Читать книгу Randiņš tējnīcā - Millija Džonsone - Страница 13

Karlai nākamā nedēļa pagāja apjukuma miglā. Kaut kas viņas būtības dzīlēs darīja visu iespējamo, lai izdzīvotu. Tas viņai lika ieiet dušā, saģērbties un mēģināt kaut ko ieēst. Viņa to darīja gluži kā zombijs, kuram ir izdevies saglabāt kādu kripatu cilvēcības. Viss sagādāja milzu pūles – zobu tīrīšana, maizes šķēles ielikšana tosterī. Saņemies, sacīja kāda iekšēja balss. Tas tev nepavisam nenāk par labu. Tev jāsāk domāt par nākamajiem soļiem. Septiņas dienas pēc Mārtina bērēm Karla ieslēdza putekļu sūcēju un piespieda sevi izbraukāt ar to pa paklāju. Tad viņa noņēma no gultas palagus un izmazgāja no tiem Mārtinu, un raudāja, noskatīdamās, kā tie griežas uz riņķi veļas mašīnā.

Viņa nevarēja iztikt bez atbildēm, taču tas bija jādara. Tomēr viņa to nespēja. Tas bija nebeidzams apburtais loks, kuru viņai neizdevās pārraut. Karla ielēja bļodiņā zupu un ieslēdza televizoru. Tur rādīja vecu melnbalto filmu – “Seanss lietainā pēcpusdienā”. Viņa atcerējās, ka ir to redzējusi pirms daudziem gadiem. Tas bija stāsts par gaišreģi, kura nolaupa bērnu, lai tiktu slavēta par tā atrašanu ar “pārdabisko spēju” palīdzību.

Gaišreģe.

Šis vārds iekrita Karlas smadzenēs kā sēkla un nekavējoties sāka dīgt. Bez šaubām. Tieši tas viņai bija vajadzīgs. Tilts starp šo pasauli un viņpasauli. Terēze teiktu, ka viņa ir traka, tikai domājot vien par to, taču Terēzes te nebija, un tā bija vienīgā vieta, kurp Karlai vajadzēja doties.

Viņa nolika zupas bļodu, priecādamās par to, ka radies aizbildinājums, lai to neēstu, un pasniedzās pēc klēpjdatora, lai ierakstītu Google meklētājā vārdus gaišreģi, Bārnslija, Šefīlda, Līdsa.

Karla atrada veselu gūzmu ierakstu, un daži no tiem izcēlās īpaši. Pirmajai gaišreģei bija ļoti grezna mājaslapa, tāpēc Karla viņai piezvanīja un uzzināja, ka var cerēt uz tikšanos, agrākais, pēc četrpadsmit mēnešiem. Otrajai, kura dzīvoja Roterdamā, bija daudz rekomendāciju, taču arī viņa varēja pieņemt Karlu tikai ap Ziemassvētkiem. Trešā, no Līdsas, bija ievietojusi savā profilā attēlu ar draudzīgu, lietišķu sievieti, kura sēdēja uz dīvāna ar kristāla bumbu rokā. Viņa likās sirsnīga un patiesa, un Karla nez kāda iemesla dēļ sajuta, ka šī sieviete viņu pievelk. “Pata Morisone, gaišreģe ar četrdesmit gadu pieredzi”, kā to apgalvoja mājaslapa, varēja viņu pieņemt nākamajā dienā pulksten divos pēcpusdienā.

Pata Morisone dzīvoja labi uzturētu sešdesmito gadu divģimeņu māju kvartālā Horkroftā netālu no Līdsas. Visi dārzi bez izņēmuma bija glīti, ar rūpīgi koptām dobēm un daudzkrāsainām puķēm, laimes akām un rūķīšiem ar makšķerēm. Patas Morisones namdurvis bija košā ciklamenu krāsā, un aizkari, kas karājās pie mājas logiem, bija viegli rožainā tonī. Karlai radās aizdomas, ka tas neapšaubāmi norāda uz to, ka mājas iekšienē dominēs sārtā krāsa – un viņa nekļūdījās.

