Читать книгу Randiņš tējnīcā - Millija Džonsone - Страница 18

Karla bija izlietojusi septiņus mutautiņus līdz brīdim, kad Terēze nolika kafijas krūzi uz galdiņa savā priekšā.

– Labi, sāksim no paša sākuma, – viņa sacīja. – Neticami, ka tu man nepiezvanīji.

– Lai sabojātu tavas brīvdienas? Kura draudzene gan tā rīkotos? – Karla šņukstēja.

– Es dusmojos uz tevi, – noteica Terēze savā ļoti smalkajā izrunā, vicinādama roku, itin kā ar to pašu varētu aizgaiņāt aizkaitinājumu. – Taču tagad es esmu te, tāpēc izstāsti man. Visu. Neizlaid nevienu pašu sīkumu.

Karla sāka no sākuma: no brīža, kad Mārtins devās uz garāžu, lai ienestu mājā tualetes galdiņu, un Karla bija viņu atradusi garšļaukus izstiepušos uz grīdas, kad nāca palūkoties, kur viņš tik ilgi kavējas. Tad bija kārta ātrajai palīdzībai, slimnīcai, ārstam, kurš viņai pavēstīja, ka Mārtins ir pārcietis plašu infarktu un gandrīz uz galvošanu miris turpat uz vietas bez kādām ciešanām. Pēc tam bija bēres un Džūlija. Terēzes mute vērās aizvien platāka pie katra nākamā teikuma.

– Vai tu pārbaudīji tās sievietes stāstu? – viņa jautāja. – Tu taču uzreiz nepieņēmi, ka viss viņas teiktais ir patiesība?

– Viņas advokāts ir atsūtījis vēstuli.

– Ak tā. – Terēze uzsita ar plaukstu pa galdiņu. – Tādā gadījumā mums ir jāpārbauda gan viņa, gan arī viņas tā sauktais advokāts. Tas ir pirmais, kas mums ir jādara. Varbūt viņa sacerējusi to vēstuli pati. – Terēze izņēma no somiņas viedtālruni un uzkricelēja atgādinājuma zīmītes uz ekrāna. – Tev arī ir vajadzīgs advokāts. Varbūt viņa ir kaut kāda trakā. Vai tu viņai atdevi Mārtina pelnus?

– Vēl neesmu pēc tiem aizgājusi.

– Džontijs pazīst advokātu. Viņš atnāks pie tevis, ja tu negribi iet uz pilsētu. Kas ir ar apdrošināšanas polisēm?

– Es vēl neesmu tās sameklējusi.

– Nu tad ej un sameklē, – Terēze nokomandēja. – Mēs ar Džontiju tās apskatīsim un nokārtosim. Vai esi pārbaudījusi savu bankas kontu? Ja tā sieviete ir tā, par ko uzdodas, tad viņai varētu būt piekļuve Mārtina bankas kartei. Vari man neteikt – tu neesi pārbaudījusi. – Terēze novaidējās izsmalcinātā izmisumā. – Ej un sameklē polises.

Mīļā Terēze allaž bija tik patīkami pavēlnieciska: jau kopš brīža, kad Karla bija ar viņu iepazinusies pirms astoņpadsmit gadiem, kad viņas abas strādāja čaklo roku veikalu ķēdes reģionālajā birojā. Terēze, būdama desmit gadus vecāka par Karlu, strādāja par iepirkumu nodaļas vadītāju, un viņas abas bija lieliski sapratušās jau kopš pirmās dienas. Terēze bija vissmalkāk audzinātā būtne, kādu vien Karla bija pazinusi, taču tajā pašā laikā arī vislaipnākā. Viņu draudzība bija turpinājusies arī ārpus darba. Tagad Terēze bija daiļrunības mākslas pasniedzēja. Karla ienesa lādīti ar papīriem ēdamistabā, un Terēze sāka vilkt laukā dokumentus un nodalīt tos kaudzītēs ar vajadzīgajiem un nevajadzīgajiem.

– Mārtinam ir dzīvības apdrošināšanas polise, tas ir labi. O, un tā ir visai dāsna. Un tu esi vienīgā labuma guvēja, tāpēc mums ir jāpieprasa atlīdzība pēc iespējas ātrāk. Jādomā, ka tev ir miršanas apliecība?

– Tā ir lādītē, – Karla pamāja.

– Kur ir testaments? – Viņam tāda nebija.

– Draņķa būšana. Tikai krājkonts?

– Jā, taču tajā nekā daudz nav. Pērn viņš izņēma gandrīz visu naudu, lai samaksātu par jauno žogu.

– Viņš izmantoja jūsu abu krājkontu, lai gan pašam piederēja vesela bagātība? – Terēzes lūpa nicīgi izliecās, un tad viņa nomurmināja īsu lamuvārdu – ne pārāk klusi. – Labi. Kas ir ar māju? Kam tā pieder?

