Читать книгу Randiņš tējnīcā - Millija Džonsone - Страница 10

Mārgaretas ilgā nopūta, viņai ienākot pa sētas durvīm virtuvē, bija atbilde uz vīra jautājumu, vēl pirms tas tika uzdots. Viņš nolika avīzi uz galda.

– Tātad viņa to neuzņēma labi, ja? Nabaga Mollija.

– Patiesībā Mollija to uzņēma ļoti labi, – noteica Mārgareta, apsēzdamās vīram pretī. – Viņa mums deva savu svētību.

– Tad kāpēc tev ir tik gara seja? – apjautājās Bernards, pasniegdamies pāri galdam, lai saņemtu sievas plaukstu savējā.

– Šerija Bīrdsala bija tur, kad es aizgāju.

– Šerija? Ko viņa tur darīja?

– Nezinu, taču man tas nepatīk. Tā lieta nav tīra.

– Varbūt, tikai varbūt viņai nebija nekas aiz ādas. Varbūt viņa bija iegriezusies, lai palūkotos, kā klājas Mollijai, – Bernards ieteicās.

– Un varbūt es esmu Persijas šahs, – sacīja Mārgareta. – Nē, Bīrdsali nedara neko aiz labas sirds. Šerijai kaut kas ir padomā, piemini manus vārdus.

Viņa saknieba lūpas, iedomādamās par Bīrdsaliem – gan bijušajiem, gan esošajiem. Mārgareta saprata, kāpēc jaunā Mollija divdesmit gadu vecumā bija aizrāvusies ar slaido, labi veidoto siržu lauzēju Edvīnu Bīrdsalu, kurš bija krietni vecāks par viņu. Mollija bija vēlējusies atrast savu sargeņģeli, tāpat kā Mārgareta bija tādu atradusi Bernarda personā. Edvīns Bīrdsals bija aizvilcis grūto Molliju pie altāra, pirms viņa bija paguvusi ievilkt elpu, un, kad pēc gada Bernardam nācās iejaukties un paglābt Mārgaretas nabaga māsu no viņa cietsirdības, Edvīns nebija viņai ļāvis paturēt bērnu. Viņš apgalvoja, ka varot pierādīt Mollijas garīgo nestabilitāti. Un pat Bernards ar saviem sakariem juristu aprindās nebija spējis uzvarēt Edvīna un viņa ģimenes senās masonu saites. Mollija allaž bija apgalvojusi, ka dzīve pie Edvīna un Telmas, viņa pūķim līdzīgās mātes, esot sabojājusi mazo Greiemu. Mārgareta drīzāk uzskatīja, ka Greiems bijis vanckars no paša sākuma, un viņas intuīcijai dīvainā kārtā allaž izrādījās taisnība. Pat ja bērnam būtu ļauts dzīvot kopā ar viņa jauko māti, Mārgareta šaubījās, vai Greiems Bīrdsals būtu izrādījies citāds.

– Žēl, ka Mollijai neizdevās atrast savu Bernardu Brendivainu, – noteica Mārgareta, izbaudīdama vīra plaukstas siltumu.

– Cik laipni vārdi, – Bernards atbildēja, uzsmaidīdams sievai. Viņam vēl aizvien izdevās likt Mārgaretas ceļgaliem mazliet saļodzīties pie domas, ka viņa ir vienīgā šī smaida adresāte. Bernards bija viņas bruņinieks mirdzošās bruņās kopš brīža, kad viņš uzlūkoja Mārgaretu autobusa pieturā viņas sešpadsmitajā dzimšanas dienā. Meitenes lietussargs bija aizlidojis pāri ielai un nonācis Moltstonas baznīcas pagalmā, un Bernards bija meties tam pakaļ: spēcīgais deviņpadsmitgadīgais puisis, kurš bija atbraucis pēc semestra beigām Oksfordas juridiskajā fakultātē, pārkāpa pāri mūrim un sameklēja lietussargu. Mārgareta bija viņā iemīlējusies pirmo piecu minūšu laikā, un šī mīlestība gadu gaitā kļuva tikai stiprāka.

– Domāju, ka viņa visu mūžu meklē kādu, kas būtu līdzīgs tev, – noteica Mārgareta, smagi nopūzdamās. – Viņa domāja, ka ir atradusi tevi gan tajā briesmīgajā Edvīnā, gan arī Hārvijā Hoilendā. Žēl, ka viņa neapprecēja kādu, kas būtu izturējies pret viņu kā nākas. Viņa bija pelnījusi kaut ko labāku par tiem abiem. Augstais dievs, pat Greiems ir atradis dvēseles radinieci. Ja tādu atrada viņš, tad jādomā, ka tādu var atrast jebkurš.

– Man vienmēr bija paticis Hārvijs, – prātoja Bernards, pārsteigdams sievu līdz sirds dziļumiem.

– Ko tu teici?

– Hārvijs. Man vienmēr likās, ka viņi ar Molliju ir labs pāris.

– Pēc tā, ko viņš tai nodarīja? Nekļūsti smiekl…

Bernards pacēla augšup plaukstas, lai apklusinātu sievu. – Interesanti, vai viņi izrunājās. Zini, es nožēloju, ka tolaik neiejaucos, neuzaicināju Hārviju paiet maliņā.

Kādu brīdi Mārgaretai nebija ko teikt. Viņa allaž bija pieņēmusi, ka Hārvijs zināja. Tas padarīja viņa aiziešanu divtik nežēlīgu. Viņas ar māsu bija tik tuvas, cik vien dvīņumāsas var būt, taču bija šis un tas, par ko Mollija nekad nerunāja, pat ne ar Mārgaretu.

– Skaidrs, ka Hārvijs rīkojās nepareizi, taču nez vai mēs zinām visu. Mums bija pārāk vienkārši paņemt Molliju zem sava sargājošā spārna. Es to zinu, un tu arī to zini, mīļā.

Mārgareta ar pūlēm norija siekalas. Pēdējo divdesmit astoņu gadu laikā viņa bija iznīcinājusi visas jaukās atmiņas par to, kā Hārvijs Hoilends padarīja viņas māsu laimīgu. Viņa justos kā nodevēja Mollijas un arī pati savā priekšā, ja atzītu, ja Hārvijs viņai bija ārkārtīgi paticis un viņa bija sajutusi no šī vīrieša nākam godīgu, patiesu vibrāciju. Bija daudz vieglāk atzīt, ka viņas intuīcija ir nošāvusi greizi šajā gadījumā. Kā gan cilvēks varēja būt godīgs, ja viņš pameta Molliju kaut kādas bāra staigules dēļ, kuras mati atgādināja siena kaudzi, bet krūtis pavēstīja par viņas ierašanos piecas minūtes iepriekš?

– Mēs visi aizbrauksim kaut kur uz dienvidiem uz nedēļu oktobrī, – sacīja Bernards, mainīdams tematu. – Mēs atlīdzināsim Mollijai ar jaukām brīvdienām. Kurp vien viņa gribēs braukt, mēs ļausim viņai izvēlēties. Un tad nākamgad mēs paņemsim viņu līdzi kruīzā, kā jau teicu.

– Tas būs burvīgi, mīļais, – noteica Mārgareta. Viņai bija pamatīgi noveicies: viņai bija Bernards un abu skaistā meita Melinda, veterinārārste, kura strādāja skaistā Deilsas rajonā. Mollijai bija neārstējami salauzta sirds un dēls, vedekla un mazdēls, kas lika Adamsu ģimenītei izskatīties pēc jautrajiem Breidijiem no amerikāņu komēdijas.

Nabaga Mollija.