Читать книгу Randiņš tējnīcā - Millija Džonsone - Страница 25

Tāda izdevība vēl nekad nebija parādījusies. Karla atgriezās mājās jau pirms deviņiem rītā un, iestiprinājusies ar pamatīgu kafijas tasi, pārģērbās treniņbiksēs un sporta kreklā un sacīja sev: “Aiziet jūriņā.”

Vienīgā nelaime slēpās tur, ka viņa nezināja, ar ko sākt. Uzdevums, kas viņu gaidīja, atradās gluži citā līmenī. Viņa sarāja sevi: Paklau, Karla, tas ir vienkārši. Sadali visu mantās, kuras tu ņemsi, mantās, kuras gribi pārdot, un pārējo atstāj Džūlijai. Labi? Tad viņa iespļāva saujās un ķērās klāt.

Karla sabīdīja visas dzīvojamās istabas mēbeles vienā malā, atbrīvojot vietu mantām, kuras grasījās ņemt līdzi. Tur bija jauki māla darinājumi un rotājumi, kas bija piederējuši Mārtina vecākiem. Karlai tie nebija vajadzīgi, taču tie varēja ienest apaļu summiņu eBay, un viņai bija nepieciešami visi ienākumi, kādus vien varēja dabūt. Karla aptaustīja visas sava apbružātā dīvāna malas, lai pārbaudītu, vai tur nav paslēpti kādi dārgumi. Viņa atrada Mārtina vecās Zippo šķiltavas un divdesmit pensu monētu līdz ar putekļu kalnu. Karla grozīja metāla šķiltavas pirkstos un iedomājās, kā Mārtins bija sēdējis un smēķējis cigaretes klubkrēslā, birdinādams pelnus apakštasē, kamēr viņa rosījās apkārt, kārtodama uz paplātes tēju un uzkodas, lai palutinātu viņu pēc smagas darba nedēļas prom no mājām. Karla nezināja, vai raudāt, vai spļaudīties, tāpēc nolēma, ka varētu izdarīt abus. Interesanti, ko gan Džūlija domās par mēbelēm, kuras Karla grasījās viņai atstāt? Tās nebija pietiekoši labas pat izgāztuvei. Džūlijai un Mārtinam droši vien piederēja kāds no tiem izliektajiem ādas izstrādājumiem, kurā varēja sasēsties astoņi cilvēki. Karla viņus iztēlojās sēžam tajā, skatoties sešdesmit collu 3D plakanā ekrāna televizorā un dzeram šampanieti, un viņu sagrāba tādas sāpes, it kā Mārtins uz viņas sirds būtu apdzēsis vienu no savām cigaretēm.

Pie velna, lai Džūlija domā, ko grib. Tu vari vai nu raudāt, vai samierināties ar to: tad ko tu izvēlies, meitenīt? Atkal tā pati balss.

Karla izmantoja dusmas, lai gūtu jaunus spēkus un aizstumtu dīvānu līdz tam istabas galam, kurā bija paredzēts sakraut nevajadzīgās mantas. Mārtina nodilušais atpūtas krēsls tam sekoja. Tāpat arī robainais un noskrāpētais kafijas galdiņš un visas Mārtina videokasetes un diski, un viņu vecais televizors, kas bija divas pēdas plats, un Mārtinam piederējusī kaudze ar Which žurnāliem. Tad Karla devās uz virtuvi, lai ķertos pie tās.

Jaunajā mājā bija plīts, un tas bija labi, jo Karla nevēlējās vest līdzi Mārtina veco plīti, ar kuras palīdzību bija viņam gatavojusi ēdienu. Viņa paņēma dažus šķīvjus un katlus, un galda piederumus, ar kuriem vajadzēja iztikt līdz brīdim, kad varēs atļauties jaunus, jo beigu beigās viņa gribēja atbrīvoties no visa, kam Mārtins bija pieskāries. Karla atzīmēja uz rokas, ka jāpiezvana metāllūžņu savācējam, kura telefona numuru viņa bija atradusi avīzē. Karla zināja, ka viņš tai samaksās grašus par metāla ierīcēm un veco gultas rāmi, taču labāk, lai tie atrastos viņas makā, nevis pie Džūlijas.

Karla pārbaudīja kabatas visiem apģērba gabaliem Mārtina skapī, pirms salikt tos atkritumu maisos. Vienās no viņa biksēm Karla atrada jaunāko viedtālruņa modeli ar galīgi nosēdušos bateriju. Droši vien tas bija tas pats, kuru viņš izmantoja, lai sazinātos ar Džūliju. Kādu brīdi Karla apsvēra, vai nevajadzētu to uzlādēt un izlasīt īsziņas, taču tad pārdomāja un trieca to pret palodzi, līdz telefons sašķīda. Pēc tam viņa uzreiz nožēloja izdarīto, jo varbūt tur slēpās atbildes uz dažiem no tiem tūkstošiem jautājumu, kas jaucās viņai pa galvu. Tomēr tas nu bija izdarīts, un varbūt bija labāk nezināt.