– Tā reģistrēta uz Mārtina vārda. Mēs to nereģistrējām par kopīpašumu, tāpēc ka es viņam nekad to neprasīju, es nedomāju, ka mums tas būs vajadzīgs. Ja es nomirtu pirmā, viņš dabūtu visu, un, ja viņš nomirtu pirms manis… – Karla apklusa.

– Lai dievs žēlīgs, – Terēze novaidējās. – Vai māja ir ieķīlāta?

– Nē. Tomēr es to negribu. Es te vairs negribu dzīvot, Tesa.

– Nu, tu nevari atteikties no savas mājas un savas drošības bez kādas cīņas. It īpaši tāpēc, ka tā otrā sieviete peldas naudā. Alkatīgā govs.

– Es labprāt atstātu šo māju tūlīt pat, neko nepaņemot.

– Mīļā, – Terēze ierunājās, uzmanīgi, taču apņēmīgi. – Tu taču neesi pēdējā laikā sasitusi galvu, ko?

– Nē. Viņa var dabūt visu. Man vienalga. Patiešām vienalga.

– Nu, tev ir laimējies ar to, ka man nav vienalga, – Terēze nosprauslojās. – Un tagad, lūdzu, ieslēdz tējkannu. Mana kafija ir atdzisusi, un es nespēju koncentrēties bez karsta dzēriena. Likšu, lai Džontijs ķeras tam visam klāt, tiklīdz būšu atgriezusies mājās.

Džontijs Penants bija nekustamo īpašumu aģents ar milzīgu kontaktpersonu datubāzi un zināšanām, kas tālu pārsniedza darba vajadzības. Viņš zināja par likumiem vairāk nekā dažs labs advokāts, par cipariem vairāk nekā vairums grāmatvežu un vairāk par visu citu, nekā vienas sezonas erudīcijas šovu dalībnieki, kopā ņemti.

– Kā gāja Jaunzēlandē? – apjautājās Karla, gaidīdama, kad uzvārīsies ūdens.

– Labi. Par to mēs parunāsim vēlāk, – Terēze lietišķi noteica.

– Jūs pārcelsieties uz turieni, ja? – Karla apjautājās, cenzdamās runāt mierīgi.

– Nezinu.

– Mele.

Terēze pārtrauca rakņāties pa papīru žūksni. – Es neatstāšu tevi brīdī, kad esmu tev vajadzīga, – viņa noteica, norīdama kaklā sakāpušo kamolu. – Mēs vēl neesam izlēmuši, ko darīt.

– Es teiktu, ka jūs esat divi stulbeņi, ja paliksiet šeit, kamēr jūsu dēlam dzimst bērns.

– Nu labi, – Terēze noteica drūmā rezignācijā. – Jā, mēs brauksim turp. Taču tas būs pēc ilgāka ilga. Tagad velc laukā visus cepumus, kas tev ir. Man vajag ogļhidrātus, lai koncentrētos.

Terēze pacēla skatienu un uzsmaidīja draudzenei, kura sniedzās pēc cepumu kārbas skapītī. Kā gan Mārtins varēja to nodarīt jaukajai Karlai? Viņam būtu vajadzējis raidīt pateicības lūgšanas Dievam, nevis ielaisties dēkās. Terēzei Mārtins nekad nebija īpaši paticis. Izskata ziņā viņš nebija nekāds labais ķēriens, turklāt bija ļoti nesabiedrisks un tik tikko nomurmināja labdienu, ja Terēze kādreiz iegriezās pie viņiem nedēļas nogalē. Viņa allaž bija uzskatījusi – Karla ir par labu Mārtinam. Karla domātu tāpat, ja viņa redzētu sevi ar manām acīm, Terēze domāja. Karla uzskatīja sevi par ļoti parastu un mazliet apvēlušos, un Terēzei bija aizdomas, ka Mārtins mudināja viņu tā justies. Viņa neapzinājās, ka ir skaista sieviete ar milzīgām šokolādes brūnām acīm, gariem, bieziem itālietes matiem, lielu, juteklisku muti un vaigu kauliem, ar kuriem varētu sagriezt stiklus. Runājot par viņas balsi, kas bija piesmakusi un maiga, Terēze neskaitāmas reizes bija draudzenei teikusi, ka viņai vajadzētu strādāt uzņēmumā, kas piedāvā seksu pa telefonu.

Karla pagatavoja svaigu kafiju un uzlika uz šķīvja cepumus. Šī Mārtina un Džūlijas savārītā putra nekur nebija pazudusi, taču ar Terēzi un Džontiju palīgos viņa spēja saskatīt kādu gaismas staru ļoti garā tuneļa galā.