Pati nama saimniece, Pata Morisone, atgādināja vīziju fuksiju krāsā. Viņa atvēra durvis, ģērbusies garā kaftānā, kas nespēja apslēpt gaišreģes mazo, taču ducīgo augumu. Viņas lūpas bija pārklātas ar biezu neonsārtas lūpukrāsas kārtu, kas droši vien bija saredzama no kosmosa.

– Tu laikam būsi Karla, – viņa secināja izteiktā Līdsas akcentā ar nazālu pieskaņu. Vera Dakvorte ar aizdegunes problēmām. – Nāc iekšā, sirsniņ, pie manis šobrīd ir klients. – Pareģe gāzelēdamās devās uz priekšu pa gaiteni, un viņas kaftānā tērptā pēcpuse šūpojās no vienas puses uz otru kā zvejas laiviņa desmit ballu vētrā. Viņa atvēra kreisās puses durvis, kas veda uz nelielu dzīvojamo istabu, kurā valdīja izteikta sauso ziedu smarža, un norādīja, lai Karla apsēžas tumši rozā krēslā pašā stūrī. No trauka uz ovāla kafijas galdiņa pie krēsla Pata paņēma kristāla lodi tenisa bumbiņas lielumā un pasniedza to Karlai.

– Gribu, lai tu to paturētu rokā piecas minūtes, kamēr es tevi te atstāšu, – viņa izrīkoja. – Bumbiņa uzsūks tavu enerģiju, kuru es nolasīšu un izskaidrošu. Tā ir mana darba metode. Tagad ņem to – tieši tā, un es drīz atgriezīšos. Un, kamēr tu gaidi, izskati šos un izvēlies vienu, kas tevi visvairāk uzrunā. Labi? – Viņa nocēla no skapīša četrstūrainu plastmasas trauku un ielika to Karlai klēpī.

Karla paklausīgi pamāja. Pata aizgāzelējās projām, aizvērdama aiz sevis durvis, un Karla viļāja bumbiņu plaukstā, apskatīdama istabas iekārtojumu. Pie sienas bija divi ierāmēti fotoattēli: vienā Pata jaunībā stāvēja līdzās vecākai sievietei ar plīvuru uz galvas pie telts ar lielu uzrakstu “Petulengro” viņām aiz muguras. Otrajā Pata bija redzama ar kristāla bumbu un to pašu koši sārto lūpu krāsu. Karla ieprātojās, kā gan šo toni varētu dēvēt. Vārīts krabis? Visās malās atradās nelieli trauciņi ar ķiršsārtām sauso ziedu paciņām un viena milzīga virs vitrīnas, aiz kuras stikla durtiņām bija novietoti dažādi svarīgi priekšmeti: zaķa ķepa, melnu kaķu modeļi, kristāli, taro kāršu kavas, pakavi, citas ierāmētas fotogrāfijas, kurās Pata pozēja kopā ar dažādiem cilvēkiem.

Karla ar labo roku iztaustīja plastmasas trauka saturu, ar kreiso turēdama bumbu. Traukā bija daudzi un dažādi priekšmeti: piespraude ar vārdu “Māte” uz tās, pīpe, adatu paciņa, suvenīrpildspalva no Blegtorpas pie jūras, gredzens, neliels misiņa kaķis, armijas medaļa, sarkana emaljēta sirds, lūpukrāsa. Karla izvēlējās to, noņēma vāciņu un atskrūvēja tūbiņu. Tā bija tajā pašā rozā krāsā, kāda bija Patai uz lūpām. Karla apgrieza to otrādi un izlasīja nosaukumu apakšā: “Franču vāverīte”.

