Читать книгу Madame Tiso. Slavas cena - Mišela Morena - Страница 17

1789. GADA 9. APRĪLIS

Vadi, seko vai arī pavācies malā no ceļa.

– TOMASS PEINS

Es sasienu cepures lentes zem zoda un nodomāju: “Tā droši vien jūtas nodevējs.” Es nedrīkstu būt Elizabetes kundzes skolotāja, ja tādi cilvēki kā Orleānas hercogs un marķīzs de Lafajets tiekas mūsu mājās un apspriež, kā ierobežot karaļa varu un dot plašākas pilnvaras tautai.

Kariete apstājas Monreijas pagalmā. Kamēr Elizabetes kundze steidzas lejup pa kāpnēm, es prātoju, vai Dievs ir atklājis viņai patiesību. “Protams, Tas Kungs rūpējas par savām interesēm. Bet… kā lai es visu paskaidroju? Kā lai pārliecinu Elizabetes kundzi, ka es neesmu pati izvēlējusies par paziņām tos cilvēkus, kas tagad lād karali un karalieni saukā par Austrieti?”

– Marija!

Aizturējusi elpu, es gaidu neizbēgamos pārmetumus. Ja arī Dievs viņu nav brīdinājis, spiegi noteikti ir pacentušies.

– Kā es priecājos atkal jūs redzēt! – viņa sauc. Es izkāpju no karietes. – Kristus figūra ir pabeigta, un es vēlējos, lai jūs to apskatāt.

Pie Monreijas durvīm mūs sveicina marķīze de Bombela un pusducis sunīšu. Ieraudzījuši mani, tie lēkā, rej un sparīgi švitina garās astes.

– Mani kucēntiņi, – princese lepni paziņo. – Odreja, Amanda, Kamila, Klodina, Etjēns un Gaspārs.

Sunīši raugās manī lielām, tumšām, ziņkārīgām acīm. Es pasniedzos un noglāstu mazākajam galvu. Tā ir gluda kā zīds.

– Vai tie ir kurti, kundze?

– Jā. – Princese pieliecas un ļaujas, ka divi suņi nolaiza viņai seju. Tad marķīze sasit plaukstas.

– Amanda, Kamila! Pietiks. – Marķīze pievēršas līdzās stāvošajam kalpotājam. – Lūdzu. – Suņi tiek aizvesti, un Elizabetes kundze noraugās tajos gluži kā norūpējusies māte. – Ar viņiem viss būs kārtībā, – marķīze mierina. – Lai viņi paēd.

– Ceru, ka pavāri tos labi baro.

– Šie suņi ēd labāk par daudziem parīziešiem.

Princese veikli atgūstas.

– Lai Dievs parūpējas arī par viņiem. – Pa ceļam uz darbnīcu princese pēta mani. – Dofins ir ļoti slims, – viņa paziņo. – Ārsti apgalvo, ka tā ir kāda mugurkaula slimība. Zēnam ir tikai septiņi gadi, bet viņš spiests valkāt metāla korseti. – Bērnam tas ir briesmīgs pārdzīvojums. – Un viņš mokās drudzī, – princese klusi piebilst. – Varbūt šodien katra uztaisīsim viņa portretu? Es vienu aiznesīšu uz Svētā Sulpīcija baznīcu.

Dievbijīgie nes savārgušo cilvēku locekļu vaska figūriņas uz Svētā Sulpīcija baznīcu, jo tic, ka svētais darīs brīnumus. Zem svētā relikviju šķirsta un skulptūras rindojas simtiem vaska roku un kāju, ko darinājuši neprasmīgi meistari no Krastmalas laukuma. Šķiet, ka vajadzētu apvainoties par šādu lūgumu, taču es jūtos dziļi aizkustināta.

– Būšu pagodināta, ja varēšu palīdzēt.

– Vai nāksiet man līdzi uz baznīcu? Gribu, lai apskatāt, ko paveikuši citi mākslinieki. Neviens nav tik izcils kā jūs, bet varbūt jūs iedvesmosieties… augstākam aicinājumam.

Viņa domā, ka es sajutīšu aicinājumu atteikties no karaļa mīļāko un kurtizāņu meitu vaska figūru taisīšanas. Mēs gan paslēpām di Barī kundzes ekspozīciju, kad pie mums viesojās karaliskā ģimene, taču princese noteikti ir dzirdējusi, ka ikdienā tā ir apskatāma.

– Jā, – es nepārliecinoši nosaku. – Varbūt. – Acīmredzot princese neizprot darba patieso jēgu. Varbūt viņa iztēlojas, ka es, ja vien papūlētos, noteikti varētu pelnīt iztiku ar svēto figūriņām.

Darbnīcā līdzās durvīm karājas pabeigtais krustā sistā Kristus tēls. Tas ir mana apakšdelma garumā, tātad pietiekami liels, lai es saprastu, cik grūti princesei nācies darināt katru rokas pirkstu. Es pieeju tuvāk. Acis un lūpas ir pieņemamas, ja atceramies, ka viņa nekad agrāk nav taisījusi sejas.

