johans ir izlaidis kaut vienu maltīti. Edmundam sarga pienākums liek uzturēt formu, turpretī Johans noteikti bauda visus bagātīgos ēdienus, ko pasniedz Lielajā komūnā. Viņam tagad ir apaļa, tukla vācieša seja, un māti tas priecē.

– Apsolu, ka ēdīšu, – es saku mātei, – bet tu apsoli, ka rūpēsies par Kurtisu. Neļauj viņam atdot biļetes par brīvu. Pat Krievijas imperatore lai maksā par ieeju mūsu salonā!

Māte izdveš aizžņaugtu nopūtu.

– Darīšu, ko varēšu.

– Un aizliedz viņam kaut ko dot prom. – Es satveru mātes plaukstas. – Šī ir cita darījumu joma.

Viņa noskūpsta mani uz vaiga un sirsnīgi novēl:

– Viel Glück! Un nosūti sveicienus brāļiem!

Atvadījusies no pārējiem, es apskauju Kurtisu un tad pasaku Anrī, ka ilgošos pēc viņa racionālajām runām par politiku un zinātni. Un Jahīnam es piekodinu:

– Es gribēšu zināt, vai piedzērušies teātra apmeklētāji vēl joprojām apčurā mūsu augus. – Neaptēstie veči ir iecienījuši puķpodus pie mūsu ārdurvīm, lai atvieglotos.

Jahīns apsola sūtīt vēstules. Viņš savā templī ir guvis labu izglītību un atšķirībā no daudziem citiem jaunekļiem prot lasīt un rakstīt. Tad viņš piebilst:

– Ja jums izdosies tikt pie smaržām, es priecāšos arī par tām.

– Pievaldies! – Anrī viņu apsauc, bet zēns tikai plati pasmaida.

Cauri pūlim es dodos uz gaidošo grezno Berlīnes karieti ar četriem riteņiem. Bagāža ir piesieta uz jumta līdzās kučierim, un Kurtiss palīdz man iekāpt. Es jau jūtos savādi – gluži kā sieviete ar augstu stāvokli sabiedrībā. Kurtiss piespiež lūpas manai rokai, un viņa acīs es redzu lepnumu. Man tas ir svarīgi. Gribu, lai viņš zina, ka es nemūžam neapbēdināšu viņu.

– Turi godu augsti! – viņš pamāca, atgādinot par nodarbībām, ko man organizējis šajos divos mēnešos. Patiesībā tas ir pamudinājums galmā neaizmirsties.

– Protams. Ja tu pabeigsi Emīlijas Sentamarantas figūru un otru uztaisīsi salonam. Labi?

– Neuztraucies, Marij. – Kad kariete jau brauc prom, viņš vēl uzsauc: – Auf Wiedersehen!

Es lūkojos ārā pa logu un pētu cilvēkus – lielākoties laimīgus, dažus arī skumjus –, kas sapulcējušies pie Vaska figūru salona durvīm. Tad es atslīgstu dārgās karietes spilvenos un prātoju, cik tā izmaksājusi manam tēvocim. Tas ir četrjūgs, bet braucu es viena. “Taču salonam no tā būs lielāks labums,” es sev atgādinu. Es esmu kā zemniece, kura baro govi ar vislieliskāko sienu, lai beigās tiktu pati pie savām pusdienām. “Es neapkaunošu savus brāļus. Lai cik nošķirta arī būtu Elizabetes kundzes dzīve, es atradīšu veidu, kā izmantot savu stāvokli ģimenes labā.”