Viņa atrada žūksni ar divdesmit mārciņu naudaszīmēm Mārtina žaketes iekškabatā – vairāk nekā tūkstoš mārciņas. Citās kabatās atradās vēl divi simti. Nedēļu pirms Mārtina nāves viņa bija sūdzējusies par to, ka nevar dabūt darbu, un viņš bija aplicis roku sievai ap pleciem un ieteicis neraizēties, sakot, ka gan jau viņi iztikšot. Mārtins bija viņai iedevis desmitnieku un palūdzis, lai viņa aiziet un nopērk viņiem vīnu pie vakariņām. Un Karla bija nopirkusi vislētāko, lai varētu viņam atdot atlikumu. Tagad viņai gribējās kliegt. Viņa nožēloja, ka nav pārbaudījusi vīra kabatas tad, kad viņš vēl bija dzīvs. Taču viņu attiecības nebija tādas – Karla viņam uzticējās. Viņa nebija manījusi ne mazāko norādi par to, ka Mārtins gatavotos viņu atstāt citas sievietes dēļ, nemaz nerunājot par to, ka viņš varētu kādu padarīt grūtu. Kāda gan viņa bija muļķe.

Karla iztukšoja vīra atvilktnes un tur, paslēptu zeķē, atrada garenu kārbiņu ar vārdu Cartier, kas slīpiem burtiem bija iespiests uz vāka. Viņa to atvēra un atrada iekšpusē zelta sieviešu rokaspulksteni: tā ciparnīca bija nobārstīta ar briljantiem. Karlas pirksti drebēja, izņemot to ārā un apgriežot otrādi, lai redzētu, vai tam ir gravējums; tāds tur bija. “Dž. ar visu manu mīlestību. M.”

Karla atcerējās Thornton’s šokolādes konfekšu kārbu un pavārgrāmatu, ko Mārtins viņai bija uzdāvinājis dzimšanas dienā februārī; no grāmatas pat nebija noplēsta cenas zīme, kas liecināja par piecdesmit procentu atlaidi. Zeķē atrastā kvīts liecināja, ka Mārtins ir samaksājis tūkstoti un divsimt mārciņas par šo pulksteni. Karlai vajadzēja savaldīties, lai nemestu to pret sienu, sadauzot pulksteņa glīto ciparnīcu. Viņa apņēmās to aiznest uz komisijas veikalu un pārdot.

– Tu… tu… nelieti, – Karla dvesa, pavērsusi skatienu augšup, taču ar šo vārdu nepietika, lai izpaustu visu aizvainojumu un dusmas, ko viņa gribēja vērst pret Mārtinu. Ne ar vienu no esošajiem vārdiem nevarēja raksturot Mārtinu Praidu. Viņa nopūtās. Vajadzēja izdarīt vēl kaut ko – nomainīt viņas bankas dokumentus un pasi, un VISA karti, un daudz ko citu atpakaļ uz viņas meitas uzvārdu – viņas īsto uzvārdu – Karla Martelli. Viņai nebija iebildumu saukties par Martelli, tomēr Karlai bija paticis būt kundzei, Praidas kundzei. Un nu viņa atkal bija Martelli jaunkundze – nu, patiesībā izrādījās, ka viņa vienmēr tāda bijusi. Un mazgājusi Praida kunga nekam nederīgās bikses un gatavojusi viņam ēdienu desmit gadu garumā, domādama, ka pilda sievas pienākumu.

Karla salika Mārtina apakšveļu atsevišķā atkritumu maisā. Labdarības veikalam varētu noderēt viņa uzvalki, taču neviens nevalkās viņa lielizmēra apakšbikses vai zeķes. Mārtina naktsgaldiņā neatradās nekā interesanta: rezerves brilles, autovadītāja apliecība, pase, prezervatīvu paciņa, vecas aspirīna tabletes un nagu knaiblītes. Viņa labākajā kurpē Karla atrada vēl vienu naudas žūksni, ko iebāza savā kabatā. Ar to varēs nopirkt jaunu gultasveļu, jo viņa negrasījās ņemt līdzi savu veco segu un spilvenu, un palagus. Un viņa nevarēja ņemt līdzi arī savu tualetes galdiņu, kuru bija ar tādu rūpību atjaunojusi, tāpēc ka ar to saistījās atmiņas par Mārtina nāvi. No otras puses, varbūt tieši tāpēc vajadzēja to paņemt. Viņa bija tik nikna. Dienas vēsajā gaismā viņa skaidri redzēja, cik noplukusi ir šī māja – ne jau netīra – Karla necieta putekļus vai nekārtību, bet novecojusi, piekrauta ar vecām grabažām, kuras sen bija laiks nomainīt. Agrāk viņa nebija to ievērojusi, dzīvodama tam tik tiešā tuvumā, taču tad milzīgs luktura stars Mārtina nodevības formā bija apgaismojis viņas dzīvi, un nu Karla vairs nespēja ne uz ko skatīties ar tādām pašām acīm kā agrāk.

Karla atvēra nākamo atkritumu maisu. Viņai vēl aizvien bija darba pilnas rokas. Un kas lai zina, cik naudas žūkšņus viņai vēl izdosies atrast. Karla apņēmās nopirkt par to vislielāko šampanieša pudeli, lai iesvētītu savu jauno dzīvi.