– Ļoti labi, – es godīgi atzīstu. Izmantotās krāsas ir ļoti kvalitatīvas, un ir skaidri redzams, ka princese prot lietot eļļas krāsu. – Ļoti labi, kundze.

– Elizabete ir tiešām talantīga. – Marķīze lepojas gluži kā vecākā māsa. – Es jau gadiem viņai stāstu, ka vajadzētu strādāt ar vasku. – Viņa apsien priekšautu no tik smalka materiāla, ka ir žēl tādu notriept.

Mēs pieejam pie letes, kur jau atkal ir nolikts māls un visi nepieciešamie instrumenti. Trīs bļodas ar ūdeni, sūkļi, dvieļi, irbuļi, podnieka lekāli un pat cilpiņas. Platā keramiskā vāzē ir saliktas garas koka lāpstiņas, un spožajā darbnīcas apgaismojumā es iztēlojos, ka tās ir puķes, kas tiecas pēc saules.

Es iemērcu rokas bļodā, un princese ar marķīzi seko manam piemēram.

– Māls visu laiku ir jāmitrina, – es atgādinu. – Sauss tas plaisā. – Tad mēs ķeramies pie darba. Viens māla gabals tiek izveltnēts četrstūra formā un taps par pamatu, pārējie divi tiek savelti vidējā un lielā bumbā, kaklam un galvai. Kad mēs visus trīs gabalus savienojam, sākas sejas veidošana. – Lielākoties jāstrādā ar īkšķiem, – es stāstu un rādu, kā spiest ar pirkstiem, lai radītu dobumus acīm un izcilni degunam. Ausīm nepieciešams papildu māls, bet vispirms jāuztaisa rievas. Es paņemu irbuli un rādu. – Ikreiz, kad savienojat detaļas, vajag ierobīt. – Es pakasu veidojamās galvas virsmu, kur tiks pievienotas ausis, un tad to pašu izdaru ar ausu gabaliem. – Redzat? – Tad es pielipinu ausis pie galvas. – Un tagad es šuvi aizdarināšu. – Es iemērcu rokas ūdenī un parādu viņām, kas darāms ar pastu no ūdens un māla.

Tālāk es stāstu, ka ausīm jāsākas acu kaktiņu līmenī un jābeidzas degungala līmenī – tāds ir simetrijas likums. Kad ir skaidrs, ka norādījumi ir saprasti, es ļauju viņām strādāt patstāvīgi. Apcerīgajā klusumā ir jaušams kaut kas mierinošs. Te nav neviena traucēkļa, kas nemitīgi gadās Tempļa bulvārī. Nav Jahīna ar mokošajiem jautājumiem, nav virtuves trokšņu, nav nepacietīgu klientu, kas pie ārdurvīm smejas vai skaļi uzsauc draugiem. Es ievelku pēdējo cirtu dofina galvā un paceļu galvu. Izrādās, ka princese skaudīgi nolūkojas manī.

– Paskatieties, cik jūsējā ir skaista! Šī seja… – Viņa pienāk klāt. – Tā ir tik…

– Reāla, – marķīze nosaka.

Durvis atveras, un mēs visas pagriežamies. Tā ir vienpadsmit gadus vecā valdnieku meita Marija Terēze, kurai seko divas sievietes baltās šemizkleitās un pūderētās parūkās.

– Marija Terēze! – iesaucas Elizabetes kundze. – Kāds brīnišķīgs pārsteigums.

– Redzat? – karaļa meita jautā savām pavadonēm. – Es taču teicu, ka viņas nebūs aizņemtas.

– Kur ir jūsu māte? – marķīze jautā.

– Kā gan es to varētu zināt? – jaunā meitene atcērt. – Mēs nekad neuzturamies kopā. – Viņa šķērso darbnīcu, atstājot sievietes pie durvīm. – Ko jūs darāt?

– Darinām dofina bistes, – marķīze paskaidro.

– Tāpēc ka viņš ir slims?

– Jā, – Elizabetes kundze atbild. – Piektdien aizvedīsim tās uz Svētā Sulpīcija baznīcu Parīzē.

– Kāpēc? Domājat, ka svētais viņu dziedinās?

– Varbūt viņš ieraudzīs šos krūšutēlus un iežēlosies par jūsu brāli.

Marija Terēze nopēta visas trīs skulptūras un manējo paceļ rokās.

– Jūsu? – viņa jautā man. – Tā ir labāka par pārējām.

– Kundze, es ar to pelnu iztiku.

– Zinu, – meitene attrauc.

– Nolieciet atpakaļ, – Elizabetes kundze mudina. – Tās vēl nav pabeigtas.

Piemiegusi acis, Marija Terēze palūkojas uz mani, it kā es būtu vainīga, ka viņai aizrādīts. Tad viņa noliek bisti, bet ar pirkstu nejauši nolauž dofinam degunu.

