Читать книгу Madame Tiso. Slavas cena - Mišela Morena - Страница 16

1789. GADA 7. APRĪLIS

Pastāv dabiskas un neatņemamas tiesības, ko nācija nedrīkst pārkāpt.

– MARĶĪZS DE LAFAJETS

Hercogs ir atvedis viesi! Es atkāpjos no loga un iesteidzos virtuvē, kur māte gatavo mūsu labāko cepeti ar sīpoliem.

– Viņš ir klāt! – es saucu.

– Marķīzs de Lafajets?

– Tas noteikti ir viņš, jo sēdēja hercoga karietē. Ģērbies zilā zīda vestē un rokā tur spieķi. Gluži tāpat kā gleznās.

Kāpnēs ir dzirdama tēvoča balss. Viņš stāsta, kā mēs pelnām iztiku.

– Tagad mums ir vairāk nekā piecdesmit vaska figūru, un mēs cenšamies taisīt arvien jaunas.

Māte noņem priekšautu un saglauž cirtu, kas izspraukusies ārā no cepurītes. Mēs sadodamies rokās un kopā ieejam salonā. Telpa ir izgaismota tik bagātīgi, it kā sveču būtu papilnam. No rītdienas būs vēl vairāk jātaupa, taču ieguvums būs tā vērts. Ieradušies ir visi: Marats, Robespjērs, Kamils, Lisila. Anrī atvedis līdzi Žaku. Hercogs iepazīstina ar savu viesi, un es viņu pirmo reizi redzu tik apburošu.

– Un šī, – hercogs beidzot saka, – ir Grosholcas jaunkundze.

Lafajets velta man smaidu. Viņam ir ovāla seja ar izteiksmīgu degunu un uzticības pilnām acīm. Figūru taisīt būtu ļoti viegli.

– Šo tikšanos es uzskatu par lielu godu, – viņš saka. – Jūsu tēvocis stāstīja, ka esat radījusi daudzas no skulptūrām, kas redzamas apakšstāvā. Arī Bendžaminu Franklinu.

– Tas tiesa. – Es aizvedu viņu līdz krēslam. Namamātes pienākumi man ir zināmi, un es apsēdinu viņu starp tēvoci un hercogu. – Ar mesjē Franklinu es esmu tikusies vairākkārt.

– Figūra iznākusi ļoti līdzīga. Pat acis jums izdevies atveidot atbilstoši.

– Esmu pārliecināts, ka Marijai izdotos uztaisīt arī jūsu figūru, – tēvocis veikli piebilst. – Mūsu izstādei tas būtu ļoti liels gods.

– Es esmu apmeties pie Amerikas sūtņa Tomasa Džefersona Elizejas laukos. Nāciet jebkurā laikā! Tikai iepriekš pabrīdiniet, lai esmu sastopams.

– Mūsu izstādei tas būs lielisks papildinājums. – Es pateicīgi pieliecu galvu.

– Un tagad pacelsim glāzes! – Kamils ierosina. Nesenais zaudējums vēlēšanās nešķiet mainījis viņa labo garastāvokli, un vaigos redzams pietvīkums. – Par Ameriku, kur visi ir vienlīdzīgi!

– Par Ameriku! – Mēs paceļam glāzes. Lafajets stāsta, ka tic mūsu trešās kārtas deputātu panākumiem Francijas pārvaldīšanā. Nākammēnes, kad notiks Ģenerālštatu sapulce, viņš grasoties izvirzīt priekšlikumu dibināt konstitucionālu monarhiju, gluži tādu pašu kā Anglijā. Pie galda visi viņam aplaudē, īpaši Kamils un Marats. Es ievēroju, ka Anrī un viņa brālis pauž mērenāku entuziasmu.

– Es p-par to uzrakstīšu, – Kamils sola. – Es gan z-z-zaudēju vēlēšanās, taču neesmu zaudējis papīru un tinti!

Atkal atskan mežonīgi aplausi, un Lisila pievēršas man.

– Kamils kļūs par žurnālistu, – viņa čukst. – Varbūt pat par trešās kārtas skaļāko balsi.

– Vai ar to var nopelnīt? – es jautāju.

– Vai zināt, cik daudz dažādu pamfletu vakar izplatīts Palērojālā? Deviņdesmit divi. Un visi aicina mūsu valsts patriotus sacelties un pieprasīt jebkādu nodokļu atcelšanu!

Māte cieši veras uz mani. “Patrioti” ir vārds, kuru viņa nesaprot. Arī es to dzirdu pirmo reizi šādā kontekstā – aicinājumā gāzt karali vai atņemt viņam varu.

