Читать книгу Randiņš tējnīcā - Millija Džonsone - Страница 4

– C-cilvēkam, k-kurš dzimis no sievietes klēpja, at–fēlēts vien īss dzīves laiks, un tas ir p-pārbaudījumu pilns. Viņš uzplauks-st un tiek nop-pļauts kā zieds, viņš bēg-g kā ēna un ir mūžam nepas–stāvīgs. – Mācītājs Dakvorts izbaudīja sava monologa dramatiskāko mirkli, izpeldinot pirmajā rindā stāvošos bēriniekus siekalu dušā.

Stāvēdama aiz Karlas, viņas astoņdesmit trīs gadus vecā kaimiņiene Meivisa Mārpla klusi nomurmināja blakussēdētājam: – Viņš runā gluži kā dejotājs Luijs Spenss.

Diskrētums nebija Meivisas Mārplas stiprā puse. Tomēr viņai patika kārtīgas bēres un kāzas. Viņa būtu piedalījusies jebkurās cerībā, ka tiks uzaicināta uz tām sekojošo mielastu.

– Pirmajā rindā viņiem vajadzētu izsniegt lietussargus.

– Kuš, – kāds cits mēģināja čukstēt, taču niknais uzšņāciens atbalsojās baznīcā tikpat skaļi.

– Viņam tas labi padodas, – Meivisa turpināja. – Visas tās skaņas ar spļaudīšanos.

– K-kungs, Tu zini visus mūs-su lielākos nos-slēpumus, – mācītājs Dakvorts turpināja, paceldams kreiso roku pret debesīm plašā žestā. Savā iztēlē viņš bija Lorenss Olivjē, kas pacēlis augšup Jorika galvaskausu.

Tomēr šie vārdi bija tikai tukša skaņa Karlai, kuras skumjās brūnās acis bija pievērstas zārkam, kas atradās mācītājam aiz muguras. Karla nespēja noticēt, ka Mārtins, viņas vīrs, ar kuru viņa bija precējusies veselus desmit gadus, atrodas tur. Platā koka kastē. Karlu pārņēma neprātīga vēlme pieskriet tam klāt un atraut vaļā zārka vāku, lai viņu vēlreiz ieraudzītu, tikai šo pēdējo reizi, pieskartos viņa sejai un pateiktu, ka viņa to mīl. Mārtins bija atrauts no viņas pārāk ātri. Vienā brīdī viņš ēda cūkgaļas sacepumu ar maltās gaļas mērci virtuvē, bet nākamajā jau gulēja beigts uz garāžas grīdas. Karla gribēja redzēt vīra acīs, ka viņš zina, cik ļoti sieva to mīlējusi un cik lielu tukšumu viņš atstājis tās sirdī.

– P-pelni par p-pelniem un p-pīšļi par p-pīšļiem.

– Vai viņš nupat teica “pūšļi pie pūšļiem”? – Meivisa Mārpla apjautājās, nevēršoties ne pie viena konkrēti, un izraisīja nevilšu smieklu uzviļņošanos. Tomēr Karla nedusmojās. Bēres bija īsta pulvermuca. Ja viņa to visu vērotu televīzijā kādā situāciju komēdijā, tad arī varbūt pasmietos. Viņa nebija palaidusi garām pantomīmas efektu: vecais mācītājs Dakvorts ar savu pamatīgo brūno parūku, kurš, sekojot Nacionālā teātra aktiermākslas tradīcijām, darīja visu, lai skaidri izrunātu visas izvairīgās “s” skaņas. Taču šī nebija situāciju komēdija, tā bija patiesā dzīve. Vēl pirms nedēļas šajā laikā viņa bija Mārtina mīlošā sieva, mazgāja viņa zeķes un gaidīja viņu pārnākam mājās piektdienas vakarā pēc smaga nedēļas darba, kas saistījās ar izbraukumiem pa visu valsti, bet nu viņa bija kļuvusi par atraitni ar lielu rozi rokā, kuru gatavojās novietot uz vīra zārka, ko drīz vien bija paredzēts sadedzināt milzu krāsnī.

Kāda vēders skaļi iekurkstējās: skaņa atgādināja ūdens notecēšanu izlietnē.

– Piedošanu, – noteica vēdera īpašnieks.

Baznīcas dziļumā milzīgās smagās durvis nočīkstēja atveroties un atkal aizcirtās ar tādu skaņu, kas labi iederētos šausmu filmā. Sekoja uzsvērta papēžu klikšķēšana. Karla sajuta, kā cilvēki sagrozās, lai pagrieztos un palūkotos, kas ir ieradies, taču viņa nesekoja to piemēram. Tur nevarēja nākt neviens svarīgs cilvēks. Te vispār nebija neviena, kurš būtu Mārtinam daudz ko nozīmējis. Bija daži kaimiņi, tostarp Meivisa Mārpla, kura varbūt uzvedās nepiedienīgi skaļi, taču tajā pašā laikā bija krietna sieviete un pats laipnības iemiesojums. Bija ieradies Mārtina brālēns Endrū no Bridlingtonas, ar kuru viņi nebija tikušies kopš kāzu dienas, vairāki cilvēki, kurus Karla nepazina: daži no tiem varēja būt vīrieši no vietējā kluba, kurā Mārtins laiku pa laikam spēlēja šautriņas, un kāds, kurš aizdomīgi atgādināja klaidoni, kas ienācis siltumā sasildīties. Mārtinam nebija draugu, un te nebija neviena no viņa darbavietas, un Karlas vilšanās šajā jautājumā robežojās ar nepatiku. Viņas vīrs bija nostrādājis Sugsa biroja aprīkojuma firmā daudzus gadus, un tomēr, kad Karla bija viņiem piezvanījusi, lai pavēstītu par Mārtina nāvi, sieviete no centrāles pat neatpazina viņa vārdu. Viņa bija teikusi, ka nosūtīšot elektroniskā pasta vēstuli kādam no pārdošanas nodaļas, un pierakstīja Karlas telefona numuru, taču neviens netika zvanījis.

