Читать книгу Randiņš tējnīcā - Millija Džonsone - Страница 14

Vils Lintons atvēra durvis diviem vīriešiem, kuri izskatījās pēc tādiem, kas izkāpuši no filmas “Nav dūmu bez stobriem”. Viens, maza auguma un plecīgs, melnā ādas jakā un ar tādu zelta medaljonu ap kaklu, ka ikviens gangsteris kļūtu vai zaļš no skaudības; otrs kārns, izkāmējis un skarbs, ar seju, kas vēstīja par cigaretēm un pārlieku lielu alkohola daudzumu, un, iespējams, arī narkotiku ietekmi no agrākajiem laikiem. Viņš arī bija tas, kurš runāja, turklāt pārsteidzoši melodiskā balsī.

– Lintona kungs? Vils Lintons?

Ārpusē pie mājas bija novietots garš furgons. Vils aizvēra acis un lēnām papurināja galvu no vienas puses uz otru. Tas nevar būt. Viss notika pārāk strauji. Bija pagājusi tikai pusotra nedēļa kopš brīža, kad Sesīlija Viljamsa bija viņam pateikusi, ka banka atsakās palīdzēt.

Pirmajam rokās bija papīrs un pildspalva. Pēc Vila sejas izteiksmes bija skaidrs, ka viņš zina, kāpēc šie abi ir ieradušies.

– Esmu atnācis pēc jūsu automašīnas, ser, ja vien jūs man nesamaksāsiet summu… – viņš ieskatījās papīros, –…divu tūkstošu astoņsimt sešdesmit divu mārciņu apmērā.

Vils nopūtās un lēnām pašūpoja galvu.

– Kaut es to varētu.

– Es varu aizvest automašīnu uz mūsu stāvlaukumu, un jums būs divdesmit četras stundas laika, lai to izpirktu.

Vils palūkojās uz savu lepno Jaguar, kas atradās piebraucamajā ceļā. Viņam būs žēl, ja tas pazudīs. Tomēr tam vajadzēja pazust.

Ielas pretējā pusē savrupmājā ar septiņām guļamistabām un akmens lauvām pie ieejas viņš ieraudzīja sakustamies aizkarus. Tad no mājas iznāca Rojs Raits ar portfeli rokās – pašā laikā, lai kļūtu par liecinieku Vila pazemojumam.

– Ja nē, lūdzu, atdodiet man savas automašīnas atslēgas, ser, – vīrietis noteica ar tādu sejas izteiksmi, kas pauda: “Man tevis žēl, vecīt, tāpēc padarīsim to pēc iespējas vienkāršāku un nesāpīgāku.”

Vils parakņājās kabatās un izcēla automašīnas atslēgu. Viņš nebija domājis, ka tā tiks atņemta jau tik ātri, taču nu šis brīdis bija pienācis, un viņam nebija spēka, lai to apstrīdētu.

Rojs Raits veselu mūžību knibinājās ap savu automašīnu, pirms iesēsties iekšā. Vils redzēja viņu pāri kopīgajam dzīvžogam; viņš izlikās rakņājamies savā portfelī, taču patiesībā noklausījās, lai uzzinātu vairāk par kaimiņa uzņēmuma krahu.

– Vai jums ir jāpaņem kaut kas no automašīnas, ser?

– Nē, pateicos, – noteica Vils. Viņi varēja paturēt sūkli stikla tīrīšanai un pastilas cimdu nodalījumā.

– Vai jums ir rezerves atslēgas, ser?

– Jā, protams. – Vils iegāja atpakaļ mājā un noņēma abus rezerves atslēgu komplektus no āķa aizdurvē. Tās vēl aizvien atradās uz breloka ar “Lintona jumta segumu” reklāmu. Viņš pasniedza vīriešiem atslēgas līdz ar automašīnas reģistrācijas apliecību un tehniskās apkopes grāmatiņu.

– Pateicos, ser.

Nikola klusēdama stāvēja uz kāpnēm, saķērusi galvu ar savām nevainojami manikirētajām rokām un raidīdama naidīgas vibrācijas no visām porām. Kad Vils bija beidzis sarunu ar kredītu atguvējiem, viņš aizslēdza durvis un metās mierināt sievu. Tiklīdz Vila roka uzgūla uz viņas pleca, Nikola izvirda kā vulkāns. Viņa spēcīgi atgrūda vīru, atvēzēdamās pret viņu, un tad palēcās augšup, saraukusi pieri, ciktāl to pieļāva botulīna toksīns.

– Sasodīts, neskaries man klāt, – viņa sacīja.

