Читать книгу Randiņš tējnīcā - Millija Džonsone - Страница 24

– Nu, ko tu teiksi par ārpusi?

– Tā ir glīta. – Karla centās piešķirt savai balsij mazliet aizrautības, lai arī to nejuta.

Džontijs iesmējās un pasniedzās, lai aizāķētu vienā pusē nomukušo plāksni ar mājas nosaukumu atpakaļ vietā. – Tā ir dīvainākā māja, kādu es jebkad esmu mēģinājis pārdot, taču domāju, ka tev tā labi noderēs. Tai ir labi pamati, tā ir lēta, un tu vari dabūt pieklājīgu īres maksu par mazo dzīvoklīti. Nav nekādas vajadzības to apmēbelēt; lai par to rūpējas īrnieks. Tam ir vajadzīga tikai kārtīga uzkopšana. Un daži gaisa atsvaidzinātāji, lai atbrīvotos no neapdzīvotu telpu smakas. Nāc, apskatīsim visu labi kārtīgi.

Viņš atvēra durvis, kas atradās vienā garās, šaurās mājas galā.

– Kur tavs klients tagad dzīvo? – apjautājās Karla, aplūkodama dzīvojamo istabu, kas atradās līdzās prāvai virtuvei un ēdamistabai.

– Šobrīd Malagā. – Džontijs pabungoja pa savu lielo degunu. – Neuzdod nekādus jautājumus. Sauksim viņu par Rozā kungu.

Karlas smadzenēs ieskanējās trīs vārdi: “Uzticies rozā krāsai…”

– Godīgi sakot, viņš to pārbūvēja visai neveiksmīgi, un tas nekādi nav līdzējis tikt pie pircēja. Taču, kā jau teicu, mājas pamati ir stabili. Palūdzu savam draugam arhitektam to pārbaudīt.

– Vai daudzi cilvēki ir to apskatījuši? – Karla jautāja.

– Tikpat kā neviens, – Džontijs atbildēja. – Kāds izteica muļķīgu piedāvājumu, un Rozā kungs jutās par to tik ļoti aizskarts, ka pat neizskatīja jauno piedāvājumu. Es tev neatkārtošu, ko viņš tiem cilvēkiem ieteica ar to izdarīt.

– Bet man likās, ka viņš gribēja ātri pārdot?

– Grib jau arī, – Džontijs nopūtās. – Viņš grib tikt pie savas tortes un to apēst. Piedevām man ir aizliegts izrādīt māju krieviem, tāpat kā cilvēkiem no policijas un bruņotajiem spēkiem.

Karla sarauca pieri. – Vai tas ir likumīgi?

– Man nav jādomā par viņa iemesliem. – atbildēja Džontijs, plaši paplezdams rokas. – Taču es melotu, teikdams, ka mans darbs netiks atvieglots, ja panākšu mājas pārdošanu trīsdesmit piecus gadus vecai vietējai iedzīvotājai apmaiņā pret skaidru naudu viņa pieprasītās sākotnējās cenas apmērā. Varu noorganizēt īres līguma parakstīšanu ar tavu īrnieku, kad tu tādu atradīsi. Protams, es par to naudu neprasīšu.

– Tu esi pārāk laipns, Džontij, – noteica Karla. – Man jūsu pietrūks, kad jūs emigrēsiet. Es gribētu pēc iespējas ātrāk iekārtoties jaunajā vietā, lai Terēze varētu beigt par mani raizēties. Negribu sabojāt jūsu prieku!

– Mēs abi raizējamies par tevi, – noteica Džontijs, atsizdams galvu pret siju dzīvojamajā istabā. Šī māja ar zemajiem griestiem nebūtu piemērota cilvēkam ar sešas pēdas un septiņas collas garu augumu. – Tu katrā laikā vari braukt mums līdzi uz Jaunzēlandi, Karla.

Karla veltīja draugam sirsnīgu smaidu.

– Man patīk Apvienotā Karaliste, Džontij. Man patīk vēsture un iepirkšanās Līdsā, un došanās uz Londonu, lai redzētu karalieni. Man patīk gadalaiku maiņa. Man patīk cīnīšanās ar grūtībām ziemā un sniega vērošana pa logu, un gaušanās par nejaukajām vasarām. Jaunzēlande ir jūsu sapnis, nevis manējais. Es zinu, ka tur būtu brīnišķīgi, un varbūt es esmu pavisam neprātīga, taču man patīk dzīvot Jorkšīrā. Ar mani viss būs kārtībā. Es esmu liela meitene.