Pa logu es redzu rindas pie maiznīcām. Neskaitāmi veikali, kuros reiz drūzmējās sievietes mežģīņotās cepurēs, ir slēgti. Uz šo tukšo veikalu lieveņiem kauliņus met netīri sankiloti – vīri, kas nevar atļauties bikses līdz ceļgaliem un zeķes. Garās bikses brīvi plandās ap potītēm un savāc dubļus. Mana māte tic, ka tas ir Dieva darbs. Lietusgāzes un krusa pagājušajā vasarā izpostīja ražu Francijā, jo Dievs ir sadusmojies. Uz ko? Uz austrieti karalienes tronī. Ko viņa izdarījusi tādu, ko citugad nebūtu sastrādājušas dučiem mīļāko? Uz mūsu karali? Viņš aizraujas ar atslēdznieka un celtnieka arodu tikpat kaismīgi, kā viņa priekšteči pirka zirgus un gulēja ar mīļākajām. Nē, es nevaru piekrist mātei. Daba ir ņēmusi, daba arī dos atpakaļ. Kokiem jau ir saplaukušas lapas.

Kad mēs sasniedzam zeltītos Monreijas vārtus Versaļas dienvidaustrumos, es Parīzes grūtības jau esmu aizmirsusi. “Es esmu klāt! Viss notiek īstenībā.” Manā priekšā plešas glīti appļautie princeses Elizabetes pils mauriņi. Pie vārtiem stāv sargi karaļa zilajās livrejās, baltās zīda zeķēs un sudrabotās mežģīnēs piedurkņu galos. Mati ir pūderēti un ar sudraba sprādzēm saņemti astēs. Kariete spēji apstājas.

– Viņa jāaizved līdz lievenim, – sargs paziņo.

Vārti tiek atvērti, un kariete iebrauc pagalmā. Es nogludinu savu zilo tērpu. Ieraudzījusi pili, es jūtos pārsteigta. Sārtā divstāvu ēka starp kokiem vairāk atgādina lauku muižas namu un nemaz neliekas majestātiska. Biju domājusi, ka mani sagaidīs kāda galma dāma, taču kolonnām rotātajā lievenī stāv pati Elizabetes kundze. Mugurā viņai ir kastaņbrūna satīna tērps, un biezie, gaišie mati ir bagātīgi pūderēti. Viņa ir divdesmit piecus gadus veca – karalienei ir jau trīsdesmit trīs, – un atsvaidzinošajā pavasara gaismā šī atšķirība ir ļoti uzkrītoša. Salonā es to nebiju pamanījusi, bet tagad, izkāpjot no karietes un tuvojoties pakāpieniem, esmu pārsteigta par to, cik jauna izskatās Elizabetes kundze. Vaigi ir apaļīgi un sārti pat bez rūža. Es tūdaļ nolaižos reveransā un gaidu, kad kundze mani uzrunās.

– Laipni lūdzam Versaļā, Grosholcas jaunkundz. Vai brauciens bija patīkams?

– Ļoti patīkams, kundze. – Man aiz muguras pusducis kalpotāju ceļ nost no karietes jumta manas mantas un nes tās iekšā. – Laukos ir saziedējušas puķes, – es stāstu. – Tagad tie atgādina mākslinieka paleti.

– Vai jūs gleznojat, Grosholcas jaunkundz?

– Lūdzu, sauciet mani par Mariju! – es pieticīgi saku. – Jā. Cilvēkam, kurš taisa vaska figūras, tā ir nepieciešama prasme.

– Tad mums ir kaut kas kopīgs. – Viņa pagriežas un pamāj sievietei, kura parādās durvīs. – Marij, iepazīstieties ar marķīzi de Bombelu!

Marķīze ir neparasti gara un diemžēl izvēlējusies vienu no karalienes modernākajām augstajām parūkām. Viņai ir diezgan iegarena seja, tādēļ būtu labāk, ja viņa iepūderētu pati savus matus. Es nespēju noteikt, cik marķīze veca, un noticētu jebkuram skaitlim, jo viņa nav vairījusies saules, tāpēc uz pieres un ap muti ir parādījušās krunciņas.

– Priecājos iepazīties, Grosholcas jaunkundz!

– Lūdzu, sauciet mani par Mariju, – es atkārtoju un palokos marķīzes priekšā.