Oho, vai francūzietēm tās tiešām ir tik sārtas, Karla nodomāja ar piepešu iekšēju uzjautrinājumu. Viņa piemiedza acis, lai izlasītu vēlreiz. Burti bija mazliet nobružāti, tāpēc arī viņa bija kļūdījusies. “Franču varenība”. Karla aizklāja muti, lai neļautu izlauzties smiekliem, kas uzburbuļoja krūtīs. Jo centīgāk viņa tos apspieda, jo spēcīgāk tie lauzās ārā. “Franču vāverīte”. Tas bija pārāk smieklīgi. Telpā valdošais bargais klusums arī nelīdzēja. Karla piepeši atcerējās, kā sešpadsmit gadu vecumā viņai bija uznākusi smieklu lēkme matemātikas eksāmenā, kad eksāmena novērotājs bija nošķaudījies un vienlaicīgi pasprūdījis milzu purkšķi. Viņa bija domājusi, ka pārsprāgs, ja mēģinās noturēt smieklus sevī: tie lauzās ārā ar asarām, izmisīgi cenšoties atrast kādu iespēju. Tāpat kā tagad.

Karla piepeši aptvēra – kopš Mārtina nāves, šī ir pirmā reize, kad viņas mutes kaktiņi uzlocījās uz augšu. Karla izvēlējās par savu objektu lūpukrāsu, un tad viņas domas sāka darboties pretējā virzienā. Vai es to izvēlos tikai tāpēc, ka mani piesaistīja krāsa un komiskā kļūda, nolasot nosaukumu? viņa sev jautāja. Vajadzēja rūpīgi apdomāties – galu galā izvēlētajam objektam varēja būt svarīga nozīme. Karla atkal pārskatīja trauka saturu un nopētīja rotaslietu un amuletu krājumus, taču tur nebija nekā, kas saistītu viņas interesi tikpat lielā mērā kā lūpukrāsa ar nosaukumu “Franču varenība”.

Viņa sēdēja, virpinādama rokās bumbiņu, dziļi iegrimusi domās. Mēģināt attīrīt domas bija neiespējami. Karla centās, cik spēdama, lai gan būtu vieglāk no sērkociņiem uzcelt Tadžmahala kopiju tā patiesajā izmērā. Ar aizsietām acīm. Viņa aizvēra acis un ļāva sienas pulksteņa tikšķēšanai piepildīt prātu. Tik-tak, tik-tak, tik-tak. Karla nebija kārtīgi gulējusi kopš Mārtina nāves, tāpēc šis ritms viņu ieaijāja miegā un pārnesa citā apziņas plāksnē.

Minūtes gāja, un Karlas vieglo snaudu iztraucēja durvju atvēršanās un balsis ārpusē.

Nazāls Līdsas akcents. – Atceries, ko es teicu, sirsniņ. Pozitīva domāšana.

– Jā, pateicos. Liels paldies. – Kautrīga, atvieglota balss. Mierināta. Tas bija labi. Karla nespēja ne sagaidīt seansa sākumu.

Pata Morisone ienāca istabā un piesauca Karlu sev klāt. – Nāc, sirsniņ. Mēs tūlīt sāksim. Paņem savu bumbiņu un izvēlēto priekšmetu.

Karla paņēma “Franču varenības” lūpukrāsu un vēl mazliet pamīcīja bumbiņu, sekodama Patai pa gaiteni lielākā dzīvojamā istabā ar milzīgu, pelēcīgi rozā dīvānu un biezu rozā paklāju. Telpā atradās daudz sārtu sveču ar zemeņu smaržu. Pata uzaicināja viņu apsēsties, un Karla paklausīja. Pata iesēdās milzīgajā klubkrēslā iepretī: tas arī bija rozā, ar daudziem spilveniem dažādos rozā krāsas toņos aizmugurē, lai ļautu viņai paliekties uz priekšu.

– Tavs priekšmets ir burvīgs, sirsniņ. – Pata pastiepa roku. Viņai bija milzīgi, līki nagi, kas bija pārklāti ar rozā nagu laku – tad nu gan pārsteigums. Karla pasniedza viņai lūpukrāsu.

Pata visgudri pamāja. – Lūpukrāsa. Tava sievišķība tev ir ļoti svarīga, vai ne, sirsniņ?

– Ē, jā, laikam gan, – Karla noteica. Katrā ziņā viņai nebija nekādas vēlēšanās dzert alu kausiem vai valkāt vīriešu apģērbu.