Džontijs lēnām pamāja. – Nu, piedāvājums paliek spēkā. Tev vajadzēs atbraukt atvaļinājumā. Lai vai kā, atgriezīsimies pie darījuma.

Māja bija vairāk nekā savāda. Tā bija gara ēka, kas bija sadalīta divās daļās. Lielākajā daļā ietilpa apakšstāva tualete un neliels pagrabs zem apvienotās virtuves un ēdamistabas, kas izrādījās prāva kvadrātveida telpa. Tajā atradās iebūvēta krāsns, ledusskapis ar saldētavu un veļas mašīna. Džontijs teica, ka īpašnieks to visu atstāšot. Tas viss bija pieredzējis labākus laikus, taču kādu brīdi ar to varēja iztikt. Starp virtuvi un dzīvojamo istabu atradās glītas vītņu kāpnes ar pamatīgām sarkankoka margām. Paklājs uz kāpnēm bija diezgan nobružāts un visai nepatīkamā brūnā krāsā, taču tas bija sīkums, ko viegli varēja mainīt. Augšstāvā atradās guļamistaba ar lētu iebūvētu skapi un vannas istaba ar vīna krāsas garnitūru, kas bija gluži kā izkāpusi no septiņdesmito gadu kataloga. Tālāk nāca neliela mansarda telpa, kuru varēja izmantot mantu glabāšanai, taču bija gandrīz neiespējami uzdot par viesu guļamistabu. Tad nāca plašs kāpņu laukumiņš ar durvīm, kas veda uz mazo dzīvoklīti. Tajā bija guļamistaba ar nelielu vannas istabu, ko papildināja avokado zaļš tualetes pods un izlietne. Spirālveida kāpnes vijās lejā līdz dzīvojamajai istabai ar stikla durvīm, kas veda ārā uz bruģētu privātu dārziņu. Atsevišķas virtuves tur nebija: īrniekam vajadzēja dalīt to ar Karlu. Savrupmāju ieskāva dārzs, kas tā vien prasījās pēc apkopšanas. Tā dziļumos atradās vecs, noplucis šķūnītis un divi stabi ar nošļukušām veļas auklām. Augstas sienas no abām pusēm to nošķīra no kaimiņiem. Izskatījās, ka īpašnieks – Rozā kungs – rūpējas par savu privātumu.

– Domāju, ka varēšu viņu pierunāt segt pusi kancelejas nodevas, ja tu rīkosies ātri, – sacīja Džontijs. – Viņš grib pēc iespējas ātrāk atbrīvoties no savas mantas. Un tad nozust.

Karla pāris reižu izpūta gaisu. – Man nekad mūžā nav piederējusi māja. Nespēju iedomāties, ka man varētu būt pietiekoši daudz naudas, lai to izremontētu, nemaz nerunājot par pirkšanu.

– Es personiski, Karla, un tu mani pazīsti pietiekoši labi, lai zinātu, ka tās nav nekādas blēņas, es domāju, ka tu būsi neprātīga, ja atteiksies no šī piedāvājuma. Tu vari atļauties šo māju. Es tev ieteiktu to nopirkt. Tas ir labākais ieguldījums, kādu tu izdarīsi dzīves laikā, ja neskaita tava nejēgas vīra pārmērīgo apdrošināšanu.

– Un māja uzreiz būs mana?

– Jā.

Karla iedomājās par to, ka viņai varētu būt daudz naudas bankā, un par visām tām lietām, ko par to varētu nopirkt. Viņa varētu doties brīvdienās uz Maldivu salām un piepirkt veselu skapi ar Vivjēnas Vestvudas drēbēm. Pilnīgi jaunu mersedesu. Tad iejaucās Prātīgā Karla un atgādināja, ka viņai ir vajadzīga mājvieta.

Sauksim viņu par Rozā kungu.

– Vai pateikt viņam, ka tas tevi ir ieinteresējis? – apjautājās Džontijs, izņemdams no kabatas mobilo telefonu.

Uzticies rozā krāsai.

Vārdi pašai izlauzās Karlai pār lūpām. – Jā, Džontij. Lūdzu.

– Lieliski. – Džontijs sāka meklēt numuru.

Karla mēģināja iztēloties sevi dzīvojam šeit, taču nespēja. Viņa bija domājusi, ka viņi ar Mārtinu novecos viņa bungalo. Tur Karla bija jutusies laimīga, laimīga kā Praidas kundze. Vismaz tā viņa bija uzskatījusi. Viņa atgriezās Džontija automašīnā un domās sagatavojās pilnīgi un galīgi šķirties no šīs laulības dzīves, kas bija izrādījusies absolūti citāda nekā viņas iedomās.