Viņa tikko jaušami pasmaida, un es prātoju, vai esmu pareizi rīkojusies.

– Dzirdēju, ka esat ieradusies, lai mācītu Elizabetes kundzei modelēšanu no vaska. Viņa apgalvo, ka jums ir neparasts talants.

– Tad jau Elizabetes kundze būs mani pārāk saslavējusi, – es atbildu. – Esmu atbraukusi, lai nodotu viņai savas necilās zināšanas.

– Kāda pazemība! Es esmu redzējusi Marijas vaska figūru izstādi, – Elizabetes kundze stāsta. – Tātad nebūt neesmu viņu pārāk saslavējusi. – Viņa sadodas rokās ar marķīzi. Manuprāt, tas ir savāds pāris, īsa gaišmate un gara tumšmate. – Vai parādīsim viņai Monreiju?

Es tieku izvadāta pa teritoriju un apskatu brīnišķīgo oranžēriju, kas nokrāsota zeltītos un baltos toņos, lai atgādinātu cilvēkiem tās sākotnējo mērķi. Kad mēs ejam garām, strādnieki paklanās un dārznieks steidz atvērt smagās, baltās durvis.

– Kundze, – viņš godbijīgi noteic.

Elizabetes kundze pasmaida.

– Paldies, Antuān.

Viņa zina šī cilvēka vārdu. “Interesanti, vai tikpat labi viņa pazīst visus šai pilī?” es prātoju.

– Ak. – Gaisā jaušama silta, pavasarīga apelsīnu ziedu smarža, un Elizabetes kundze dziļi to ieelpo. – Šogad būs laba raža, – viņa saka Antuānam.

– Neapšaubāmi. Kundze prot apieties ar augiem.

Kad mēs ejam iekšā, es atskārstu, ka oranžērija paredzēta ne tikai citrusiem. Līdzās apelsīnkokiem, kuru spožās lapas un baltie ziedi uztver saules gaismu, redzamas arī visdažādāko toņu rozes. No keramiskiem podiem stiepjas glicīnijas un jasmīni. Šajā telpā valda krāsas un smaržas.

– Šis ir de Bombelas mīļākais koks, – Elizabetes kundze stāsta. – Iestādīja pagājušajā gadā, un skat, kā izaudzis!

Koks ir garš un tievs, gluži kā īpašniece. Pēc lapām es spriežu, ka tas ir laims.

– Šie droši vien prasa daudz laika un rūpju, – es saku.

Marķīze de Bombela nopietni pamāj.

– Mēs katru rītu nākam apraudzīt savus augus. Šeit visi strādā. – Mēs izejam no oranžērijas un ieejam pienotavā. – Elizabetes kundze palīdz slaukt govis, pati arī sēj un stāda.

Es pievēršos karaļa māsai, lai saprastu, vai tas tiesa. Ir grūti iedomāties, ka Francijas princese grib iesaistīties tādos netīros darbos.

– To visu mēs darām ciemata iedzīvotāju labad, – Elizabetes kundze paskaidro. – Viņi dzīvo lielā trūkumā. Piens no mūsu kūtīm ik mēnesi pabaro divsimt ģimenes. Un augļi nodrošina veselību vietējiem bērniem.

Man tas ir pārsteigums.

– Un viņi zina, ka tieši jūs esat tik dāsna?

Elizabetes kundze šķiet apmulsusi.

– Jā. Es pati dalu pārtiku.

Tomēr ļaunie pamfletisti mudina pasauli noticēt, ka valdnieka ģimene ir noslēgusies samta istabās. Todien mūsu salonā hercogs ne vārda nebilda par šādu labdarību. Es atceros viņa pašapmierināto smaidu, kad Robespjērs un Kamils nikni uzstājās pret monarhiju, un tīksmināšanos, atslīgstot krēslā un grozot pirkstos brendija glāzi, kamēr Marats jautāja viņam, ko iesākt ar mūsu karali.