– Šis priekšmets tevi piesaistīja tāpēc, ka tas simbolizē tavu sievišķību, – Pata viņai pavēstīja bez kādas šaubīšanās. – Tu jūti vajadzību uzsvērt savu sievišķību, tāpēc ka tā ir tikusi apdraudēta.

Pata Morisone pamanīja, kā saspringst Karlas mugura, paužot uzmanību, un viņa pasmaidīja. Jā, ar šo viņa bija tikusi galā. Nevarētu teikt, ka Patai nepiemistu nekādas gaišreģes spējas, taču viņa pati īsti nezināja, cik lielas, tāpēc ka Pata bija prasmīga cilvēku pazinēja – ar šo talantu vien pietika, lai viņa izskatītos pēc mistiķes. Viņas tēvs bija plaši pazīstams krāpnieks, Samta Vernons, ģeniāls šarmētājs, kura runas bija tik saldas kā putukrējums. Viņš varēja izdabūt sievietes algu no somiņas un biksītes pusmastā jau pēc vienu minūti ilgas sarunas. Pata bija tēva meita, taču nekad nebija izmantojusi savas prasmes nelikumīgā veidā.

Viņa jutās gluži apmierināta ar iespēju uzdoties par profesionālu gaišreģi; tas bija viegli, ienesīgi un likumīgi. Vairums cilvēku, kuri griezās pie viņas, vēlējās ātru palīdzību, tāpēc ka bija nonākuši krīzes situācijā. Un tas viņus padarīja gluži vai caurspīdīgus. Lielākoties viņi paši visu izdarīja gaišreģes vietā – “Vai jūs redzat manu mirušo māti garu pasaulē? Viņai ir sirmi mati un kliba kāja. Vai viņa mani mīl?

Vai viņa ir satikusies ar manu tēvu un suni?” Pata nevēlējās nevienu nežēlīgi ekspluatēt, kā to bija darījis viņas tēvs. Viņa sevi uzskatīja par lielisku pakalpojumu sniedzēju un smaidu izraisītāju. Cilvēki, kuri pie viņas nāca, nevēlējās, lai viņa veselu stundu tiem vēstītu par turpmāko dzīvi līdz mūža galam, viņi gribēja ātru risinājumu, piecpadsmit minūtes ilgu cerību injekciju, ar kuras palīdzību viņi varēja izturēt dažas nākamās nedēļas. Pagājušajā nedēļā viņa vienā dienā bija pieņēmusi pat trīsdesmit klientus. Par četrdesmit mārciņām gabalā – Samta Vernons būtu lepojies ar meitu.

Pata redzēja, ka ir trāpījusi ar savu secinājumu par lūpukrāsu, tāpēc turpināja tādā garā. Nebija grūti saprast, kas bija laupījis šīs sievietes pašapziņu.

– Vīrietis tev licis sajusties nevērtīgai. – Viņa līdzjūtīgi nopūtās, it kā būtu dzirdējusi to pārāk bieži, un tā arī bija. Deviņdesmit procentiem sieviešu, kuri nāca pie gaišreģes, pagātnē bija palicis kāds puisis, kurš bija sabradājis viņu sirdis ar apkaltiem zābakiem. – Taču viss vēl nav zaudēts, – Pata turpināja. – Tas, ka tu izvēlējies šo priekšmetu, nozīmē, ka tu neesi padevusies. Tu turies pie sava sievišķīgā spēka.

Viņa to noteica ar tādu aizrautību, ka īsu mirkli Karla viņai noticēja, un tikai tad atcerējās, ka viņai nav nekāda spēka – ne sievišķīga, ne citāda.

– Uzticies rozā krāsai. Tā ir tava laimīgā krāsa, – sacīja Pata, pabungodama pa degunu ar savu garo plēsīgā putna nagu, ko rotāja četrlapaina āboliņa simbols. Tad viņa pastiepa roku pēc kristāla bumbas. Satvērusi to, viņa aizvēra acis un piešķieba galvu uz aizmuguri kā koncentrējoties, tajā pašā laikā dziļi ievilkdama elpu.