Karla iedomājās par savu draudzeni Terēzi. Ak, kaut tu būtu te. Terēze atradās Jaunzēlandē kopā ar vīru Džontiju, un viņi apciemoja savu dēlu. Vai gan Karla varēja zvanīt viņiem ar savu ļauno ziņu un sabojāt draudzenei brīvdienas? Lai arī viena viņas būtības daļa vēlējās tās sabojāt, vēlējās sagraut viņu brīvdienas kā ar āmuru, jo Karlai bija aizdomas, ka abi varētu būt devušies izlūkošanas braucienā, lai noskaidrotu, vai varētu tur dzīvot. Viņu vedekla bija stāvoklī ar pirmo bērnu un dzīvoja tajā valsts daļā, kur visu gadu spīdēja saule, tāpēc – ko gan viņiem varēja pārmest? Lai arī tas bija egoistiski, Karla būtu vēlējusies teleportēt draudzeni šurp, lai līdzās sēdētu viņa, nevis Endrū ar savām sasvīdušajām pēdām, kas briesmīgi oda.

Četrdesmit astoņi gadi nebija nekāds mirstamais vecums. Karlai un Mārtinam bija atņemti daudzi laimīgi kopdzīves gadi. Karla bija krājusi naudu, lai aizvestu vīru kruīzā par godu viņa piecdesmitajai dzimšanas dienai, vismaz līdz brīdim, kad pagājušajā mēnesī viņa tika atlaista no darba štatu samazināšanas dēļ. Tas bija tik negodīgi. Mārtins bija smagi nostrādājies – visa tā ikdienas braukāšana, pastāvīgais stress, lai pārdotu pietiekoši daudz preču un sasniegtu mērķus – nebija brīnums, ka viņu bija ķērusi sirdstrieka. Karla noslaucīja asaras ar melnajiem cimdiem. Tonālais krēms notraipīja audumu. Viņa par to neraizējās. Viņa neraizējās par čukstiem, kas auga augumā turpat aiz muguras kā paisuma vilnis. Šobrīd viņa neraizējās ne par ko. Mārtins bija devies uz garāžu, sveiks un vesels, lai ienestu iekšā tualetes galdiņu, kuru Karla bija apgleznojusi. Pagaidi, tas ir pārāk smags, Karla bija viņam uzsaukusi. Pagaidi, kad būšu tikusi galā ar vistu. Tomēr viņš nebija gaidījis. Viņš bija pats to pacēlis, tad sabrucis un nomiris uz līdzenas vietas. Viņu laulība apdzisa gluži kā svece dzimšanas dienas tortē.

– Lai Tas-s Kungs-s s-svētī Mārtinu Praidu, p–pievērš viņam s–savu vaigu un ļauj viņam dus-sēt mierā. Āmen.

Klātesošie atkārtoja pēdējo “āmen”.

– Tagad es aicinu Karlu kā p-pirmo atvadīties no Mārtina, pirms-s viņš mūs pamet, lai dotos-s dus-sēt mūžīgā mierā, – sacīja mācītājs Dakvorts, pasniegdams Karlai roku, lai viņa pieietu tuvāk.

Karla uzmanīgi piecēlās no sola. Viņa bija sanervozējusies un jutās divreiz vecāka par saviem trīsdesmit četriem gadiem. Viņa turējās pie savas garkātainās rozes, it kā tā būtu vienīgā, kas spētu palīdzēt Karlai saglabāt līdzsvaru. Viņa lēnām piegāja pie zārka un piesardzīgi uzlika rozi uz tā.

– Ardievu, Mārtin. Ardievu, mana mīla.

Pēc tam viss notika ļoti ātri. Neviens cits nepaguva piecelties, kad gara, drūma sieviete melnā mētelī un sarkanās augstpapēžu kurpēs metās uz priekšu, paķēra Karlas rozi, nometa to uz grīdas un uzlika uz zārka savējo. Rozes galviņa bija futbola bumbas lielumā. Sanākušie noelsās vien, kad Karla pagriezās pret svešinieci pārsteiguma pilnā samulsumā, un abas sievietes saskatījās.

– Ko jūs iedomājaties? Kas jūs tāda esat? – Karla jautāja.

– Es esmu Mārtina sieva, – sieviete sarkanajās kurpēs atbildēja. – Pareizāk sakot, tagad jau atraitne.