Mēs ieejam plašajā Monreijas pilī. It visur redzami atgādinājumi par reliģiju. Gleznās attēlots Kristus un viņa māte, kā arī svētie savās mocībās. Ja nebūtu košā sienu krāsojuma un lielas buķetes uz katra galda, es nodomātu, ka atrodos klosterī.

– Šī būs jūsu istaba, – Elizabetes kundze paziņo, izrādot man pirmā stāva telpu, kas ir daudzkārt lielāka par manējo pašas mājā. Tā ieturēta ābolu zaļos toņos ar bagātīgiem rotājumiem, un pa logiem paveras skats uz pievilcīgo oranžēriju. Es jūtos aizgrābta, klausoties putnu dziesmās un ieelpojot zemes smārdu.

– Apburoši, vai ne? – Elizabetes kundze jautā. Viņa pieiet un atver durvis telpas tālākajā galā. – Un šī būs mūsu darbnīca, – viņa saka.

Kad esam iegājušas, marķīze de Bombela vēro manu sejas izteiksmi. Logi stiepjas no griestiem līdz grīdai, ļaujot telpā ieplūst dabiskajai gaismai. Gar sienu saliktas kumodes dučiem vien, un katrai ir savs uzraksts. Krāsas, audekli, vasks, ģipsis, instrumenti, otas. Pēc pasūtījuma darināts galds telpas vidū gaidīt gaida, kad kundzei labpatiks ar kaut ko nodarboties. Es tūdaļ iztēlojos, kā mēs mājās varētu uzlabot savu darbnīcu.

– Ko teiksiet? – Elizabetes kundze sirsnīgi pajautā. – Vai būs pietiekami laba?

Tas ir jebkura mākslinieka sapnis. Ja man par to apvaicātos Anrī, es smietos pilnā kaklā. Bet tagad es savelku seju diženas dedzības izteiksmē.

– Ja, kundze, tā ir burvīga.

Viņa sasit plaukstas.

– Tad sāksim jau rīt. Desmitos. – Viņa paskatās uz marķīzi de Bombelu. – Vai parādīsim viešņai arī Versaļu?

Es aizturu elpu un domās lūdzos, kaut marķīze piekristu.

– Ir jau pusdienlaiks, – viņa vilcinādamās atbild un paveras pulkstenī. – Ja ēdīsim pēc četriem, nepagūsim uz vesperēm.

Mana aizrautība noplok.

– Varbūt dosimies ašā izbraucienā? – Elizabetes kundze jautā, lai gan viņai nav pienākuma prasīt kādam atļauju.

Ir skaidrs, ka marķīze de Bombela svārstās starp vēlēšanos izpatikt princesei un ikdienas ieradumiem. Dzīve Monreijā norit pēc plāna, bet es esmu to izjaukusi.

– Labi, brauksim! – Elizabetes kundze iesaucas. – Mēs jau vairākas dienas neesam bijušas pilī. Cik bieži man gadās izdevība parādīt Versaļas spožumu citam māksliniekam?

Es cenšos neizskatīties pārāk priecīga.

Līdz pilij mūs aizved stiklota Berlīnes kariete ar četriem riteņiem un samta apdari. Mīkstie zīda spilveni izšūti ar zeltu, un zirgiem ir tikpat dārgas segas kā valdnieka Šveices gvardiem – ar baltiem spalvu pušķiem, kas vējā šūpojas un kratās. “Kaut māte to redzētu!” es nodomāju, sēdēdama pretī Elizabetes kundzei un marķīzei de Bombelai, it kā būtu dzimusi un augusi galmā. Mēs pļāpājam par karaliskās ģimenes portretiem un mākslas darbiem, kas vākti Versaļā kopš Luija Četrpadsmitā laikiem. Tagad es saprotu, cik maza karalim ir šķitusi mūsu gleznu kolekcija. Tāpat droši vien jūtas cilvēks, kurš radis dzīvot pilīs un pēkšņi apmeklējis zemnieka sētu.