– Āāāā, interesanti, – viņa mokoši lēni noteica.

Ko, ko? Karla nodomāja.

– Es redzu kaķi. Lielu, melnu kaķi.

Karla sajuta, kā drosme sašļūk papēžos.

– Vai tev ir kaķis, sirsniņ? – Pata apjautājās.

– Nē, – Karla atbildēja.

– Vēl ne. – Pata pakratīja pirkstu. – Tev ir jāmeklē šis laimīgais melnais kaķis. Tas tev atnesīs laimi.

Ko gan citu var atnest laimīgs melns kaķis, ja ne laimi? Karla nodomāja, vīlusies šajā pareģojumā. Varbūt blusas – vai beigtu peli. Viņai nebija kaķa, ne tagad, ne agrāk, un viņa negrasījās tādu iegādāties.

– Es sajūtu vīrieti, – Pata noteica. – Krāpšana. Tik liela, ka no tās nav atpakaļceļa.

Karlas acis iepletās.

– Es viņu skaidri redzu. Tev viņš ir jāaizmirst un jāturpina dzīvot. Viņš neatgriezīsies pie tevis, un, pat ja atgriezīsies, tev viņam ir jāatsaka, sirsniņ.

Pata ievēroja, ka nodreb Karlas plakstiņi. Viņa bija mazliet kļūdījusies, tā teikdama. Kā tā? Viņa centās saglābt situāciju.

– Es gribēju teikt, ka varbūt viņš centīsies sazināties ar tevi un lūgt piedošanu. Nav teikts, ka personiski.

Karla lēnām pamāja. Ahā, nodomāja Pata. Tas aizķēra pareizo stīgu. Viņš ir miris.

– Viņš ir aizgājis. Tev ir daudz jautājumu, uz kuriem viņš nevar atbildēt. Tev jāļauj viņam dusēt mierā, sirsniņ. Atbildes tevi tikai sāpinās.

Karla izplūda asarās.

– Tevi nomoka liels zaudējums, – Pata noteica, cik līdzjūtīgi vien spēdama. – Daudz lielāks par vīrieti. Tie ir materiālie jautājumi. Tev jāļauj tam visam pazust nebūtībā. Sākt no sākuma.

Karla māja gluži kā Čērčila suns. Pata bija trāpījusi desmitniekā.

– Padomā par lūpukrāsu. Tev esi tu pati un tavs sievišķīgais spēks, kas tevi virzīs uz priekšu, sirsniņ. Tev ir vajadzīgs kas jauns. Lai paliek atmiņas. Tās nav labas.

Pata pasniedza Karlai kastīti ar rozā mutautiņiem, no kuras Karla paņēma divus: vienā izšņauca degunu, bet ar otru noslaucīja acis.

– Jūs domājat, ka no tā visa ir jāatbrīvojas? – jautāja Karla. – Jā, es tā domāju, – noteica Pata. Jūtu, ka nekas labs necelsies no turēšanās pie agrākās dzīves. Es skaidri jūtu, ka tev ir jāiet uz priekšu. Pat ja tu jūties tā, it kā spertu soli atpakaļ uz kādu brīdi, atteikšanās no agrākās dzīves pilnīgi noteikti ir došanās uz priekšu. Uzticies rozā krāsai, sirsniņ. Un meklē laimīgo melno kaķi.

Melnais kaķis noderēja vienmēr, Pata domāja. Kurš gan laiku pa laikam neredzēja melnu kaķi? Un tad, kad šī nabaga zostiņa ieraudzīs melno kaķi, viņa atplauks, un pozitīvā enerģija viņu spārnos. Kas gan tur ļauns, ja cilvēkam pateica, ka labais viņu gaida turpat aiz stūra – tā bija tikpat piemērota metode kā maģija, lai arī tās bija blēņas. Pata pastiepa roku, lai iekasētu savas četrdesmit mārciņas. Viņas kliente bija noraudājusies, taču smaidīja. Klikš. Kārtējā apmierinātā kliente.