– Tā ir tikai mašīna, mīļā. Metāla gabals…

– Es vēl nekad neesmu jutusies tā pazemota. Kaimiņi skatījās…

– Lai viņi iet pie velna, – Vils noteica. – Tam nav nozīmes. Arī lielāki vīri par mani ir atradušies šajā situācijā. Man vienalga, ko domā daži ziņkārīgi kaimiņi…

– Man gan nav vienalga, – iespiedzās Nikola, bungodama ar dūri pa savām trīstūkstoš mārciņas vērtajām krūtīm.

– Pie joda, man nav vienalga.

– Nikola… mīļā, – Vils paspēra soli pretī sievai, un viņa paspēra vēl garāku soli atpakaļ.

– Tas bija pēdējais piliens, Vil, – viņa sacīja. – Šis kauns, šis pazemojums. Es vairs nespēju ar to samierināties.

Viņas galva lēnām pagriezās, lai uzlūkotu vīru. Vilam radās savāda sajūta, ka tad, ja vien Nikola vēlētos, viņa varētu pagriezt galvu par trīssimt sešdesmit grādiem. Gluži kā pūce. Vai kā tā apsēstā meitene no filmas “Garu izdzinējs”.

– Nu labi: tu, – viņa noteica, uzlūkodama Vilu ar savām aukstajām acīm. – Tu un pazemojums ir viens un tas pats. Tu esi neveiksminieks, Vil Linton. Un man nepatīk neveiksminieki.

– Bagātībā un nabadzībā, vai atceries šos vārdus? – Vils tai atgādināja, runādams mierīgi, lai arī viņa sirds strauji sitās krūtīs. Nikola nevarēja viņu tā pamest. Visa viņa agrākā dzīve bruka. – Tu apprecēji mani, nevis manu naudu, Nikola. Pirms sešiem gadiem tu zvērēji uzticību Viljamam Bendžaminam Braienam Lintonam, vai ne? Un nevis Viljama sasodītajam bankas kontam.

Viņa neatbildēja, un tad Vils saprata. Viņš nebija gribējis tam ticēt, jo tas izrādītos patiesi sāpīgi. Nikola nekad nebija viņu pazinusi nabagu. Kad abi iepazinās, viņam piederēja uzņēmums, liela māja un grezna automašīna. Apprecēšanās ar Vilu Lintonu nebija galvenais pluss, kas saistījās ar Viljama Lintona kundzes godu.

– Es neesmu radīta tam, lai būtu nabaga un kultos pa dzīvi kā plika pa nātrēm, – viņa noteica, ar rūpīgi manikirētiem pirkstiem noņemdama Vila plaukstu no sava delma, it kā viņš būtu inficēts.

– Nikola, es tevi mīlu, – Vils ierunājās, nespēdams pilnībā aptvert, ka dzird ko tādu. Kuru katru brīdi viņa pagriezīsies un pateiks: “Ha, ha, ne gluži tā.” Tomēr Vils piepeši aptvēra, ka septiņu pazīšanās gadu laikā Nikola ne reizi nebija izteikusi nevienu joku.

– Gan tu tiksi tam pāri, – viņa noteica savā daiļrunības mākslā skolotajā balsī. – Nemaz nemēģini mani atturēt no aiziešanas. Es atgriezīšos mājās pie vecākiem. Ja tu man sekosi, tētis uzrīdīs tev suņus, un, kad viņi būs savu darbu beiguši, ja vien būs palicis kaut kas, ko arestēt, viņš izsauks policiju. Mans advokāts sazināsies ar tevi. Nodarīsim to visu ātri un nesāpīgi, labi? Viss ir beidzies, Vil. Tu vari slīkt ar savu kuģi, tikai negaidi, es nekāpšu glābšanas laivā.

Vils viņai nesekoja. Viņš ielēja sev viskiju un atslīga uz milzīgā krēmkrāsas ādas dīvāna, iztēlodamies, kā Nikola staigā apkārt, kravā koferi, izņem no seifa rotaslietas. Nebija nekādas jēgas cīnīties par viņu. Viņa to nedarīja žesta dēļ, aicinādama Vilu mesties augšā, lai pierunātu sievu palikt. Vils pārāk labi viņu pazina. Nikolas priekšstats par jostas savilkšanu aprobežojās ar situāciju, kad pirmās klases pasažieriem lidojuma laikā ēdienkartē netiek piedāvāts omārs. Viņa pat nepapūlējās atvadīties pēc stundas, kad viņš satriekts sēdēja pie viskija glāzes, asarām ritot pār seju. Nikola vienkārši iekāpa sporta automašīnā, kuru tēvs viņai bija uzdāvinājis pagājušajā gadā Lieldienu olas vietā, un aizbrauca, tīšām izšķaidīdama granti viņa virzienā.