Pili es neesmu redzējusi jau vairāk nekā desmit gadus. Man bija sešpadsmit, kad Kurtiss aizveda mani uzgleznot Lielo ēdamistabu, lai mēs varam to atdarināt ekspozīcijā. Lai arī atmiņā palikušas vissīkākās nianses karalienes ārienē, pat matu lentes krāsa, es visnotaļ maz atceros arhitekta Luī Levo un ainavu arhitekta Andrē Lenotra darbu. Vienīgais, ko es zinu – tas bija brīnišķīgs. Tagad kariete iebrauc līkumā un manam skatienam paveras Versaļas pils. Iespaids ir neaprakstāms.

Varbūt es noelšos, jo Elizabetes kundze jautā:

– Gluži kā pasaku pils, vai ne?

– Jā, – es izdvešu. Tolaik, kad Luijs Trīspadsmitais nolēma šajā vietā uzbūvēt medību pili, apkārtne bija purvaina un dzīvošanai nepiemērota. Bet tagad! Tagad mūsu Burbonu karaļi ir apvaldījuši dabu un mitrainē ierīkojuši dārzu terases un smaržojošas birzis. Pa Lielo avēniju var nonākt līdz bronzas nimfetēm, kas paceļas no spodra marmora pamatnes milzīgā strūklakā. Gluži kā milzīgs spogulis rāmais ūdens atrāda pili visā tās krāšņumā. Skaistākas pils pasaulē vairs nebūs nekad. Nav brīnums, ka Orleānas hercogs kāro pēc sava radinieka troņa.

Šveices gvardi pazīst princeses karieti un mums ļauj iebraukt tieši Marmora pagalmā. Kad mēs izkāpjam no karietes, galminieki jau drūzmējas pie augšējiem logiem, rāda uz mums ar pirkstiem un sačukstas, liekot mutei priekšā plaukstu. Es palūkojos uz savu tērpu un kurpēm, lai pārliecinātos, ka tie nav notašķīti dubļiem. Uz ko viņi tā skatās? Es paraugos uz marķīzi de Bombelu, kas šķelmīgi nosaka:

– Laipni lūdzam Versaļā!

– Neliecieties ne zinis, – Elizabetes kundze ieteic.

– Vai viņi pēta mani?

– Protams. Jūs esat atbraukusi kopā ar mums, – marķīze paskaidro, kamēr tuvojamies pilij. – Viņi grib zināt, kas jūs tāda esat un vai pret jums vajadzētu vīt intrigas.

– Viņi gluži vienkārši ir ambiciozi, – Elizabetes kundze nosaka daudz laipnākā tonī, nekā to darītu mani brāļi. – Visi grib lielākas un iespaidīgākas privilēģijas.

– Jā, – rūgtuma pilnā balsī piebilst marķīze, – piemēram, tiesības uz svecēm.

“Tās iedegt? Vai varbūt nodzēst?” es prātoju.

– Katru vakaru, – viņa turpina, – pilī tiek nomainītas sveces.

– Pat tad, ja tās netika izmantotas? – es brīnos.

– Tāda ir tradīcija, – Elizabetes kundze iecietīgi skaidro. Marķīze palūkojas uz mani, un es uzreiz saprotu, ka viņai šāda kārtība nepatīk.

– Tikai dažiem galminiekiem ir tiesības tās sveces paturēt sev, – viņa saka. – Un viņi, tās pārdodot, gadā iegūst piecdesmit tūkstošus livru.

“Ak Dievs!” Tas ir desmit reizes vairāk, nekā mēs ietirgojam Vaska figūru salonā ienesīgākajos gados. Tas ir vairāk, nekā ieņem lielākā daļa dižciltīgo ģimeņu visā Francijā. Nav brīnums, ka vīrieši un sievietes šeit ir gatavi otram vai acis izskrāpēt.