– Jūs to salauzāt! – marķīze iesaucas.

– Vai tas nozīmē, ka mans brālis mirs? – Marija Terēze vaicā.

– Protams, ka ne, – Elizabetes kundze steidz mierināt un aši saskatās ar marķīzi. – Mēs darām krietnu darbu, nevis pesteļojam.

– Taču viņu nevar dziedināt. Es dzirdēju, ko runā ārsti. Nekas vairs neesot līdzams.

– Dievs ir visvarens, – Elizabetes kundze stingri noskalda.

Marija Terēze pat nesaraujas, tikai izslej galvu un atbild:

– Būtu labāk, ja Dievs aizsauktu māti, nevis brāli.

Elizabetes kundze satver brāļameitu aiz rokas.

– Jums laiks doties.

– Kāpēc? Viņa drīkst te palikt, lai gan nav nekas. – Jaunā meitene ar zodu norāda uz mani. – Varbūt es arī varu taisīt figūras? Es gribu kaut ko par piemiņu no brāļa.

Abas sievietes lūkojas uz mani, un es pasniedzu Marijai Terēzei bisti.

– Ceru, ka tā dos jums spēku, – es saku.

Meitene pasmaida, taču pateicības vārdi neatskan.

Tovakar, jau gatavodamās naktsmieram, es pieeju pie loga un paskatos uz oranžēriju. Kad es atveru aizvirtņus, zemē nokrīt kaut kas mazs un ciets. Es paliecos pāri palodzei un raugos lejā. Dofina biste ir saplīsusi divās daļās. Kāds to bija nolicis ārpusē pie mana loga, jo skaidri zināja, ka tā nokritīs, tiklīdz es atvēršu aizvirtņus.

Ir piektdienas vakars, un Lielās komūnas ēka vairāk līdzinās pamestam stropam. Visi, kam vien pieejams transports, ir aizsteigušies izklaidēs uz Parīzi. Palikuši vien daži miesassargi, kas kopā ar Šveices gvardiem apsargā karali. Un, protams, mani brāļi. Bet sūtņi un galminieki ir prom. Neviens negrib nīkt pilī, kur aizliegtas balles un maskarādes un kur visi gaida neizbēgamās šaušalīgās ziņas par dofinu. Bet es no Elizabetes kundzes esmu saņēmusi atļauju apmeklēt pili. Man šāda privilēģija netiks atvēlēta pārāk bieži, tomēr Edmunds ir nolēmis vakariņot kopā ar savu komandieri baronu de Bezenvālu, nevis manā sabiedrībā.

Es apvaicājos Volfgangam, cik sen karaliene ir rīkojusi kādus grandiozus svētkus.

– Pirms vairākiem gadiem, – viņš atbild un palūkojas uz Johanu.

– Vismaz diviem, – Johans precizē. – Agrāk te katru vakaru bija maskarādes, – viņš atceras. – Reiz par galveno tēmu bija izvēlēti norvēģi un lapi. Visi saģērbās kā skandināvi. Citkārt te bija iekārtots Fransuā Pirmā galms, un vīrieši ieradās džerkinos, bet sievietes vilka spāņu stīpu svārkus.

– Karaliene izsūtīja sarakstus, lai viesi zinātu, kas velkams mugurā, – Volfgangs piebilst. – Balts tafts un tills. Vai sešpadsmitā gadsimta kostīmi ar zelmiņa galvassegām. Un vēl balles tika rīkotas karalienes privātajā pilī Mazajā Trianonā.

– No rītiem, – Johans stāsta, – karalis devās medībās, savukārt karaliene ar dāmām lasīja pļavu puķes. Visa diena tika pavadīta āra maltītēs vai laivās, kas lēni slīdēja pa kanālu. Un vakaros…

– Kaut kas tāds agrāk nebija pieredzēts. Dārzus izgaismoja simtiem dažādu krāsu laternu. Visur bija ziedi. Režģos, logos un īpaši konstruētās arkās. – Volfgangs nopūšas. – Tagad te ir gluži kā kapenēs. Ja karaliene rīkotu balli, tad katrs pamflets viņu apsūdzētu visos septiņos nāves grēkos. Savukārt galmā viņu bargi kritizē par taupīgumu.

Man ir žēl Volfganga. Johanam vismaz ir sieva un bērns. Bet Volfgangs ir jauns. Ja nebūtu dienesta Šveices gvardē, viņš sēdētu Palērojālas kafejnīcās.

– Ko tad jūs darāt vakaros? – es jautāju.

– Visu to pašu, ko tu, – Volfgangs atbild. – Spēlējam kārtis. Sarunājamies.

– Man jāiet uz vesperēm, – es drūmi piebilstu.

– Par laimi, man šis prieks iet secen. Dzirdēju, ka tu kopā ar princesi brauci uz Svētā Sulpīcija baznīcu.