Читать книгу Randiņš tējnīcā - Millija Džonsone - Страница 26

Nākamajā otrdienā Karla devās pie sava zobārsta Moltstonā uz kārtējo pusgada pārbaudi. Viņa bija gribējusi to atcelt, taču nākamā vizīte bija iespējama tikai pēc sešām nedēļām, tāpēc Karla nolēma tomēr aiziet pie zobārsta. Laimīgā kārtā zobi izrādījās kārtībā, un tā bija laba ziņa. Karla drīzāk bija gaidījusi, ka viņai vajadzēs zoba kanāla operāciju, piecus kronīšus, divpadsmit plombas un jaunas smaganas: tā vien likās, ka tas vairāk iederētos viņas pēdējā laika veiksmes sērijā.

Administratore viņai uzmeta ziņkārīgu skatienu, kad, paziņojusi par Mārtina nāvi, Karla palūdza noformēt viņas kartīti ar meitas uzvārdu. Karlai gribējās administratorei uzkliegt: “Es nepārvelku svītru viņa piemiņai, sasodīts, viņš bija precējies ar citu sievieti.” Tomēr viņa nevēlējās mazgāt savu netīro veļu publiski.

Karlai vēl negribējās doties atpakaļ un sēdēt mājā, kuru viņa domās jau bija pametusi. Šai vajadzēja kļūt par pēdējo pilno dienu tajā. Metāllūžņu savācējs bija atbraucis, labdarības veikala furgons bija aizvedis prom Mārtina uzvalkus, un pēcpusdienā vajadzēja ierasties mantu uzpircējiem. Nedēļas nogalē Karla bija paņēmusi šķirstiņu ar Mārtina pelniem un apspiedusi vēlēšanos izspārdīt tos pa dārzu. Viņa priecājās par iespēju izvākties no mājas, viņa tajā vairs negribēja dzīvot, bet, godīgo sakot, Karlai īsti negribējās dzīvot arī jaunajā mājā. Viņai uz pieres izspiedās auksti sviedri, domājot par to, ka visa nauda tiks iztērēta par dīvaina paskata māju ar neglītāko iekārtojumu, kādu viņa jebkad bija redzējusi.

Viņa izmeta līkumu līdz Litlkipingai un dažas minūtes nosēdēja automašīnā, nolūkodamās uz savu jauno mājvietu. Tā izskatījās drūma un nepazīstama, un Karlas sirds sažņaudzās. Pie joda, ko es esmu izdarījusi? viņa sev vaicāja. Šajā brīdī palikšana vecajā mājā un cīnīšanās ar Džūliju par daļu no Mārtina mantojuma likās mazliet labāka iespēja, tomēr Karla to noraidīja gandrīz uzreiz. Viņa varēja iztēloties, kā Džūlijas stāsts parādās “Dienas bazūnes” pirmajā lapā, kas bija Karlas ļaunākais murgs. Nē, viņas vienīgā iespēja bija pārcelties uz jauno māju, vietu, kas viņai neko nenozīmēja. Piepeši Karla sajutās kā vēja nests koka gabals: nekur viņa neiederējās, nekā un neviena viņai nebija. Panika vienlaicīgi sagrāba visus viņas orgānus savās garajās, kaulainajās ķetnās.

Springhila bija netālu, un doma par tasi kafijas jaukajā “Stūra tējnīcā” likās ļoti patīkama. Karla iebrauca autostāvvietā, pacietīgi nogaidīdama, kamēr ekskavators izpildīs pagriezienu. Labajā pusē vīri strādāja pie nepabeigtajām kvartāla ēkām. “Stūra tējnīca” izskatījās jauka un aicinoša ar tās košajiem puķu podiem ārpusē un piekārtajiem groziņiem. Karlai patika lasīt. Vairums kastu, ko viņa ņēma līdzi no bungalo, bija pilnas ar grāmatām. Tās bija aizpildījušas jo daudzas vientuļas stundas viņas dzīvē, taču diemžēl ne šajā nedēļā. Viņa bija centusies, taču nebija spējusi aizmirsties nevienā grāmatā.