– Un drānas, – marķīze piebilst, kad mēs esam nonākušas pie durvīm. – Karaliene jebkuru tērpu velk tikai vienu reizi. Tātad kuram tiks visi tafta svārki un greznie zīda apģērbi izjādēm? Ik nedēļu viņai atsūta piecus jaunus apavu pārus. Ja viņai tie nav vajadzīgi…

– Dāmas tos pasūta tik un tā, – Elizabetes kundze pabeidz teikumu. – Diezgan izšķērdīgi.

– Bet galminieki tieši to vēlas! – marķīze de Bombela pēkšņā dedzībā izsaucas. – Viņi ir kā vilki vistu kūtī. Kad visas vistas būs nokostas, viņi izteiks pārmetumus zemniekam un apēdīs viņu arī!

– Tātad man nevajadzētu gaidīt siltu uzņemšanu, – es secinu, mēģinot saglabāt jautrību balsī.

Elizabetes kundze ar cimdoto roku pieskaras manam apakšdelmam.

– Par to neklātos uztraukties, Marij. Tas ir patiesais ieguvums Monreijā. Mēs varam te pastaigāties un piepeši pazust klusumā un mierā, ja vēlamies. Bet tagad – mana brāļa pils!

Divi sargi atver durvis un paklanās, kad mēs ejam iekšā. Es nonāku Versaļas pilī, kuru man izrāda karaļa māsa. Es kāri tveru ikvienu detaļu. Plašos sienu gleznojumus, portretus zelta rāmjos, Savonerī paklājus un lielās samta drapērijas. Versaļas iespaidīgos vaibstus man vajadzēs iegaumēt tāpat kā cilvēku sejas, lai mēs Vaska figūru salonā varētu katru mēnesi mainīt ekspozīciju!

Elizabetes kundze man stāsta par visu, nelikdamās ne zinis par galminiekiem, kas klanās, pārtrauc sarunas un ilgpilni nolūkojas uz mums. Viņi līdzinās ubagiem, taču no viņas neko nevar izlūgties. Kaut ko tādu es neatceros redzējusi. Es tiešām nebiju iedomājusies, cik daudziem cilvēkiem atļauts uzturēties šajās zālēs. Daži ir galminieki, bet ļoti daudzi manās acīs ir drīzāk slaisti. Vairākiem mugurā ir novalkāts apģērbs, un es esmu pārliecināta, ka viņi nav mazgājušies jau mēnešiem. Smakas dēļ gaiss liekas smags, un pat galminieku lietotais violetais pūderis un apelsīnu ziedlapiņu pomāde nespēj to nomākt. Viņi noteikti gaida dāvanas. Kā gan maniem brāļiem izdodas parūpēties par valdnieku ģimenes drošību, ja te atļauts ieiet tik daudziem cilvēkiem? Mani pārsteidz necivilizētie vīrieši, kas atvieglojas vāzēs. Visapkārt es redzu klaiņojošus kaķus un suņus, kas iezīmē teritoriju. Elizabetes kundze un marķīze strauji kustina vēdekļus, un es daru tāpat.

Man tiek izrādīti saloni, kas veltīti grieķu dieviem Hēraklam un Merkuram. Tā kā esmu māksliniece, gluži tāpat kā Elizabete Vižē-Lebrēna, kas uzgleznojusi daudzus karalienes portretus, es tieku ievesta arī tajās telpās, kas parastam apmeklētājam būtu slēgtas. It visur redzami atgādinājumi par dižākajiem cilvēces laikiem, kad tika būvēti marmora tempļi, kas stiepās līdz pat debesīm. Es to visu paglabāju atmiņā – gan Apollona salonu, kas Saules karalim kalpoja par troņa zāli, gan balti zeltīto barokālo kapelu, kur Luijs Sešpadsmitais laulājās ar mūsu karalieni. Tad es nonāku Spoguļu zālē, un pēkšņi viss manā apziņā tiek nodzēsts, redzot tādu skaistumu. Es apstājos.

