Читать книгу Randiņš tējnīcā - Millija Džonsone - Страница 23

Pat tagad, pēc visiem šiem gadiem Šons vēl aizvien pamodās nakts vidū, iztēlodamies, ka atkal ir atgriezies tajā mājā, gultā, sildīdamies līdzās māsai vai brālim – viņš nevarēja atcerēties, kuram, – un piekļāvās tam, dzirdot, kā ārpusē tiek vicinātas dūres. Skanēja kliedzieni. Soļi dunēja uz kailajām koka kāpnēm, iedegās gaisma. Viņš sajuta aukstumu, kad tika izrauts no gultas un apskauts ar rokām, kas nedāvāja nekādu mierinājumu. Viņam aiz muguras kāds no pārējiem bērniem protestēja. – Laid mani vaļā. – Zīdainis šūpulī raudāja.

Viņa māte grīļojās. – Liec viņus mierā, nelieti.

– Tu esi piedzērusies, netīrā kuce.

Kaimiņi atradās ārpusē pie kāpnēm, pamodušies no trokšņa.

– Bija jau arī īstais laiks.

– Tev būtu vajadzējis rūpēties par saviem bērniem. Tad viņus nevestu projām, tu netīrā padauza.

– Katram no tiem sīkajiem ir cits tēvs.

Viņš atradās automašīnā, kas veda viņu projām no visa pazīstamā, prom no dzeltenās rotaļu mašīnītes, prom no lācīša, kas oda pēc tabakas, prom no grāmatām ar lielajiem burtiem. Beigās viņš nomainīja vairākas lielākas un tīrākas audžumājas, kurās mita nosvērti, auksti cilvēki, un pēc tam, desmit gadu vecumā nonāca bērnunamā, kurā, ja vien pareizi atcerējās, viņam nācās visu laiku kauties. Kauties, lai dabūtu atpakaļ nozagtās mantas, kauties, lai viņam nedarītu pāri, kauties ar mācītāju, kurš pēra viņu ar spieķi. Sešpadsmit gadu vecumā viņu izmeta no turienes, atpakaļ neskatoties, un viņš zvērēja, ka nekad vairs nebūs atkarīgs no kāda žēlastības. Viņš būs pats sev noteicējs, viņš nevienam neatbildēs, neviens viņu nekontrolēs un nesitīs. Viņš izdzīvos un panāks, lai vairs nekad nevajadzētu cīnīties par ēdienu un drošību. Šons Makārtijs vairs nekad nebija saticis māti vai kādu no brāļiem un māsām.