– Ir daži darījumu cilvēki, – brīdina hercogs, – kas nestāv patriotu pusē. – Šis parūkas modelis viņam nepiestāv, jo uzsver garo degunu un noļukušos vaigus. Hercogs paliecas uz priekšu. – Trešās kārtas pārstāvji, kas aizmirsuši par savām saknēm.

– Nekautrējieties, – Marats mudina. – Nosauciet viņus vārdā! Mēs aiznesīsim viņiem gara gaismu!

– Mēs nedrīkstam pieļaut trešās kārtas šķelšanos, – Robespjērs paziņo. – Mūsu šķiras cilvēki ir vai nu ar mums, vai pret mums.

– Es uzskatu, ka manufaktūrists Revejons nav tautas aizstāvis, – hercogs saka.

– Revejons ir mūsu labs draugs, – Anrī atgādina.

Un Žaks piebilst:

– Viņš brāļiem Mongolfjē atļāva savā dārzā palaist pirmo karstā gaisa balonu.

– Tas bija pirms sešiem gadiem, – Marats atcērt.

– Bet pirms sešiem mēnešiem, – Žaks turpina, – viņš piešķīra mums naudu eksperimentiem ar ūdeņradi.

– Kāpēc jūs uzskatāt, ka Revejons nav tautas aizstāvis? – Lafajets vaicā.

– Paskatieties taču, ko viņš dara! – Orleānas hercogs mudina. – Ražo luksusa tapetes karalim.

– Tāpēc vien viņš vēl nav savas kārtas nodevējs, – Lafajets atbild.

– Viņš atteicās pārdot man papīru, jo es neesmu no Viņa Majestātes loka. Klientu izvēlē viņam ir viens kritērijs, proti, viņš vērtē, cik ļoti konkrēto cilvēku mīl Versaļā.

Lūk, kāds ir patiesais iemesls hercoga aizvainojumam. Kāds ir uzdrošinājies pret viņu nevērīgi izturēties.

Marats noliek savu vīna glāzi.

– Tad šis cilvēks nav trešās kārtas draugs.

Tiek pieminēti vēl daži, kas noteikti nav tautas draugi. Tagad es saprotu, kādēļ tēvocis joprojām aicina šos cilvēkus uz mūsu namu. Šādas sarunas tiks risinātas jebkurā salonā. Ja tās notiek pie mums, tad mūs noteikti neuzskatīs par ienaidniekiem. Mēs esam krietni nopelnījuši, taisot karaliskās ģimenes locekļu vaska figūras. Es apmācu karaļa māsu Versaļā. Mūs noteikti var turēt aizdomās kā trešās kārtas ienaidniekus.

Es klausos, kā vīri strīdas, un prātoju: “Vai parīzieši vairs nepirks cepures pie modistēm, kas dod pamatīgas atlaides aristokrātiem? Vai viņi vairs nedosies uz veikaliem, kas pieder tādām sievietēm kā Roza Bertēna? Varbūt Kurtisam taisnība. Ja nepiesargāsimies, tad zaudēsim klientus. Šodien mēs valdām Tempļa bulvārī, bet rīt… Pēc iespējas ātrāk jāpabeidz marķīza de Sada biste un jāizpēta Nekēra seja Versaļā, lai varu uzlabot mūsu rīcībā esošo krūšutēlu. Varbūt žoklis ieguvis citu apveidu vai iegūlušas dziļākas rievas starp uzacīm.

Un mati noteikti kļuvuši sirmāki.”

Kad vakars tuvojas nobeigumam, māte ved viesus lejup pa kāpnēm, bet Anrī un Lafajets uzkavējas durvīs.

– Jums ir interesanti draugi, – Lafajets saka manam tēvocim. – Šie cilvēki veidos Francijas nākotni. Ar amerikāņiem tas jau ir noticis.

– Viņus no karaļa šķīra okeāns, – Anrī atbild. – Mūs no valdniekiem šķir piecas līgas. Tas tomēr nav viens un tas pats.

– Es neapgalvoju, ka jums vajadzīga revolūcija amerikāņu gaumē. Es noteikti negribētu, ka šajās ielās plūst asinis.

Konstitucionālā monarhija būtu lielisks kompromiss.

– Angļiem pirms simts gadiem tā maksāja tūkstošiem dzīvību, – Anrī brīdina.

– Jā, bet viņi bija barbari. Mēs dzīvojam astoņpadsmitā gadsimta Francijā. – Lafajets ierauga mani tēvocim aiz muguras un pasmaida. – Elizejas laukos, – viņš laipni atgādina. – Jebkurā jums pieņemamā laikā.

Viesi aiziet. Man nav šaubu, ka Lafajets ir dižens, apbrīnas cienīgs vīrs. Taču es uzskatu, ka savās ilgās pēc konstitucionālas monarhijas viņš kļūdās.