– Arī man šī ir mīļākā zāle, – princese atzīstas. Viņa triumfējoši paskatās uz marķīzi.

Viena zāles siena visā garumā ir klāta ar septiņpadsmit lieliem spoguļiem. Es iztēlojos, kā tajos atmirdz lustras un kā sveču gaismā spīd pulētās parketa grīdas. Gluži tāpat kā daudzie galminieki, kas te sakārto tērpus un izmēģina pozas, es nespēju atturēties un uzmetu skatienu savam atspulgam. Es gribu saprast, kā jūtas cilvēks, kurš devies pastaigā pa šo pili kopā ar karaļa māsu un marķīzi. Mūsu tērpu krāšņie audumi burvīgi izceļas spoguļos. Visi uz mums noraugās, un pēkšņi apklust galminieku papēžu kliksti, jo viņi ir apstājušies un paklanās princesei. Es jau iztēlojos, kādu ekspozīciju mēs varētu iekārtot. “Princese devusies promenādē.”

Bet šī zāle piedāvā simtiem iespēju. Te ir “Galminieks baltā” – vīrietis, kura apģērbs ieturēts tikai vienā krāsā, tostarp arī zīda zeķes un spalvas pie cepures. Vēl te ir “Vīrietis ar briljantu sprādzēm” – viņa kurpes burtiski žilbina. Es gribu zināt šo cilvēku vārdus, izpētīt viņu sejas un atdarināt tās savā darbnīcā. Var tik iedomāties summu, kādu mēs ieņemtu, ja varētu rekonstruēt Spoguļu zāli savā izstādē! Diemžēl augsto, freskām rotāto griestu imitēšana vien prasīs veselu mūžību pat tad, ja algosim labākos Palērojālas māksliniekus. Tomēr es šo domu neatmetīšu. Ja Anrī spēj radīt burvības ilūziju, arī mēs pratīsim radīt ilūziju par pili.

Visiem redzot, Elizabetes kundze pieskaras manam delmam un vedina apskatīt dārzus. Zālē ir arī septiņpadsmit arkveida logi – pretī katram spogulim. Simetrija tiešām ir skaistuma esence ne tikai arhitektūrā, bet arī cilvēkā. Maniem visskaistākajiem modeļiem ir absolūti simetriskas sejas. Ja iedosiet man vairāku cilvēku galvu mērījumus, es uzreiz varēšu pateikt, kurš vīrietis būs vispievilcīgākais un kura sieviete – visvaldzinošākā. Reiz es to pateicu Anrī, bet viņš nenoticēja. Tad es lūdzu, lai viņš ar manu bīdmēru nomēra divus draugus, vienu īpaši glītu, bet otru tādu, kam Māte daba pagājusi garām. Es aizliedzu man teikt, kurš ir kurš, bet galu galā izvēlējos pareizi, un Anrī bija spiests atzīt, ka mērījumi nekad nemelo. Mana seja nav simetriska.

Dučiem sieviešu pastaigājas dārzā, un Elizabetes kundze saka:

– Tās ir karalienes galma dāmas.

– Diemžēl, – piebilst marķīze, – mums šodien nav laika uzturēties ārā.

Es pievēršos Elizabetes kundzei, lai noskaidrotu, vai viņa izlems citādi, taču šoreiz viņa pamāj ar galvu.

– Jā, mēs negribam nokavēt vesperi.

Sievietes smejas, paslēpušas muti aiz lielajiem, dārgakmeņiem rotātajiem vēdekļiem. “Kāda jēga uzturēties Versaļā, ja vienīgais, ko es redzēšu, būs oranžērija aiz Monreijas pils logiem?” Elizabetes kundze man uzsmaida, un es tūdaļ sajūtos vainīga par šādām domām.

– Vai jums patika šī pastaiga? – viņa jautā.

– Tādas pils nav nekur citur.

