Читать книгу Madame Tiso. Slavas cena - Mišela Morena - Страница 6

LONDONA, 1812

Kad viņa ienāk pa manas izstādes durvīm, viss it kā pazūd – lietus bungošana pa loga rūti, vaska figūras, klienti, pat bērni. Šo sievieti es neesmu redzējusi divdesmit vienu gadu. Es tūdaļ atkāpjos un prātoju, vai esmu uzbūrusi viņu no savas pagātnes.

– Kas noticis? – Anrī vaicā. Viņš ir pamanījis, ka es ieplešu acis, un sekojis manam skatienam. Tā ir aptuveni sešdesmit gadus veca sieviete, taču kaut kas, varbūt apģērbs, gaita, francūzietes vaibsti, izceļ viņu citu vidū. – Vai tu viņu pazīsti?

– Īsti… nezinu, – es atbildu, taču tie ir meli. Pat pēc tik daudziem gadiem es neesmu aizmirsusi šīs rokas. Tās veidoja karalienes likteni un sadusmoja tautu. Jau nākamajā brīdī es atsaucu atmiņā dienas, ko pavadīju Versaļā, un šķiet, ka viss noticis vien vakar. Es it kā nevis stāvu savā Londonas izstādē, bet atrodos lielajā, spoguļotajā zālē un vēroju galminiekus zīda kilotos un briljantu egretēs. Es saožu jasmīnu no karalienes privātajiem dārziem un dzirdu smieklus karaļa istabās.

– Kas viņa ir? – Anrī jautā.

Šoreiz es nočukstu: – Manuprāt, tā ir Roza Bertēna.

Anrī izbrīnīts lūkojas uz mani.

– Marijas Antuanetes šuvēja?

Es pamāju ar galvu.

– Jā.

Sieviete šķērso telpu, un tikai brīdī, kad viņa nostājas mūsu priekšā, es jūtos pārliecināta, ka viņu pazīstu. Viņa ģērbusies kažokādas apmetnī, kādu iecienījušas daudz jaunākas dāmas, un spalva pie cepures ir neparastā zilā tonī. Ārā pie karietes viņu gaida jauneklis. Garāmgājēji nodomās, ka tas ir viņas dēls, taču tie, kas pazīst šo sievieti, noteikti uzminēs patiesību.

– Vai atceraties mani, Marij? – viņa jautā.

Vilcinādamās es mirkli ļauju mums abām gremdēties pagātnē. Tad atbildu: – Jūs taču zināt, ka jūsu seju, Roza, es nemūžam neaizmirsīšu!

– Mon Dieu. Jūs vispār neesat mainījusies! Jūsu balss, jūsu acis… – Viņa paraugās uz manu melno kokvilnas tērpu.

– Jūsu stila izjūta.

– Un jūsu neticamā pretenciozitāte.

Roza dobji iesmejas.

– Kā, lūdzu? Vai jūs domājāt, ka es to zaudēšu līdz ar pievilcību?

Es pasmaidu, jo Roza nekad nav bijusi skaistule.

– Un šis…

– Anrī Šarls.

– Anrī, – Roza kaismīgi atkārto. Varbūt viņa atceras abu pirmo satikšanos Vaska figūru salonā. – Vai Marija ir jums stāstījusi, kā viņai izdevās pārdzīvot revolūciju pēc tam, kad mēs ar jums aizbraucām? Es divdesmit gadus esmu gaidījusi brīdi, kad varēšu to uzzināt…

Man paātrinās elpa, un krūtīs žņaudz. “Kurš gan gribētu to visu atcerēties? Mēs esam Londonā, tālu prom no Versaļas.” Es palūkojos uz Anrī, kurš godīgi nosaka:

– Šaubos, vai kāds ir dzirdējis kaut pusi no šī stāsta, kundze.