Skatlogā bija ievietots plakāts, kas vēstīja iespējamajiem klientiem par to, ka šī ir Artura Konana-Doila otrdiena. Galdiņi kafejnīcas centrā bija tukši, atskaitot vienu, pie kura sēdēja pavecais austrumnieciskā izskata vīrietis, ar kuru viņa bija iepazinusies pagājušajā nedēļā. Viņš pamāja Karlai sveicienu, kad viņa pagāja garām un apsēdās.

Aiz veikala letes Lenija kaut ko saiņoja.

– Labrīt, – viņa uzsauca, un viņas brūnās acis izskatījās tikpat smaidošas kā lūpas. – Šīsdienas kūkas ir Vatsona baltā šokolādes kūka un Holmsa ruma trifele. Pasauciet mani, kad būsiet gatava pasūtīt.

– Pateicos, – Karla noteica un novilka jaku. Tad viņa paņēma ēdienkarti, taču viņas skatiens kavējās citur. Vitrīnās bija parādījušās jaunas lietas: glīts palielināmais stikls kopā ar kaklarotu, briļļu etvija, kas, šķiet, bija pagatavota no Penguin klasikas sērijas grāmatu vākiem, pastkartes, kas atgādināja vecas karalienes Viktorijas laiku kartītes ar to izteiksmīgajām, dziļajām krāsām, burvīgs bibliotēkas komplekts ar spiedogu un lasītāju kartēm, un grāmatzīmēm, un aizkari, kas atgādināja klasikas romānu. Karla ievēroja, ka līdzās vitrīnai pie vienas sienas bija saspraustas pastkartes visdažādākajos leņķos. Labie augšējie stūrīši bija nogriezti. Karla sprieda, ka tur laikam atradušās markas, kas bija nogrieztas, lai atbalstītu pavadoņsuņu akciju, jo tieši to Karla darīja ar visām vēstulēm ar markām, kuras saņēma. Pēdējā laikā gan viņa neko daudz nesaņēma. Viņa ievēroja, ka viena kartīte nokritusi uz grīdas, un pacēla to. Uz tās bija attēlota flamenko dejotāja, un Karla nespēja noturēties, slepus nepametusi skatienu kartītei otrā pusē, kamēr vēl nebija to piespraudusi atpakaļ pie sienas.

Mīļo māmiņ!

Te ir tik skaisti. Viss saules apspīdēts. Mēs visi lieliski pavadām laiku. Žēl, ka Tevis te nav.

Anna. Bučas.

To laikam bija rakstījusi saimnieces meita, Karla nodomāja. Viņa iztēlojās skolas vecuma meiteni, kura priecājas kopā ar draugiem pludmalē, kamēr vēl dzīve nebija kļuvusi nopietna. Un neizturama.

Starp logiem atradās sludinājumu dēlis ar dažām kartītēm – “Meklē palīgu sestdienām”, Karla lasīja. Uz citas tika reklamēti logu tīrīšanas pakalpojumi, vēl citā tika piedāvāts attīrīt notekas no lapām. Tas viņai atgādināja, ka somiņā ir dažas kartītes par dzīvokļa izīrēšanu jaunajā mājā. Karla bija grasījusies iegriezties Moltstonas pastā un atstāt vienu tur, kā arī pa vienai Morrison’s un Tesco veikalā pilsētā. Tur apgrozījās daudz vairāk cilvēku nekā šeit, taču kafejnīca toties atradās ļoti tuvu Litlkipingai. Šobrīd Karla bija oficiāla īrniece ar mēneša īres līgumu, taču drīz viņai vajadzēja kļūt par mājas īpašnieci. Pārdošanas process bija ievadīts.

Karla pievērsa uzmanību ēdienkartei. Viņa bija domājusi iedzert tikai kafiju, taču Holmsa kūka izklausījās pārāk labi, lai to nenogaršotu. Karla ievēroja, ka pavecais vīrietis tumšzilajā turbānā bija pasūtījis tieši to. Viņa glīti apgrieztajā sirmajā bārdā bija aizķērušās dažas drusciņas.

– Vai kūka ir garšīga? – Karla viņam apjautājās.