– Izņemot debesu valstību. – Elizabetes kundze pieskaras krustiņam, kas karājas viņai kaklā. – Vai esat kādreiz iztēlojusies, kā tur izskatās?

– Baidos, ka manas domas vairāk ir pievērstas šai saulei, – es atzīstos.

– Bet es vienmēr to iztēlojos. Eņģeļus, mūziku, zeltītās zāles un kristāla kāpnes…

Kad mēs ejam prom, durvis atver kalpotājs zili baltā zīdā. Es prātoju, kāpēc princese ilgojas pēc debesīm, ja viņas rīcībā ir visa šī bagātība. “Bet varbūt tur ir lietas, ko mirstīgie nespēj iztēloties. Varbūt debesīs telpas nesmird pēc urīna.”

Es atkal piespiežu degunam savu četrstūraino kabatlakatu, un tāpat rīkojas arī Elizabetes kundze un marķīze. Lai cik skaista arī būtu pils, smaka mums seko visās zālēs. Un tā tiešām ir briesmīga. Ja es būtu labāk pazīstama ar Elizabetes kundzi, tad pajautātu, kāpēc karalis neuzstāj, ka viņa privātā rezidence tiešām ir privāta.

Mēs izejam no pils un dodamies atpakaļ uz Monreiju, kur nonākam tieši uz vesperes laiku. Elizabetes kundze ir karaļa māsa, tādēļ viņai ir piešķirta privilēģija lūgties pašai savā kapelā. Kad zvani nozvana ceturto stundu, pie tās sapulcējas visi, kas strādā nelielajā pilī. Mēs esam vismaz divpadsmit, taču man vienīgajai ir atļauts sēdēt vienā solā ar Elizabetes kundzi. Tā ir goda vieta jaunākajai viešņai, un es nemaz neceru, ka tepat sēdēšu arī nākamajā dienā. Bet šodien es lūdzos blakus princesei un otrai dižākajai sievietei aiz karalienes.

Kamēr priesteris nodzied Deus in adjutorium meum intende, “Steidzies, ak Dievs, mani paglābt, steidzies man palīgā!”, es domāju par Dievmātes katedrāli. Tā atrodas dažu kvartālu attālumā no mūsu salona Tempļa bulvārī un noteikti ir lielākais Dieva nams Francijā. Ikviens turīgais svētdienās turp dodas uz misi, un tur es pēc patikas varu pētīt muižniecības pārstāvjus. Dažas hercogienes es esmu atveidojusi tieši pēc novērojumiem Parīzes Dievmātes katedrālē, un apmeklētāji pārsteigumā cildināja manu prasmi radīt tik precīzus vaska modeļus, lai gan šīs sievietes nekad nav man pozējušas.

Diemžēl te nav neviena ievērības cienīga personāža. Kapela ir neliela, solos spiežas fermu strādnieki un pils kalpotāji. Salonam no tādiem tipāžiem nav nekāda labuma. Es sāku pētīt princeses seju, kamēr citi ir iegrimuši lūgšanās, un izbrīnīta secinu, ka arī viņa lūkojas uz mani.

– Jūs parasti neapmeklējat vesperi? – viņa čukst.

– Nē. – Es pietvīkstu. – Tikai svētdienas dievkalpojumu.

Viņa viegli pamāj ar galvu.

– Dievs vienmēr priecājas par savu draudzi. Pat tad, ja tā atnāk vienu reizi nedēļā. Ja es nespēju nomierināt prātu, – viņa piebilst, – tad domāju par Francijas tautu, kam jācieš bez segām nežēlīgā aukstumā un kas bērnus sūta gulēt neēdušus. Ja arī jums prātā jaucas domas, lūdzieties par mūsu tautu.

Es pieliecu galvu. Princeses lūgums ir neticami pazemīgs. Nevienam Francijā nav tik laipnas sirds, un viņas brālis noteikti ir tāds pats. Orleānas hercogs droši vien ir briesmonis, ja izplata par šiem cilvēkiem tādas neglītas baumas.